Slavenākais krišnaīts Latvijā Uģis Kuģis: «Cilvēki smejas uzzinot, cik daudz naudas man patiesībā ir»

Februārī klajā nāks krišnaīta, sabiedrībā populārā vēdiskā filozofa un attiecību konsultanta ilgi lolotā grāmata Pāris. Viņš cer, ka tā cilvēkiem palīdzēs būvēt stipras attiecības.
Intervija
Zane Piļka-Karaļeviča
10. janvāris

Saglabāt

Ģirts Ozoliņš (F 64)

Par ko būs jūsu grāmata?
Godīgi sakot, esmu to pārrakstījis jau piecas reizes, jo visu laiku jūtu, ka kaut kā pietrūkst. Izdevēji gribēja pieņemt jau pirmo manuskriptu, bet es atteicos, jo tik dzeltenu grāmatu negribēju redzēt, tādu tirgū jau pietiek. Gribēju, lai tai būtu paliekoša vērtība un pašam būtu prieks lasīt. Grāmata Pāris būs par attiecībām. Tā ģimenēm varētu kalpot par ceļvedi. Grāmatā būs par to, kā sākt attiecības, kā pareizi tajās ieiet, kādiem sagatavošanas posmiem jābūt un kā tās veidot vecumdienās.

Parastais mirstīgais to vispār varēs atļauties nopirkt?
Mans mērķis ir grāmatu pārdot maksimāli lētāk, lai tā būtu pieejama pēc iespējas vairāk cilvēkiem. Neceru, ka kļūs par bestselleru. Esmu savā dzīvē pietiekami daudz garīgās literatūras uz ielām izplatījis, atzinības vairāk nealkstu.

Cik grāmatu pa šiem gadiem esat izplatījis?
Kādus divus trīs tūkstošus.

Kas jums tās grāmatas piegādā?
Krišnaītiem Zviedrijā ir sava grāmatu iespiestuve, no kurienes tās nāk, un tad mēs tās par ziedojumiem izplatām. Veikalos šis grāmatas nopirkt nevar.

Cilvēki smejas, uzzinot, cik daudz naudas man patiesībā ir.

Dainis Spainis, Nauris Pauris... Vai pseidonīms Uģis Kuģis jums pašam nešķiet nedaudz bērnišķīgs?
Kāpēc? Mēs visi esam bērni. Atceros, ka tad, kad braukāju pa augstskolām ar lekcijām, daudzi smējās, kad iepazīstināju ar sevi. Bet man liekas, ka šis vārdu salikums Uģis Kuģis tik labi tautā aizgājis, ka pa šiem gadiem jau kļuvis par zīmolu.

Latvijā ir vēl kāds Uģis Kuģis?
Jā, ir tāds. Īstais! Viņš dzīvo mazā ciematiņā kaut kur pie Rūjienas.

Nebaidāties, ka viņš, izmantojot jūsu zīmolu, sāks braukāt ar lekcijām pa pasauli?
Viņš var to darīt! Man nav žēl.

Jums ir arī garīgais vārds Yogescandra das, kuru bez trenēšanās ir grūti izrunāt.
Aizbrauciet uz kādu Gruzijas vai Ķīnas pilsētu, arī tur vietējo vārdus un uzvārdus izrunāt un atcerēties pirmajā reizē nav viegli. Pie tā jāpierod, un tas ir tikai laika jautājums, lai bez aizķeršanās izrunātu. Tāpat bija arī ar Arstarulsmirusu, Zuargusu...

Kāds vārds jums ierakstīts pasē?
Tāds kā dzimšanas apliecībā. Latvijā nomainīt vārdu ir visai problemātiski. Lai to izdarītu, jābūt nopietnam pamatojumam.

Cik ilgi audzējāt šādu frizūru?  To sauc par šiku. Un tas ir simbols. Ar to tu parādi visiem, ka esi krišnaīts. Bet šikai nav obligāti jābūt visiem krišnaītiem. Tā ir brīva izvēle.

Atceraties savu pirmo izgājienu haranāmās?
Tas bija pirms kādiem 14 gadiem. Tolaik jau biju sācis iet pie krišnaītiem uz templi, bet ne regulāri. Dzīvoju Teikā, tāpēc man regulāri sanāca templim braukt garām ar tramvaju. Vienā reizē braucu un redzu, ka krišnaīti pulcējas. Mani ieinteresēja, kas tur notiek, jo tajā laikā iešana un dziedāšana ielās nebija tik biežs pasākums kā tagad. Bērnu pasaules pieturā izkāpu ārā un skrēju atpakaļ uz templi. Prasīju krišnaītiem, vai varu piebiedroties. Kad gāju ar viņiem, dziedāju un dejoju, sapratu – lūk, ko esmu gribējis darīt visu savu dzīvi!

Kā pārvarējāt kauna izjūtu?
Man tādas nebija! Mani absolūti nesatrauca, ka uz mums skatās cilvēki. Vienkārši lēkāju un biju sajūsmā. Šoks bija tikai manai vecmāmiņai, kura reiz mani ieraudzīja Panorāmā, kur bijām uzfilmēti, ejot gar Brīvības pieminekli. Vecmamma man toreiz panikā zvanīja un jautāja, vai esmu kļuvis par geju, ja kleitā staigāju. Viņa jau nezināja, ka esmu kļuvis par krišnaītu. Bet, kad izskaidroju situāciju, viņa nomierinājās. Vecmamma gan mani dēvē nevis par krišnaītu, bet par krišnieti.

Krišnaīti valkā garus svārkus. Cik metru auduma tādiem tiek izmantoti?
Meitenēm sari ir 5 metri. Vīriešiem dhoti ir 4 metrus garš audums. Ir 500 veidu, kā to var sasiet. No tā var gan bikses, gan šortus, gan svārkus uztaisīt.

Tik daudz auduma! Dārgi izmaksā?
Visdārgākais ir zīda audums. Šāds komplekts sievai maksāja 120 eiro. Vīriešiem pilns komplekts maksā aptuveni 90 eiro.

Vecmamma man panikā zvanīja un jautāja, vai esmu kļuvis par geju, ja kleitā staigāju.

Vai krišnaītiem, kas dzīvo mūsu platuma grādos, kur termometra stabiņš mēdz noslīdēt zem 20 grādu atzīmes, nevajadzētu tomēr citu dreskodu?
Dhoti jau tu vari uzvilkt tikai altāra zālē. Pa ceļam uz templi var vilkt kādu siltāku apģērbu.

Vai ir noteikumi, kādā krāsā šos palagus drīkst nēsāt?
Ja vīrietis nēsā oranžu dhoti, tas nozīmē, ka viņš ir mūks un ievēro celibātu. Ja vīrietis nēsā baltu – tas nozīmē, ka viņš ir ģimenes cilvēks.

Tas gan ir ļoti nepraktiski, īpaši rudenī un ziemā.
Toties izskatās skaisti. Daudzas sievietes zaudējušas sievišķību, jo sākušas ģērbties praktiski. Tas, ka balts apģērbs nosmērēsies, ir tikai attaisnojums. Vienīgais, kas jāievēro, – dievnamā nevajadzētu iet koši sarkanas vai zilas krāsas tērpā. Tā var ģērbties tikai dievības.

Rozā drīkst?
Rozā ir topā! (Smejas.)

Kur iemācījāties spēlēt akordeonu?
Sākumā templī pašmācības ceļā iemācījos sist bungas, bet tad viens no maniem garīgajiem padomniekiem paziņoja, ka man jāpiespēlē akordeons. Teicu, ka nemāku! Uz to viņš man atbildēja – tā ir tava, ne mana problēma. Mācies! Tā pamazām sāku apgūt akordeona spēli. Jāatzīst, ka to īsti spēlēt neprotu joprojām. Basu taustiņus vēl nemāku lietot.

Cikos jūs ceļaties?
Pirmā kalpošana templī sākas piecos no rīta. Un, lai es no mājām Elizabetes ielas galā paspētu kājām aiziet līdz templim un paveiktu visus sagatavošanās darbus, man jāceļas trijos no rīta.

Ar tramvaju nebūtu ātrāk?
Tik agri tramvaji vēl nekursē. Savukārt automašīnas man nav, tāpat kā autovadītāja apliecības. Taču agrajiem rītiem ir savs šarms. Kājām ejot, varu paspēt noskaitīt rīta lūgšanas, satikt kādu dzērāju, kurš mani ieraugot, iebļaujas – Hare Krišna! Vai arī kādu bēdīgu cilvēku, kuram varu uzsmaidīt. Tajā ir kaut kāds kaifs.

Jā, īpaši putenī un spelgonī...
Cilvēki ir pārāk nobijušies no sliktiem laikapstākļiem, lai gan patiesībā kaifu var atrast gan lietū, gan sniegā, gan vējā.

Kā piespiest sevi izkāpt no gultas tumšajos ziemas rītos?
Problēma jau nav piecelties, bet laikus aiziet gulēt. Ja cilvēkiem atņemtu datorus un telefonus, problēma ar laikus gulēt iešanu atkristu pati no sevis.

Jūs esat labs aktieris?
Man vienmēr šķitis, ka savā dzīvē esmu palaidis garām vienu labu lietu – aktiermeistarības apgūšanu. Bērnībā man ļoti gribējās uzstāties skolas teātrī, bet kaut kā nesanāca. Lai gan Limbažos, no kurienes nāku, ir viens no vecākajiem amatierteātriem Latvijā Ausekļa Limbažu teātris. Bet par aktieri es noteikti negribētu būt, jo tā ir grūta profesija, jāatceras teksts, bet man labāk patīk improvizēt. Runājot par tēlošanu dzīvē... Esmu sapratis, ja man kaut kas jātēlo, pēc tam grūti ar to sadzīvot, tāpēc dzīvē cenšos nelikt maskas.

Uzstāties publikas priekšā jums nekad nav sagādājis grūtības?
Oi, agrāk tā man bija liela problēma! Bērnībā klases priekšā nevarēju noskaitīt pat elementāru tautasdziesmu. Man bija kauns, jo es šļupstēju un runāju ar limbažnieku akcentu – es ies, es darīs... Bet, kad sāku lasīt lekcijas par vēdisko kultūru, pamazām atraisījos.

Kāpēc krišnaīti nemitīgi kūpina vīraku? Jums galva dienas beigās no šī aromāta neplīst pušu?
Tas ir mīts. Mēs mājās vīraku kūpinām ļoti maz. Varbūt tie saucamie pseidojogi piekūpina pilnu māju ar dūmiem, lai iztaisītos citu priekšā. Īsti praktizējoši krišnaīti vīraku nelieto pārmērīgos daudzumos.

Kā mājdzīvnieki reaģē uz vīraka kūpināšanu?
Nekas slikts viņiem nenotiek. Atceros, vecajā dzīvesvietā man bija kaimiņiene, kura pie manis atnāca un lamājās, ka viņas sunim esmu pielaidis astmu smirdkociņu dēļ. Izbrīnīts jautāju – kā tas iespējams, ja es dzīvoju pirmajā stāvā, bet viņa piektajā? Kaimiņiene apgalvoja, ka smaka iezogoties viņas dzīvoklī pa ventilācijas šahtām un kanalizāciju. Absurds! Atbildēju, ka viņas sunim ir laba karma, nākamajā dzīvē par cilvēku piedzims.

Jūs esat liels sieviešu pazinējs un zināt, ko sievietes vēlas. Vai daiļais dzimums nemēģina jūs regulāri pavedināt?
Pirms sāku lasīt lekcijas, mani brīdināja, ka sievietes, kad tu sāc lasīt viņu prātus, sāk burtiski atplestām mutēm ķert katru tavu vārdu.

Tā jau saka, ka psihoterapeitos bieži iemīlas viņu pacientes.
Jā, zinu vienu ļoti slavenu Latvijā, kuram bijis ne viens vien romāns ar klientēm. Cilvēki, kas pie manis nāk uz konsultācijām, ir ļoti vīlušies psihoterapeitos. Manas darba metodes ir nedaudz citādākas. Lai gan neizslēdzu, ka ir arī bariņš, kas vīlies arī manī.

Cilvēki, kas pie manis nāk uz konsultācijām, ir ļoti vīlušies psihoterapeitos.

Vai ir kāda meitene, kura nāk uz pilnīgi visām jūsu lekcijām?
Meitene – nē, nāk ļoti daudz pāru.

Visi, kam vien ir nauda, šodien tešas uz Indiju garīguma meklējumos. Jums nešķiet, ka tā ir modes lieta?
Nesen bijām Rišikešā, kur vairāk redzējām baltos nekā indiešus. Tā ir slavena jogas pilsēta. Cilvēki beidzamajā laikā sākuši jaukt garīgumu ar cilvēcību. Viņiem šķiet, ka pārvest pāri ceļam tantiņu ir garīgums. Ka cienīt savus vecākus ir garīgums. Bet tā ir elementāra cilvēcība. Garīgums nozīmē, ka tev ir attiecības ar Dievu. Agrāk centās pārdot Dieva vārdu, tagad pārdod garīgumu, ezoteriku, sevis apzināšanos – būt šeit un tagad, mācību apzināties sevi. Ko tas viss reāli nozīmē, reti kurš saprot.

Cik stundu dienā pavadāt sociālajos tīklos?
Man uzlikts taimeris – sociālajos tīklos varu pavadīt tikai stundu.

Jums fesibukā ir gandrīz 4000 draugu. Apstiprināt visus, kas aicina draudzēties?
Mani vairāk draugos nevar uzaicināt. Tas draugu daudzums, kas ir šobrīd, sakrājies gadu gaitā, pirms es vēl aktīvi sāku lasīt lekcijas. Daudzus iepazinu uz ielas, izplatot grāmatas. Tagad esmu uzlicis funkciju, ka man var tikai sekot.

Kas īsti ir ēdiena sastāvā, ko dodat cilvēkiem zupas virtuvē?
Pirmkārt, mums nav zupas virtuve, mums ir dzīvības ēdiens. Otrkārt, tā nav zupa, bet putra. Divus gadus kalpoju virtuvē, un mēs gatavojām garšvielu ēdienu kičari, kura sastāvā bija zirņi, rīsi un dārzeņi. Šodien lielākoties taisa auzu pārslu un citas putras, jo kičari gatavošanai trūkst naudas.

Krišnaīti visu laiku smejas un ir priecīgi. Ko jūs lietojat?
(Smejas.) O, jā! Lietojam nemitīgi! Atceros, ka pirmās reizes, kad nācu uz templi, ar draugu ilgi sēdējām un mēģinājām saprast, kur tie krišnaīti dabū kaifu. Mums šķita, ka nemitīgi smaidīt var tikai narkomāni. Tad mēs pamanījām, ka altāra zālē aiz stikla aug zaļi augi. Nodomājām – simtprocentīgi, ka viņi tos pīpē! Tas izrādījās svētais Tulasi koks, no kura lapiņām krišnaīti taisa lūgšanu krellītes, nevis žāvē tās un pīpē. Domājām ar draugu tālāk. Nospriedām, ka gan jau viņi kaut ko ēdienam ber klāt. Krišnaīti, gatavojot ēdienu, nepagaršo. Viņi to uztaisa, uzliek uz altāra, pazvana zvaniņu, Krišna paēd, un tikai tad to dod citiem. Man šķita, ka šajā procesā viņi kaut ko tam ēdienam tomēr pieber. Bet arī tas izrādījās mīts. Ilgi meklējām atbildi uz šo jautājumu, līdz pamanīju, ka arī pats esmu sācis nemitīgi smaidīt. Biju kļuvis par vienu no viņiem. Iespējams, to laimes izjūtu iegūstam no mantru skaitīšanas, neesmu joprojām atklājis to laimes avotu. Visticamāk, tas ir Krišna, jo šis vārds nozīmē – vispievilcīgākais. Bet Rāma – visa prieka devējs.

Krišnaīti ēd tikai ar labo roku. Kreiļi nav visu laiku nocūkojušies?
Viņiem ir sava karma, kreiļiem viss ir otrādi. Cilvēkiem vispār patīk ieciklēties uz otršķirīgām lietām. Sākumā kļūsti par veģetārieti un tikai tad sāc domāt, ar kuru roku un kādiem instrumentiem tu ēd. Pirmais princips – beidz nogalināt.

Ja piespiedu kārtā nāktos ēst gaļas ēdienu, kurš tas būtu?

Gadās, ka sapnī ēdu gaļu. Pamostos un skrienu mazgāt zobus, jo šķiet, ka tā pretīgā garša ir palikusi mutē. Cilvēkam ir ļoti grūti kontrolēt savu zemapziņu. Tu divdesmit gadus esi rijis līķus un te pēkšņi esi pārstājis to darīt. Pirms kāda laika viens mans draugs pastāstīja par savu pieredzi. Viņš Krievijā staigāja pa daudzdzīvokļu namiem, izplatot grāmatas. Reiz kādā dzīvoklī bariņš jaunieši ieaicināja viņu, sakot, cik viņš ir foršs un jauks. Kad draugs ienāca dzīvoklī, jaunieši pēkšņi viņu saķēra, izvilka uz balkona, kurš bija astotajā stāvā, un, turot aiz kājām ar galvu uz leju, teica – vai nu mēs tevi metam lejā, vai arī ēd gaļu! Izdari izvēli! Draugs īsu brīdi padomāja un atbildēja – metiet lejā, jo gaļu es tāpat neēdīšu! Tajā mirklī jaunieši viņu ievilka atpakaļ balkonā un teica – par to mēs cienām krišnaītus. Godīgi sakot, arī veģetārisms beidzamajā laikā ir kļuvis par zīmēšanos. Cilvēkiem no sākuma būtu jāsaprot tā filozofija, kāpēc viņi to dara. Daudzi mani draugi ir bijuši vegānisma fanātiķi, kas uztetovējuši sev uz krūtīm – go, veegan! Bet pēc pieciem gadiem viņus satieku sēžam maķītī un ēdam burgeru. Ja tev nav pārliecības, gaļas neēšana būs īslaicīga. Deviņdesmit procenti veģetāriešu, kurus esmu pazinis, tagad ēd gaļu.

Jūs jaunībā lietojāt alkoholu. No tā atteikties arī bija tikpat viegli kā atsacīties no gaļas?
Izdarīju to vienā mirklī! Nosvinēju 21. dzimšanas dienu, pārdzēros, no rīta pamodos un paziņoju – vairs nekad nedzeršu. Savu solījumu esmu pildījis. Arī narkotikas savulaik esmu mēģinājis. To dara daudzi, kas meklē dzīves jēgu. Bet man bija baigā vilšanās tajā visā, jo meklēju kaut ko dziļāku. Nedz alkohols, nedz narkotikas nesniedza atbildes uz maniem jautājumiem.

Savulaik studējāt filozofiju. Diplomu ieguvāt?
Nē. Tad man bija daudz jādzer un jāpīpē, lai to spētu izturēt. Padomājiet, cik daudz filozofijas pasniedzēju atstājuši savu ķermeni no zaļā pūķa! Kā var filozofēt skaidrā? Bet es viņus saprotu, jo viņi ir tik intelektuāli izglītoti, ka tos seklos cilvēkus, kuri smejas par izstieptu pirkstu, nevar izturēt.

Vai esat kādreiz iekļuvis mīlas trijstūrī?
Jaunībā esmu. 

Cik sieviešu jums ir bijis?
Apzināti tikai viena.

Biežāk jūs esat pametis sievietes vai viņas jūs?
(Ilgi domā.) Tas ir sāpīgs jautājums. Jo, kad tu sāc apzināties, ko esi savā dzīvē izdarījis un ka tev par to būs jāuzņemas atbildība... Ja tu kādai sievietei esi pieskāries vai bijis attiecībās, tev par viņu jābūt atbildīgam. Domāju – kāda karma mani sagaida? Kā vīrietis nebiju izglītots šajā jautājumā. Neaptvēru, ko nodaru sievietēm, kuras man uzticas. Bet, runājot par to, kurš kuru pameta, parasti jau viena pagale nedeg. Taču es uzņemos pilnīgu atbildību par tām reizēm, kur esmu aizgājis. Noteikti, ka esmu slikts. Esmu...

Cik bieži savai sievai dāvināt ziedus?
Bieži. Turklāt man jādāvina ne tikai sievai, bet arī dievībām.

Ko teiks krišnaīts, ja trāpīs ar āmuru sev pa pirkstiem?
Mūsu prātam jābūt tik fokusētam, ka jebkurā mirklī jāatceras Krišna. Tāpēc, ja krišnaīts uzšaus sev pa pirkstiem, viņš teiks Krišna, nevis čort poberi!

Esat aprēķinājis, cik liela būs jūsu pensija?
Iespējams, tik ilgi nemaz nenodzīvošu, ņemot vērā statistiku par vidējo dzīves ilgumu vīriešiem un to, ka pensijas vecums ar katru gadu palielinās. Par pensiju vispār neuztraucos. Indijā, piemēram, pensijas nav vispār. Galvenais, par ko jāuztraucas – kādas tev ir attiecības ar bērniem. Ja saviem bērniem nebūsi pievērsis uzmanību un vienmēr tikai rokā iegrūdis jaunāko planšeti, lai liek tev mieru, tad arī vecumdienās bērni iemetīs tevi pansionātā, iedos rokā planšeti un teiks – ņem un izglītojies! Vai esat redzējuši, ka kādam zilonim tiktu izmaksāta pensija? Un vai zvirbuļi strādā 12 stundu darbā?

Zvirbuļiem nav jāmaksā rēķini, un graudus viņi uz ielas var salasīt!
Ar ko tad cilvēks atšķiras? Kurš no mums ir gudrāks? Mēs nemākam dzīvot šodienai. Mums nemitīgi kaut kas jākrāj, lai gan neviens nevar būt drošs par to, kura diena viņam būs pēdējā. Tāpēc katra diena jādzīvo kā pēdējā. Ja redzi, ka bērnam vajadzīga nauda, iedod. Ja kaimiņam ir finansiālas grūtības, iedod. Jo bagāts cilvēks ir tikai tas, kuram netrūkst. Pārējie visi ir nabagi.

Esat labs orators. Jums kādreiz ir piedāvājuši iesaistīties politikā?
Vairākas reizes. Bet mans garīgais skolotājs teica, ka politikā ir vieni zagļi un meļi. Tur ir tikai problēmas, un es arvien mazāk Krišnu atcerēšos. Skolotājs teica turpināt to, ko daru.

Saeimā nav neviena krišnaīta?
Ir vairāki deputāti krišnaīti, vienkārši daudzi cilvēki par to nezina, jo viņi to neafišē.

Ar lekcijām daudz varat nopelnīt?
Daudziem ir maldīgs priekšstats, ka nopelnu milzu naudu. Nē! Cilvēki pat smejas, uzzinot, cik daudz naudas man patiesībā ir. Prasa, kā vispār varu izdzīvot. Citi savukārt iesaka, lai par lekcijām prasu lielāku maksu. Bet mans mērķis nav nopelnīt, bet gan cilvēkiem dot.

Ne reizi neesi nožēlojis savu izvēli – kļūst par krišnaītu?
Katru dienu domāju, kam tas man vajadzīgs. Pēc tam ieeju aukstā dušā, noskaitu lūgšanas un prāts sakārtojas. Taču šaubas un nemitīga cīņa ar sevi ir mūsu ikdiena. Tas ir stāsts par balto un melno suni. Kuru barosi, tas arī izaugs. Vienā dienā par svēto nevar kļūt. Ir daudz jālasa, daudz kur sevi jāpiespiež, jālauž, lai pēc daudziem gadiem parādītos īstā dzīves garša. Esmu ceļā uz to.

Novērtē rakstu

Lasi citur

1 komentārs

Renāte Vērmane
No intervētāja puses izklausās pēc pasīvi agresīviem jautājumiem. No vienas puses labi - drošivien daudzi mūsu tautā tādus jautājumus uzdotu, tad vismaz tagad daudzi iegūst atbildes par "nepraktisko balto palagu valkāšanu" un to, "ko tad viņi tur īsti liek tajos ēdienos?" un līdzīgiem tematiem. Bet no otras puses prasās jautājumus, kuri ir iejūtīgāki, izzina vairāk šī cilvēka dabu un dzīvesveidu, vērtības un skatījumu. Kopsumā teikšu, vērtēju rakstu ar 2/5, vēlu redakcijai veidot intervijas kas ļauj cilvēkiem izprast vienam otru.

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs