Ivars Puga: «Man tagad ir pavisam cita dzīve»

– Pagājis pusgads kopš kļuvāt par Saeimas deputātu. Jau esat iejuties Jēkaba ielas namā?

– Īsti sarežģīta tā iejušanās nebija. Varbūt pirmais mēnesis bija tāds grūtāks, pat šokējošs. Bija jāmaina redzējums, skatpunkts uz daudzām lietām dzīvē. Ieskaitot cilvēciskās attiecības. Adaptācija prasa laiku.

– Kas tad mainījās cilvēciskajās attiecībās?

Citi lasa

Laura Ikauniece

Veselība

«Kad uzzinājām, ka meitas ir nedzirdīgas, es sabruku.» Dvīnīšu Rūtas un Aleksandras stāsts

Evija Kalnbērza

Skandāls

Dzelzīša skandālā iesaistītā aktrise atklāj, kas patiesībā notika pēc «Spēlmaņu nakts»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

– Ha! Teātris un politika ir diametrāli pretējas pasaules. Negribu simtprocentīgi piekrist, ka politikā vispār draugu nav, ka te ir tikai pragmatiskas darba attiecības, kurās valda intereses. Tomēr uz to pusi iet. Turpretī teātrī viss balstās uz emocionālām saitēm starp cilvēkiem. Tā ir būtiska atšķirība.

Pēc 30 gadu būšanas teātra kolēģu attiecību modelī biju nonācis pavisam citā.

– Nenožēlojat, ka piekritāt kļūt par politiķi?

– Nemaz. Esmu ļoti priecīgs… Nē, nu, priecāties nav, par ko.  Esmu pateicīgs liktenim un Kaimiņam ar lielo burtu, kurš mani pavilka un iedrošināja uz šādu soli. Jebkurā gadījumā mana pamatprofesija tomēr ir aktieris. Kā klasiķis Edmunds Freibergs teica – kur slēpjas dzīves pamatjēga? Nepārtrauktā sevis pilnveidošanā! Varu viņam piekrist. Dzīve man tagad ir piespēlējusi iespēju uz visu paskatīties no citas puses. Un tas ir zelta vērts.

– Vai aktiera profesija ir derīga politiķa darbam?

– Es vairāk gribētu piekrist tiem, kuri saka, ka šī profesija ne pārāk daudz palīdz politiķa darbā. Aktieris tomēr visu uztver citādāk. To es par sevi. Vispār jau viss atkarīgs no konkrētā cilvēka – kā viņš spēj sevi vadīt un izpaust. Tiem, kuri dzīvo tikai no emocijām, te īsti nav, ko meklēt.

– Uz teātra izrādēm ejat?

– Es vēl arī piedalos – spēlēju izrādēs, kuras tika veidotas pirms politiķa karjeras. Vasarā vienu reizi būšu arī Skroderdienās Silmačos. Īstenībā prasās arī pa kādai reizei uzspēlēt.

– Esat KPV LV Saeimas frakcijā, kur izveidojusies jokaina situācija – daļa atbalsta valdību, bet vairāki deputāti balsoja pret Krišjāņa Kariņa veidoto Ministru kabinetu. Kā ir būt frakcijā, kurā nav nekādas skaidrības?

– Kaut ko mainīt un stāties ārā no KPV LV man nav prātā. Situācija ir neordināra, bet ne vairāk. Pieņemu, ka tas, kas notiek mūsu frakcijas iekšienē, ir arī citās, tikai mēs esam to padarījuši visiem redzamu. Neko būtisku tas nemaina. Tāpat deputātu darbs tiek veikts, viss notiek.

– Kas ir jūsu tuvākie domubiedri partijā?

– Esmu ļoti apmierināts, ka politiskā dzīve mani savedusi kopā ar Ralfu Nemiro, Sandi Ģirģenu… Ir jau tā, ka cilvēks pa telefonu var tev samelot, sastāstīt ne tā, kā īstenībā ir. Bet, ja ar viņu klātienē pasēžu piecas minūtes, uzreiz varu pateikt, kā ir – fleitē vai runā to, ko domā. Protams, viņiem ministru amati ir jauna pieredze, bet tas iekšējais atdeves līmenis no viņiem ir neiedomājami labs un cieņu raisošs.

– Kas jūsu dzīvē ir mainījies pēc kļūšanas par deputātu?

– Jūtu, ka apvārsnis ir paplašinājies. Pirmajos mēnešos gan bija grūti, jo bija neviennozīmīga attieksme pret mani. Un tad vēl tā pirmā stulbā intervija, kurā man nojuka vadības bloks (rāda uz galvu). Esmu analizējis, kāpēc ar mani toreiz tā notika.

Tā bija mana vēlēšanās visu izdarīt uzreiz pēc iespējas labāk, perfekti. Un es nebiju tam gatavs.

Labā griba bija, bet nebiju gatavs runāt par politiku, man pietrūka elementāras saprašanas, kur vispār esmu nokļuvis. Aktierim jau ir tā mūžīgā sevis kontrole – vai daru labi, vai daru pareizi, kā es izskatos… Un man intervijas laikā tas viss sagāja kopā un nobruka. Tagad jau tas ir pārvarēts… Jā, uzreiz pēc vēlēšanām arī bija ļoti daudz cilvēku, kuri nepieņēma to, ka aktieris ievēlēts par deputātu. Arī kolēģi aktieri teica – kur tu līdi? Jutu un dzirdēju, ka daži bez jebkāda pamatojuma solījās ar mani vairs turpmāk nerunāt.

– Un kā ir? Nerunā?

– Jā, vismaz vienu tādu zinu. Viņš ir tīri personīgi aizvainots. Nezinu, kāpēc, bet viņš to formulē tā, ka esmu nodevis savu profesiju. Nesaprotu, ko esmu nodevis, ko izdarījis ne tā… Bet domāju, ka tas ir pārejoši, laiks visu saliks savās vietās.

– Ir kaut kā mainījies jūsu dienas grafiks?

– Ir, jo pati darba būtība ir cita. Te jādarbina mehānismi, kurus teātrī ieslēgt nevajadzēja. Teātrī tu trenē savas emocijas, savas nervu šūnas. Šeit darbs prasa racionāli analizēt, saprast kopsakarības.

– Bet vakari tagad brīvāki?

– Tīri tehniski – jā. Ir labāk, jo varu vairāk prognozēt uz priekšu, nevar man pēkšņi ielikt mēģinājumu vakarā vai samainīt izrādi. Es tagad varu pateikt, ko darīšu nākamnedēļ. Otrdien būs komisijas sēdes, trešdien – frakcija, ceturtdien – plenārsēde. Nekas diži mainīties nevar. No otras puses, savā ziņā šis darbs tomēr ir 24 stundas septiņas dienas nedēļā. Lai varētu Saeimā sēdēt, ir daudz jālasa, daudz jāzina par dažādām jomām. Ir arī daudz tikšanos, iepazīšanās ar situāciju valstī.

– Ar pašu Saeimas namu esat iepazinies? Zināt, kur te ir dažādas ekstras – sporta zāle, ziemas dārzs, lūgšanu telpa, veļasmašīnu telpa?

– Te tiešām ir tādas vietas? O, būs jājautā kolēģiem, kur tas ir. Es gan nejūtos noziedzies, ja nezinu par šādām ekstrām parlamentā. Zinu, kur ir telpa, kas domāta deputātu tikšanās reizēm ar vēlētājiem, savas frakcijas atrašanās vietu zinu, savu kabinetu. Vienu reizi esmu bijis Saeimas ēdnīcā. 

Biju dzirdējis slavas vārdus Saeimas ēdnīcai, ka tur viss ir lēts. Pārslavēts!Ēdnīca kā ēdnīca. 

Kad pirmo reizi ienācu Saeimas namā, tad gan bija tā, ka domāju – cik gan te viss ir liels un cik es mazs. Nu jau ir tā, ka viss lielais kļuvis mazāks un pats esmu sajuties lielāks. Bet vispār parlamentā lieki neuzkavējos. Beidzas darbs, eju mājās. Te jau nav tā, ka baigi gribētos ietusēt un slaistīties pēc darba. Ēkas iekārtojums uz to nemudina.

– Vai Saeimā viens deputāts var kaut ko izdarīt?

– Pa lielam – nevar. Taču var būt tik uzbāzīgs par savu lietu, ka spēj pārliecināt citus, un tā var tikt atrisināta. Piemēram, Ivars Zariņš ar savu OIK (obligātā iepirkuma komponente – PDz). Viņš maļ un maļ! Kad kāpj tribīnē, tad jau zini, ka viņš atkal runās par OIK. Tas ir viņa trumpis, kuru viņš visu laiku izspēlē. Pilina pa pilienam, un drīz trauks būs pilns un kaut kas jau notiks.

– Zariņa trumpis ir OIK. Kas ir Pugas trumpis?

– Tēmai ir jāatnāk. Tu nevari to atrast tēmu sarakstā, jo tādas nemaz nav. Mana tēma ir izglītības jautājumi – izglītības kvalitāte, tautas garīgais stāvoklis. Tas ir plaši, bet kaut ko konkrētu, ko uzreiz vajadzētu virzīt, diemžēl pagaidām nevaru pateikt. Taču ir skaidrs, ka šī joma mūs tagad tur aiz astes un dzen ar seju dubļos.

– Kas mums tagad ir slikta izglītības kvalitāte?

– Nevaru runāt par visu izglītības sistēmu. Medicīnā droši vien tā ir laba, bet ir daudzas jomas, kurās klibo. Kaut vai kultūrā. Mēs mācām tā, kā saprotam. Mums nav ne sistēmas, ne metodoloģijas.  Kad cilvēki agrāk mācījās Maskavā, kad viņi no lielajiem teātra mākslas grandiem ieguva akadēmisko izglītību, tad varēja runāt par kvalitāti. Tagad mēs kaut ko mācām no savas pieredzes. Varbūt tie mācītāji arī ir gudri, bet viņi neprot to gudrību iemācīt citiem.

Nākamajām paaudzēm nezināšana būs lielākā problēma.

– Kā jums šķiet, vai politika ir netīra lieta?

– Cilvēki, kuri ar to nodarbojas, to padara netīru. Un tā nav tikai Latvijā, tā ir visur pasaulē. Kāds ir īstais politikas pamatuzdevums? Rūpēties, lai cilvēkiem, kas tev apkārt, dzīve būtu labāka. Bet ir tādi, kuri privātu iemeslu dēļ apzināti dara pretēji, melo… Un tāds netīrs cilvēks jebkuru vidi padara netīru.

– Šajā Saeimā ir daudz netīreļu?

– Man nav bijusi iespēja salīdzināt, kādas bija iepriekšējās Saeimas, bet man šķiet, ka 13. Saeima ne ar ko būtisku no tām neatšķiras. Ir cilvēki, kuri dara godprātīgi, un ir tādi, kuri dara mazāk godprātīgi. Katram te ir savi mērķi. Slēptāki, mazāk slēpti. Nedomāju, ka būtu apzināti ļaundari, bet cilvēki ir dažādi.

– Paskatījos statistiku, un jūs neesat no tiem deputātiem, kuri par katru jautājumu dodas debatēt un izteikt viedokli. Kāpēc?

– Ar runāšanu esmu pelnījis maizi vairāk nekā 30 gadu. Runāt tikai runāšanas pēc? Man profesija to neļauj. Ir lietas, par kurām labprāt izteiktos, bet pagaidām pietrūkst zināšanu, lai spētu konstruktīvi to darīt.

Mums Saeimā jau ir tā, ka par tukšu runāšanu cilvēki aizdegas, tad tik kāpj tribīnē un visu laiku maļ vienu un to pašu.

Par ko līdz šim bijušas visasākās diskusijas Saeimā? Par to, vai atļaut bērniem no 16 gadu vecuma vecāku uzraudzībā lietot medību ieroci. Par to debatēja četras stundas! Vai tas būtu tas svarīgākais, ar ko aizņemt plenārsēdes laiku? Apšaubu.

– Sieva priecājas, ka tagad vakaros esat mājās, varat laiku pavadīt ar viņu un pelnīt pieklājīgu algu?

– Sieva bija viena no tiem dažiem cilvēkiem, kuri uzreiz pēc ievēlēšanas teica – forši, tev tagad būs jauna pieredze. Īstenībā ir tā, ka jebkuras pārmaiņas, kas maina dzīves ritmu, sākumposmā raisa pretreakciju – vai maz tā vajadzēja, ko mēs tagad darīsim? Ar laiku lietas, protams, sakārtojas, viss nostājas savās vietās.

– Un kā aug dēls? Viņu tagad noteikti biežāk redzat?

– Viņam tagad ir tas vecums, kad sākam apdomāt, vai vārds Bernhards ir pareizais? Vai tik nevajadzēja saukt par Emīlu vai varbūt jāliek otrs vārds?

– Tāpēc, ka daudz nedarbu?

Divi gadi un divi mēneši arī ir īstais vecums nedarbu sākšanai. Viņš grib zināt visu, visur kāpt, visu paņemt rokās, mēģināt attaisīt, izmēģināt, kā lido vāze no galdiņa, un konstatēt, cik smuki dakšas ar vieglu rokas mājienu izkaisās pa virtuves grīdu! Tā mums iet!