Kāpēc Augstākā tiesa pārskata bāriņtiesu lēmumus?

Bērnu tiesības
Lolita Lūse
27. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No arhīva
Salīdzinot ar iepriekšējiem četriem gadiem, šogad Augstākajā tiesā pieaudzis ar bāriņtiesu lēmumiem saistīto lietu skaits. Kāpēc bāriņtiesu lēmumus pārsūdz un tie nonāk pat augstākajā tiesu instancē? Vai lietu skaita pieaugumam ir kādi specifiski iemesli? To IEVAS Padomu Avīzei skaidro Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa.

– Par ko liecina Augstākajā tiesā skatīto ar bāriņtiesu lēmumiem saistīto lietu skaita pieaugums?

– Lietu skaits gadu no gada ir aptuveni līdzīgs, un nav analizēts, kas rada to skaita pieaugumu vai kritumu. Lietu pārsūdzēšanas daudzums atkarīgs no dažādiem faktoriem: to nosaka gan lēmumos iesaistīto cilvēku aktivitāte, gan bāriņtiesas lēmumu kvalitāte, gan kopējās tendences – sabiedrības uzticība tiesu sistēmai, bāriņtiesu darbības kritika publiskajā telpā.

Par to, ka ar bāriņtiesu lēmumiem saistītās lietas ir gadu no gada, liecina, ka problēmas ģimenēs un to risināšana bāriņtiesās nekur nepazūd un nepazudīs – šīs ir un paliks mūžīgās tēmas. Te gan jāuzsver, ka līdz Augstākajai tiesai nonāk tikai ļoti maza daļa bāriņtiesās skatīto lietu. Lielākā daļa paliek pašā bāriņtiesā, jo tās pieņemtais lēmums netiek pārsūdzēts, daļa pārsūdzēto lietu apstājas rajona tiesā, un tikai neliela daļa nonāk līdz trešajai instancei – Augstākajai tiesai.

– Vai tas, ka bāriņtiesu lēmumi nonāk līdz Augstākajai tiesai, liecina, ka bāriņtiesas strādā slikti?

Tikai no tām lietām, kas nonāk līdz mums, nevar izdarīt visaptverošu precīzu secinājumu par kopējo bāriņtiesu darba kvalitāti. Ir atsevišķi gadījumi, kad bāriņtiesas rīcība ir kļūdaina, bet tā noteikti nav sistēma – vairumā gadījumu bāriņtiesu lēmumus Augstākā tiesa atstāj spēkā.

Bāriņtiesu lēmumu kvalitāte uzlabojas – bāriņtiesas ņem vērā tiesas izteiktās atziņas.

Nevar kvalitātes ziņā salīdzināt bāriņtiesu lēmumus administratīvo tiesu darbības sākumā ar šā brīža lēmumiem – šobrīd tie ir daudz plašāk argumentēti un izvērstāki. Nenoliedzami, pašvaldībās ar mazāku personālu, tostarp, juristu kapacitāti, bāriņtiesu lēmumi ne vienmēr arī šobrīd ir ļoti kvalitatīvi.

– Un tomēr: kā jūs domājat – kāpēc bāriņtiesu lēmumus pārsūdz?

– Manuprāt, biežākais lēmumu pārsūdzības iemesls ir bāriņtiesu risinātajos strīdos iesaistīto cilvēku nespēja sarunāties, absolūts egoisms un pārliecība par savu vienīgo taisnību, piemirstot, ka šajā virpulī tiek ierauts bērns. Diemžēl ir situācijas, kad vecāki savu strīdu risināšanā ierauj gan bērnu, gan bāriņtiesu: piemēram, mēģina pierādīt, ka otrs vecāks ir vardarbīgs.

Ja bāriņtiesa to atsakās atzīt, vecāki savu strīdu vērš pret bāriņtiesas darbiniekiem, pārsūdzot tās lēmumu. Bāriņtiesas darbiniekiem jābūt ar milzīgu iekšējo spēku un prasmi saprasties ar ļoti dažādiem cilvēkiem.

– Ja vecāki par kaut ko nav varējuši vienoties un strīds nonāk līdz bāriņtiesai, jebkurā gadījumā vienai pusei tās lēmums patiks, bet otrai ne. Kā zaudētājam izšķirt: lēmumu pārsūdzēt vai samierināties?

– Bērnu lietās samierināties ir ļoti grūti, jo katrs vecāks savu pozīciju redz kā vienīgo lieliem burtiem rakstītu taisnību. Jāatceras, ka primāri bērna interesēs ir vispār tiesvedību nepieļaut, tāpēc vecākiem vispirms būtu jāmēģina rast kompromisu un jādomā nevis par sevi, bet bērnu un viņa interesēm.

Esmu redzējusi cilvēkus, kuri sākotnēji ieņem stingru pozu, ka katram ir sava taisnība, bet pēc tam saprot: lai arī šobrīd viens otru nevaram ne acu galā redzēt, mums ir bērns un mūsu nežēlīgā savstarpējā cīņa nav viņa interesēs. Tieši tā lēmums jāpieņem bāriņtiesai: nevis par labu kādam vecākam, bet par labu bērnam. Pirms pārsūdzēt lēmumu, vecākiem rūpīgi jāizlasa ne vien pats lēmums, bet tā argumentācija – kāpēc lemts tieši tā.

– Bieži vien lēmumi rakstīti valodā, ko cilvēkam bez juridiskām zināšanām grūti saprast.

– Piekrītu – tā ir problēma: bāriņtiesām lēmumi būtu jāraksta iespējami saprotamākā valodā. Mēs, tiesneši, nesen dalījāmies ar kādu Anglijas tiesneša lēmuma argumentāciju. Kāds pusaudzis dzīvoja pie mammas Londonā, bet gribēja pārcelties dzīvot pie tēva Zviedrijā.

Tiesnesis lēma, ka puikam jāpaliek pie mammas: viņa atbilde bija nevis ierasti juridiski sauss tiesas lēmums, bet vēstule pusaudzim.

Tajā, nepiesaucot nekādas likuma normas, tiesnesis skaidroja, kāpēc viņš pieņēmis šādu lēmumu. Ar to gribu pateikt, ka bāriņtiesām, pieņemot lēmumu, ir ļoti svarīgi argumentēt to tik skaidri, lai abām pusēm ir saprotams, kāpēc lemts tieši tā.

– Kad no it kā labas ģimenes bāriņtiesa izņem bērnu, cilvēki runā: bāriņtiesai noteikti vajag kaut kādu skaitu izņemto bērnu – kurš gadījās, to paņēma.

– Šādas runas gan ir muļķības! Bērna izņemšanai vienmēr ir ārkārtīgi smags iemesls. Cilvēkiem var izskatīties, ka ģimenē viss ir kārtībā, bet pavisam negaidīti atklājas, ka kāds no ģimenes ir emocionāli vai fiziski vardarbīgs.

– Vai bāriņtiesas un citas tiesas jautājumos, kas attiecas uz bērniem, savus lēmumus pieņem, tikai stingri balstoties likumos vai arī domājot cilvēcīgi?

– Noteikti ir arī cilvēciskais faktors. Sausais likuma teksts ir viens, bet katrai situācijai ir savas nianses un apstākļi, kas jāņem vērā. Tāpēc var gadīties, ka bāriņtiesa, piemēram, uz konkrēto situāciju paskatās no viena skatu punkta un pieņem vienu lēmumu, bet mēs Augstākajā tiesā paskatāmies citādi.

– Vai Augstākajā tiesā ir bijusi kāda lieta, ka bērni vēršas pret vecākiem?

– Nē, tāda lieta gan vēl nav bijusi, bet gan jau pienāks arī tāds laiks. Piemēram, pusaudži varētu iebilst pret to, ka vecāki publisko viņu fotogrāfijas sociālajos tīklos.

– Esmu dzirdējusi uzskatu, ka vecāku strīdos gan bāriņtiesas, gan tiesas biežāk lemjot par labu sievietei, nevis vīrietim.

– Pirms divdesmit gadiem es, iespējams, šim uzskatam piekristu, bet šobrīd tā noteikti nav. Esmu dzirdējusi, ka dažkārt sievietes, kuras ir dzīvojušas ar turīgu vīru, saka: nu, jā, viņam ir nauda, tāpēc jau man ar bērnu neļauj tikties, un neko tur nevaru izdarīt. Es savā praksē neesmu saskārusies ar šādiem gadījumiem. Taču, ja kāda sieviete šādā situācijā ir nonākusi, nevajadzētu baidīties vērsties tiesā. Tiesa vērtēs to, kas ir bērna interesēs. To gan dažkārt ir ļoti grūti izvērtēt, it īpaši, ja netiek sniegta patiesa informācija.

– Parasti skaļi sabiedrības viedokļi izskan, kad medijos stāsta, kā rīkojas bāriņtiesu darbinieki, kad mammām bērni ir jāatdod tēviem, kas dzīvo citā valstī…

– Šīs ir ļoti smagas lietas. Varu atgādināt, ko nosaka likums: ja viens vecāks bez otra vecāka piekrišanas aizved bērnus uz citu valsti un atsakās viņus nogādāt atpakaļ, no starptautisko tiesību aktu viedokļa tā ir bērnu nolaupīšana. Atceros ļoti smagu lietu, kur tiesa civillietas ietvaros bija lēmusi, ka bērns jāatgriež viņa mītnes zemē. Mamma tiesas spriedumu nepildīja. Tiesas spriedums tika nodots izpildei tiesu izpildītājam, kurš izpildes procesā pieaicināja bāriņtiesas un policijas pārstāvi.

Šā sprieduma izpilde norisinājās diezgan dramatiski.

Pēc tam mamma Administratīvajā tiesā sūdzējās par bāriņtiesas darbinieka un policijas rīcību, taču nekādi pārkāpumi no šo amatpersonu rīcībā netika konstatēti. Diemžēl tik tālu šis konflikts nonāca tādēļ, ka vecāki neprata to atrisināt savā starpā.

3 īpaši padomi vecākiem

Bāriņtiesas lēmums, ja tas neapmierina, ir jāpārsūdz iespējami ātri. Lai gan to var izdarīt mēneša laikā, labāk nekavēties, jo procesa gaitā var rasties neplānotas aizķeršanās: piemēram, ir aizmirsies samaksāt valsts nodevu. Tad tiesnesis pieteikumu atstās bez virzības un dos termiņu valsts nodevas samaksai, bet – laiks iet. Ja visi dokumenti ir kārtībā, tiesnesis parasti septiņu dienu laikā pieteikumu pieņems un ierosinās lietu. Lietas, kuras ir saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību, tiek nozīmētas izskatīšanai pēc iespējas ātri – divu trīs mēnešu laikā.

Ja cilvēkam nav naudas valsts nodevas samaksai, viņš var lūgt atbrīvošanu no valsts nodevas. Taču tad tiesā ir jāiesniedz dokumenti, kas apliecina, ka ir grūtības samaksāt valsts nodevu, piemēram, izziņa par trūcīgas vai mazturīgas personas statusu vai citi dokumenti.

Lai iespējami ātri panāktu bērnam labvēlīgāko situācijas risinājumu, pārsūdzot administratīvajā tiesā bāriņtiesas lēmumu, ir iespēja lūgt tā saukto pagaidu aizsardzību – lai tiesa, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, pieņemtu pagaidu lēmumu, kas radušos situāciju risinātu nekavējoties, vēl līdz lietas izskatīšanai.

Ja pārsūdzamais lēmums saistīts ar bērnu, vecāks ar tā pārsūdzēšanu Administratīvajā tiesā var tikt galā pats. Administratīvajās tiesās nav jāsacenšas kā civilstrīdos, jo administratīvajā procesā ir objektīvā izmeklēšana – tiesa pati var vākt pierādījumus, informāciju utt. Tomēr nevajadzētu domāt, ka atliek tikai iesniegt pieteikumu par bāriņtiesas lēmuma pārsūdzēšanu un viss – pārējo lai dara tiesa. Pieteicējam ir līdzdarbošanās pienākums. Proti, arī pieteicējam jādara viss iespējamais, lai sniegtu informāciju, pierādījumus, kas tiesai palīdzētu iespējami objektīvāk izvērtēt apstākļus un pieņemt lēmumu.

Ja bāriņtiesas pārstāvis vai psihologs runā ar bērnu, vecākiem ir tiesības lūgt iespēju iepazīties ar šīs sarunas protokolu, savukārt bāriņtiesai ir pienākums izvērtēt – ļaut vecākiem ar to iepazīties vai ne. Atļauja iepazīties vienmēr ir jāizvērtē no bērnu interešu viedokļa. Vecāki nevar pieņemt, ka viņiem ir tiesības zināt visu, ko bērns teicis. Bērnam ir savas tiesības.

Ar bāriņtiesu lēmumiem saistīto lietu skaits Augstākajā tiesā:

  • 2015. gads – 19
  • 2016. gads – 22
  • 2017. gads – 27
  • 2018. gads – 14
  • 2019. gads – 25

6 spilgtākās Augstākajā tiesā skatītās lietas (2015.–2019. gads) – daži piemēri, kas pierāda, cik daudzveidīgas ar bāriņtiesu lēmumiem saistītās lietas skata Augstākā tiesa.

Nevar vienoties par fotogrāfiju publicēšanu

Kopā dzīvojošiem vecākiem atšķiras viedoklis par bērna fotogrāfiju publicēšanu sociālajos tīklos: mamma bildes negrib publicēt, bet tētis – grib. Nespējot vienoties, mamma lūdz bāriņtiesas palīdzību. Bāriņtiesa atbild, ka viņiem šāds jautājums nav jārisina. Mamma ar atbildi nav mierā un to pārsūdz Administratīvajā tiesā. Arī tur lemj, ka bāriņtiesai šāds jautājums nav jāskata. Mamma pārsūdz lēmumu Augstākajā tiesā, kas nolemj, ka šāds vecāku strīds bāriņtiesai tomēr ir jāskata, jo tas skar bērna intereses, – ja vecāki nevar vienoties, tad bāriņtiesai ir jāpalīdz.

Adopciju atsaka, domājot par bērnu

Vecākiem, kuru ģimenē jau aug bērns, krasi atšķiras viedoklis par adopciju: mamma ļoti gribēja adoptēt bērniņu, bet tētis ne. Adoptējamā bērna pirmsadopcijas aprūpes laikā izrādās, ka pašu bērns adoptējamo negrib pieņemt un, visticamāk, nekad arī nepieņems – jau tagad pret adoptējamo bērnu tiek vērsta gan emocionāla, gan fiziska vardarbība.

Bāriņtiesa ar vienpersonisku lēmumu pirmsadopcijas aprūpē esošo bērnu no ģimenes izņem un adopcijas procesu pārtrauc.

Mamma šo lēmumu pārsūdz, un tas nonāk līdz Augstākajai tiesai. Tiesa atzīst, ka bāriņtiesas lēmums tomēr bija pamatots: atrašanās šajā ģimenē, lai cik ļoti tas sāp mammai, tomēr nav adoptējamā bērna interesēs.

Bāriņtiesa ļauj mainīt bērnam uzvārdu

Pēc šķiršanās sieviete atgūst savu pirmslaulības uzvārdu un vēlas, lai tāds pats uzvārds ir arī bērnam. Tomēr bērna tēvs šādai vēlmei nepiekrīt, tāpēc sieviete meklē bāriņtiesas palīdzību. Viņa lūdz, lai bāriņtiesa ļauj bērnam nomainīt uzvārdu bez tēva piekrišanas, turklāt sieviete pamato būtiskus apstākļus, kādēļ vēlas šādi rīkoties. Bāriņtiesa nolemj, ka bērnam var mainīt uzvārdu, bet tēvs šo lēmumu pārsūdz.

Par neļaušanu tikties pārtrauc aizgādību

Bērns dzīvo pie tēta, taču, skatot vecāku strīdu par to, kur bērnam jādzīvo, tiesa civillietas ietvaros ar pagaidu lēmumu noteica: viņam jādzīvo pie mammas. Tēvs šo tiesas spriedumu ignorē, un bāriņtiesa viņam pārtrauc bērna aizgādības tiesības. Šādu rīcību paredz Civillikums: aizgādības tiesības var tikt pārtrauktas, ja vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām. Vispār aizliegums tikties ar otru vecāku ir uzskatāms par emocionālu vardarbību pret bērnu. Lieta nonāca Augstākajā tiesā, kas piekrita: jā, bāriņtiesai šādas tiesības ir.

Atsaka adopciju sodāmības dēļ

Ir ģimene, kurā aug laulāto kopīgs bērns un sievas bērns. Vīrs vēlas adoptēt savas sievas bērnu. Šī iespēja viņiem tiek atteikta, jo likumā ir ierakstīts, ka par adoptētāju nevar būt cilvēks, kurš sodīts par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību. Konkrētajā gadījumā vīrietis ir gandrīz 40 gadu vecs, sodīts viņš pirms vairāk nekā 20 gadiem par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību. Augstākā tiesa šajā lietā vērsās Satversmes tiesā, lūdzot izvērtēt attiecīgā nosacījuma atbilstību Satversmei. Tas varētu būt risināms tādējādi, ka bāriņtiesa katrā konkrētajā gadījumā izvērtē, vai, pastāvot šādiem apstākļiem, adopcija ir bērna interesēs.

Informācijas izpaušana citas valsts institūcijai

Bāriņtiesa pieņem lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu mammai, kura pēc tam pārceļas uz dzīvi citā valstī. Tur viņai piedzimst bērniņš. Tās valsts kompetentās iestādes vēršas Latvijas kompetentajās iestādes, lai ievāktu informāciju par šo mammu. Latvijas iestādes nosūta šo informāciju, un atbildīgās institūcijas uzzina, ka sievietei te pārtrauktas bērnu aizgādības tiesības. Sieviete uzskata, ka šo informāciju par viņu izpaust nedrīkstēja. Šajā lietā vēl turpinās tiesvedība.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs