Rīga -3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kāpēc ir svarīgi runāt ar bērniem bez kauna, izvairīšanās un vispārināšanas un saukt intīmās lietas īstajos vārdos? Konsultē: Elīna Ivanova – diplomēta ārste, bērnkopības bloga veseliemberniem.lv autore.
«Saskarsmi ar bērniem apzināti un arī neapzināti balstām attiecībās ar saviem vecākiem – daudzi bērnībā paši ir piedzīvojuši kaunu un mulsumu par saviem dzimumorgāniem un ar tiem saistītām sarunām, tas atgādina par neziņu un neizpratni. Daudziem tā ģimenē ir bijusi pat tabu tēma.
Dažiem ir arī smagākas atmiņas par kaunināšanu vai situācijām, kas radījušas psiholoģiskas traumas (piespiedu podiņmācība, aizliegums pieskarties saviem dzimumorgāniem, masturbēt).
Kristīgajā kultūrā to uzskata par grēku, taču arī nereliģiozi vecāki bērniem nereti ir aizrādījuši, liekot saprast, ka dzimumorgāni ir kaut kas netīrs un pretīgs. Tādējādi, ļoti iespējams, veidojies kauns par visu, kas ar tiem saistīts. Daļai vecāku var būt asociācijas arī ar bērnībā piedzīvotu seksuālo vardarbību, tāpēc negribas sevi konfrontēt ar šīm tēmām, un vienkāršākais veids, protams, ir censties pilnībā izvairīties no šādas sarunas ar bērnu,» skaidro Elīna Ivanova, uzsverot, ka ir vecāki, kas uzskata, ka, runājot ar bērniem par dzimumorgāniem un izmantojot fizioloģiski atbilstošus vārdus (penis, vulva, priekšādiņa, kaunuma lūpas, klitors), viņiem pāragri radīsies seksuālas domas un šādas sarunas veicinās priekšlaicīgu seksuālo nobriešanu. «Tas, protams, absolūti neatbilst patiesībai, bet daudzi joprojām uzskata, ka bērnus maksimāli ilgi vajag paturēt nevainīgus – neatņemt viņiem bērnišķīgumu un tādu kā pasaku uztveri dzīvē, kas vecāku prātos acīmredzot reizēm attiecas arī uz dzimumorgānu nosaukumiem, jo to apzīmēšanai tiek izmantoti tādi vārdi kā kaķītis, vāverīte, gailītis u. c.»
Nosaukt īstajos vārdos
Protams, trīsgadīgam bērnam nav detalizēti jāskaidro, kā funkcionē olnīcas vai notiek ejakulācija, bet labs sākums ir vienkārši nosaukt vārdā orgānus, kuri ir ārēji redzami. «Vecāki bieži izmanto dažādus aizvietotājvārdus vai ļoti vispārīgus apzīmējumus, kas īpašā neskaidrībā atstāj tieši mazas meitenes, – bieži esmu dzirdējusi, ka visu meitenes dzimumorgānu apzīmēšanai izmanto, piemēram, vārdu dupsis.
Varbūt meitenīte zina, ka kakā caur dupsi, un tad var rasties apjukums – vai tas nozīmē, ka visi ķermeņa lejasdaļas orgāni paredzēti tikai kakāšanai?
Dažreiz vecākiem ir raizes, ka, uzsākot sarunu par dzimumorgāniem un to fizioloģiju, bērns sāks uzdot jautājumus par seksu… Ko teikšu tad? Un ja nu mazais sāk stāstīt omītei, ka viņam ir penis vai viņai – vulva un klitors? Ko citi nodomās?»
Patiesībā jau stāstāmā nemaz nav tik daudz, uzsver Elīna Ivanova, norādot, ka bērnam ir svarīgi zināt nosaukumus, jo tas ļauj identificēt, ka tur, lejā, šādi orgāni vispār ir. «Puikām parasti ir vieglāk, jo, pat ja izmanto kādus aizstājējapzīmējumus, ir tikai divi ārējie dzimumorgāni – penis un sēklinieki –, kurus puika pats redz. Meitenēm ārēji viss nav tik labi saskatāms, tāpēc viņas biežāk tiek pie vispārīgiem apzīmējumiem visai ķermeņa lejasdaļai. Orgāni, par kuriem meitenēm būtu svarīgi pakāpeniski stāstīt un mācīt, ir lielās kaunuma lūpas (mazās vēl nav izformējušās), klitors, urīnizvadkanāls, maksts, starpene un ānuss.
Pirmos galvenos dzimumorgānu nosaukumus bērniem var mācīt jau pēc divu gadu vecuma, piemēram, mazgājoties var teikt: nomazgāsim starpeni, kaunuma lūpas, peni!
Triju gadu vecumā bērni reizēm jau sāk mazgāties paši, un tad var pajautāt – vai esi jau nomazgājis peni vai nomazgājusi starpeni? Mazgāšanās ir pateicīga situācija, lai ar zēniem uzsāktu sarunu arī par priekšādiņu, nosauktu to vārdā, paskaidrotu, ka to var arī nedaudz atvilkt, var arī bērnus mudināt, lai mazliet papēta savu ķermeni.»
Ap triju gadu vecumu bērnus jau interesē savs ķermenis, sākas pašizpēte, nereti arī masturbācija. «Meitenēm vienkāršiem vārdiem var pastāstīt par klitoru, piemēram, sakot, ka klitors ir kā podziņa, kas ir paredzēta, lai tai pieskartos un radītu patīkamas sajūtas. Tā galu galā ir šī orgāna vienīgā funkcija, un ir būtiska atšķirība, vai bērns to uzzina pirmsskolas vecumā vai, kā daudzi vecākas paaudzes cilvēki, – ilgi pēc pubertātes iestāšanās.»
Uzsākt svarīgu sarunu
«Ja orgānus un ķermeņa daļas nenosauc vārdā, principā to nemaz nav. Visbiežāk šādi tiek izdzēsti sievietes dzimumorgāni, jo tie leksikā vienkārši neeksistē, tāpēc nav jābrīnās, ka daudzas vecāka gadagājuma un arī vidējās paaudzes sievietes, kas ir apmeklējušas ginekologu, nodarbojušās ar seksu, pat dzemdējušas bērnus, nereti tikai pēcdzemdību periodā uzzina kaut ko vairāk par savu anatomiju.
Ir arī sievietes, kuras ne reizi nav aplūkojušas savus dzimumorgānus ar spoguļa palīdzību un pat nezina, kā pašas izskatās.
Bieži vien šāda izpēte liekas biedējoša – tas šķiet kas netīrs vai neķītrs, lai gan tā ir absolūti normāla pašizpētes sastāvdaļa.
Zināšanu trūkums ir tikai daļa problēmas – nesniedzot meitenēm informāciju par viņu fizioloģiju, tiek atstāta novārtā topošās sievietes bauda. Ja meitenēm nepastāsta, kas ir klitors un kāda ir tā funkcija, vēlāk tas nevar arī eksistēt viņu seksuālajā pieredzē. Jauni vīrieši parasti daudz vieglāk noskaidro, kā viņiem viss strādā, taču bieži vien viņiem nav ne jausmas par to, kā darbojas partneres ķermenis, tāpēc, mīlējoties ar sievieti, kura pati arī nezina, kā gūt baudu, un nevar nodot šo ziņu vīrietim, seksa laikā viņas vajadzības tiek atstātas novārtā.»
Problēma ir arī pornogrāfijas pieejamībā – pētījumi liecina, ka mūsdienās bērni pornogrāfisku saturu pirmoreiz redz jau sešu septiņu gadu vecumā, un, ja iepriekš nav bijusi veselīga, saprātīga saruna par dzimumorgāniem un seksuālajām funkcijām, bērni primāri sasmeļas šo absolūti deformēto informāciju par seksu un seksualitāti. «Mēs nevaram pilnībā pasargāt bērnus no pornogrāfijas patērēšanas, ko bieži viņiem parāda citi, vecāki bērni, bet kā vecāki varam ielikt pamatu drošām un veselīgām sarunām par ķermeņa funkcijām.
Ja pirmajos dzīves gados pastāstīsim bērnam par dzimumorgāniem, dabiski sekos saruna par bērnu rašanos, un skolas gados bērns nekautrēsies nākt pie vecākiem, lai uzdotu citus jautājumus par mulsinošām, ar seksualitāti saistītām tēmām.
Nevaram gaidīt, ka tīnis, ar kuru vecāki mājās nekad nav runājuši par seksu, pēkšņi sāks dalīties ar vecākiem, visdrīzāk viņš iegūs informāciju citviet, turklāt visbiežāk absolūti neadekvātu.»
Pamats bērna seksuālajai drošībai
Sarunas ar bērnu par viņa ķermeni ir ārkārtīgi būtiskas arī seksuālās drošības kontekstā – ne tikai tāpēc, ka bērns tad spēj komunicēt ar sev tuvajiem pieaugušajiem par to, ka ir noticis kas nevēlams, bet arī tāpēc, ka šādas sarunas veido atklātu un uzticēšanas pilnu vidi mājās, kas ir būtiska vairāku iemeslu dēļ. «Ierasts, ka vecāki brīdina bērnus nerunāt ar svešiniekiem, neiet tiem līdzi, neļaut sev pieskarties, taču statistika diemžēl liecina, ka varmākas, kas veic seksuālus noziegumus pret bērniem, lielākoties ir tuvinieki – attālāki radinieki, tēvs, mātes partneris, vecākais brālis, kā arī cilvēki, kas strādā ar bērniem saistītās profesijās.
Šī apziņa ir ārkārtīgi biedējoša, ļoti iespējams, tāpēc arī par to izvairās runāt ar bērniem, un, ja notiek šāda saruna, biežāk kā iespējamie varmākas tiek minēti svešinieki.
Tieši tāpēc atklātas sarunas par seksualitāti ģimenē ir ļoti būtiskas – ja par to runājam, bērns saprot, ka tā nav tabu tēma un pie vecākiem var vērsties ar jebkādiem jautājumiem un sarunām par piedzīvoto. Ja ir kāds ģimenei vai bērnam tuvs cilvēks, kas grib un plāno nodarīt pāri, izmantot viņu, tad apziņa, ka šajā ģimenē valda atklātība un brīvi tiek runāts par tēmām, kas saistītas ar seksualitāti un drošību, ir kā sarkanais karogs – šādam bērnam ir bīstami uzbrukt!»
Tas ir liels darbs – izveidot ar bērnu uzticības pilnas attiecības, lai viņš pats spētu identificēt bīstamas situācijas un zinātu, ka tad, ja kaut kas nav kārtībā, viņš droši var runāt ar saviem vecākiem. Varmākas visbiežāk uzbrūk bērniem, kuri ir riska grupā – par kuriem maz rūpējas vai nerūpējas vispār, kuriem nav, kam uzticēties, ar ko parunāt, vai kurus potenciāli varētu šantažēt un padarīt par ķīlniekiem, apgalvojot, ka viņi paši ir vainīgi neķītro darbību veikšanā. «Tā ir ārkārtīgi smaga tēma, taču par to ir jādomā un laikus jārīkojas – ir jāsāk runāt ar bērnu, vecumam atbilstoši skaidrojot viņam nepieciešamo par viņa ķermeni, lai viņš būtu apbruņojies ar pietiekamām zināšanām un būtu ielikti spēcīgi pamati svarīgām nākotnes sarunām,» uzsver Elīna Ivanova.
