Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1950. gada 13. augusts bija silta un saulaina svētdiena. Mežaparkā tika rīkots stahanoviešu (Stahanoviešu kustība bijušajā PSRS tika radīta, lai palielinātu strādnieku darba produktivitāti un demonstrētu sociālisma pārākumu. – aut.) kopsapulce, uz kuru bija aicināti Rīgas uzņēmumu un iestāžu strādnieki un kalpotāji. Uz pasākumu varēja aizbraukt ar sabiedrisko transportu un speciāli šim nolūkam norīkotām automašīnām, taču daudzi rīdzinieki nolēma izmantot upju transportu – tvaikoni Majakovskij, kas pa Daugavu un Ķīšezeru uz Mežaparku vizināja ekskursantus. Maršruts bija atklāts pirms neilga laika, tāpēc kuģu piestātne Daugavmalā nebija aprīkota ar nožogojumu, nebija arī izveidots glābšanas dienests.
Tvaikonis nedaudz kavējās. Ar to no Mežaparka Rīgā atgriezās ekskursanti no Ļeņingradas un daudzām Latvijas pilsētām. Kopumā ap 60 pasažieru. Kad kuģis pietuvojās piestātnei un ekskursanti gatavojās izkāpt, viņiem ceļu aizšķērsoja neorganizēts ļaužu pūlis, kas milzīgā steigā un drūzmā centās ieņemt vietas uz tvaikoņa. Biļešu kases piestātnē nebija, bet cilvēki par to nedomāja – galvenais bija pagūt nokļūt uz klāja. No Pārdaugavas puses pāri Daugavai brauca motorlaiva. No tās tvaikonī iespiedās vēl viens cilvēks. Iespējams, motorlaivas viļņi sašūpoja pārpildīto tvaikoni, tāpēc tas pēkšņi nedaudz sasvērās uz krasta pusi, un cilvēku masa nosvērās tam līdzi. Pasažieri, kas atradās uz kuģa krastmalas pusē, sāka kliegt, jo citi gāzās viņiem virsū.
Tvaikoņa korpusā sāka smelties ūdens, un tas pamazām sāka grimt. Uz pārlādētā kuģa, kurā bija paredzētas vietas 150 cilvēkiem, katastrofas brīdī atradās ap 350…
Meitene rozā kleitiņā
Alisei Strojevai liktenīgajā dienā viņai bija 21 gads. «Atceroties tās dienas notikumus, man joprojām šermuļi skrien pār kauliem,» viņa saka. «Strādāju rūpnīcā VEF. Trenēju elektriskos radio kondensatorus, lai pārbaudītu, cik lielu strāvas stiprumu tie var izturēt. Darbs bija ar elektrību, bieži dabūju ar strāvu pa pirkstiem, taču pieradu. Biju ceha proforgs (arodkomitejas priekšsēdētāja – aut.), un tajā svētdienā biju uz mājām paņēmusi arodbiedrības biedru kartītes, lai salīmētu markas par biedru naudas samaksu. Pirmdien man tās bija jāiesniedz uzņēmuma arodbiedrībā. No rīta piezvanīja paziņa un teica, ka vēlas braukt uz Mežaparku ar tvaikoni Majakovskij, un aicināja mani līdzi. Ar viņu biju iepazinusies pirms nedēļas veikalā. Vienīgais, ko par jauno vīrieti zināju, ka viņu sauc Oļģerts.
Nebiju mājās sēdētāja. Man patika jautras kompānijas, rūpnīcā VEF strādāja daudz jauniešu, taču es vēl nedomāju par nopietnām attiecībām. Man bija tikai 21 gads! Uzaicinājums nāca pēkšņi, un es teicu, ka man nav laika, jānoformē dokumenti. Oļģerts ierosināja kartītes ņemt līdzi un markas līmēt Mežaparkā, svaigā gaisā. Diena bija silta un saulaina, un es piekritu. Satikāmies Daugavmalā. Tvaikonis vēl nebija piebraucis, cilvēku nebija daudz. Pusstundu mēs ar Oļģertu pastaigājāmies pa krastmalu, un, kad jau gribējām doties prom, parādījās tvaikonis. Pēkšņi piestātnē nez no kurienes saradās ļoti daudz cilvēku, un sākās drūzmēšanās. Kuģis piestāja krastmalā, un ļaudis metās tajā iekšā. Pasažieri, kas brauca no Mežaparka, nepaguva no tā izkāpt. Cilvēku straume mani ienesa kuģī, un mēs ar Oļģertu izšķīrāmies. Pūlī nevarēju viņu saskatīt. Atrados vidējā stāvā, kur cilvēku bija tik daudz, ka nevarēju pakustēties. Pēkšņi kuģis sasvērās uz krasta pusi un sāka grimt. Laukā tikt nevarēju. Paguvu vien krastmalā izmest somu ar dokumentiem.
Sākās panika. Visi centās glābties, tvērās cits pie cita. Man bija gari mati, un slīkstošie ķērās man pie matiem, lai paceltos virs ūdens.
Tajā brīdī domāju – ja citi mani rauj aiz matiem, es arī ķeršos pie viņiem, lai tiktu virs ūdens. Taču viņi bija gudrāki – rāvās prom. Peldēt nemācēju. Sāku aizrīties ar ūdeni. Slīkstot redzēju sevi mazu, rozā kleitiņā. Vēlāk, kad aizbraucu uz laukiem pie mammas, jautāju viņai, vai man bērnībā bijusi rozā kleitiņa. Viņa teica, ka kristībās man mugurā esot bijusi rozā kleitiņa. Tas ir fakts, ka pirms nāves cilvēka acu priekšā kā kinolentē aizslīd visa dzīve… Man paveicās. Katastrofas vietai pietuvojās kuģis, un mani izcēla uz klāja. Iedeva baldriānus vai citus nomierinošus līdzekļus. Biju sasista, kleita saplēsta, taču man nebija miera – es vēlējos atrast draugu.
No glābēju kuģa pārlēcu uz krastu. Meklēju Oļģertu pa krastmalu, bet viņa tur nebija. Neatradu arī somu, ko izmetu krastā. Uzzināju, ka cietušie ar ātrās palīdzības mašīnām tiek nogādāti slimnīcās, un devos viņu meklēt uz Rīgas centra slimnīcu. Cilvēki gulēja slimnīcas gaitenī uz grīdas, un es šokā gāju gar viņiem un pētīju sejas. Man likās, ka tur guļ simtiem mirušo un ievainoto. Oļģerta starp viņiem nebija. Tad es devos uz Rīgas pilsētas Maskavas rajona slimnīcu. Arī tur koridorā uz grīdas gulēja daudz cietušo. Starp viņiem arī Oļģerts. Viņš bija miris… Man kļuva slikti, un es devos prom. Nezināju, kur draugs dzīvo, nepazinu viņa vecākus. Nav ziņu, kur viņš apglabāts. Tā tas palika…»
«Tu neesi Alise…»
«Dzīvoju Matīsa ielā pie saimnieka. Viņa mājās nebija, un es tāda, kā pārnācu mājās – sadauzīta vienos zilumos, saplēstā kleitā –, ielīdu gultā un aizmigu. Vakarā pie manis no Ērgļiem atbrauca tēvs. Es viņu tajā dienā ciemos negaidīju, taču mājas kaimiņi tajā dienā bija aizbraukuši uz Ērgļiem pie radiem un izstāstījuši par kuģa avāriju. Tēvs izdzirdējis, ka arī es varēju būt uz tvaikoņa, tās dienas vakarā ieradās pie manis.
Viņš mani nepazina. Laikam izskatījos drausmīgi, ja pat miesīgais tēvs neatpazina. «Tu neesi Alise,» viņš teica. «Pēc kā tu izskaties?!»
«Vai tu mani nepazīsti?» jautāju. «Es esmu tavā priekšā.» Viņam pār vaigiem bira asaras, un viņš raudot vairākas reizes atkārtoja: «Tu neesi Alise…» Laikam tajā brīdī domāja, ka esmu mirusi.
Es nevarēju izkāpt no gultas, taču pie ārsta negāju. Tēvs dažas dienas palika Rīgā, rūpējās par mani. Arī kaimiņš atnesa siltu tēju, zupu. Kad nedaudz atguvos, vairākkārt domās pārcilāju traģisko notikumu. Es līdz šai dienai nevaru saprast, kur pēkšņi radās cilvēku pūlis, kad vairāki simti gāzās kuģī, lēca uz tā no krastmalas, padeva bērnus augšā uz klāja. Radās sirreāla sajūta – it kā cilvēki paši smiedamies mestos nāvē, bija sajūta, ka viņiem ar varu ir jānokļūst uz tvaikoņa. Kuģis bija pārlādēts, jau sāka svērties uz vienu pusi, bet cilvēki turpināja tajā kāpt. Runāja, ka tvaikonī bijuši pionieri, kas no Maskavas atbraukuši ekskursijā uz Rīgu. Viņi brauca no Mežaparka uz centru, taču piestātnē no apakšējā klāja netika laukā, jo ļaužu pūlis aizšķērsoja ceļu. Kad tvaikonis sāka grimt, pionieri ar kaklautiem esot taisījuši ciet šķirbas, pa kurām salonā sāka gāzties ūdens… Kuģa apkalpe nespējas pretoties pūļa instinktam. Kuģa kapteinis, kuram tajā dienā bija brīvdiena, uzzinot par notikušo, dažu minūšu laikā nosirmoja.
Pēc nedēļas, kad varēju piecelties, devos uz darbu. Arī kolēģi mani sākumā nepazina. Domāja, ka esmu mirusi. Varbūt bija izmeklēšana, taču mani uz nopratināšanu nesauca. Pēc dažām dienām uzaicināja uz prokuratūru savākt mantas, kas atradās noliktavā. Plašā telpā bija izklāti paklāji, un uz tiem gulēja somas, drēbes un citas cilvēku lietas. Paņēmu savu somu. Arodbiedrības papīri nebija cietuši.
Nelaimīgajā kuģī bija arī VEF ceha meistars ar ģimeni. Par laimi, viņi izglābās. Avīzes par traģēdiju nerakstīja. Par to nedrīkstēja runāt ne darbā, ne uz ielas. Kad darbā satiku meistaru, mēs nerunājām par notikušo. Visur bija ausis. Ja daudz runāsi, tevi likvidēs – bija pat tādas runas. Kad aizgāju pēc mantām, mani nobrīdināja: «Nevienam nedrīkst par avāriju stāstīt! Tik un tā tos cilvēkus vairs nepiecelt.» Klusēju. Kāpēc man vajadzīgas nepatikšanas?»
Nesalaužama
«Piedzimu un uzaugu Ērgļu pusē. Mācījos Ērgļu skolā. Kad sākās karš, manas klasesbiedrenes nošāva ceļa malā, nākot mājās no skolas. Kad vācieši atkāpās, krievi cilvēkus dzina uz Krieviju strādāt. Ģimenē bijām seši bērni. Mazākie palika pie vecākiem, bet es sešpadsmit gadu vecumā devos uz Rīgu. Baidījos, ka mani aizsūtīs uz Krieviju. Rūpnīca VEF atsāka darbu, un mani pieņēma par direktora izsūtāmo – ja kaut kur vajadzēja aizskriet un kaut ko atnest, sūtīja mani. Sekretāre man mācīja krievu valodu. Ar kaunu atceros vienu situāciju. Man bija jābrauc uz veikalu pēc cigaretēm, un es lauzītā krievu valodā teicu, kas vēlos iegādāties cigaretes. Pārdevējs latviski sacīja, lai nemokos un runāju latviski. Vēlāk dabūju darbu cehā. Man iedeva rasējumus, un es pēc tiem strādāju.
Apprecējos 25 gadu vecumā. Mans vīrs Boriss bija Latvijā dzimis krievs, arī viņš strādāja VEF. Dzīvojām Matīsa ielā, piedzima dēls, arī Boriss. Abu vairāk nav. Dēls 2004. gadā nomira ar sirdi. Izdzisa man uz rokām. Viņam bija 55 gadi. Vīrs aizgāja tāpat. Viņi abi mīlēja iedzert. Visus esmu apglabājusi. No sešiem bērniem esam palikuši divi. Man ir mazmeita, mazdēls un divi mazmazbērni. Mazmazdēls mācās institūtā 2. kursā. Viņš rūpējas par mani, atnes produktus no veikala.
Kad likvidēja VEF, gadu strādāju autoelektrorūpnīcā, pēc tam līdz pensijai viesnīcā un kafejnīcā – par apkopēju. Esmu nodzīvojusi garu mūžu, un savos gados vēl esmu stipra. Laikam tāpēc, ka uzaugu laukos, un, arī dzīvojot Rīgā, man bija dārzs ar divām siltumnīcām Egļupē, kur pavadīju daudz laika. Man ļoti patika strādāt dārzā. Mana mamma Emīlija nodzīvoja 104 gadus. Līdz pat nāvei viņai bija lieliska atmiņa, atcerējās bērnu, mazbērnu, paziņu vārdus. Latvijas laikā viņa strādāja par audēju. Auda segas, dvieļus. Dzīvojām netālu no Ērgļiem mājā ar augstiem griestiem, kur varēja uzstādīt stelles. Ģimenei piederēja pieci hektāri zemes, bet vecāki to iznomāja. Nebija laika apstrādāt, jo tētim bija jāpalīdz mammai aust. Kara laikā stelles sabombardēja, jo tās bija lielas un nevarēja noslēpt. Padomju gados mamma strādāja kolhozā par slaucēju.»
Kaķis savedējs
«1999. gadā no Rīgas centra pārcēlos uz Ziemeļblāzmu. Iepazinos ar kaimiņu Nikolaju, ļoti labu cilvēku, pēc tautības ukraini. Vienpadsmit gadus nodzīvojām kopā. Sieva viņam bija mirusi. Iepazināmies kāpņu telpā pie pastkastītēm. Manējā bija salauzta, un es ar āmuru to centos saremontēt. Laikam situ citādāk, nekā vīrieši to dara, un Nikolajs, iznācis trepju telpā, jautāja – ko tu trokšņo? Teicu, ka laboju pastkastīti. Viņš apsolīja to sameistarot. Sākām runāties. Teicu, ka man jābrauc uz Egļupi, uz dārzu, bet nezinu, ko darīt ar kaķi – ņemt līdzi vai atstāt dzīvoklī. Kaķis bija ļoti interesants un mīļš. Kad nomira dēls, viņš mēdza iesēsties man klēpī. Es raudu, un arī kaķim birst asaras. Glaudu viņu, un arī kaķis mani glauda ar ķepu. Visi kaķi mani vienmēr ir glaudījuši. Nikolajs apsolīja manu minku pieskatīt. Taču kaķis nebija ar mieru mitināties viņa dzīvoklī trešajā stāvā, un, kamēr es strādāju dārzā, viņš ar kaķi dzīvoja pie manis piektajā stāvā. Kāda tur mīlestība mūsu vecumā, bet mēs kļuvām labi draugi. Viņam pieder divistabu dzīvoklis, taču pārnāca dzīvot pie manis uz vienistabas.
Kopš tvaikoņa avārijas pagājuši vairāk nekā sešdesmit gadi, bet es joprojām nespēju aiziet līdz Daugavas krastmalai. Nepeldos. Jūrā ieeju līdz ceļiem, dziļāk – nē.
Kad iebrienu ūdenī, uzreiz acu priekšā parādās traģiskā aina. Dzīvē otrreiz neesmu kāpusi uz kuģa, pat ar lidmašīnu baidījos lidot, taču nācās. Daudz kas ir pārdzīvots, taču dzīvs kapā neieiesi…»
Vēl nestabilāks
Latvijas Titānika nogrimšana ir viena no lielākajām traģēdijām pēdējo simts gadu laikā. Pēc tās visi ar tvaikoņa avāriju saistītie materiāli ar norādi «slepeni» iegūla arhīvos un plašākai sabiedrībai nebija pieejami. Atmodas sākumā Latvijas Valsts arhīva vecākais referents Jānis Riekstiņš tos atslepenoja – iztulkoja latviski un publicēja izdevumā Vēstures avoti.
Šausminošo traģēdiju un tās iemeslus grāmatā Gadsimta katastrofas Latvijā aprakstīja arī žurnālists Gaitis Grūtups. Atslepenotie dokumenti liecina, ka tvaikoņa Majakovskij avārijas lietu LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija izskatīja 1950. gada decembrī. Pasludinātajā spriedumā bija norādīts, ka tvaikoņa Majakovskij katastrofas tehniskais iemesls bija tā pārslodze ar pasažieriem iekāpšanas laikā. Kaut gan norma bija 150 cilvēki, uz kuģa iekāpšanas neorganizētības dēļ uzkāpa apmēram 350 cilvēki, no kuriem apmēram 40 cilvēki nostājās uz saules zēģeles, kur pēc tehniskiem rādītājiem pasažieru uzturēšanās bija aizliegta. Pasažieru iekāpšana notika haotiski gar visu bortu, nevis pa iekāpšanai paredzēto trapu. Pārslodzes dēļ kuģis zaudēja stabilitāti, vispirms sasvērās uz labo, tad uz kreiso bortu, iesmēla korpusā lielu ūdens daudzumu, kas izraisīja tvaikoņa ātru nogrimšanu.
Daugava vietā, kur apgāzās un nogrima tvaikonis, bija astoņus metrus dziļa.
Kad kuģis nosēdās uz grunts, virs ūdens bija redzama tikai stūres kabīnes augšējā daļa. Tikpat kā nebija cerību izglābties tiem, kas atradās salonā, un pasažieriem, kas bija atbraukuši no Mežaparka un kuriem satrakotais pūlis neļāva izkāpt no kuģa. Turklāt kuģa apkalpe bija aizslēgusi otras durvis, pa kurām varēja izkāpt tvaikoņa pasažieri. Upuru skaits būtu daudz lielāks, ja drosmīgi cilvēki, pamanījuši traģēdiju, nebūtu pašaizliedzīgi metušies ūdenī glābt slīkstošos. Kā liecina izmeklēšanas materiāli, pirmie tvaikoņa avāriju ieraudzīja matroži, kas spēlēja volejbolu piestātnes tuvumā. Viņi nekavējoties sāka vilkt krastā cilvēkus, kas atradās ūdenī un uz tvaikoņa virsbūves.
Vienlaikus kuģa Majakovskij katastrofu ieraudzīja Maskavas enerģētikas institūta karavīru kursantu grupa, kas brauca ekskursijā uz Ķīšezeru. Braucot pāri Daugavai pa pontona tiltu, studenti pamanīja, ka pārmēru pārslogotais tvaikonis stipri sasvēries uz sāniem un nogūlies uz kreisā borta. Mašīna ātri nogriezās uz piestātni. Daļa studentu metās ūdenī glābt slīkstošos, kas peldēja uz krastu, bet pārējie palika piestātnē, lai nodrošinātu kārtību krastā, kur bija izcēlusies panika, un sniegtu pirmo palīdzību izglābtajiem. Varonīgi rīkojās arī kāds jauns krievu matrozis, kurš traģēdijas brīdī ar draudzeni pastaigājās pa krastmalu. Viņš bezbailīgi izglāba piecus slīkstošos, bet, kad vilka uz krastu sesto, noslīka savas mīļotās meitenes acu priekšā. Pēc glābšanas darbiem no dzelmes tika izvilkti vēl vairāki glābēji un milicijas darbinieki.
Tajā laikā, kad tvaikonis pazuda Daugavas dzelmē, krastā bija apmēram 400 cilvēki, taču drīz vien krastmalā un uz pontona tilta sapulcējās vairāk nekā desmit tūkstoši ziņkārīgo, kas noraudzījās traģēdijā. Uz katastrofas vietu tika izsaukti apmēram 150 cilvēki no milicijas un apmēram 1000 cilvēki no karaspēka apakšvienībām – karaskolu kursanti, trīs ugunsdzēsēju mašīnas ar 50 kaujiniekiem. Notikuma vietā ieradās glābšanas kuģis. Katastrofas vieta tika aplenkta un nobloķēta. Traģēdijas vietā ieradās 12 ātrās palīdzības mašīnas ar medicīnas darbiniekiem un sešas kravas automašīnas.
Sodu – no pieciem līdz 25 gadiem – piesprieda sešiem cilvēkiem: četriem Upju kuģniecības pārvaldes vadošajiem darbiniekiem, kuģa kapteinim, kas traģēdijas dienā saskaņā ar darba grafiku atpūtās mājās, un kuģa kapteiņa palīgam. Pārējos kuģa apkalpes vīrus atlaida no darba. No amata atbrīvoja arī Rīgas izpildkomitejas priekšsēdētāju Arnoldu Deglavu. Neviens no notiesātajiem gan tiesas piespriesto termiņu neizcieta. Pēc Staļina nāves viņus amnestēja.
Tvaikonis Majakovskij bija pirmais kuģis pēckara laikā, kas bija paredzēts atpūtnieku pārvadāšanai pa Daugavu un Ķīšezeru. Tā galapunkts bija Mežaparks, viena no rīdzinieku un pilsētas viesu tajā laikā populārākajām izklaides vietām. Kuģis tika būvēts četrdesmito gadu beigās Rīgas upju kuģu remonta rūpnīcā. Tas gan nebija jauns laineris, bet rūpnīcā pārbūvēts vecs tvaikonis, kas Daugavas viļņus šķēla jau gadsimta sākumā. Lai palielinātu ietilpību, tvaikonim tika uzkonstruēts augšējais klājs, kas jau tā zvalstīgo milzeni darīja vēl nedrošāku. Nostāsti vēsta, ka kuģis jau pirms pārbūves divas reizes grimis.
Jūrnieki, kas ir samērā māņticīgi ļaudis, uzskata, ka nedrīkst kuģi nosaukt cilvēka vārdā, kurš izdarījis pašnāvību.
Krievu dzejnieks Vladimirs Majakovskis nošāvās 1930. gada 14. aprīlī. Pirmsnāves vēstulē viņš rakstīja: «Mīlestības laiva sašķīda pret ikdienu…»
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1 komentārs
