Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Kad zvanu par iespējamo interviju, Uldis Jānis Veispals atsaka. Esot jau visu par sevi pastāstījis, un nekā jauna neesot. Pēc nelielas kaulēšanās esam sarunājuši, ka man stundas laikā jābūt pie viņa Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas sporta centrā, kas ir viņa darbavieta. Cita brīva laika nedēļas griezumā nav. Paķeru diktofonu un skrienu.
Gandrīz kļūst par ķīmiķi
Uldis Jānis Veispals vada Mūzikas akadēmijas sporta centru, kas, paralēli darbam kino un teātros, ir viņa darbavieta jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. «Pie manis nāk studenti, un kopā izveidojam viņiem programmas. Pats ar studentiem pārsvarā strādāju baseinā. Es daudz nepeldu. Nu… varbūt kādas sešas reizes nedēļā. (Smejas.)
Manas saknes ir Vecpiebalgā. Vecaistēvs dzīvoja netālu no Kaudzīšu mājām un bērnībā mācījās pie Reiņa Kaudzītes klavieres spēlēt. Pēcāk vecaistēvs beidza Cimzes semināru un pārcēlās nedaudz tālāk – uz Liezēri, kur bija draudzes skolotājs un ērģelnieks. Kā jau skolotājam pienācās, viņš sev uzbūvēja māju un paņēma jaunsaimniecību – ap divdesmit hektāriem zemes, kuru nodeva rentniekam, jo pats zemes darbus nestrādāja.
Citi lasa
Mans tēvs piedzima Vecpiebalgā, bet ātri vien pārvācās uz Rīgu, tāpēc kopā ar abiem brāļiem esmu audzis Rīgā. Vecākais brālis jau ir citos laukos – esam palikuši mēs ar jaunāko brāli.»
Vienpadsmit gadu vecumā Uldis Jānis sācis nodarboties ar sportu, un jau pēc gada sapratis, ka var iegūt labas vietas sacensībās. Neskatoties uz labajiem panākumiem sportā, viņš sākumā mēģinājis iestāties Politehniskā institūtā Ķīmijas fakultātē. Tajā gadā uz divdesmit vietām kopā ar visiem pretendentiem pieteikušies arī piecpadsmit jaunieši ar zelta medaļām. «Tas bija skaidrs, ka es tur netikšu. Jāsaka – paldies, ka neiekļuvu. Beidzu Fizkultūras institūtu, tagadējo Sporta akadēmiju, un pēc savas specializācijas esmu sporta pieccīņnieks. Ir tāds sporta veids modernā pieccīņa, kas sevī ietver jāšanu, paukošanu, skriešanu, peldēšanu un šaušanu. Iekļuvu pat valsts izlasē.»
Kino sākas Skapī
Bet kā valsts izlases sportists nonāca kino? Kā jau šādi lieli dzīves pavērsieni mēdz risināties – netīšām, esot pareizajā vietā, pareizajā laikā. «Bija tāds bārs Skapis, kurā apgrozījās daudz cilvēku no mākslas aprindām. Padzērām tur kafiju, un paziņam, ar kuru biju atnācis, pie blakus galdiņā sēdēja pazīstami cilvēki. Sākām sarunu ar viņiem. Ja nemaldos, tas bija 1975. gads, kad Rīgas Kinostudijā filmēja Robina Huda bultas. Uzzinājuši, ka esmu pieccīņnieks un treneris, viņi teica, ka uzaicinās mani par paukošanas un jāšanas sporta treneri aktieriem.
Tobrīd domāju, ka tas nav nopietni, saruna taču noritēja bārā! Tomēr pēc kādām pāris nedēļām man pienāca vēstule, jo telefona man tolaik nebija.
Vēstule bija uzaicinājums uz Rīgas Kinostudiju trenēt aktierus.
Filmas režisors bija Sergejs Tarasovs no Maskavas, un tika pieaicināti kaskadieri no Ļeņingradas. Viņi savā starpā kaut ko nesadalīja, un režisors kaskadieru grupu atlaida. Aptuveni vienos naktī man atnāca pakaļ un izsauca uz Kinostudiju, kur paziņoja, ka man piedāvā uzņemties nevis trenera lomu, bet arī visu filmas triku inscenēšanu. Salasīju savus biedrus – bijušos un esošos sportistus –, un tā mēs to filmu nofilmējām.»
Pēcāk Rīgas Kinostudijas direktors Heinrihs Lepeško iedrošinājis dibināt kaskadieru grupu. Tā radās Rīgas Kinostudijas kaskadieru grupa, kas pastāvēja no 1976. līdz 1980. gadam. «Tad mainīja Kinostudijas struktūru, vairs nebija tās vadītājs, bet gan padome, kas risināja visus jautājumus. Man bija viens jautājums – kurš juridiski un morāli atbildēs par tiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar trikiem? Jo tāda Mākslinieciskā padome neatbildēs ne par ko. Man šis pārvaldes stils nepatika, tāpēc aizgāju no Kinostudijas.»
Kaut gan pirmie soļi ārpus Rīgas Kinostudijas sperti jau iepriekš, jo kaskadieru grupu Rīgā nespēja pilnībā nodrošināt ar darbu. To vajadzēja meklēt arī citās kinostudijās.
«1979. gadā pirmo reizi sastrādājos ar Maskavu un turienes režisoriem,» stāsta Jānis Uldis Veispals. «Salasījāmies seši cilvēki no Ļeņingradas, Maskavas, Tallinas, Odesas, Kijevas un Rīgas, nodibinājām tādu kā Vissavienības kaskadieru grupu, un ar to ļoti vinnējām. Mums visur bija kontakti, filmējāmies ļoti daudz. Tā vairs nebija Rīgas Kinostudija, kur tiek uzfilmēta viena filma un vēl kādām nepieciešams nokrist no zirga vai krēsla. Mums bija daudzas filmas ar nopietniem trikiem. Sākumā mēs seši kā kodols strādājām pie lieliem projektiem, bet pamazām gatavojām kolēģus, kuri specializējās konkrētos trikos.
1986. gadā mani izsauca uz Maskavu – bija paredzēts Savienību sadalīt reģionos, kur katra kaskadieru grupa atbildēs par savu. Man piedāvāja pārņemt Baltijas valstu un Baltkrievijas reģiona kaskadieru vadību.
Tas nozīmē – šajā reģionā neviens triku kino nevarēja būt bez mana paraksta.
Tolaik sāka veidot tā saucamo tarifikāciju. Katram kaskadierim bija jābūt tarificētam, lai varētu filmēties, un tas bija normāli. Maskavā bija īpaši kursi, kuros pasniedza triku izpildi, drošības tehniku, aktieru un režisora darbu, un varējām dalīties savā pieredzē. Es tarificējos Maskavā, lai nebūtu nekādu pretenziju, bet to varēja izdarīt arī Rīgā.
Lai veiktu tarifikāciju, kaskadierim bija jāliek tie paši testi, ar kuriem pārbauda kosmonautus un lidotājus izmēģinātājus, – lai noteiktu, kā viņš strādā, ar ko viņš var strādāt un vai viņš vispār var strādāt kolektīvā.
Kad strādā kaskadieris, viņš nav viens – tā ir komanda. Kurš tad būs pirmais, kas pieies pie tevis pēc trika izpildes? Kurā brīdī tevi izvilks no tās sadauzītās mašīnas? Un kā to izdarīs? Kurš dos komandu, ka mašīnu vajag dzēst, ja tā aizdegas?»
Nokrist no zirga ar aprēķinu
Veispals ir gan kritis no zirga, gan lēcis no liela augstuma, gan ticis spridzināts, dedzināts un sists. «Jau kopš pašas bērnības man ir augsts sāpju slieksnis,» viņš stāsta. «Viss ir atkarīgs no tā, kā tu krīti. Galvenais ir tas, kas sagaida apakšā un cik tehniski pareizi tu to dari.
Ir filmas, kur gatavojies speciāliem trikiem, teiksim, lēcieniem no lieliem augstumiem. Tas nav tikai tā, ka tu aizbrauc un nofilmējies. Tā ir ļoti nopietna sagatavošanās. Kaskadierim treniņu procesi ir nepārtraukti – ja tu darbojies nopietnā līmenī. Kad sāku ar to nodarboties, 75 procenti trika balstījās uz manām fiziskajām dotībām un tā, ko biju iemācījies sportā. Atlikušie 25 procenti bija aprēķins. Pēc desmit gadiem jau bija otrādi: 25 procenti trika bija fiziskās dotības un 75 – domāšana un aprēķins. Līdz ar to samazinājās traumatisms.
Nav jau liela māksla kaut ko fiziski izdarīt! Mugurai ir speciāls koeficients, cik daudz tā var izturēt. Ja pārsniedz šo koeficientu, nav labi. Šo skaitli iespējams aprēķināt, ņemot vērā visus faktorus, sākot no izejas pozīcijas un svara, beidzot ar augstumu un to, kas ir apakšā un kā notiek piezemēšanās – uz kājām vai uz visa ķermeņa. Tā bagāža un pieredze, ko esmu ieguvis, nostrādājot kino tik daudzus desmitus gadu… Tā ir mana bagātība. Tagad es vēl šad tad konsultēju un kaut ko pats padaru, bet esmu kļuvis slinks un, godīgi sakot, es to arī vairs negribu.»
Viens no iemesliem, kāpēc mūsdienās kaskadierim filmēšanās vairs nav vilinoša, ir milzīgās iespējas gan montāžā, gan pārfilmēšanā, kas darbu padarot daudz vienkāršāku.
Skatoties filmas, es redzu, kurā brīdī pieslēdzas kaskadieri.
«Agrāk bija tādas kameras Konvas – labākās kameras, kādas bija pieejamas Padomju Savienībā. Un bija filmu lente Svema – arī padomijas ražojums. Ja bija jāfilmē kilometru gara filma, tas ir – filma, kurai vajadzēja kilometru lentes, tad filmēšanas vajadzībām vajadzēja piecreiz vairāk lentes. Reizēm – pat vēl vairāk, jo nevarēja zināt, kad saies grīstē kamera vai nebūs nofilmējies. Aktieru ainas pārfilmēja divas, trīs reizes, bet triku ainām, īpaši, ja tās saistītas ar automašīnu dauzīšanu, otro dubli uztaisīt vairs nevar, tāpēc dažkārt lika pat piecas kameras no visām pusēm. Mūsdienās filmē ar digitālajām kamerām un viena aina tiek pārfilmēta pat desmit vai piecpadsmit reizes…
Man nāk atmiņā – Sergejs Bondarčuks filmēja Vaterlo, kurā Rods Steidžers tēloja Napoleonu, un tur ir viena aina, kur Napoleons atvadās no sava karaspēka, kad viņu izsūta uz Elbas salu. Tur ir tāds teksts angliski: «After twenty years of war I have came to say goodbye my soldiers, goodbye my sons, goodbye my children.» (Pēc divdesmit kara gadiem esmu ieradies, lai teiktu ardievas saviem zaldātiem, ardievas saviem dēliem, ardievas saviem bērniem.)
Aktieris to pateica ar akmens ģīmi, kur varbūt noraustījās tikai neliela mīmika. Kad Bondarčuks pēc ainas uzfilmēšanas teica, ka vajagot vēl vienu dubli, aktieris pagriezās un atbildēja: «Divi nemēdz būt.» Lūk, tā ir profesionalitāte!»
Pusceļā nedrīkst pārdomāt
Kad jautāju par spilgtāko epizodi karjerā, kaskadieris ir lakonisks – lai gan filmējies vairāk nekā 300 filmās, viņam nav bijušas mīļākās filmas vai triku. Tas vienkārši ir darbs, kas labi jāpadara. Tomēr kāds triks iespiedies atmiņā dziļāk.
«Jaltā es lēcu uz galvas jūrā no tās saucamās Bezdelīgas ligzdas, kas atrodas 40 metru augstumā. Protams, biju gatavojies un bija drošināšanas sistēmas, bet tas vienalga notika brīvajā lidojumā. Lai nebūtu tik ļoti bail, sākumā ir jāuzkāpj kaut kur augstāk un tad jākāpj zemāk. Jo zemāk tu kāp, jo normālāk viss šķiet. Tā sevi vari sagatavot. No apakšas skatoties, domā, ka tur jau nekā nav un nolēkt ir sīkums. Tā savā ziņā arī ir gatavošanās.
Kaskadierim ir mentālie treniņi. Mēs dzenam sev augšā bailes. Iedzenam tās sevī.
Sāc domāt, cik briesmīgi tas būtu, ja tagad vairs nepieceltos. Tu psiholoģiski sevi sagatavo.» Ieminos, ka spriedze noteikti bija liela, jo viss jāizdara perfekti vienā mēģinājumā. «Ko tu – man trīs reizes tur vajadzēja lēkt!» Veispals viegli iesmejas. «Atsisties no tāda augstuma pret ūdeni ir briesmīgāk nekā atsisties pret asfaltu. Ietriecoties ūdenī, ātrums ir aptuveni 160 kilometri stundā, tāpēc ir nepieciešama pareiza tehnika.
Jālec uz atejošo vilni – vilnis atsitas pret klinti un piepildās ar gaisa burbuļiem, samazinot ūdens blīvumu. Agrāk daiļlēcējiem zem ūdens kompresors pūta burbuļus, kas samazināja ūdens blīvumu. Otrs – ietriecoties ūdenī, tu ar rokām iesit ūdenī gaisu. Tad pirmo triecienu dabū nevis galva, bet rokas vai kājas, kas sitienu iztur labāk, nekā galva un kakls. Tā visa ir tehnika.
Jāzina visi sīkumi, piemēram, lecot no liela augstuma, nedrīkst būt pilns kuņģis vai zarnas.
Sitiens pret ūdeni ir tik liels, ka viss, kas ir iekšā, paātrinātā tempā tiek spiests ārā.
Ir tādi brīži, kad sāc darīt, bet tad pārdomā, ka tomēr nē. Šajos brīžos ir vislielākais traumatisms. Tāpēc, ja veic triku, tad līdz galam, pat ja kaut kas nav sanācis! Pārtraukt to nedrīkst, jo tad var traumēties kapitāli. Tikai nenormālam cilvēkam nav bailes. Normāliem visiem ir bailes, tikai to slieksnis ir dažāds. Apskatieties vingrošanā uz mazajiem bērniņiem, kuri kā mērkaķi vingro uz līdztekām un met trīskāršos salto – viņiem pašsaglabāšanās instinkts ir ļoti zems, tāpēc viņi to visu var.
Ar laiku sapratu, ka lielās pārmaiņas, no maksimālas koncentrēšanās pirms trika līdz maksimālai atbrīvošanās sajūtai pēc tā, ir bīstamas. Sapratu, ka pēc trika izpildes ir jāmēģina sevi noturēt sasprindzinājumā, no tā izejot pamazām. Ja tu maksimāli koncentrējies un nākamajā brīdī esi jau maksimāli atslābis, ir iespējams pat zaudēt samaņu. To esmu izbaudījis.»
Vienmēr var atteikties
Sarunā kļūst saprotams, ka labs kaskadieris nebūt nav pārdrošs tipiņš, kurš gatavs mesties avantūrās un vieglu sirdi lēkt, krist vai sisties. «Ja es paņemtu desmit cilvēkus un liktu viņiem nolēkt no klints, tad par kaskadieri izvēlētos to, kurš pateiktu, ka nelēks, jo vajag kaut ko palikt apakšā. Ir nepieciešama domāšana.
No triku izpildes esmu arī atteicies, jo dažreiz režisoriem ir rozā sapņi, ka viņu galvā izdomātos trikus iespējams izpildīt.
Ja strādā nopietni, tad triku inscenētājiem vajadzētu iesaistīties darbā jau tad, kad top filmas scenārijs. Triks nav pašmērķis, bet gan filmas elements, kurš izceļ kādas epizodes kāpinājumu. Tam ir jābūt ar dziļāku jēgu, jo vienkārši uztaisīt triku nav nozīmes. Kad Oļegs Rudņevs rakstīja scenāriju filmai Ilgais ceļš kāpās, kopā ar režisoru Aloizu Brenču visi trīs sēdējām un domājām, kurā vietā un kādi triki būtu nepieciešami. Domājām: dedzinās māju, kā tas izskatīsies, kad krīt kaut kas virsū? Kad Eduarda Pāvula Ozols gāja iekšā degošajā mājā, tas patiesībā biju es.»
Pret kaskadieriem vienmēr ir bijusi laba attieksme. Ja tā bija slikta, es vienkārši aizbraucu projām.
Galu galā kaskadieri riskēja ar veselība un, jā, dažkārt pat ar dzīvību. «Esmu sastrīdējies ar kādu latviešu režisoru par to, ka viņš izmantoja kaskadierus kā korķi, kas aizbāž pudeli ciet, – kad aktieri vairs nevarēja, tad sāka filmēt kaskadierus. Tā to nedara. Mēs neesam atbraukuši sauļoties uz laukuma, bet esam gatavojušies trikiem. Man jāzina, cikos to triku vajadzēs izpildīt, lai varētu sagatavot visus drošinājumus un sistēmas, lai paspētu izmēģināt, sagatavoties. Mēs neesam uz laukuma, lai mūs marinētu astoņas stundas un tad piecpadsmit minūtes filmētu. Kaskadieri jau ir noguruši, viņiem zūd uzmanība, un tas ir traumatiski. Režisors man pārmeta, nesaprata…
Vēl kāds izdomāja, ka vēlas uztaisīt sprādzienu tā, lai mašīna uzlidotu gaisā. Turklāt – uz tilta. Teicu, ka to var izdarīt, bet jāiet oficiālais ceļš. Tas ir – jāņem pirotehniķis, kurš spēs izrēķināt, kāds būs trieciens pa tiltu, lai tilts nesabruktu, vēl pirms mašīna uzlidojusi gaisā. Un pēc tam, kad mašīna būs ielidojusi upē, nepieciešams transports, kas to vilks ārā. Vēl ar zaļajiem jāsarunā, jo eļļas pleķis paliks. Bet man atbildēja, ka tas viss nav vajadzīgs, varot pa kluso to izdarīt… Man neinteresē šādi filmēties!
Man ir bijušas traumas, bet neesmu ar tām gulējis slimnīcās. Neesmu arī no galvas līdz kājām bijis ieģipsēts. Traumas pamatā veidojas no lielas pārslodzes. Man un visiem maniem kolēģiem ir muguras problēmas.
Arī problēmas ar kājām un locītavām, bet, pavadot gadus trīsdesmit šādā jomā, tas jau nav brīnums.
Tagad dažam labam manam studentam veselības stāvoklis ir sliktāks nekā man! Diemžēl. Liela daļa no studentiem, kas pie manis nāk, dara to tāpēc, jo ārsts liek. Katru gadu šis skaits palielinās. Mūzikas akadēmijā nav nevienas specialitātes, kurā nevajadzētu labu fizisko sagatavotību. Divu stundu koncertu nevar nospēlēt, ja cilvēkam nav laba fiziskā sagatavotība.
Mani kolēģi joprojām strādā Maskavā, Pēterburgā, Kijevā, Odesā. Joprojām esmu kontaktā ar viņiem, bet tagad jau ir tas periods, kad braukājam kopā uz bērēm… Kad salasāmies, domājam, kurš tad nu būs nākamais,» viņš nosmej.
Strādāt angļu stilā
Kaskadieris strādājis ar ļoti daudziem ārzemju aktieriem, piemēram, Šonu Bīnu, kurš Anna Kareņinā spēlēja Vronski, bet Troņu spēlē – Nedu Stārku. Šonam viņš pasniedzis dueļa paukošanas treniņus, gatavojoties filmai Sharpe’s Peril. «Ar ārzemniekiem ir grūti strādāt, jo viņi vienmēr ir ļoti aizņemti. Atbraucot uz filmēšanos, viņiem vienmēr ir savs sekretārs līdzi, kas saplāno visu dienu.
Filmēšana notika divas dienas Jaltā, Ukrainā. Angļi no sava scenārija neatkāpjas ne par milimetru. Ja ir nolemts, ka tajā dienā filmēs tādus un tādus kadrus, tad tā arī būs, neko citu filmēt nedrīkst. Apgādāti šie aktieri, protams, ir fantastiski! Transports ir kapitāls! Man bija nodrošināts gan personiskais transports, gan ēšana restorānos vai uz laukuma, gan baseins.» Bet esot arī kārtīgi jāstrādā. «Darba diena sākās piecos no rīta un beidzās – sešos vai septiņos vakarā.
Tur bija triki, kas saistīti gan ar cīņām, gan dedzināšanu, gan zirgiem. Es strādāju ar trikiem un apmācīju galveno varoni paukoties.
Kad aizbraucu uz filmēšanas laukumu, viņi nepazina mani un es – viņus. Man teica, lai es parādu kaut ko. Neesmu nekāds cirka mākslinieks, ka man būtu kādam kaut kas jārāda! Teorētiski pastāstu, kas ir paukošana, kādas tur aizsardzības un kādi uzbrukumi. Saku viņiem, lai man pastāsta, kādai jāveidojas cīņai – kurš ir stiprāks, ar ko tā sākas, ar ko beidzas un kas notiek pa vidu. Viņi man atbild uz visiem jautājumiem, un man kļūst skaidrs, kā veidot šo cīņu.
Uzzinu, ka Šonam mēdz aiziet šīberis ciet un viņš jau divus ir sacirtis.
Esmu vecs buks un zinu, kā psiholoģiski strādāt ar šādiem cilvēkiem. Beigās mani atzina par labu esam, un, kad filmēšana bija beigusies, Šons man uzdāvināja sudraba blašķi, jo zināšanas, ko viņam sniedzu, noderēs arī turpmāk.
Esmu palīdzējis teātros ar skatuves kustībām, bet man tā klanīšanās un iešana ārā uz skatuves diži nepatīk.»
Mājās
Uldis Jānis Veispals ir precējies ar aktrisi Anitu Grūbi, ar kuru iepazinies filmas Zobena ēnā filmēšanas laikā. Viņiem ir kopīga meita un divi mazbērni. Jautāts par to, vai mājās nebija pretenziju par bīstamo darbu, kaskadieris ir lakonisks: «Nē, jo mājās īsti nezināja, ko es daru. Īpaši par to nestāstīju. Braucu pafilmēties…
Savulaik dzīvoju saimnieka mājā un sapratu, ka tāda dzīvošana ir, kā ir, – visu laiku esi piesaistīts pie naudas summas, kura jāmaksā un kura kļūs aizvien lielāka. Sapratu, ka jābūvē pašam sava māja. Pats arī uzcēlu, un mauriņš man ir pushektārs. Joprojām ir arī vecātēva māja, kur ir hektārs mauriņa. Sanāk liela pļaušana. Rudenī tur ir lapas, un tas ir ārprāts, kas tur darās! Lapu kalni!
Kaskadiera darbs nav mūžīgs… Gluži tāpat kā no sporta, ir jāprot laikus aiziet.
Kad zini, ka esi aizgājis līdz robežai, pēc kuras vairs izaugsme nav iespējama, jāmet miers. Varētu teikt, ka, sākot nodarboties ar kaskadieru trikiem, es savā ziņā pagarināju savu sportista karjeru. Sportists biju četrpadsmit gadus un pagarināju to vēl par kādiem divdesmit pieciem gadiem. Iemaņas, kuras man bija sportā, pārkvalificēju uz kino. Vienmēr jau gribētos vēl kaut ko, bet es spriežu reāli – nav jau vairs tie gadi. Man ir septiņdesmit viens, un uzskatu, ka dzīve jānodzīvo pilnvērtīgi.»
Ieminos, ka tad jau laikam labāk nomirt, taisot triku. Veispals nepiekrīt: «Neesmu arī zaldāts, kurš uzskata, ka vislabāk nomirt kaujā. Gribas vēl redzēt, kā mazbērni izaugs.»
