Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Draugi diennaktī saziedo 36 000 eiro
«Es to saucu – kritiens augšup,» par vēža atklāšanu sarunu festivālā «Lampa» stāstīja Edijs. 2019. gadā viņš uzzināja par audzēju kaklā. Pēc izietā ārstēšanas kursa audzēja vietā vēža šūnas vairs nebija redzamas, tomēr pēc gada metastāzes plaušās pamodās. Nepieciešamajai imūnterapijai, ko valsts neapmaksā, Edija draugi diennakts laikā saziedoja 36 000 eiro. «Man bija remisija, gadu padzīvoju brīvs no tā visa, bet tagad atkal esmu eksponēts pret šo izaicinājumu. Nav nekas superagresīvs, bet galīgi nav komfortabli dzīvot ar ideju – tas tuvojas. Man ir vēzis, pat ja tā neizskatās. Kādu laiku tā izskatījās – kad bija «nodzīta» galva,» atzīst Edijs.
Viņš uzsver, ka slimība saasina šodienu. «Nav piecgades plānu. Trīs mēneši – maksimums! Pat tiktāl, ka vienīgais, par ko esi drošs, ir šī diena. Tas nenormāli saasina arī to, kas nav izdarīts. Un tas savukārt ļauj dzīvot pilnasinīgāk. Es vienmēr par darāmo esmu koķetējis – jā, kaut kad un kaut kur tas būtu forši… Nē, nav tāda – nākamgad. Tā ir tāda mentāla spēle, kas drausmīgi izbirstē no tevis visu lieko. Iebirstē pazemībā. Ir tā, it kā tu visu laiku dzīvotu ar īlenu galvā,» nosaka radošais direktors.
Dzīve aizas malā
Viņš neslēpj, ka agrāk arī ar nāvi esot koķetējis, nenopietnās sarunās ar draugiem izmetot, ka būtu gatavs no šīs pasaules aiziet jau 27 gadu vecumā.
Tagad, kad Edijam ir 37 gadi un vēzis, viņš runā citādāk:
«Nesen redzēju, kā viens biohakeris stāstīja, ka viņa ģimenē runā par nāvi. Ka tā ir normāla prakse. Tāpat kā neviens ar lidmašīnu gaisā vēl nav palicis, tāpat arī mēs nekur no nāves nedēsimies. Viņaprāt, tai vajadzētu būt saimnieciskai sarunai ģimenē: starp citu, kā tu gribi – kapiņā vai pelnos?
Šādas sarunas vajadzētu normalizēt, lai gan tas īstenībā ir šausmīgi grūti. Es nezinu, kā ar saviem vecākiem citkārt sāktu par to runāt. Es iepriekš vienmēr biju domājis – ja runa ir par manām bērēm, tad izberiet mani Jūrkalnes krastā. Bet es to biju domājis kaut kad vecumdienās. Kad tas man pienāca negaidīti un pa īstam, pēkšņi viss mainījās…» spriež Edijs.
Slimnieka ikdienu viņš salīdzina ar dzīvi milzu aizas malā. «Iedomājies – esi nolikts klints malā un dzīvo tur sešos kvadrātmetros. Cilvēks atbrauc ciemos pie tevis un saka: «Eu, diezgan prikolīgi – visu laiku tāda saasinājuma sajūta, bet tu jūties dzīvs!» Uz mirkli – jā, forši, bet tad viņš aizbrauc prom, un tu visu laiku esi viens. Tev vēl pasaka: «Turies, viss būs labi!» Man, godīgi sakot, pret šo «turies» ir alerģija, jo patiesībā es nezinu, ko tas nozīmē. Ja tev to pasaka, kad tu pa pusei jau dziesti ārā… Ko tas vispār nozīmē?» vaicā Edijs.
Kā ar to sadzīvot?
Stāstot, kas palīdz dzīvot, Vucēns atzīst: «Tā ir meditācija, kurā mēģinu vizualizēt un praktizēt labu scenāriju, jo vienreiz es taču to jau esmu izdarījis. Tā īsti tas gan neatvieglo. Liekas – es «uz cūceni» uzmetu trīskāršo salto, bet tagad man prasa to atkārtot. Bet kā to izdarīt? Vēl mēģinu manifestēt brīnumu. Tie notiek, praksē ir novērots. Un man taču vajag tikai vienu… Šādi kaut kādā ziņā mierinu savu apziņu, strādājot uz to, ka viss taču būs labi.»
Viņš katru vakaru pieraksta telefonā divas, trīs vai piecas lietas, kas liekas foršas un par kurām gribas pateikt paldies. «Mēģinu arī pārregulēt «lēcu» prom no tā, kas ikdienā bijis sūdīgi, uz to, kas bija labi. Tas superaktuāli bija, piemēram, ķīmijterapijas dienās. Zupa bija garšīga, saule spīdēja… Tas riktīgi palīdz. Ja «lēca» visu laiku ir ieregulēta uz slikto, vakarā liekas, ka sausais atlikums ir – šodien bija stulba diena. Turpretī, ja izeju cauri visam piedzīvotajam un pierakstu pozitīvās lietas, aizmiegu ar siltu un labu sajūtu, ka īstenībā bija forša diena!» pārliecināts Edijs.
Citas ziņas lasiet jaunākajā žurnāla «Privātā Dzīve» numurā!
