Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
21
-
0
-
1
-
3
-
0
-
7
-
2
-
Skaistākais brīdis 20 gadu laikā
«Šis brīdis manā mūžā ir ārkārtīgi skaists. Viens no skaistākajiem, kāds pēdējos 20 gados piedzīvots. Pats skaistākais, protams, bija, kad iznāca mana pirmā dzejas grāmata Liepas koks, zalkša asinis. Todien es esot izskatījies laimīgi stulbs. Šodien es vairs neesmu ne īpaši laimīgs, ne īpaši stulbs,» sava pirmā romāna atvēršanas svētkos jūlija beigās sacīja slavenais latviešu dzejnieks Leons Briedis. «Neesmu jau pēdējais āmurgalva šajā pasaulē un kaut ko saprotu – spēju novērtēt gan citu autoru dzeju un prozu, gan savu – taču šoreiz esmu patiešām apjucis, aizkustināti apjucis…
Savu grāmatu esmu nodevis lasītāja rokās. Vairs neko tās labā nevaru izdarīt. Esmu tai svešs, tā mani vairs neklausa. Tikai lasītājs varēs lemt tās likteni.
Tāpēc laikam nevajag censties atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem, bet ķerties klāt pie vēl viena romāna rakstīšanas,» sprieda viņš. «No sevis paša aizbēgt jau nav iespējams, bet, rakstot jaunu grāmatu, jāprot teikt tos pašus un tomēr – allaž citus vārdus. Atkal atrast iespēju paskatīties uz sevi, savu dzīvi un likteni no cita rakursa.»
Pirmās atsauksmes par viņa daiļdarbu ir jūsmīgas. Literatūras lietpratēji saka – grāmata pelnījusi, lai to tulkotu citās valodās. Brieža proza sniedzoties pāri Latvijas robežām. Vēlāk autors sarunā ar PDz atzinās – nožēlo, ka nav rakstījis romānus jau agrāk. «Mēģināju daudzkārt, taču man neizdevās līdz brīdim, kad atradu savu stilu. Sākumā biju drusku nobažījies par prastākām, rupjākām, pat vulgārām vietām šajā romānā. Taču, kamēr mēģināju rakstīt kaut kā izdomāti – sanāca mietpilsoniski liekulīgi. Taču tad uzgāju savu ritmu.
Pārsteidzošā kārtā es kā romantiski traktēts dzejnieks – Poruka bālais zēns, tā par mani dažs labs ir izteicies – prozā esmu paskarbs un parupjš. Man nepatīk dzejnieku liriskā proza. Tai jābūt tiešai un naturālistiskai. Tomēr, līdzīgi kā dzejā, arī prozā nekas nenotiek, kamēr neiešaujas prātā kāda spilgta metafora, kāds suģestējošs tev pašam neizprotams tēls. Man tā bija ar cilvēka un vilcenes attiecībām. No vienas puses, nekas jauns, jo par to rakstījuši arī citi, piemēram, Džeks Londons. Taču man izdevās šīs attiecības izveidot citādāk,» priecājās autors.
Pēc sievas nāves kāpis kalnos Rumānijā
Tie, kas labi pazīst Leonu Briedi, saka – var just, ka pārdzīvots smags un sāpīgs laiks un, iespējams, tieši darbs pie romāna viņam palīdzējis tikt tam pāri. Pirms diviem gadiem dzejnieks teica ardievas savam tuvākajam cilvēkam – sievai rumāņu dzejniecei un publicistei Marijai Makovejai-Briedei. Šis pārdzīvojums atbalsojas arī viņa pirmajā romānā. «Nebija nekas jāizdomā pašam, tas nāk no manas dzīves,» atzinās dzejnieks.
Vaicāts, vai romāna galvenais varonis atraitnis ir viņš, Leons Briedis, PDz sacīja: «Jā. Kad franču rakstniekam Gistavam Flobēram prasīja, no kā viņš ir norakstījis Bovarī kundzi, viņš atbildēja: «Protams, no sevis paša!» Skaidrs, ka arī es savu varoni norakstīju no sevis…»
Romāna darbība notiek Rumānijā, kur Leons daudzkārt bijis. «Pateicoties sievai, esmu šo valsti izbraukājis krustu šķērsu,» saka viņš. Beidzamo reizi dzejnieks turp devās pērn un, tāpat kā romāna galvenais varonis, kāpa kalnos. Romāna lappusēs ieskanas sāpīgas un skaudras emocijas – arī dziļa vientulība. «Jūs domājat, ka emocijas ir kaut kas skaudrs? Man liekas, ka ne,» skumji pasmaida viņš.
«Savā dziļākajā būtībā mēs visi esam vientuļas parādības, tāpēc ir vajadzīgs kāds sarunbiedrs, domubiedrs, kāds draugs un uzticības persona. Cilvēks, kuru iemīlēt un mīlēt. »
Vientulība to visu apliecina un pastiprina, un arī palīdz izdzīvot šo dzīvi tādu, kāda tā ir.» Tāpēc savu pirmo romānu viņš veltīja sievai. «Marija tur debesīs par šo visu noteikti ir ļoti pārsteigta un dusmīga: «Kā tu uzdrīkstējies uzrakstīt kaut ko tādu?» Es domāju, ka viņa sevi šajā grāmatā pazītu. Vārdos – pavisam noteikti. Ļoti grūti ir novilkt robežu, cik tālu tu drīksti iet, cik atklāts vari būt un cik ir jānoklusē. Vakar gluži nejauši šo to palasīju par slaveno kinorežisoru Juri Podnieku.
Viņš no daudzām epizodēm savās filmās atteicies, jo baidījies pārkāpt privātuma robežu. Šaubījies, vai, ejot tai pāri, nenodarīs ļaunumu savam varonim. Es gan domāju, ka nevienam pāri nodarījis neesmu, ka man izdevies atrast līdzsvaru starp pateikto un nepateikto. Literatūra tomēr ir ārkārtīgi intīma. Jo vairāk cenšamies būt objektīvi, jo neinteresantāki kļūstam. Tieši mūsu subjektīvā pasaule – iekšējie pārdzīvojumi un intīmās izjūtas – piešķir krāsu un smaržu mūsu darbiem un izraisa lasītāju interesi,» ir pārliecināts viņš.
Leona un Marijas mīlasstāsts sākās pagājušā gadsimta 70. gados. Marija bija skaista un gudra sieviete ar māksliniecisku dvēseli. Viņai ļoti patika gleznot. Abi satikās, kad Marija strādāja par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci Kišiņevas Literatūras muzejā, bet Leons mācījās Kišiņevas Universitātes Svešvalodu fakultātē. Viņi apprecējās, un sieva devās līdzi Leonam uz Rīgu. 90. gadu beigās viņa rumāņu valodā tulkoja un publicēja Blaumaņa, Skalbes, Brigaderes, Belševicas, Ziedoņa un daudzu citu ievērojamu latviešu autoru darbus.
Rakstīja arī pati dzeju gan rumāņu, gan latviešu valodā. Par savu nozīmīgāko darbu Marija uzskatīja Latviešu dainu atdzejojumu, kas 1991. gadā tika izdots Kišiņevā.1996. gadā Brieža sievai par īpašiem nopelniem valsts labā piešķīra Latvijas Republikas pilsonību.
Romāns atklāj jaunu pasauli
«Romāns tapa diezgan ātri – pusgada laikā. Es gan nerakstīju katru dienu, tas nebija vienā elpas vilcienā. Bija arī nedēļas, kad nebija nevienas rindiņas. Taču šis laiks bija ļoti piepildīts un interesants,» atzina dzejnieks. «Rakstīšana ir veids, kā uzzināt daudz jauna par pasauli, kurā dzīvo, – par dažādām lietām, parādībām, norisēm. Arī es šā pusgada laikā daudz uzzināju un izpētīju. Atsvaidzināju atmiņā sīkumiņus, kurus biju piemirsis. Kaut vai to, kā apieties ar petrolejas lampiņu. Nevajag kautrēties no tā, ka tu kaut ko nezini. Sliktāk ir, ja tu negribi uzzināt,» sacīja Briedis.
Romānā bagātīgi aprakstīta daba. «Savulaik 20 gadus nodzīvoju laukos un biju ciešāk saistīts ar puķēm, zvēriem un putniem. Zināju no galvas arī visu debesu jumu. Tagad daudz ko vairs neatceros, vajadzēja meklēt palīglīdzekļus. Rakstot jāizmanto viss: sarunas, internets, enciklopēdijas, vārdnīcas.»
Jubileju svinēs Madonā
«Jau labu laiku nedzīvoju Rīgā. Dzīvoju Jūrmalā, kur katru dienu peldos! Tik ārprātīgs jau neesmu, lai peldētos dažus grādus siltā jūrā, taču cenšos savu peldsezonu atklāt agri un beigt pēc iespējas vēlāk,» par savu ikdienu pastāstīja Leons Briedis. Tāds dzīvesveids viņam palīdz būt radošam. «Atšķirībā no daudziem maniem kolēģiem, kas iedvesmu cenšas gūt, apsēžoties pie datora, es katru dienu dodos garās pastaigās pa mežu. Tas man ļoti patīk, un, esot pie dabas, es vienmēr kaut ko izdomāju.
Vienmēr kaut kas rodas – dzejolis vai prozas gabals. Atnākot mājās, atliek tikai to pierakstīt. Arī strādājot pie šī romāna, man nevajadzēja melnrakstus."
«Epizodes pastaigu laikā es jau biju uzrakstījis savā prātā – klusībā pie sevis izrunājis lappusi vai divas. Ja aizmirstas – tātad tas nav bijis rakstīšanas vērts.»
Top arī dzeja, un, iespējams, 70. jubileju Leons Briedis sagaidīs par vienu grāmatu bagātāks. «Man ir jauna dzejas grāmatiņa, tagad tikai jāgaida Kultūrkapitāla fonda konkurss, lai to varētu izdot. Ar dzejas grāmatām mūsdienās ir sarežģītāk nekā ar prozu, nav tik daudz pircēju,» atzina dzejnieks. Un varbūt pēc tam dzims arī kāda jauna dziesma. Leons Briedis pats ar mūziku esot uz jūs. Viņš nepazīst notis un nespēlē nevienu mūzikas instrumentu, bet ir uzrakstījis vārdus skaistākajām latviešu dziesmām.
Tandēmā ar Maestro Raimondu Paulu vien tapušas vairāk nekā 150! Ar viņa tekstiem mūziku komponējis arī Pēteris Vasks, Uldis Stabulnieks, Adrians Kukuvass, Imants Kalniņš, Juris Kulakovs, Ēriks Ešenvalds un vēl daudzi citi. Saldsērīgā Cielaviņa, draiskā Ūsainā puķe, aizkustinošā Atziedi, dvēsele, leģendārā Dāvāja Māriņa – tām visām ir Leona Brieža vārdi. Dzejnieka 65. dzimšanas diena tika atzīmēta ar vērienīgu koncertuzvedumu. Vaicāts, vai kas īpašs ieplānots arī uz apaļo jubileju, viņš sacīja:
«Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, laikam jau ne. Esmu piekritis 15. decembrī būt Madonā, kur Madonas tautas teātris gatavojas kaut ko iestudēt.
Tā kā es nebūšu Rīgā, nebūšu kopā ar draugiem. Diez vai kāds no manējiem brauks uz Madonu. Šajā dienā man apkārt būs tuvi sveši cilvēki.
Taču, ja es vēl spēšu pietiekami svaigs nākamajā dienā atgriezties Rīgā, kas zina…» pasmaidīja dzejnieks.
