Rīga +21°C 
«Es aizgāju no Nacionālā teātra, jo vēlējos kaut ko jaunu iemācīties, pārdzīvot. Man interesēja, ko cilvēki dara ārpus teātra sienām, es gribēju redzēt pasauli, ne tikai spilgto prožektoru gaismu. Aktieris Zigurds Neimanis uz jautājumu – ko viņš vēl šajā dzīvē gribētu? – atbildēja: es vēlētos vēlreiz nodzīvot šo dzīvi, bet ne kā aktieris. Man tik ļoti šī frāze aizķērās, ka ar šausmām domāju – ir pagājuši 16 gadi teātrī un man vairs nav neviena drauga. Pirms tam bija. Vakarā cilvēki satiekas ar draugiem, viens otru apsveic dzimšanas, vārda dienās, brīvdienās dodas pārgājienos, bet mēs visu laiku esam teātrī. Pēc izrādes, kamēr noņemu grimu, nomazgājos, uzvelku vecos džinsus, džemperi, knapi uz pēdējo trolejbusu pagūstu. Brīvdienās dažreiz ar to pašu grimu, ko uzliku dienas izrādei, halātā gaidīju vakara izrādi, jo grims bija pārāk sarežģīts. Mazā meitiņa man reiz pārmeta, ka viņai bērnības nebija, jo sestdienas un svētdienas viņa pavadīja teātrī. Brīvdienās mamma brauca uz Rēzekni pie papa, un es ņēmu līdzi bērnus uz teātri. Lai gan augušas aktieru ģimenē, meitas neizvēlējās šo ceļu, bet mazbērnu vidū, izskatās, viens mākslinieks aug.
Kad aizgāju no teātra, sāku meklēt darbu. Bezdarbniekos stāties nevarēju, jo kā ārštata aktrise spēlēju vēl dažās izrādēs, bet izdzīvot par 30 latiem nevarēju.
Man bija divi bērni, es biju šķīrusies. Darba piedāvājumos prasīja angļu valodas un datora zināšanas. Bija vajadzīgi menedžeri, bet tādu vārdu es vispār nebiju dzirdējusi. Atceros vienu sludinājumu – meklē apkopēju ar angļu valodas zināšanām un datorprasmēm. Andrejs, mans tagadējais vīrs, teica – varbūt vakarā apkopēja iztīra ofisu un pēc tam darba apvienošanas kārtībā ievada datus datorā. Es neesmu organizētāja, projektu vadītāja, es esmu izpildītāja. Savā būtībā esmu aktrise, nevis režisore.
Šajā laikā man sākās pārejas vecums, smaga hormonālā krīze, kas robežojās ar depresiju. Mana ginekoloģe teica – citām sievietēm pārejas periodā ir karstuma viļņi, citām – depresija. Vienai draudzenei Londonā sacīju – klimakss nenozīmē, ka ir beigušās mēnešreizes, bet, ja tev apkārt ir vieni idioti un viņi dara visu, lai tava dzīve būtu nepanesama, tev ir sācies pārejas vecums. Man likās – neviens mani nemīl, es visiem krītu uz nerviem. Dārza darbi beidzās, konservēšana, ogošana, sēņošana arī, un domāju – ko sešus mēnešus sēdēšu ar savu depresiju, braukšu uz Londonu. Ja es pusgadu dzirdēšu angļu valodu, gan jau kaut ko sapratīšu, varēšu arī ko pateikt. Pirms tam ievācu informāciju, kā meklēt darbu, dzīvesvietu, cik tas maksā, cik var nopelnīt. Jau biju ceļa jūtīs, bet Andrejs tik klusē un klusē. Un vienā dienā es viņam jautāju – bet ko tu par to domā? Viņš atbildēja – ko es varu domāt, tu tāpat darīsi, kā gribēsi. Es aizbraucu uz sešiem mēnešiem un iesprūdu uz desmit gadiem.»
Pilnu sarunu ar Vizmu Kvēpu lasi žurnāla IEVAS Stāsti jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās vai digitāli šeit.
