Bērnu rakstniece Luīze Pastore: Rakstīju, mēģinot aizbēgt no tā, kur es esmu…

– Tavai meitai Katei ir septiņi gadi, pagājušā gadā septembrī viņa uzsāka skolas gaitas. Bet tu pati skolā sāki iet jau piecu gadu vecumā…
– Jā, es sāku mācīties pirmajā klasē piecu gadu vecumā. Mana mamma bija skolotāja Allažu pamatskolā, kas atradās tieši pretī mūsu mājām. Kādā naktī skola tika ļaunprātīgi nodedzināta. Atceros, ka pamodos naktī un skola bija vienās liesmās. Mamma aktīvi iesaistījās skolas atjaunošanas darbos, un viņai īsti nebija, kam atstāt mani pieskatīt, tāpēc septembrī mani ielika pagaidu skolas pirmajā klasē. Tas gan nenozīmē, ka ar to labi tiku galā. Vēl biju bērns, turklāt mājas bērns… Lai gan pratu lasīt, skolai ne emocionāli, ne intelektuāli vēl nebiju gatava. Ar laiku gan uzaudzēju kārtīgu priekšzīmīgās teicamnieces tēlu. Es ļoti centos un vienmēr esmu bijusi viena no labākajām skolniecēm klasē.

Jau kopš bērnības mana mentālā veselība ir bijusi ļoti trausla.

Meitas skolas gaitu uzsākšanai ļoti gatavojos – gan praktiski, gan mentāli. Man likās, ka tās būs tik lielas pārmaiņas pēc ideālās pasaules privātajā dārziņā, kur bērni daudz laika pavadīja ārā, kur bija mazs pulciņš ar ideālajiem vecākiem un emocionāli inteliģentiem bērniem. Bažījos, ka, nokļūstot sistēmas skolā, meitai būs liela trauma. Bet, par laimi, tā nebija.

– Pastāsti, kā tu sāki rakstīt grāmatas bērniem! Visbiežāk jau tas notiek, pašam autoram kļūstot par vecāku…
– Jā, tas ir saprotami, bet manā gadījumā tā nebija. Jau 23 gadu vecumā, kad emocionāli vēl nebiju ļoti attālinājusies no savas bērnības, tika izdota mana pirmā grāmata bērniem. Patiesībā joprojām sajūtu sevi kā to mazo meiteni no Allažiem… Nejūtos diži mainījusies.