Bīstamie meli guļamistabā

Diez vai kāda no mums dzīvē ir iztikusi bez meliem, jo katrai atradīsies savs iemesls, lai teiktu nepatiesību vai vispār paklusētu. Guļamistaba nav nekāds izņēmums. Arī tajā ienāk meli, puspatiesības un noklusējumi. Sarunājas žurnāliste Vintra Vilcāne un psiholoģe Kristīne Balode.
Attiecības
Vintra Vilcāne
Kristīne Balode
28. jūnijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Kāpēc melojam?

Iemesli meliem ir ļoti daudzi un dažādi. Bet, šķiet, galvenais, ko mēs neprotam, ir ievērot sev svarīgās robežas. Kāpēc? Tāpēc, ka diezgan ierasta ir mūsu samērā vārgā pašapziņa un bieži vien arī ne īpaši apzinātas un izprastas vajadzības. Visklajāk tas izpaužas nespējā pateikt nē. Mums gribas būt labām. Tā vietā, lai atļautos pieņemt savu nejaukumu, ka kādam citam jāpasaka nē tikai tādēļ, lai pašas justos labi, mēs priecīgi sakām jā. Un tā jau ir melošana.

Vajadzība visiem izdabāt patiesībā raksturo cilvēka vājāko pusi.

Ja tik pārliecinoši ir mūsu jā, tad kāpēc pēc tam neceļam klausuli, slimojam, neatbildam vai izdomājam visādas atrunas, kas paņem ārkārtīgi daudz enerģijas? Tāpēc, ka pateikt uzreiz nē ir vēl biedējošāki, – negribas taču būt sliktajai. Turklāt atteikums prasa pārliecību un drosmi – šīs ir tavas, bet tās atkal manas intereses. Kaut kur es varu panākt pretī, bet tad es gribu sagaidīt kaut ko arī no tevis.

Savukārt vainas apziņa un cīnīšanās ar savu sliktumu absolūti nestiprina pašapziņu. Tā tikai jūtamies vēl sliktāk un melojam vēl vairāk. Tu jautāsi – kāpēc viss šis ievads vajadzīgs, ja runājam par melošanu guļamistabā? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka arī guļamistabā mums ir bailes teikt nē, bailes teikt patiesību, jo mēs taču visi zinām, ka patiesība bieži mēdz būt neērta.

Kā tad lai tik vienkārši otram pasaka: tu šodien mani neuzrunā?! Labāk stāvēt klusu. Vai arī – kā es tā teikšu, ka atkal slikti jūtos, ko otrs nodomās? Un tad izvēlamies teikt – man jau viss kārtībā –, bet patiesībā paliekam vienas ar savām dusmām par novārtā pamestām vajadzībām un to, ka samelots. Vēl mēs mēdzam apvainoties, jo, redz, tas otrs nav varējis ielīst mūsu dvēselē, nav pamanījis nepārliecinātību, kurā paslēpies mūsu jā, nav pajautājis vēlreiz un nav nojautis, ka jūtamies slikti.

Vīrieši ar savu tiešumu mēdz mūs pārsteigt – padomāja, pateica. To taču ir ļoti grūti izturēt, ja kāds konkrēti pasaka: tas nekam neder!

Tik ļoti gribas būt labā saiknē ar savu labo pusi – patikt, iepriecināt, apmierināt otru. Kura gan nav saskārusies ar krāšņāko guļamistabas melu ilustrāciju: ja baudas un prieka ir maz, atliek tikai notēlot sajūsmu un nolasāmu gribēšanu – un pēc piecām minūtēm kaislīgais mīlas akts ir galā. Un tad kādu nedēļu, varbūt pat mēnesi, ja kaisle netiks pārāk pārspīlēta, atkal varēs netraucēti dzīvot. Kādai paveicas, un pusgadu dod brīvbiļeti no seksa. It kā jau izklausās briesmīgi, bet negribēt seksu vai arī tēlot seksa laikā ir kļuvis par realitāti.

Melos var iekūņoties tik dziļi, ka pēc piecu gadu kopdzīves vairs nevarēs pat atcerēties, kā tas viss sācies.

Vai jau ar to pirmo reizi, kad viss tā īsti nesanāca, vai ar otro un trešo, kad vēl gribējās paciesties un ticēt brīnumam?  

Tikai tad, kad trauks ir pilns un pašai vairs nav ticības brīnumiem, vainu mēdzam novelt uz partneri, jo viņš, cūka tāds, nav mainījies un nekas viņam nav pielēcis pēc tik ilgas kopdzīves. Bet ko mēs pašas esam visus šos piecus gadus darījušas? Piemirsušas par savām vajadzībām un nepatiesajiem jā. Esam uzbūvējušas ļoti skaistu paralēlo realitāti, kurā mierīgi var gozēties sava labā Es saulītē. Tikai bauda un vēlme pēc seksa sapinusies melu un nepateiktā tīmekļos. No kurienes lai otrs zinātu, ka kaut kas bijis ne tā?

Arī vīrieši var ļauties nedrošībai, paužot un aizstāvot savas vajadzības guļamistabā, jo mēs visi esam audzināti par krietniem, labiem un korektiem cilvēkiem. Un ko lai labais un korektais vīrietis dara, ja ir absolūti neinteresantas seksuālās attiecības?! Ja nav ne vizuālo kairinājumu, ne stimulu, pat ne daudzmaz kopīgā piedzīvojumā ieinteresētas partneres? Vīrietim arī nav interesanti iekarot visu laiku vienu un to pašu trīsminūti vienā un tajā pašā pozā. Tāpēc varbūt atmetam vēlmi paslēpties aiz zudušās kaisles, noguruma un intereses trūkuma un ieskatāmies neērtās patiesības acīs?!

Tikai pēc pieciem gadiem atzīties, ka visu šo laiku ir tēloti orgasmi, ka tu, pat pārgurusi pēc darba, esi bijusi gatava seksam piecās minūtēs tikai mīļā miera labad, var būt vēl lielāks izaicinājums nekā to pateikt pašā attiecību sākumā. Var izrādīties, ka kopā ar romantisko zvērestu baznīcā jau ir sākusies melu epidēmija ģimenē.

Orgasma tēlošana

Tā jau ir klasika. Ja mēs būtu godīgas, kaut arī tas uzreiz nozīmētu – sliktas –, gandrīz katra atzītu, ka vismaz reizi ir samelojusi par gūto baudu. Jo īstenībā nemaz nav bijis noskaņojuma mīlēties vai process ir šķitis vienkārši nepatīkams. Bet, kā mēdz teikt, – sievas pienākums ir izpildīts. Tikai kurš parūpēsies par sievas vēlmēm?

Ņemot vērā, ka pietiekami liela daļa kaut ko tādu praktizē visu savu mūžu, ir taču tik pašsaprotami, ka šāda uzvedība pamazām pārtop par vispārpieņemtu un ārēji atzītu normu.

Tikai ar negodīguma un melīguma garšu. Starp citu, arī vīrieši tēlo un melo. Tikai viņu fizioloģija ir mazāk prasīga, tāpēc tas nav jādara tik bieži. Tas, par ko sievietes varētu apskaust vīriešus, ir prasmīgāka spēja būt šeit un tagad. Tā kā mums tas tik viegli nepadodas, savas nepacietības un neieinteresētības dēļ daudz ātrāk sākam tēlot. Un vīrietis pat nenojauš, ka mēs patiesībā neesam ar viņu un, iespējams, lidināmies savas ikdienas apcerē.

Lielākoties tas viss skaidrojams ar to, ka mēs pašas nezinām, kas jādara, lai seksu sagribētu un tas būtu baudpilns. Objektīvā realitāte ir tāda, ka lielākoties mēs seksu nemaz nevēlamies. Kad tad parasti notiek aicinājums uz seksu? Uz vakara pusi. Bet mēs jau pa dienu ar savu emocionālo ņemtspēju sevī esam sakrāmējušas tik daudz, ka mūsu krūzīte ir pilna. Kaut ko tur varbūt var iepilināt, taču vispār jau viss tik un tā iet pāri malām.

Turklāt mēs seksā esam ņemošas. Ko mēs varam paņemt, ja jau esam pilnas? Un tad arī sākas.

Mēs esam emocionāli bloķētas un seksam negatavas, pat prāts uz to nenesas. Lai nestos, mums vajadzētu dienas gaitā sevi tukšot ārā, pašām rosināt sevī seksuālām rotaļām atvērtu noskaņojumu, jo vīrietis jau nav nekāds speciālists sievietes emocionālajā pasaulē un, ja nestāstām par savām vajadzībām, arī neiedziļinās tajā psiholoģiskajā daļā, kurā sākas sekss sievietei. Vīrietim var pietikt ar vizuālo stimulu – tā teikt, ieraudzīju sievas uzrunājošās aprises un sagribēju. Mums vispirms vajag dzirdēt, atslābt, dabūt tos «es tevi mīlu», «es tevi gribu» vai «tu man patīc», «tu esi tik ļoti skaista», lai sajustos iekārotas, varētu ļauties noskaņai – un tikai tad sākt mīlēties.

Un vēl. Vīra viedoklis sievas acīs nekotējas, un ar gadiem mēs tā īsti vairs nenoticam viņa teiktajam par mūsu skaistumu un seksualitāti. Mēdz gadīties, ka uz sveša vīrieša komplimentiem reaģējam daudz atvērtāk.

No rīta vīru mīlēt, bet vakarā gribēt šķirties var tikai sieviete.

Turklāt mēs esam trenētas piedzīvot un pārvarēt emocionālos diskomfortus, jo mūsu emocijas dienas laikā var mainīties kā amerikāņu kalniņos – vismaz desmit reižu. Varam iznākt no mājas sliktā noskaņojumā, bet ieraugām uz ielas mazu sunīti vai māmiņu ar bērnu vai arī saņemam kādu negaidītu komplimentu – un atplaukstam. Vīrietim šādas krasas svārstības var kļūt par nepārvaramu izaicinājumu, tāpēc būtu labi, ja mēs tajās amerikāņu kalniņu emocijās īstajā brīdī pašas atrastu un piedāvātu saskarsmes punktus.

Vai tiešām es tevi mīlu?

Sievietes bieži vien pārmet vīriešiem, ka viņu teiktais – es tevi mīlu – pašiem nemaz neko tādu īpašu nenozīmē, ka viņi, to sakot, mēdz melot. Bet arī mēs mēdzam melot vīriešiem ar šiem vārdiem. Protams, ir ārkārtīgi neromantiski lasīt, ka starp partnerattiecībām un mīlestību ne vienmēr liekama vienādības zīme. Bet cik tad daudz ir pāru, kam iemīlēšanās pāraugusi kopjamā, lolojamā, apzināti veidotā un uzturētā mīlestībā ar savstarpēju emocionālo aizrautību un abpusēju baudpilnu seksuālo tuvību? Bieži mums par prioritāti kļūst mūsu individuālie sasniegumi, bērni, katram sava karjera. Attiecības, īpaši to fizisko pusi, atstājam novārtā ar domu – gan jau izdzīvos! Un tad vīrietim, lai viņš varētu tikt pie seksa, jāiemācās, ko pateikt vai izdarīt, lai to dabūtu. Ilgstošās attiecībās sākam saprast, kad otrs atmaigst. Tāpēc melošana par mīlestību var kļūt pašsaprotama.

Turklāt mums ir iemācīts, ka laimīgi kopā dzīvo tikai tie, kas mīl.

Vien retais komplektā ar šo apgalvojumu saņēmis arī rokasgrāmatu, kā tad to mīlestību noturēt un pilnveidot, jo īpaši tās fizisko pusi – seksuālo tuvību.

Bet kaut kā jau tai ārpasaulei jāparāda, cik laimīga ģimene esam. Mēs saņemamies, notēlojam, viens otram uzsmaidām, uzsitam uz pleca, bet mājās viens otram atmaksājam par šo vajadzību tēlot. Un tā mēs sevi smuki apkrāmējam un iemācāmies melot gan par sava ķermeņa, gan emocionālajām vajadzībām.

Aizraujoties ar fasādi, aizmirstam, kā pieskarties, kā noglāstīt vienam otru, kā flirtēt un skūpstīties, kā pateikt otram patiesas apbrīnas un iekāres pilnus vārdus.

Sievietes pazūd savā vēlmē pēc drošības un stabilitātes – pie vīra tikts, ģimene pabarota, māja iekārtota. Savukārt vīrietis ar lepnumu prezentē savus izveidotos uzņēmumus, profesionālo izaugsmi, spēju nodrošināt ģimeni vai pat seksuālās trofejas. Tomēr mīlestībai daudz svarīgāka ir tā partnerattiecību daļa, kas paliek aiz slēgtām durvīm un nav sociāli atrādāma. Ja šo daļu mēs papildinātu ar savām zināšanām un prasmēm, visticamāk, vārdi – es tevi mīlu – neliktos tik klišejiski un aizdomas radoši.

Kliedzieni seksa laikā

Lai kompensētu samērā neseksuālo dzīvi, vīrieši savam uzbudinājumam ir radījuši pornofilmas. Vai šajās filmās ir kāda klusa pelīte ar nolaistām acīm, kas guļ Vizbulītes pozā un gaidošu sejas izteiksmi? Retums. Pornofilmas nav jākopē (kliegt pārvērstā un iestudētā balsī ir lieki), bet, tās skatoties, sievietes sevi varētu skolot. To iespaidā sākt runāt par to, kas patīk un uzbudina, jo seksa laikā var kliegt un var arī nekliegt, bet atgriezenisko saiti mums gribas pilnīgi visiem. Ja gribam seksuālās attiecībās viens otram dot kaut ko labu un patīkamu, mūs arī interesē, vai tas izdodas.

Ja mēs neko neizdvešam un ja mums nekas sejā nav nolasāms, paliekam bez atbildes.

Taču, pasakot trīs reizes pēc kārtas, ka neko nejūtam vai arī ka tas viss, ko otrs dara, ir garām, iebraucam otrā grāvī. Tāpēc, pirms sakām visu patiesību, jāpiedomā, kādā formā to paust. Kaut vai: man varētu patikt tā, varbūt pamēģinām! Kurš tad negribēs apstiprināt tavas aizdomas,turklāt, ja izdošanās gadījumā tās tiek apstiprinātas ar vēl rosinošāku paldies un baudu atspoguļojošu sejas izteiksmi?! Apēdot garšīgu kūku, nevienai taču nav problēmu ievaidēties: ak, cik garšīgi!

Labdarība seksā nav vajadzīga

Modes mākslinieks Aleksandrs Vasiļjevs reiz deva brīnišķīgu padomu sievietēm – lai neaizvainotu vīrieti, sievietēm jāsaka tā: «Es tevi ļoti gribu, bet rīt.» Jo pa vienu dienu viss var mainīties. It kā mazi meli, bet reizēm tie noder. Tomēr, ja tie tiek teikti ar domu rīt atkal to vīrieti apčakarēt, šādi meli ne uz ko neved.

Sievietes gudrība ir saprast, ka vīrieša seksualitāte ir ļoti cieši saistīta ar viņa pašapziņu. Ja aizvainosim vīrieša vēlmi pēc seksa, aizvainosim viņu pašu. Un tas būs tas pat, kas viņam pateikt – tu esi nekam nederīgs. Tāpēc, sakot – rīt, būtu vēlams, ka tā rītdiena arī kaut kad pienāktu.

Bet šis ir ļoti maigs un labs veids, kā iedot kurvīti, lai sieviete pati sev rastu laiku un justos griboša rīt.

Jāsaprot – par savu seksuālo labsajūtu vispirms atbildīga ir sieviete pati. Jo, lai kādus trikus vīrietis taisītu, brīdī, kad mēs pārnākam mājās kā emocionāli pārpildītas krūzes, vīrietim jābūt pārliecinošam meistaram, lai viņš vispirms spētu mūs iztukšot. Vidusmēra vīrietis nav gatavs dot to, ko mums vajag, kamēr mēs neiedodam viņa rokās instrumentus. Kādai patīk, ja pirms tam pamasē pēdiņas, kādai patīk parunāties. Bet ne jau par jauko kino vai izstādi, bet vienam par otru, vienam ap otru. Mēs taču negribam seksu ar kino un izstādi, bet ar vīrieti. Katra var mēģināt atrast un apzināties tos instrumentus, kas palīdz pilno trauku patukšot, būt šeit un tagad un ļaut ķermenim kaut ko just. Zināmās cikla dienās mēs varam seksu pat īpaši gribēt, jo ķermenis jau tam ir gatavs un to prasa, tikai mēs varmākojam pašas sevi, nebūdamas seksam gatavas emocionāli.

Katrā ziņā seksam nevajadzētu būt labdarības pasākumam ģimenes vārdā – sak, lai viņš pelna naudu, bet es par to atdošos! Tad jau tā tāda prostitūcija vien sanāk.

Mīlestību vēl vairāk nokauj vaļsirdība

Šos vārdus ir teicis viedais dzīves baudītājs Ernests Hemingvejs. Un gan jau viņš dzīves laikā arī kaut ko ir sapratis par meliem. Tomēr vērts atcerēties, ka visbiežāk sirdssāpes rada ne jau pati patiesība, bet forma, kādā tā tiek pasniegta. Viedi pateikta patiesība var būt neērta, bet tā paver ceļu izaugsmei. Savukārt, ja patiesība nāk kā plūdi pēc ilgstošas dzīves fiziskā un emocionālā tuksnesī, tā, visticamāk, aizskalos ilgi un rūpīgi lolotās «laimīgās ģimenes» fasādi.

Ļoti būtiski, ka, melojot un ļaujoties negribētām seksuālām attiecībām, gan savā emocionālajā, gan fiziskajā atmiņā saglabājam mīnusus.

Nepateiktie nē saslāņojas cits virs cita, un ar laiku ticība baudpilnām emocionāli un fiziski tuvām attiecībām sāk izplēnēt, kā arī zūd motivācija meklēt citus risinājumus. Vai vienmēr teikt tikai patiesību? Tas ir jautājums, uz kuru atbilde katrai jāmeklē pašai, paturot prātā, ka patiesība ir klīrīga dāma, kam vajadzīga smalka un iejūtīga pieeja. Tomēr meli nedrīkst kļūt par paralēlo realitāti, kam pašas noticam.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs