Runāt, sarunāties, izrunāt. Tas tiešām palīdz!

Lai pāris būtu kopā, abiem ir jāsarunājas, un tā tiešām ir patiesība. Ja spējam izrunāties, tad attiecībās varam ar daudz ko tikt galā. Bet vai tiešām visu var izrunāt? Un vai mēs vispār protam sarunāties? Par šo delikāto tēmu žurnāls IEVA izvaicāja psihoorganiskās analīzes (POA) speciālistu ARMANDU BRANTU.
Pāra attiecības
Aiva Alksne
12. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

– Ko vispār nozīmē – runāt par visu?

– Ne teorētiski, ne praktiski nav iespējams racionāli runāt par visu. Un vai to vispār vajag? Tad jau Imantam Ziedonim nebūtu jēgas. Dzejai, mūzikai un vizuālajai mākslai nebūtu nozīmes. Ir kaut kas, ko pat teorētiski nevar izrunāt, jo valoda to neparedz. Un vai tad, ja pāris divatā dodas ceļojumā, viņi visu laiku runā? Iet desmit dienu un nepārtraukti runā? Tātad ir kaut kas, kas pārī notiek bez vārdiem, un, pēc manām domām, tas ir svarīgāk nekā vārdi. Ja priekšā gadās šķērslis, tad svarīgi sajust to, ko viens otrā pazīstam – ka es zinu, kā otrs darīs un kā es pats darīšu, – un vienkārši iet tālāk. Nevis stāvēt uz ļodzīga tiltiņa pāri aizai un divas stundas runāt, kā iesim uz priekšu, ja nav pat zināms, kas būs nākamajā solī…

Tie ir cilvēki, kuriem ir kaifs runāt. Tā viņi gūst baudu. Runāšana pati par sevi ir kustība, un viņi no šīs kustības gūst prieku. Viņi priecājas tāpēc, ka var runāt.

– Ir cilvēki, kuri arī ceļojumu laikā vārās kā katliņš uz uguns. Skaties uz viņiem un domā – laimīgie, viņiem visu laiku ir, par ko runāt!

– Godīgi? Tie ir cilvēki, kuriem ir kaifs runāt. Tā viņi gūst baudu. Runāšana pati par sevi ir kustība, un viņi no šīs kustības gūst prieku. Viņi priecājas tāpēc, ka var runāt. Mazs bērns, kad piedzimst, nerunā. Viņš iemācās valodu, lai varētu sazināties ar citiem cilvēkiem, būt sociālajā vidē un spētu izteikt, kas ar viņu notiek. Valoda ir sazināšanās veids, un kopējas sarunas tuvina cilvēkus. Tāpēc valodai ir milzīga vērtība. Bet aiz tiešas strukturālas valodas vai informatīvas valodas vēl ir arī metaforiskais lauks, kurš ienes attiecībās kaut ko plašāku. Ja divi cilvēki to sajūt, tad viņiem kopības izjūta ir lielāka.

Atceros, kā sen Fredis ar Ufo Radio SWH stāstīja – sieviete piezvana uz radio un prasa: kā tas var būt, ka govs vilkam nokož kāju? Nu kas tas par sviestu? Kā var rakstīt tekstus, no kuriem nav jēgas?  Un viņi sievietei atbildējuši: nu tā jau ir, bet gadi jau arī neskrien kā stirnas… Bet tajā ir kāda jēga.

Saka – vīrieši nerunā, bet mātes ar saviem dēliem taču runā. Tikai – kādas ir šīs sarunas? Ja ir «nedrīkst čīkstēt; nedrīkst raudāt; kas tad tu par vīrieti!», tad viņi, būdami pieauguši, tiešām nerunās. Satiks meiteni, veidos attiecības, bet ausīs skanēs: es nevaru runāt par to, ko jūtu. Tāda tā ķēdīte.

Tāpēc ir svarīgi, lai pārim veidojas šāds kopīgs metaforiskais lauks, ko saprot tikai viņi (kā viņi apzīmē lietas, par ko smejas, nesmejas, kādā nozīmē tikai viņi lieto kādu vārdu utt.), jo tad ir daudz vieglāk runāt, tad nevajag skaldīt matus.

– Ko es varu droši otram teikt, un ko man labāk tomēr neteikt?

– Manuprāt, svarīgs ir jautājums, kā cilvēki vispār par sevi runā. Vai runā par otru vai par sevi? Bieži vien konflikti ir tāpēc, ka sāk runāt par otru, nevis par sevi. Saka: tu esi dusmīgs! Nu, ja kāds no mums ir dusmīgs, tad var paprasīt: vai tev ir dusmas? Nevis: es zinu, tu esi dusmīgs! Pateikt kaut ko otram ir ļoti sarežģīti, ja nav iemaņu runāt par sevi.

Cilvēkiem ir grūti runāt par to, kas skar viņus emocionāli. Viņiem grūti prasīt: ko tas nozīmē? Vai – kas noticis? Viņi mēģina sevi pasargāt no sāpēm, kas var rasties, un tas ir dabiski. No vilšanās, no tā, ka kaut kas nav sanācis, kā bija iedomāts… Un tad viņi par to nerunā. Tātad tā savā ziņā ir drosme – uzdrīkstēties pajautāt.

Kaut ko apgalvot gan ir diezgan kļūdaini, tas vairāk ved uz konfliktu nekā interesēšanās par to, kas notiek. Bieži vien cilvēki jautā, lai attiecībās kaut ko izprovocētu, kaut ko iekustinātu, radītu.

Latvijā cilvēki strīdas nelabprāt, viņi izvēlas būt pasīvi agresīvi – piekrīt, bet spītīgi turpina darīt tāpat uz priekšu. Frančiem, piemēram, patīk ēst un daudz runāt pie galda – kad cilvēki ir paēduši un mierīgi, viņi var apspriest arī to, kas nav patīkams.

Es teiktu – ir virsējais slānis un ir katra iekšējā pasaule. Virsējā slānī papļāpāt nav grūti, bet ir kaut kas, ko katrs iekšēji izdzīvo, par ko sapņo, uz ko cer… Vai ir uzdrīkstēšanās arī par to runāt? Un vai vienmēr jārunā? Ir divas frontes – vieni saka, ka vajag runāt, otri – ka nevajag. Tas ir ļoti delikāts jautājums.

– Varbūt nemaz nevajag pilnīgi visu par otru zināt?

– Cilvēks par otru nekad visu nevarēs uzzināt, jo pateikt visu nav iespējams. Tas padara cilvēku atšķirīgu, jo viņš nekad nevar uzzināt, kas ir otrs, jo tad jau viņam jākļūst par otru.

Es tiešām domāju, ka nav tādu tēmu, par ko pāris nevarētu sarunāties. Tāpēc jau divi cilvēki ir tuvi, lai dalītos viens ar otru. Tikai tas veids jāatrod.

– Nav jau nemaz tik viegli otram par sevi pastāstīt – kā es jūtos, kas mani nomoka… Tāpat kā nosaukt lietas īstajos vārdos.

– Beļģijā pirmsskolas iestādēs katru rītu bērns izvēlas sejiņu, ko uzliek uz tādas lielas plāksnes, – viņš mācās saprast, kas ir tas, ko es jūtu, un var ar to padalīties. Tā bērns iemācās pazīt sevi un runāt par to, kas ar viņu notiek, un viņš arī redz, kā to dara citi. Cilvēks iemācās dalīties ar otru savās izjūtās, un tas ir pavisam cits saskarsmes veids.

Saka – vīrieši nerunā, bet mātes ar saviem dēliem taču runā. Tikai – kādas ir šīs sarunas? Ja ir «nedrīkst čīkstēt; nedrīkst raudāt; kas tad tu par vīrieti!», tad viņi, būdami pieauguši, tiešām nerunās. Satiks meiteni, veidos attiecības, bet ausīs skanēs: es nevaru runāt par to, ko jūtu. Tāda tā ķēdīte. Bet man jau šķiet, ka tas mainās.

Un vēl ko esmu novērojis – cilvēki grib satikties, grib iepazīties, grib runāt, bet neprot, jo nav iemaņu. Un viņi paliek vieni. Tāpēc ir vērts runāt, jo tas palīdz būt kopā. Ja mēs tikai klusētu, – kā mēs varētu satuvināties?

Es tiešām domāju, ka nav tādu tēmu, par ko pāris nevarētu sarunāties. Tāpēc jau divi cilvēki ir tuvi, lai dalītos viens ar otru. Tikai tas veids jāatrod.

Katram no mums ir sava pasaule – nevajadzētu tajā brist ar netīriem zābakiem, teikt, ka tava aizraušanās ir slikta, bet manējā – laba. Tad ir konflikts. Pat ja šīs pasaules nesakrīt – man patīk ķīmija, bet viņai krāt markas –, pastāv kaut kas cits, kas vieno un kāpēc pāris ir kopā.

– Vai ir robežas, kuras sarunājoties nedrīkst pārkāpt?

– Urķēšanās otrā ir robežu pārkāpšana. Katrs pats pasaka, kur ir tā robeža. Piemēram: šobrīd par šādu tēmu neesmu gatavs runāt. Katram ir kaut kas, ko viņš sargā, un tas ir ļoti delikāts jautājums – kā otram uzklausīt to, kas notiek. Tāpat katram no mums ir sava pasaule, savas intereses – nevajadzētu tajā brist ar netīriem zābakiem, teikt, ka tava aizraušanās ir slikta, bet manējā – laba. Tad ir konflikts. Pat ja šīs pasaules nesakrīt – man patīk ķīmija, bet viņai krāt markas –, pastāv kaut kas cits, kas vieno un kāpēc pāris ir kopā.

– Bieži domājam – nu tad vienreiz kārtīgi izrunāsimies un dzīvosim laimīgi…

– Tas jau izklausās pēc vēlmes otram kaut ko iegalvot vai suģestēt. Mēs runājam par pāra attiecībām, un man jau šķiet, ka pārī cilvēki kopā kaut ko veido. Un vēl jāatceras, ka starp vārdiem un darbiem tomēr ir atšķirība, un cilvēkam nevajag būt naivam un klausīties tikai vārdos. Ļoti daudzi klausās ar ausīm, bet aizmirst, ka ir arī acis. Pieķeras vārdiem, bet ignorē to, ko paši jūt. Un tad ir vilšanās – cilvēks stāsta, kā esmu ar tevi, par tevi, bet dara pavisam ko citu. Bet mēs jau par to sākumā runājām – cilvēkam ir bail pajautāt, kas īsti notiek, jo tas nozīmētu uzzināt patiesību, ko viņš nemaz negrib dzirdēt. Ja cilvēks grib uzzināt īsto atbildi, viņš ir gatavs par to runāt.

Jāatceras, ka starp vārdiem un darbiem tomēr ir atšķirība, un cilvēkam nevajag būt naivam un klausīties tikai vārdos. Ļoti daudzi klausās ar ausīm, bet aizmirst, ka ir arī acis.

– Par ko vēl varētu būt grūti sarunāties?

– Dzīvē nepārtraukti mēdz būt krīzes. Tās ienāk dabiski, bioloģiski, sociāli. Tās skar pāra attiecības, seksuālo dzīvi, bērnu audzināšanu, finanšu jomu, darba lietas utt. Kad bērns spēlējas savā istabā ar mantiņām un piedzīvo kādas bailes, viņš skrien pie vecākiem un stāsta: man zem gultas kaut kas dzīvo – vai tas tā ir? Vecāki ar viņu runājas, dalās domās un pieredzē, un bērns to krīzi pārvar.

Augot lielākam, cilvēks apmulsuma brīžos varbūt meklē palīdzību skolā pie skolotāja, pēc tam pie pasniedzēja, pie draugiem – meklē kādu, ar ko var dalīties par to, kā redz pasauli un kas ar viņu notiek. Tas nozīmē, ka valoda ir nepieciešama, lai krīzes pārvarētu. Un pāra attiecībās vajadzētu būt tā, ka var ar to dalīties, tikai vispirms ir nepieciešama drosme ļaut sevi sajust. Tad var problēmas kopā izrunāt, izdzīvot, un tas palīdz iet tālāk. Palīdz izvairīties no iestrēgšanas. Tas ir būtiskākais, kāpēc ir vērts runāt – lai pārvarētu krīzes. Jo krīze jau nav tikai nesaskaņas. Cilvēks nomaina darbu, un tā ir krīze. Viņam ir citi kolēģi, cita darba vide, cits apgaismojums un darba režīms, ir jāiemācās mainīt savus ieradumus, jāizprot, kā es turpmāk kaut ko darīšu… Kā tagad runāt par to, kas ar mani notiek? Citreiz gribas tikai pastāstīt, un tas arī ir svarīgi – cilvēkam vienkārši vajag izrunāties un lai otrs ir klātesošs un klausās. Bērni sāk iet skolā, bērni pabeidz skolu – tās arī ir krīzes. Un pat skolēnu brīvdienas – ko tagad darīt? Vai mēs kaut ko darīsim kopā? Nedarīsim? Tas liek piespiesties kaut ko mainīt, liek par to runāt. Slimības arī ir milzīga krīze. Pat tikai klepus vai saaukstēšanās – cilvēks nevar iet uz darbu, nav spējīgs kaut ko izdarīt. Kā par to runāt, kā atzīt – kas tas tāds ir?

Tas ir būtiskākais, kāpēc ir vērts runāt – lai pārvarētu krīzes. Jo krīze jau nav tikai nesaskaņas. Cilvēks nomaina darbu, un tā ir krīze. Viņam ir citi kolēģi, cita darba vide, cits apgaismojums un darba režīms.

– Ir brīži, kad vienam gribas parunāt, bet otram galīgi negribas. Tad vajag nogaidīt?

– Kur tas teikts, ka par šo obligāti jārunā šodien un nevar citu dienu? Arī attiecībās ir hormoni, kas nosaka mūsu aktivitāti, tāpēc cilvēki satuvojas, tad noslēdzas, tad atkal satuvojas. Tas ir tāds savstarpējs process, un ir svarīgi respektēt, ka viens var noslēgties, jo viņam šobrīd negribas runāt. Viņš meklē atbildes uz kādiem sev svarīgiem jautājumiem, un varbūt nemaz nav vajadzības par to runāt. Kad būs atbildes, tad viņš par to runās. Otram ir citādi – vajag izrunāties, izgulēties, un tad nāk atbilde… Tas ir tik dažādi. Pārī vienam otrs jāizprot, un tā ir tāda delikāta lieta. Un šeit nu gan padomi tiešām neder. Šeit ir jautājums – kā atnāk tā saprašana, jo tikai tad tas ir kaut kas dzīvs. Padoms ir nedzīvs. Un, ja vēl tas ir neveiksmīgs, tad tā vispār ir dubultnelaime – klausīt padomam, pat neiedziļinoties, vai tam piekrist vai nepiekrist. Sanāk tāda akla ticēšana…

– Sākumā teicāt – svarīgāk par vārdiem ir tas, ko pāris piedzīvo klusumā…

– Tam ir nosaukums – pāris veido kaut ko kopēju. Viņi zina kaut ko, kas starp viņiem ir, viņi kopīgi to piedzīvo, bet katrs pa savam.

Klusēšana ir fantastiska iespēja ieklausīties sevī – kas patiešām notiek? Kad cilvēks klusē, var ieklausīties savā iekšējā pasaulē un saprast, kas viņu vada, – vai tiešām ārpasaule nosaka to, kāds viņš ir, vai varbūt to nosaka kaut kas, kas ir viņā pašā. Ja ieklausās sevī un atrod, ka prieks ir, tad var priecāties par rudens raibajām lapām. Un ne jau tāpēc, ka lapas smukas, bet tāpēc, ka manī ir prieks. Un citu dienu ir dusmas un tās lapas nepatīk, lai gan lapas nav mainījušās.

Vēl trakāk, ja sāk aizskart vecākus un saka: tu vispār esi tāds pats kā tavs tēvs (vai tava mamma)! Tad ir konflikts ne pa jokam, jo tiek iemesti akmeņi cilvēka personīgajā dārzā.

Turklāt pāris dzīvo noteiktā attiecību formā, un arī tas nosaka, kā viņi veido attiecības. Un vārdi šai attiecību formai pakārtojas. Piemēram, ja cilvēki dzīvo attiecībās, kurās ir izteikta kaisle, tad tajās ir noteikta leksika, kā to iedzīvināt, kā uzkurināt vienam otru. Ja cilvēki viens ar otru ir saplūduši un piedzīvo kopā esamības izjūtu, viņi sarunājas pavisam citādi. Vēl citādi sarunājas pāris, kur katrs ir pats par sevi, bet vienlaikus abi ir kopā. Līdz ar to ne jau vārdi nosaka, kā mēs viens ar otru runājam, bet mūsu attiecību forma. Saprotams, ka šīs formas var pāriet no vienas uz citu, tādējādi pāris var piedzīvot dažādību. Tas izklausās tik īpatnēji, bet tā tas dabā notiek. Un klusums palīdz šīs lietas atpazīt. Tāpēc klusums ir jāciena. Tā ir liela vērtība.

– Vai cilvēkiem vispār vērts runāt tad, kad viņi ir dusmīgi?

– Dusmas ir emocijas, un arī tās ir nepieciešams izpaust. Tikai jāatceras svarīgs nosacījums – katrs attiecībās runā par sevi! Un nevis par otru! Kāpēc runāt par otru, ja otrs ir klāt un pats var par sevi pateikt? Daudzi to dusmu brīdī nerespektē, pārmet otram, neatbildot, kas notiek ar viņu pašu. Vēl trakāk, ja sāk aizskart vecākus un saka: tu vispār esi tāds pats kā tavs tēvs (vai tava mamma)! Tad ir konflikts ne pa jokam, jo tiek iemesti akmeņi cilvēka personīgajā dārzā.

– Bet sarunāties jau nozīmē arī strīdēties?

– Mani franču draugi teiktu, ka strīdēties ir ļoti svarīgi un nepieciešami. Izstrīdoties var atrast kopsaucēju. Protams, jābūt kādam nosacījumam, ko strīdoties nedrīkst pārkāpt. Tāpat kā nedrīkst pazaudēt ideju, pēc kuras tiecies. Latvijā cilvēki strīdas nelabprāt, viņi izvēlas būt pasīvi agresīvi – piekrīt, bet spītīgi turpina darīt tāpat uz priekšu. Frančiem, piemēram, patīk ēst un daudz runāt pie galda – kad cilvēki ir paēduši un mierīgi, viņi var apspriest arī to, kas nav patīkams.

Pastāv strīds bez tā pieteikšanas. Nereti cilvēks vēl nav ienācis pa durvīm, kad jau pār viņu veļas vārdu jūra. Drīkst, es apsēdīšos, un tad parunāsim? Varbūt tomēr atļaut otram apsēsties, iedzert tēju un tad to visu pārrunāt? Svarīgi ir izrunāties, bet vienmēr vajadzētu piedomāt, kā to darīt.

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs