Rīga +21°C 
Jūs esat gājis terapijā?
Jā. Ne šajā posmā, nedaudz agrāk. Kad attiecībās bija sarežģījumi, gājām terapijā, bet katrs atsevišķi. Terapija palīdzēja saprast, kāpēc mums ir tā, kā ir. Bet brīdī, kad sapratu, ka jau divas reizes esmu aizmirsis par pierakstu pie terapeita, secināju, ka man to vairs nevajag.
Kad četrdesmit gadu vecs vīrietis izšķiras un saka, ka tagad grib dzīvot citādi, – vai tā nav pusmūža krīze?
Nē. Tu nonāc vietā, kur nav plāna. Dzīvo savu dzīvi, visi tavi lielie mērķi ir saistīti ar ģimeni, bet, kad nonāc punktā, ka tomēr šķiraties, nākas secināt, ka kaut ko esi darījis nepareizi. Tā nav krīze. Post factum tā ir krīze, bet ne tajā brīdī. Es vienkārši gribu citādi dzīvot. Pieņemot notikušo un dzīvojot tālāk, fokusējoties uz pozitīvo.
Var sev piedot to, ka sapnis par laulību neizdodas?
Paiet laiks, bet, kā saka draugi: Artūr, tu nekad nezināsi, cik ilgs laiks tas būs. Jā, mēs gribētu zināt kaut kādu termiņu, bet tāda nav. Kādā brīdī liekas, ka viss ir labi, un tad atkal – ka ne, atkal, ka jā, un atkal – ka ne. Uz šo jautājumu varbūt varēšu atbildēt, kad man būs sešdesmit gadu.
Kad publiski bijāt pateicis, ka šķiraties, vai jutāt, ka sieviešu uzmanība aktivizējas?
Man tas liekas smieklīgi – vari divdesmit gadu strādāt par aktieri un dramaturgu, bet tad publiski pasaki, ka pap.si laulību, un to pārpublicē mediji, bet, ja iegūglē sevi, tā ir gandrīz vienīgā ziņa, ko vari par sevi atrast. Tad liekas – kā? Esam uzbūvēti ļoti īpatnēji. Man pieauga sekotāju skaits Instagram – par kādiem septiņiem simtiem, un pārsvarā visas, kas piesekoja, ir sievietes. Bet, kad dari pamazām savu darbu, cīnies ar idejām, visiem tas totāli ir pie vienas vietas. Izrādās, viss ir daudz vienkāršāk. Protams, jautājums – kādi ir mērķi.
Nožēlojat to ierakstu sociālajos medijos?
Pirms rakstīju, es iedzēru, bet rakstīju, ļoti apzināti izvēloties vārdus. Gribēju darīt publiski zināmu šķiršanās faktu, lai visi var dzīvot savu dzīvi. Citreiz saka: es pazaudēju laulību. Nē! Brīdī, kad saku: «Apņemos, līdz nāve mūs šķirs,» – es domāju, ka tā tas arī būs. Cilvēki visi laiku jautā: kas jums bija? Tas bija ilgs process, un nav tādas viena lietas, kā dēļ izšķīrāmies. Varētu domāt par to, cik esam vai neesam viens otram piemēroti, un vēl par kaut ko, bet tas ir neauglīgs process. Bet, protams, es ar to nodarbojos – domāju par to, kas notika, bet tas ir bezjēdzīgi. Atliek pieņemt. Un tad ir pilnīgi skaidra sajūta – pap.su kaut ko, kas varēja būt ļoti labi.
Kad jūs pēdējoreiz raudājāt?
Vakar izrādē. Es raudu. Arī tagad intervijā pa brīdim esmu tuvu tam, lai raudātu. Ja es šajā intervijā varētu pateikt vienu lietu, kas varbūt noderētu citiem, tad tā būtu par to, cik svarīgi ir sarunāties. Sākt trenēt sevī to, ka dienas laikā piefiksētās domas jāpastāsta otram cilvēkam, lai rastos sajūta – jūs viens par otru zināt visu. Un tas nenozīmē, ka pazudīs noslēpums. Tieši pretēji! Ir svarīgi runāt un mēģināt saglabāt attiecības, jo, esot kopā piecpadsmit, desmit vai sešus gadus, ir noteikti atmiņu piedzīvojumi, kas tevi ir ietekmējuši, padarījuši citādu, un to tu vairs nevarēsi atgūt. Kādu brīdi man likās, ka tas ir šausmīgs zaudējums, ka tam nevar tikt pāri. Bet tagad esmu sev pateicis: tas nekur nav pazudis – Ieva ir, bērni ir. Bet, ja kāds šobrīd domā, ko darīt, es teiktu: vajag runāt – ļoti atklāti un jau savlaicīgi! Un tad var labi iet uz priekšu. Jo ir brīdis, kad ir par vēlu. Reizēm attiecībās tas var būt kaut kas pavisam mazs, otrs cilvēks varbūt gaida tikai vienu teikumu, bet nekad nepasaka, ka gaida. Vienu teikumu! Tas ir mans vienīgais padoms.
Visu interviju lasi šeit:
