Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Klaipiņu saimniecību dibinājuši Juris un Mairita Trēgeri, bet nu tajā saimnieko nākamā paaudze – Trēgeru meita Līga un viņas vīrs Ulvis un viņu dēls Teo.
Tagad saimniecībā audzē apmēram pusmiljonu kāpostaugu – galviņkāpostus, kolrābjus, Savojas jeb virziņkāpostus un Briseles jeb rožu kāpostus. Galviņkāpostus pārdod svaigus un skābētus, pārējos – svaigus.
Var teikt, ka Līga jau ir piedzimusi kāpostos. Viņas vecāki Juris un Mairita Trēgeri kāpostus sāka audzēt vēl padomju laikos. Līga un viņas vīrs Ulvis un varētu turpināt ripināt pa labi iebraukto, gludo un līdzeno kāpostu sliedi, kur katrs darbs un pat katra kustība izkopta gandrīz līdz perfekcijai.
Bet viņi ir jauni un radoši cilvēki un vēlējās izmēģināt arī ko jaunu un savu.
Varbūt kolrābjus? Arī tie ir kāpostu dzimtas augi, tātad audzēšanā varētu būt diezgan daudz kopīga ar galviņkāpostiem. Taču kulinārās īpašības un izmantošana – atšķirīga. Kāpostu zemē Vācijā kolrābji ir ļoti iecienīti, bet pie mums tos zina un lieto daudz mazāk. Varbūt laiks radināt arī latviešus pie kolrābjiem?
Pirmajā gadā nopirka divas mazas sēklu paciņas – katrā pa 50 sēklām – un iesēja tieši dobē, bet nekas dižs neizauga, un to pašu, kas izauga, nograuza kukaiņi. Nevainoja vis kolrābjus, bet nākamajā gadā nopirka profesionālās sēklas.
Šis gads sniedzis atkal jaunas mācības – šoreiz par laika apstākļu ietekmi uz augiem un ražu. Karstā un sausā vasara tiešām bijusi liels izaicinājums. Laistīšanas iespēju nav, jo lauki ir lieli, turklāt katru gadu atrodas citā vietā – lai ievērotu augu seku, kāpostu audzētāji sadarbojas ar zemniekiem, kuri audzē citas kultūras, piemēram, labību. Lai kolrābji labāk pārciestu lielo sausumu un tropiskās naktis, tos piebaroja, izsmidzinot šķidro papildmēslojumu. Taču, tiklīdz uzlija lietus, kolrābji sāka plaisāt.
Lai kolrābjus stiprinātu un palīdzētu dziedēt plaisas, tos apsmidzināja ar biešu cukura ekstraktu.
Tomēr tas nepalīdzēja, un apmēram puse no visiem kolrābjiem ir zaudējua tirgus preces izskatu. Tos pat nenovāca, atstāja uz lauka.
Līdz ar ierastajiem baltajiem galviņkāpostiem Ulvis un Līga sāka audzēt arī sarkanos, kā arī Savojas jeb virziņkāpostus, kas ir tik skaisti, ka var audzēt kaut puķu dobē – gan lapu kroķīšu, gan krāsu pārejas dēļ no tumšajām ārējām lapām uz maigi salātzaļo centru.
Pagājušajā gadā radās ideja iestādīt arī Briseles jeb rožu kāpostus. Iestādīja un tikai pēc tam izpētīja, ka tehnoloģija, lai tos novāktu un sagatavotu pārdošanai, ir ļoti specifiska un prasa ļoti daudz roku darba.
Kādubrīd pirmo Briseles kāpostu ražu Ulvis pat bija gatavs atstāt uz lauka.
Bet tad saņēmās, apzvanīja visus draugus un radus un aicināja talkā. Gribētāju netrūka. Cirta Briseli ar cirvīšiem, rīkoja fotosesijas, un galu galā arī Ulvim sāka likties, ka varbūt tur kas varētu sanākt. Šogad pamēģinās kāpostus necirst ar cirvi, bet nopļaut vai nozāģēt ar trimmeri, tā samazinot roku darba daudzumu.
Pirms nociršanas tiek nolauztas lapas – tāpat kā vācot galviņkāpostus. Noliktavā pie stublāja Briseles kāpostiņi var glabāties apmēram divus mēnešus, un tos tad mājīgākos apstākļos nekā uz lauka var nolupināt un kārtot kastītēs pārdošanai.
Iespējams, lielā roku darba un nedrošās audzēšanas dēļ Briseles kāposti Latvijā nav visai populāra kultūra. Kāds pārdevējs pat lūdzis mazās galviņas ar visu kātu, lai pierādītu pircējiem, ka tās ir augušas tepat, nevis Briselē.
«Tev ir jābūt sajūsmā par produktu, ko audzē un mēģini piedāvāt Latvijas tirgum,» saka Ulvis. «Kopumā audzējam 26 kāpostaugu šķirnes: piecas kolrābju, piecas sarkano kāpostu, divas Savojas kāpostu, vienu Briseles kāpostu šķirni un pārējās galviņkāpostu. Un par katru no tām mēs esam sajūsmā!»
Visu rakstu un saimnieku padomus, kā pareizi izaudzēt un novākt kolrābjus un Briseles kāpostus lasi šeit: FOTO: Māksla un kāposti. Viesos pie Klaipiņu saimniekiem Līgas un Ulvja Trēgeriem
