Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No prieka par kalniem līdz panikas lēkmei
Tā ir ikgadēja Olgas ģimenes tradīcija – ziemā viņi vienmēr dodas uz kalniem, tikai pērn nācās to lauzt. «Šveice vēl nesen bija vienīgā valsts, kur ielidojot nebija jāievēro pašizolācija un uzreiz varēja baudīt kalnus. Nolēmām nelaist garām šo izdevību,» PDz stāsta Olga. Tā nedēļu ģimene pavadīja Šveices Alpos.
«Viens no pandēmijas laika plusiem bija tas, ka mūsu rīcībā bija labākie kūrorti. Kad vēl mēs spētu izbaudīt tukšās trases un negaidīt rindā pie pacēlāja,» atklāj Olga. «Slēpošanas trases tiešām bija tukšas, un kādu dienu es pat veselu stundu viena pati izmantoju pacēlāju. Šveices skolās, kā izrādījās, sportošana kalnos ir obligāta mācību programmas sastāvdaļa, tādēļ bērnu gan bija daudz, bet pieaugušie – tikai vietējie. Pamanīju tikai vienu auto ar vācu numura zīmi un vienreiz dzirdēju krievu valodu.»
Snovojot vienatnē, Olgai bija arī kāds nepatīkams atgadījums. Viņa iegrima kupenā līdz kaklam un piedzīvoja panikas lēkmi. «Sākumā ievelties kupenā šķita smieklīgi. Bet, kad grimu sniegā aizvien dziļāk un tas jau sniedzās līdz kaklam, sapratu – jautrība maza!
Vajadzēja tikt galā ar panikas lēkmi, jo man ir nosliece uz klaustrofobiju.
Godīgi sakot, tajā brīdī pat īsti nezināju, kā vajadzētu rīkoties… Ja apkārt būtu cilvēki un laba redzamība, es, protams, tik ļoti neuztrauktos. Sāku ar vienu roku sevi rakt ārā no sniega. Tik tikko elpoju, lai vēl vairāk neiegrimtu sniegā, ņemot nost slēpju stiprinājumus. Nezinu, kā izkļuvu no kupenas, bet drebinājos vēl pāris stundu,» atceras viņa.
Meita apmeklē slēpošanas nometni
Šoreiz ceļojuma galvenais mērķis bija iemācīt meitai Annai slēpot. Pirmajās dienās laikapstākļi Davosā tūristus nelutināja – kārtīgi sniga, un pilsēta grima dziļās sniega kupenās. «Kalnos bija nulles redzamība. Es domāju, ka Anna nobīsies, bet nē – viņa veiksmīgi mācījās kopā ar instruktoru. Nav noslēpums, ka Šveicē ir labākās slēpošanas skolas bērniem. Sešu dienu laikā viņa jau pārliecinoši turējās uz slēpēm, un es pat nevarēju tikt viņai līdzi,» meitu paslavē Olga.
Olgas meita, noslēdzot slēpošanas mācības Šveices Sniega akadēmijā, ieguva medaļu. «Viņa to godam nopelnīja,» atzīst Olga. Katru rītu meitene devusies uz sporta nometni, un slodze tur bijusi ne pa jokam. Anna cēlusies septiņos no rīta, lai no deviņiem līdz četriem pēcpusdienā slīpētu savas prasmes uz kalna. «Pusstunda pusdienām – frī, hotdogs, kola – un atpakaļ trasē. Viņai patika, jo ne reizi nečīkstēja,» stāsta Krūze.
Īsie iepirkšanās prieki
«Kad ieradāmies Šveicē, apģērbu veikali vēl bija vaļā. Biju aizmirsusi ielikt koferī pidžamu, tāpēc devos pēc jaunas. Bija dīvaina sajūta – uz mirkli atcerēties, kā tas ir – brīvi iepirkties,» stāsta Olga. «Jau nākamajā dienā arī tur visi veikali bija ciet. Tāpēc Annas kārotās slēpes nopirkt vairs nevarējām. Toties lielveikalos varēju dabūt piekariņus, apakšveļu un pelnu trauku – pilnvērtīgu suvenīru komplektu. Protams, uz mājām atvedām arī izcilo Šveices šokolādi.»
Senāk, dodoties slēpot uz ārzemēm, Olgas ģimene maltītes ieturēja vietējos restorānos, taču šoreiz nācās izlīdzēties ar veikalu piedāvājumu un pašas kulinārijas prasmēm. Daudzu virtuves lietu uz vietas Olgai nebija, tādēļ, piemēram, kartupeļu biezeni attapīgā saimniece sastampāja ar viskija pudeli.
Noķert pavasari
Atpūtas noslēgums kalnos Olgai izvērtās ne sevišķi patīkams. Viņa stipri sasitās – nepagūstot uz slēpēm izņemt līkumu, Olga nokrita uz muguras. Pēc šīs traumas viņa nolēma ar slēpošanas priekiem iepauzēt, tomēr sēdēt četrās sienās arī negribējās. Nogādājusi uz mācību vietu meitu, Olga ar vilcienu devās uz Cīrihi. «Tiešām iesaku! Pusotra stunda pasakainu skatu pa logu,» atceras Olga. «Vecpilsēta gan bija tukša, viss ciet. Promenādē restorāni piedāvā ēdienus līdzņemšanai, un cilvēki ar tiem mielojas turpat uz soliņiem.
Pandēmijas sajūta šajā atmosfērā uz mirkli patiešām izgaisa,» atzīstas Krūze.
Viņa kāri iemūžināja gleznaino Cīrihi ar sava telefona kameru, jo tur jau gaisā bija jūtams ziedošs pavasaris.
