Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Nu jau vairākus gadus izcilās cimdu adītājas Jettes Užānes nav mūsu vidū, bet viņas adītie cimdi un tajos izstāstītie stāsti turpina dzīvot un būt daļa no Latvijas koda. Tāpat kā Jettes dzīvesstāsts, izturība, radošums un spēja, par spīti liktenim, nodzīvot piepildītu, laimīgu un garu mūžu.
Jette pēc bērnībā pārslimotās kaulu tuberkulozes zaudēja spēju staigāt un visu savu dzīvi pavadīja ratiņos. Lai gan viņas kājas nevarēja neko, viņas rokas radīja brīnumainus cimdu stāstus, bet sirds vērta pasauli siltāku un gaišāku.
Laimīga cilvēka tapšana
Cimdu Jettiņas (tā viņa pati mēdza sevi saukt) uzticams draugs ilgus gadus bija jelgavniece Elīna Apsīte, kura joprojām svēti sargā un augstā godā tur Jettes atstāto mantojumu.
Elīnai pieder ne tikai daudzi Jettes cimdu pāri; Viņa grāmatā Jettes Dienu grāmata apkopojusi arī Jettes jaunības dienasgrāmatas, kurās pierakstīts viss viņas sūrais, tomēr laimīga cilvēka tapšanas ceļš.
Viņas satikās, kad Elīnai bija tikai septiņi gadi. No astoņu gadu vecuma viņa visus skolas brīvlaikus pavadīja pie Jettiņas Dzērbenes pagasta Lejniekos, un, lai gan divas vien, viņas nemaz nejutās vientuļas. «Mana pasaule bija pilna ar stāstiem un pasakām. Man bija savs draugs – Jette, kas pieaugušo un bērna pasauli, īstenību un fantāziju jauca kopā tik viegli, it kā viss būtu vienuviet. Man viss tik ļoti patika!
Izliekam pa istabu daudz, daudz kamolīšu un skatāmies. Jettiņa man māca, kuras krāsiņas ēdas, kuras dzied kopā… tas bija tik interesanti! Katram ir jāiet ilgs un tāls ceļš, lai atrastu savas dzīves uzdevumu, un arī Jettiņai tas bija pietiekami ilgs. Jette mēdza teikt: «Es nevarēju ne dziesmā 
turpināties, ne bērnā.» Bet viņa var adīt – tātad jāsāk no turienes. Patiesībā jau laikam mums katram jādomā, nevis ko es darītu, ja varētu, kā būtu, ja būtu, bet ko es māku un ko es varu darīt tieši šajos apstākļos. Viņa adīja arī džemperus, tiešām modes fasonus tā laika sievietēm, kas pie viņas nāca, bet tas nebija interesanti – tas nekur nepaliek. Tā Jette nonāca līdz cimdiem. Viņa stāstīja, ka pirmie cimdiņi bija Rudens vakars – viņa adījusi cimdus un izdomājusi, ka tie ir kā rudens vakars,» atminas Elīna.
Stāsti dzijas valodā
Pirms adīt cimdu pāri, Jette to izfantazēja savā galvā: kas tas būs, kā tas varētu izskatīties? Ziemas rīts… Rudens vakars… Kādas krāsas tās ir? Viņa it kā gleznoja ar krāsām, bet sarežģītākiem cimdiem zīmēja tehnisko zīmējumu vai izadīja fragmentiņu, paraudziņu. Daudzi interesējās, cik ātri var uzadīt cimdus? Parastus cimdus viņa uzadīja pa dienu, divām, bet, ja bija jāada Purvīša glezna no reprodukcijas un jāizdomā, kā to ietērpt dzijas valodā, domāšana vien aizņēma nedēļu un adīšana arī nedēļu. Viņa cimdos ieadīja ne tikai Vilhelmu Purvīti, bet arī Kārli Sūniņu, Džemmu Skulmi un citus.
Plašo Jettes mantojumu Elīna gribētu apkopot vienā grāmatā, kamēr atmiņas vēl ir gana spilgtas: «Atceros, ka pēc filmas Latvijas Televīzijā 1985. gadā Jettes popularitāte ļoti uzplauka. 80. gados bija latviskuma vilnis, un daudzi pēkšņi atjēdzās, ka ir latvieši, nevis padomju cilvēki. Tad viņi meklēja, kas ir latvietība. Pie Jettes brauca autobusiem, citreiz bija pat divi autobusi dienā. Mēs tās saucām par cimdu izrādēm – pasākums ilga divas stundas; Ja izadīta dziesma, tā jādzied. Ja izadīta gleznu reprodukcija, jāskatās gleznu grāmata.
Daudzi brīnījās un teica, ka tādus cimdus ar parastām metāla adatām noadīt nevar, vajag speciālas adatas. Jettei prasīja, lai parāda adatas, un diņģējās – vai viņa tās nevar atdot? Jette deva ar, dabūs citas. Taču nekas nesanāk. Bet kāda tā dzija? Nu ņem to dziju! Un atkal nesanāk. Kur tad slēpjas tas āķis? Ne adatās, ne dzijā, bet pašā. Jettei ārkārtīgi svarīgs bija stāsts. Rakstu stāsts, jo nav vienalga, ko tu adi. Kādam tas ir vienkārši raksts, bet Jettei tas ir stāsts. Reizēm cilvēki nāca un Jettei prasīja: «Tev tik daudz cimdu, pārdod kādu pāri man.» Viņa nepārdeva. Viņa teica: «Ja gribēšu, es tev uzdāvināšu.» Un viņa mums uzdāvināja. Ļoti daudz rakstainos cimdos izstāstītu sirdssiltu stāstu.
Stāsts par cimdu ģimenīti
Visu, ko prata, Jette apguva pašmācības ceļā. Vēlāk pie viņas viesos brauca mākslinieki, un reiz viņa kādam vaicāja: «Ja es mācītos vecākajos kursos Mākslas akadēmijā, kas būtu sarežģītākais, ko uzgleznot?» Portreti! Un viņai ideja rokā – tātad jāizada portrets. Tas sakrita ar laiku, kad Elīnas tētis Māris sāka audzēt bārdu, un, kā jau daļai vīriešu, kuri audzē pirmo bārdu, tā auga krāsaina. Jette nodomāja, ka šī adīšanai būs gana gleznieciska bārda, bet nebija jau tik vienkārši. Elīnas tētis bija mākslas zinātnieks no Rīgas, un Jette pret viņu izturējās mazliet ar pietāti, tāpēc nevarēja tā vienkārši paaicināt tuvāk, jo gribas pielikt un pieskaņot bārdai dzijtiņas. Bet parasti Elīnas tētis Jettei aizveda kādu grāmatu, mākslas reprodukciju albumu. Tā kādā reizē apsēdās līdzās Jettei, un abi kopā skatījās albumu. Taču Jette nevis skatās albumā, bet pēta Māra seju. Jo proporcijas un krāsas ir svarīgas. Viņai bija groziņš ar brūnos toņos savāktiem dzijas kamolīšiem, un viņa mēģināja salikt tās kopā īstajos toņos. Dīvaini, bet Elīnas tētis to pat nemanīja. Kad jette rādīja viņam jau gatavo cimdiņu, Māris smējās, un visi citi, kas pazīst Elīnas tēti un kas ieraudzīja cimdiņu, arī smējās – tik līdzīgi tie bija. Kad uzadīts tētis, tapa arī Elīnas mammas un Elīnas cimdiņš. «Jette teica, ka mani uzadīt bijis visvieglāk, jo es esot bijis balts meitenīts, ar baltām uzacīm, baltām skropstām, baltām bizītēm un baltu ādiņu – viss vienkārši balts, tikai rozā pušķīši pie bizītēm,» smaida Elīna.
Stāsts par eposa «Lāčplēsis» cimdiņiem
1986. gadā andrejam Pumpuram svinēja 145 gadu jubileju, tuvojās atmodas kulminācija, un Jette saprata, ka viņai arī jādod sava artava – cimdos jāiedzīvina eposa Lāčplēsis Laimdota, Spīdala, Lāčplēsis, Kangars, Melnais Bruņinieks. Viņa ņēma Lielvārdes jostu un katrā cimdā ieadīja jostas raksta fragmentu.
Laimdotas cimda centrā ir Laimas zīme; Tā pamatā ir baltā krāsa, kas rada tīrības, skaidrības, gaišuma, skaistuma, latvju tautumeitas izjūtu. Cimdā ir arī sarkanais, kas nozīmē asins, cīņas, drosmes, varonības un arī mīlestības krāsu, jo Laimdota bija pilna ar mīlestību. Arī Lāčplēša cimdā ir daudz sarkanā. Varonīgi esam mīlestības dēļ, tikai tās dēļ esam gatavi cīnīties. Ja esam vienaldzīgi, esam rēni un pelēki kā Kangars, kura cimds atgādina nekustīgu dīķi. Kangara cimdā ir arī violets, ko uzskata par vecu meitu krāsu. Jette gribēja uzadīt neglītus, visneglītākos cimdus – viņa ņēma no vecām zeķēm nesmuki pelēko, violeto. Bet cilvēki skatās un saka, cik skaisti… cimdos ieadītie zobiņi ir uz vienu pusi un otru pusi, tādas kā mēlītes. Jette vienmēr teica, ka tie ir kā nodevēja mēle: viena puse runā vienu lietu, pagriežas un runā pilnīgi ko citu. Spīdalas cimds ir, kā Jette smējās, trako kurzemnieču krāsās. Spilgts un spīdīgs. Liela nozīme ir zīmēm – cimdā ir akas zīme. Aka spīdalai daudz nozīmēja – viņa nonāca pazemē, bet šai dzīvē viņai bija dubulta daba. Varbūt tāpēc viņa bija gudrāka, ar zināšanām, kādu citiem nav. Spīdala pārkāpa robežas un nebaidījās. Starp citu, Jette daudz ārdīja – viņa vienmēr teica, ka kļūda ir nevis tad, kad jāārda, bet kļūda ir tad, kad tu neizārdi… tad tā visu laiku velkas līdzi, un, kaut citi nemana, pats to zini.
Stāsts par lugu piecos cēlienos Vecās mājas logi
Pirmais cimdiņš ir pavasaris ar zilu cerību logu – tā ir bērnība. Otrais – vasara: ap logu zied rozes, un viss rādās rozā – tā ir jaunība. Trešais ir rudens, taču logs vēl gaišs. Ceturtais ir ziema jeb nāve un sastingums. Piektais cēliens – atkal jauns pavasaris, kad uz sliekšņa zied tikai nātres un logs ir kļuvis par vijoli…
Eiropā iešana
Pagājušā gadsimta 90. gados Latvija sāka ceļu uz iestāšanos Eiropas savienībā. Visi par to runāja, un Jette aktīvi sekoja līdzi politikai un sabiedriskajām aktivitātēm. Tā viņa kādu dienu izdomāja, ka, pirms kaut kur iet un iestāties, vajadzētu iepazīties – varbūt mums nemaz negribas ar viņiem kopā. Tā kā Jettes lauciņš ir cimdi un raksti, viņa sāka pētīt eiropiešu cimdu rakstus. Skaidrs, ka tādi vairāk ir ziemeļu, ne dienvidu tautām, tāpēc Jette skatījās valstis, kas ir mums apkārt. Viena no Eiropas pamattautām ir ķelti, un viņa sāka meklēt ķeltu rakstus. Tas bija garš ceļš, jo tik viegli nevarēja atrast. Palīdzēja Anna Žīgure – toreizējā Latvijas vēstniece Igaunijā un Somijā. Pirmie tapa cimdi ar ķeltu rakstiem. 
Jette teica, ka neko tik piņķerīgu vēl nebija adījusi, jo te neviena rindiņa neatkārtojas un viss iet šķībi. Kad ķeltu cimdi bija gatavi, Jette turpināja skatīties tālāk. Viņa centās atrast rakstu, kāds Latvijā nav sastopams vai nav tipisks. Arī Norvēģijā ir auseklītis, bet tas ir mazliet citādāks. Norvēģiem ir interesanti valnīši – viņi adīja valnīti, kas cieši piekļaujas rokai, lai sniegs netiek iekšā. Arī pirkstu daļa izadīta pavisam citādi nekā latviešiem. Zviedru cimdu rakstus viņa ņēma no Gotlandes salas. Jette teica, ka tur ir tik daudz latvju rakstu zīmju, droši vien vikingi latviešu meitenes bija nozaguši ar visiem cimdiem.
Ar somu cimdiem Jettei gan gāja raibi. No Annas Žīgures dzīvesbiedra soma Jukas Rislaki viņa dabūja somu rakstus ar taurenīšiem. Kā jau tehniskais zīmējums, arī šis bija melns uz balta. Tātad krāsas jāizdomā pašai! Tā nu Jette uzadīja cimdus ar dzelteniem un baltiem taureņiem. Kad juka cimdus ieraudzīja, viņa sakāmais bija tiešs: «Nē, šitā somu sievietes neadītu, kas tad tās par krāsām? Somu sievietes adītu melnus taureņus uz balta fona!»
Tas atkal ir stāsts par latvieša krāsu izjūtu. Kurai no mums nāktu prātā melns taurenis?
Baltie cimdi
Jettei bija gadi 17, kad viņai vajadzēja adīt pūra cimdus kaimiņu meitai, kura izgāja pie vīra. Jettei atveda dziju, un viņa adīja. Pirmo reizi pa īstam izjuta krāsu prieku, jo meitas tēvs bija bagāts saimnieks un sadevis krāšņus dzīparus. Jette adīja ar lielu prieku, varbūt piedzīvoja priecīgo un laimīgo izjūtu un nejutās dzīves nosodīta. Kad cimdi bija saadīti un tūlīt jāatdod, Jette prasījusi: «Nu, vecomamm, pasaki, vai ir skaisti?» Vecāmāte pametusi acis uz raibo cimdu klāstu: «Ai, meitiņ, nav skaisti. Tie taču ir raibi.» «Kas ir, vecomamm, skaists?» «Skaists ir tikai melnais, baltais un pelēkais.» 
Sarunas iespaidā Jette mātesmātei uzadīja cimdus, kurus viņa uzskatīja par skaistiem – tikai ar melno, balto un pelēko. Jettes mamma turpretī domāja, ka skaists ir zaļš, melns un balts, un viņai Jette uzadīja tieši tādus, ar Lejaskurzemes rakstu un bārkstainu valnīti. Savukārt tēvamātei Jette uzadīja viscaur pelēkus cimdus, jo viņa teica, ka pelēkais ir visskaistākais. Tad kāda īsti ir latvieša krāsu izjūta? Kas mums ir skaists? katram savs. Taču, kad Jettei pašai prasīja, viņa allaž atbildēja, ka skaists ir tas, kas ir balts. Jo balts ir tas, kas ir mīļš, cēls, labs, cildens. Gadiem ejot, Jettei bieži bija jādomā par to, kas latvietim ir skaists, un tad viņa atcerējās sarunu ar vecomammu, ka viss cits ir raibs, bet skaists ir balts, un tā radās baltie cimdi.
Par balto ir vēl viens stāsts, jo baltais ir tas, kas pavada cilvēku visu mūžu. Kad cilvēks ienāk pasaulē, viņu ietin baltā autiņā. Viņš iet tālāk dzīvē, un līgavu sedz baltais plīvurs. Vēl vēlāk cilvēks nosirmo balts. Un visbeidzot viņu atkal apsedz ar baltu paladziņu, un pāri visam pārsijājas balts sniedziņš.
Brenča pavasara vēstneši
1985. gadā piepildījās Jettes ilgi lolotais sapnis par cimdu izstādi Rīgā. tā notika Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī, tātad Jettei kaut kas Blaumanim jāuzada. Tā uz izstādes aizvēršanu Blaumaņa dzejolis Brenča pavasara vēstneši pārtapa cimdu pārī. Otrs nosaukums šiem cimdiem ir Nodeva modernajai mākslai: «Man ir divi pāri cimdu, un, kad abiem delnas cauras, tad jau atkal pavasaris.»
Kā glabāt adītos cimdiņus, lai tajos nesamestos kodes?
Universāla ieteikuma nav – adījumu regulāri vēdināt un likt vībotnes vai apelsīnu miziņas, lavandu, kādu citu zālīti. Galvenais – cimdus nemazgāt. Jette pati cimdus glabāja polietilēna maisiņos, arī Eīna tā turpina. Kā pierādījumu viņa rāda labi saglabājušos cimdu pāri, kas nāk no 1953. gada – tie ir paši senākie cimdi, kas ir viņas kolekcijā un ar kuriem Jette ieguva tautas daiļamata meistara nosaukumu kādā Maskavas izstādē.
