Rīga +16°C 
Ģenerālis Ints Ķuzis apbedīts Rīgas 2. Meža kapos. «Aizeju svētkos, gadadienās, kad vienkārši ir brīvs laiks. Tad es aprunājos ar Intu, pastāstu jaunumus, un manī iestājas miers,» žurnālam Privātā Dzīve savulaik pastāstīja atraitne Dzintra.
Ģimene iekārtojusi skaistu kapavietu, uzstādījusi pieminekli, kas atspoguļo to, kāds bija Ķuzis – pamatīgs, spēcīgs un cienījams, tajā pašā laikā vienkāršs un gaišs.
«Akmeni izvēlējāmies kopā ar meitām. Vienojāmies, ka melnu negribam, jo tas ir pārāk drūms.
Pelēkais mums uzreiz iepatikās, jo šķita gaumīgs un latvisks,» stāsta Dzintra. «Mums paveicās ar akmeņkali, kas lieliski spēja realizēt visas manas ieceres. Ints bija cienījams cilvēks, viņam ir daudzi apbalvojumi, arī augstākais – Viestura ordenis. Vēlējos, lai uz kapakmens noteikti būtu uzrakstīta viņa dienesta pakāpe – ģenerālis. Vai rakstīt klāt arī, ka bija Viestura ordeņa kavalieris, par to šaubījos. It kā vajadzētu, bet tad kapakmens būtu pārlieku pieblīvēts ar dažādiem uzrakstiem. Tad akmeņkalis man jautāja: «Kā izskatās tas ordenis? Varbūt varam to iegravēt?» Nofotografēju to un nosūtīju meistaram. Viņš visu izdarīja perfekti,» atminas Dzintra.
Uz kapakmens iegravēts arī ozola zars. «Tas simbolizē laukus.
Pie mūsu mājas aug liels ozols, par kuru Ints vienmēr priecājās.
Kādreiz tas bija ieaudzis krūmos, bet mēs tur visu attīrījām, un tagad tas ir tik varens, ka var tikai apbrīnot,» atklāj viņa. To Ints redzēja zaļojam arī savā pēdējā dzīves vasarā, kas bija padevusies karsta. Ķuži lielākoties dzīvoja laukos Tukuma pusē. Cik nu Intam ļāva veselība, daudz staigāja, apbraukāja Kurzemi, priecājās par dārzā izaugušo, vienkārši bija blakus viens otram. «Esmu pateicīga Dievam, ka viņš mums atvēlēja šo pēdējo vasaru. Tā mums deva tik daudz,» sacīja Dzintra.
