Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zīšanas reflekss, lai izdzīvotu
Zīšanas reflekss ir arī izšķirošs, lai mazulis izdzīvotu šajā pasaulē. Zīšanas laikā izdalās baudas un laimes hormons endorfīns, kas bērnam nepieciešams, lai kompensētu jebkādu piedzīvoto stresu. Jaundzimušajiem stresa ir ļoti daudz, pirmām kārtām tā ir vides maiņa no paradīzes mammas vēderā uz pasauli, kurā it visam ir jāpielāgojas. Stresa hormoni bloķē augšanas hormonus, tāpēc bērns, kas daudz laika pavada stresā, sliktāk aug un pieņemas svarā, kā arī kopumā viņa attīstība norit lēnāk.
Tikai kā palīglīdzeklis
«Ja no dabas bērniņam būtu nepieciešams kāds nebarojošs objekts tikai zīšanai, tad būtu kāds trešais izaugums, ko mamma varētu dot bērniņam šī refleksa apmierināšanai,» par knupja neapstrīdamu vajadzību smejot teic zīdīšanas konsultante Sandra Lase. Tam piekrīt arī psiholoģe un PEP mamma Dace Čible, skaidrojot, ka knupis ir mākslīgi veidots palīglīdzeklis un, piemēram, dzīvnieku pasaulē šādu palīglīdzekļu nav. Speciāliste gan piebilst, ka mūsdienu dzīves ritms ir pārlieku stresains un mamma ne vienmēr spēj būt absolūti mierīga un klātesoša savam bērniņam. «Ja mēs dzīvotu saskaņā ar dabu, ļoti iespējams, māneklītis nemaz nebūtu vajadzīgs,» pārdomās dalās psiholoģe, atzīstot, ka ir ļoti daudzas ģimenes, kurās bērni knupīti neņem un mammas par to neuztraucas.
Ir svarīgi saprast, ka knupis nav nekas cits kā palīgs mammai, jo tā funkcija ir palīdzēt bērnam nomierināties.
Knupis un zīdīšana
Ja mamma baro mazuli ar krūti, zīšanas procesā viņš ir gan paēdis un padzēris, gan atslābinājies, nokārtojies un sajutis mammas tuvumu. Sandra Lase ir pārliecināta, ka ar krūti zīdītu bērnu nav jācenšas pieradināt pie knupīša. Protams, arī ar krūti barotiem bērniem knupis var noderēt, lai apmierinātu zīšanas refleksu, kad mammai ir kaut kur jāiziet vai kad krūti iedot nav ērti (piemēram, braucot automašīnā vai dodoties pastaigā).
Citādi ar bērniem, kas tiek baroti ar piena maisījumu, jo to var dot ne biežāk kā reizi trijās stundās, lai mazuli nepārbarotu. Bet ko lai viņš dara pārējā laikā? Kā lai atbrīvo sevi no stresa? Šādos brīžos, ja bērns to atzīst, var izmantot knupīti.
Kāpēc neņem knupīti?
Sandra Lase skaidro, ka ir bērni, kam zīšanas reflekss nav tik izteikts. Jau no dzimšanas kāds bērns pie krūts var paēst piecās minūtēs, bet citam vajadzīgas 30 minūtes. Nosvērtākam un mierīgākam bērnam vajadzība pēc zīšanas var būt mazāk izteikta nekā emocionālākam mazulim.
Iespējams, ka zīdainis, kurš atsakās no knupja, ir atradis citu veidu, kā nomierināties, – tas gan vairāk raksturīgs vecumā pēc trim mēnešiem.
Dace Čible rosina vecākus paturēt prātā, ka pirmajā dzīves gadā zīdainis piedzīvo vairākas krīzes, kas rodas attīstības lēcienu ietekmē. Šo laiku raksturo izteikts nemierīgums, raudulīgums un vēlme pastāvīgi būt kopā ar piesaistes personu. Ja šajā krīzes laikā mazajam dod knupi, bet viņš joprojām ir kreņķīgs un griež prom galvu, vecāki var nodomāt, ka mazulis atsakās no knupja. Patiesībā bēbītis grib izstāstīt par saviem pārdzīvojumiem. Iespējams, šīs emocijas nav saistītas ar knupi, bet mazais ir satraucies par jaunajām prasmēm, un viņam ir jādod iespēja paust savas emocijas. Reizēm bērniņš, piedzīvojot konkrēto krīzi un iestājoties mierīgam periodam, māneklīti atkal paņem. Starp citu, tam, ka zīdainis atsakās ņemt knupi, var būt arī medicīnisks izskaidrojums, piemēram, paaugstināts mēles tonuss. Lai kāds būtu iemesls tam, ka mazulis atsakās no knupja, bērna izvēle ir jārespektē. Tas gan neliedz pēc kāda laika mazulim piedāvāt knupīti atkārtoti.
Knupja vietā pirksts?
Izjūtot stresu, bērniņš var sākt zīst visu, kas ir pa rokai, – sedziņu, pirkstus, rotaļlietas. Zīšanas reflekss bērnam var saglabāties līdz pat divu gadu vecumam vai ilgāk. Bērni, kam zīšanas reflekss ir attīstīts, pārāk ātri atņemot knupi, var sākt zīst īkšķi vai kaut ko citu.
Tāpat jāņem vērā – ja zīšanas reflekss netiek apmierināts agrīnā vecumā, tas var ievilkties līdz pat skolas laikam.
Ja bērniņš neņem knupi, bet sūkā īkšķi, tas liecina par uztraukumu, ko tādējādi viņš cenšas mazināt, skaidro Dace Čible. Šādā gadījumā psiholoģe aicina pavērot, kurās situācijās mazulis zīž īkšķi, – tas notiek kreņķējoties vai drīzāk izpētes nolūkā, vai lai kliedētu garlaicību. Ja iemesls ir pārlieka vienmuļība, var piedāvāt kādu rotaļlietu, parunāties ar mazuli, jāmēģina pārvirzīt viņa uzmanību uz kaut ko interesantu. Ja vecāki novēro, ka zīšanas iemesls ir nemiers, bērniņš jāņem rokās, maigi jāpietur viņa rociņas un jāmierina ar savu klātbūtni, balsi, elpošanu. Pēc nedēļas speciāliste iesaka atkārtoti piedāvāt knupīti, jo atradināšanās no pirksta zīšanas ir krietni grūtāka salīdzinājumā ar atradināšanu no māneklīša.
Ja bērniņš bāž mutē īkšķīti vai sedziņu, lai nomierinātos, speciāliste neiesaka mēģināt novērst viņa uzmanību, piedāvājot rotaļlietas vai rādot kaut ko interesantu ārā pa logu.
Ja mazais ir satraucies, jāļauj viņam izbēdāties, un viņam ir vajadzīgs pieaugušais, kas viņu uzklausa un nomierina.
Uz brīdi novēršot uzmanību, bērniņš var pārstāt raudāt, bet, mantiņu beidzot grabināt, viņš atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī.
Vienmēr neaizvietot ar krūti
Dace Čible atzīst: ja bērniņš neņem knupi, mamma var nodomāt, ka vienīgais veids, kā mazo nomierināt, ir pielikt pie krūts. Tomēr, šādi rīkojoties, mazulim var rasties asociācija, ka vienmēr, kad ir kreņķis, viņam dos ēst. Šāda situācija varētu būt pirmajos trijos mēnešos, kamēr mamma pilnībā nav iepazinusi savu bērniņu.
Apmēram no sešu mēnešu vecuma vecāki parasti jau spēj atšķirt, par ko mazais kreņķējas. Ja tas nav izsalkuma dēļ, mazuli ieteicams mierināt citādi, nevis piedāvājot krūti.
Psiholoģe piebilst: ja mamma nav emocionāli klātesoša, iespējams, vienīgais, ko mazulis akceptē, – ka mamma nomierinās, apsēžas, pievēršas bērniņam un iedod krūti. Tad gan ir jādomā, kā palīdzēt mammai justies labāk, kā viņu atslogot, jo trauksmainai mammai ir ļoti grūti nomierināt bērniņu.
Knupis nav universāls mierinātājs
Vecākiem, kuru bērni neņem knupi, ir jāatceras zīšanas pamatuzdevums – nomierināšanās. Līdz ar to speciālistes aicina vecākus vērot savus bērnus, lai saprastu, kas viņiem palīdz nomierināties. Sandra Lase stāsta, ka jaundzimušajam mieru rada viss, kas atgādina sajūtas, ko viņš piedzīvojis mammas vēderā, – robežu sajūta, mammas smarža, balss, elpa, sirdspuksti. Arī šūpošana, bet tikai tāda, kas notiek kopā ar mammas ķermeni. Citiem bērniem patīk baltā trokšņa skaņa. Tāpat ir brīži, kad bērnam vienkārši ir jāatbrīvojas no savām emocijām, un izraudāšanās ir viens no tiem.
Dace Čible uzsver, ka mierināšana pirmām kārtām notiek, izmantojot fizisko kontaktu – turēšanu rokās, sarunāšanos –, vienlaikus mammai saglabājot mierīgu, dziļu elpošanas ritmu. Sandra Lase gan atgādina, ka emocionālā raudāšana nav tad, ja bērniņš raud daudzas reizes dienā no rīta līdz vakaram. Turklāt visu raudāšanu nevar un nedrīkst attiecināt uz emocijām.
Pozitīvais dzīvei bez knupja
Katram mākonītim ir zelta maliņa, un tāda ir arī dzīvei bez knupīša. Kā lielāko ieguvumu speciālistes min to, ka lielākā vecumā mazulis nebūs jāatradina no knupja, jo reizēm tas prasa ne tikai milzu piepūli, bet arī izdomu un pacietību. Tāpat nebūs jāklausās zobārsta aizrādījumos par knupīša iespējamo negatīvo ietekmi uz mutes dobuma veselību. Salīdzinājumā ar bērniem, kuri māneklīti labprāt lieto, ir iespēja saņemt daudz lielāku vecāku uzmanību un fizisku kontaktu, jo, lai mazuli nomierinātu, viņš ir jāņem rokās un jāmīļo. Bet samīļošanas zīdainim pilnīgi noteikti nekad nevar būt par daudz.
