Uz skolu no 6 vai 7 gadiem? Ieteikumi vecākiem, kas šaubās!

Īpaši tiem vecākiem, kuru bērniem dzimšanas diena ir vēlā rudenī, šis var būt viens no visaktuālākajiem jautājumiem – laist bērnu skolā no sešiem vai septiņiem gadiem? Konsultē Siguldas Pilsētas vidusskolas un Siguldas Valsts ģimnāzijas psiholoģe Elīna Rotbaha-Zaremba.
Pirmklasnieks
Iveta Troalika
27. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Vislielāko uzmanību vecāki parasti pievērš intelektuālajām zināšanām un nereti spriež tā: bērns jau pazīst burtus, māk skaitīt, drusku pat rēķināt, tad jau ir gatavs skolai! Bet, lai veiksmīgi sāktu iet skolā, svarīga ir gan intelektuālā, gan fiziskā, gan psiholoģiskā, gan sociālā attīstība. Visbiežāk vecāki nav pietiekami zinoši (un viņiem arī tādiem nav jābūt), lai izvērtētu, cik vienmērīgi šīs jomas ir attīstītas. Piemēram, skolā vajadzēs spēt ilgāku laiku noturēt uzmanību. Vecāki saka: «Jā, viņš var stundu likt Lego, nezaudējot uzmanību un koncentrēšanos!» Būvēt Lego ir bērna izvēle, tas viņu aizrauj. Tas ir ļoti labi! Bet skolā būs citādi. Skolas režīms, laika sadalījums pa mācību stundām paredz, ka bērnam būs jāpiepūlē griba un ilgstoši jānotur uzmanība, darot to, kas ne vienmēr būs saistoši. Lielākoties tomēr atšķiras, ko bērns spēj sešos gados un septiņos mēnešos, un tas, ko spēj pilnos septiņos gados.

Kam jautāt padomu?

Pirmsskolas pedagogam, tas ir, bērnudārza audzinātājai, pie kuras grupiņā bērns pašlaik mācās. Viņa visprecīzāk varēs pateikt, kas bērnam varētu sagādāt grūtības skolā un kas varētu labi padoties. Ja vecāks tik un tā šaubās par savu lēmumu, noteikti var meklēt psihologa palīdzību.

Lūk, tēmas, ko vecākiem vajadzētu apspriest ar audzinātāju!

Intelektuālās prasmes – vai bērns māk skaitīt, sakārtot priekšmetus pēc izmēriem, organizēt pēc krāsām, pazīst burtus. Vai spēj orientēties uzdevuma lapā vai burtnīcā, saskaitīt, uz kuras līnijas jāraksta, spēj norakstīt no tāfeles.

Domājot par sociālo attīstību, būtiska ir spēja palūgt palīdzību pieaugušajam, kuru bērns tik labi vēl nepazīst, tas ir, skolotājam. Arī spēja sadarboties ar sava vecuma bērniem. Šī ir joma, kurā vecāki var bērnam palīdzēt, par to runāt, skaidrot. Tomēr tajā ļoti būtisks ir arī vecums un briedums.

No fiziskās attīstības viedokļa būtisks ir jautājums par diendusu. Reizēm bērni šajā vecumā to vairs neguļ, bet viņiem tik un tā ir vajadzīgs mierīgais laiks dienas vidū, kas tiek pavadīts, atlaižoties gultā un kaut vai šķirstot grāmatiņu. Skolā šīs iespējas nebūs. Turklāt, ja nav neviena, kas mazo pēc stundām varētu uzreiz izņemt, viņam būs jāpaliek pagarinātajā grupā līdz vakaram.

Ir godīgi sev jāatbild: vai mans bērns ir gatavs strādāt no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā bez diendusas?

Pirmklasniekiem jāpaspēj pārorientēties no viena mācību priekšmeta uz citu, noteiktā laikā aiziet paēst, noteiktā – sagatavoties sportam, tāpat jāpagūst aizskriet uz tualeti starpbrīdī. Patiesībā bērni visai maz var ko ietekmēt – ja tagad sākas dziedāšana, tad tā sākas un viņam tajā ir jāpiedalās, vienalga, vai viņš ir noguris vai nav.

Skolā ļoti nozīmīgas ir bērna pašapkalpošanās spējas. Vai viņš prot saģērbties pats, aizsiet kurpēm auklas, vai var raiti uzvilkt sporta tērpu, vai tiks galā skolas tualetē. Šīs ir tās prasmes, ko vecāki noteikti var censties stiprināt savā bērnā, jo arī septiņgadīgajam ne vienmēr tās ir pietiekamas, lai viņš brīvi justos skolā.

Būtiska ir arī emociju kontrole. Brīdī, kad bērns saprot, ka viņš valda pār savām emocijām (piemēram, nesadusmojas un neiet pa gaisu, ja kāds darbiņš uzreiz neveicas, spēj savākties un nosēdēt mierīgi līdz stundas beigām, pat ja ir apnicis), ļoti ceļas arī viņa pašapziņa.

Vai jābaidās, ja bērns būs klasē vecākais

Vecāki mēdz baiļoties, ka tad, ja bērns klasē būs vecākais, klasesbiedri viņam liksies garlaicīgi, jo šķitīs bēbīši. Neuztraucieties par to! Bērnam, sākot mācīties pirmajā klasē, viss būs pilnīgi jauns, viņam nemaz nebūs laika domāt, kādi ir citi bērni. Turklāt viņi visi sāks no vienas pozīcijas. Nenoskaņojiet bērnu, un viņš pat neievēros, ka ir vecākais, jo tas patiešām nav svarīgi. Pat ja būs klasē vecākais, tad būs spējīgāks, zinošāks un varošāks par pārējiem – vai tas ir slikti? Bērns spēs veiksmīgāk sekot līdzi mācībām, sevi organizēt, varbūt pat varēs palīdzēt kādam jaunākam, piemēram, atrast pareizo lappusi grāmatā. Tas tikai veicinās viņa pašapziņu un patiku iet uz skolu.

Ja tomēr skolas gaitas uzsāk no sešiem gadiem?

Sešgadnieku vecākiem ļoti vēlams sekot, kas bērnam izdodas, ar ko klājas grūtāk, un uzturēt regulāru kontaktu ar klases audzinātāju. Ja rodas problēmas, risināt uzreiz, nevis cerēt, ka tās pāries. Turklāt nedrīkst pievērsties tikai mācību vielai. Būtiskākais ir, kā bērns jūtas. Vai viņam pēkšņi nav uznākusi nevēlēšanās iet uz skolu, sākušās veselības problēmas – bieži sāp galva, vēders… Šos signālus nevajadzētu palaist garām. Vecākiem vajadzētu arī palīdzēt bērnam apgūt prasmi plānot un organizēt savas lietas, piemēram, kopīgi sakārtojot somu, saliekot drēbes nākamajai dienai. Būtiska ir vecāku klātbūtne, arī pildot mājasdarbus. Ne vienmēr ir uzreiz jāpalīdz, bet svarīgi būt tuvumā, pārraudzīt. Tas attiecas uz visiem pirmklasniekiem, bet uz sešgadniekiem jo īpaši: ideālā variantā bērnam pēc stundām uzreiz būtu jānāk mājās un jāatpūšas, mierīgā gaisotnē jāizpilda mājas darbi. Dejošana, dziedāšana, sports, mūzikas skolas – tas viss var mazliet pagaidīt. Vēlams nesākt neko jaunu, ja turpināt – varbūt mazāk intensīvā tempā. Ja nepieciešams, paņemt pauzi. Tagad tiek likti pamatakmeņi tam, kā bērns jutīsies skolā, iespējams, pat visus nākamos gadus. Tāpēc šābrīža prioritāte ir bērna iejušanās klasē un skolā.

Pirmo klasi var arī atkārtot

Ja mācību gada beigās vairākos priekšmetos vērtējums ir daļēji apgūts, vērts aprunāties ar klases audzinātāju un apdomāt par pirmās klases atkārtošanu, jo, iespējams, bērns pārāk agri tika palaists uz skolu un nebija tam gatavs. Nevajag no tā baidīties! Tā ir lieliska iespēja nostiprināt zināšanas, lai bērnam pieaug sajūta: «Es to varu! Es to zinu!» Vecāki bieži vien uztraucas – kā par to jutīsies bērns, ko teiks viņa klase, ar kuru viņš pirms tam mācījās kopā? Bet tās ir tikai vecāku bailes un ambīcijas. Tas, kā bērns to uztvers, lielā mērā ir atkarīgs no vecākiem: ja vecāki šajā lēmumā saredzēs iespēju bērnam atsperties, arī bērns jutīsies labi. Arī vēlākās klasēs katrs vecuma gads ir svarīgs. Mammas, kuru bērniem pamatskolā sākas algebra, ķīmija, fizika, mēdz teikt – cik labi, ka savulaik es viņu palaidu skolā no septiņiem gadiem, jo gadu iepriekš šīs abstraktās zināšanas viņam būtu bijušas par grūtu, bet tagad viss ir normāli. Protams, daudz kas ir atkarīgs no bērna temperamenta, spējas adaptēties, un vienmēr būs bērni, kas brīnišķīgi tiks galā skolā jau no sešiem gadiem.

Tomēr vecumam ir nozīme. Nevienas attīstības nodarbības nevar apsteigt laiku. Un varbūt ir vērts atcerēties arī Imanta Ziedoņa teikto: «Ļaujiet bērniem augt lēni!»  

Un ko saka likums?

Vispārējās izglītības likums vēsta: pamatizglītības ieguvi bērni sāk tajā kalendārajā gadā, kurā izglītojamajam aprit septiņi gadi. Bet! Vecākiem ir iespēja pakāpties soli uz priekšu vai atpakaļ, jo šajā pašā likumā teikts, ka atkarībā no veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības bērns var sākt pamatizglītības ieguvi vienu gadu agrāk vai vēlāk saskaņā ar vecāku vēlmēm un ģimenes ārsta vai psihologa atzinumu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs