Rīga +15°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Naudas balvu gribētu ieguldīt mājiņā
Eiropas Savienības balvu literatūrā, ko piešķir jauniem, daudzsološiem autoriem, Laura rokās turēs tikai novembrī. Ja pandēmija būs rimusi, viņa dosies uz Briseli, kur tā tiks pasniegta. «Kad tiku nominēta šai balvai, domāju – ar to jau pietiek, jo rakstniecībā esmu jauniņā. Kopumā tika nominēti 50 literāti no 14 valstīm,» stāsta Laura Vinogradova.
No Latvijas bija izvirzīti arī rakstnieki Svens Kuzmins, Jana Egle un Rasa Bugavičute-Pēce. Šī balva ir lieliska iespēja autoriem gūt lielāku atpazīstamību Eiropā – tikt tulkotiem un izdotiem citās valodās. Savulaik to saņēmuši arī Inga Žolude, Jānis Joņevs un Osvalds Zebris. Vinogradovas garstāsts Upe ir vēstījums par bēgšanu no sevis un vientulību, ko tā nes.
«Naudas prēmijas lielums man vēl īsti nav zināms, jo viss atkarīgs no tā, cik lieli nodokļi būs jāmaksā,» saka Laura. Līdz šim tie ir bijuši 5000 eiro. Vaicāta, kur vēlētos ieguldīt balvā saņemto naudu, rakstniece prāto: «Varbūt vajadzētu mašīnu… Ikdienā sabiedrisko transportu neizmantoju, visur pārvietojos ar velosipēdu, jo mums nav savas mašīnas. Bet varbūt pavisam nelielu ģimenes mājiņu.
Laikam tomēr mājiņu, jo mums ar vīru ir tāds sapnis, gribas kaut kur nobāzēties. Bet man galvenais tagad tikt galā ar savām emocijām.
Līdz šim šķita – mierīgi raksti, un viss! Nekad neesmu gājusi pa pasauli skaļi kā rakstniece, drīzāk kā darba ņēmēja ar saviem darba pienākumiem. Kāds varbūt tai Eiropas balvai bija gatavojies vairāk… Man vienkārši kādu dienu piezvanīja no nepazīstama numura, un es neatbildēju, jo domāju, ka tie ir kaut kādi krāpnieki. Un tad man atsūtīja īsziņu…»
Vīru satikusi Neredzīgo bibliotēkā
Garstāsts Upe ir Lauras pirmais kopdarbs ar vīru Vitāliju Vinogradovu, kas to ir ilustrējis. Rakstniece saka: gluži neplānoti sanācis labs tandēms. Laura un Vitālijs satikušies pirms nepilniem septiņiem gadiem. Tolaik rakstniece strādāja Neredzīgo bibliotēkā. «Vitālijs ir grafiskais dizainers un bija atnācis uz pasākumu bibliotēkā kā projekta Sajūtu māja fotogrāfs. Tā sākām satikties arvien biežāk,» atceras viņa.
Pandēmijas laiks viņu attiecības padarīja vēl ciešākas, jo abi strādājuši attālināti – mājās. «Arī pirms tam bijām daudz kopā. Tāda parasta, mierīga dzīve. Kā upe,» pasmaida Laura. Vīrs ir viņas pirmais lasītājs. «Viņam parasti patīk. Labprāt jau dzirdētu no viņa arī kādu kritiskāku piezīmi,» atzīstas autore.
Vakara pasaciņas dēlam
«Mums ir dēls Pauls, kam ir pieci gadi, un viņš jau sācis lasīt. Tāpēc jau man ir arī grāmatas bērniem. Tas viss iet roku rokā – rakstīšana un dzīve, un tā vakara pasaciņas pārtapušas grāmatās. Tas notiek diezgan pašsaprotami, jo vairāk sanāk domāt un runāt bērna valodā, un arī pati šobrīd lasu vairāk bērnu grāmatas, nevis pieaugušo. Manu pašu pirmo bērnu grāmatu Snīpulītis no Snīpuļciema dēls sauc par savējo, jo šis vārdiņš ir viņa – mēs viņu ģimenē saucam par Snīpulīti. Viņš ik pa laikam pārjautā, vai mēs visu tā arī esam darījuši, kā rakstīts grāmatā,» smaidot stāsta Laura.
Runājot par savu sapņu mājiņu, Laura piebilst: «Gribētu, lai bērnam būtu sienas, uz kurām dēls drīkstētu zīmēt. Cenšos būt laba mamma, ieklausīties viņā.»
Audzinot dēlu, Laurai kļuvusi tuva vēl kāda tēma – nesaprastie un neuzklausītie bērni. Daudz tādu viņa pamanījusi, braucot uz bērnudārziem prezentēt savas bērnu grāmatas. «Tāpēc labprātīgi iesaistos biedrības Debesmanna projektos, kas rūpējas gan par bērnu, gan pieaugušo mentālo veselību. Aicinu arī citus autorus veltīt šai tēmai lielāku uzmanību,» – tā Laura.
Aiziet no darba bankā, lai dzīvotu grāmatām
«Agrāk man likās, ka esmu divi cilvēki – Laura un Laura, kas raksta. Jo rakstu tikai kādus septiņus gadus. Vienā brīdī sapratu, ka šādā veidā varu izteikt savas sajūtas, un tā radās mans pirmais stāsts. Taču ikdienas dzīvē esmu pavisam vienkāršs cilvēks.»
Beidzot skolu, Laura nav domājusi, ka reiz varēs saukt sevi par rakstnieci. Bērnībā viņa bijusi slinka skolas apmeklētāja, taču latviešu valodas skolotāja jau tad pamanījusi talanta stīgu un devītās klases izlaidumā, daudziem par izbrīnu, uzdāvinājusi Laurai latviešu valodas grāmatu. Tā viņai rakstu darbos lieti noder vēl šobaltdien, jo akadēmiskās izglītības filoloģijā Laurai nav.
«Tolaik man bija svarīga šī sajūta, ka man kāds ir noticējis,» skolotājas dāvanu atceras viņa.
«Mācījos Literārajā akadēmijā, bet tagad apmeklēju dzejas meistarklases un top daži dzejas darbi. Pagaidām gan tikai meistarklašu vajadzībām,» stāsta Laura.
Taču sākumā bijušas grāmatvedības, tad – uzņēmējdarbības studijas, pēc kurām Laura strādājusi bankā. Taču vienā brīdī viņa pēkšņi izlēmusi aiziet no labi apmaksāta darba, jo nespējusi tajā rast prieku.
«Tas bija riskanti, un es nevienam to neieteiktu darīt. Tomēr manī bija klikšķis, tāds lūzuma punkts, un es domāju, ko darīt tālāk. Gribēju saprast, kas ar mani notiek. Sapratu, ka mani interesē grāmatas, taču nezināju, kā ar tām būtu iespējams nopelnīt. Sāku strādāt grāmatnīcā, pēc tam bibliotēkā, tagad – Rakstniecības un mūzikas muzejā,» stāsta Laura un savu tagadējo nodarbošanos sauc par sapņu darbavietu. Tur jūnija sākumā atklāta rakstāmmašīnu izstāde, kurā dzirdami Lauras pašas rakstīti un ierunāti stāsti, kas veltīti katram eksponātam.
Dabas bērns no Lāču kalna
Viņas darbi nāk no vietām, ar kurām Lauras dzīve bijusi cieši saistīta. «Bērnību pavadīju Popē Ventspils novadā, kur ir skaista daba, tāpēc esmu tāds dabas bērns. Tur ir sens muižas komplekss un Lāču kalns, kuram vienmēr iet apkārt pērkons. Tam es veltīju stāstu krājumu Lāču kalns. Tur ir Rindas upe, kas ietek Irbē, un tā ir garstāsta Upe prototips. Ļoti enerģētiska vieta,» stāsta Vinogradova. Tagad viņa ir rīdziniece, bet Pope viņai vienmēr būs sirdī. Jo tur ir viņas saknes. Par to atgādina arī Lauras tetovējumi, kurus viņa parasti citiem nerāda.
«Tās ir dažas pieneņpūkas, kas man asociējas ar bērnību. Kādu laiku dzīvoju pie vecmāmiņas, un viņa man tās uzzīmēja uz sienas. Tā ir tā mana sakņu sajūta. Lidojošo sakņu…» teic Laura.
Tagad ilgas pēc dabas viņa remdē pastaigās pa Biķernieku mežu.
«Vienmēr esmu bijusi vērotāja, un tā jau ir rakstnieces iezīme. Man patika dārza darbi, labprāt stādīju tomātus, bet rakstīt gan vēl bērnībā man nebija intereses. Tomēr abiem ar brāli ļoti patika dzīvoties bibliotēkā, kur strādāja mūsu omīte. Tāpēc jau bērnībā es daudz lasīju un to daru arī tagad. Man ļoti patīk Noras Ikstenas jaunā grāmata Ūdens mirdzēšana un Ingas Gailes Rakstītāja,» saka Laura.
Vaicāta, vai arī stāsta Upe varoņi nāk no viņas dzīves, Laura atzīst: galvenās varones tēvu Jūli viņa aizņēmusies no kāda Rēzeknes pusē dzirdēta stāsta par vīru, kurš reiz, kad tikusi tīrīta bibliotēka, savācis nevajadzīgās grāmatas un iznēsājis pa tuvām un tālām mājām. «Viņš bijis tāds devējs, līdzīgi kā Jūle manā stāstā,» saka viņa.
