Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kad bērns aiziet skolā, bieži vecākiem nāk pirmā apjausma, ka reiz viņš no mūsu ligzdas aizlidos.
– Bērna palaišana ir atkarīga no tā, cik paši vecāki ir patstāvīgi, pašpietiekami un cik spēj uzticēties sev un pasaulei. Ar šo biežāk grūtības ir mammai, jo mūsu, sieviešu, dabiskā dziņa ir glabāt, saudzēt un pasargāt. Ne velti mums ir klēpis, kurā mēs bērniņu iznēsājām deviņus mēnešus. Vīrietis ir vairāk vērts uz aktivitāti, tēva uzdevums ir vest bērnu pasaulē, tāpēc viņam ir vieglāk palaist bērnu savā dzīvē, priecāties par to, kā viņš kļūst patstāvīgs. Ir daudz iemeslu, kāpēc mammai tas var sagādā grūtības.
Iespējams, viņa neuzticas, ka bērns spēs tikt galā, varbūt pie vainas pašas sāpīgā bērnības pieredze. Ir arī trauksmainas mammas, kurām šķiet, ka bērnu noteikti nozags, ja viņš viens izies uz ielas. Tā var būt arī mātes apspiestā agresivitāte, kas izpaužas fantāzijās, ka kaut kas agresīvs notiks ar viņas bērnu.
Tomēr šajā vecuma posmā arī mammai ir jāsaprot, ka vienā brīdī bērns ir jālaiž gan un, ja nepieciešams, jāstrādā ar savu trauksmi un bailēm, lai nebremzētu viņa attīstību.
Pirmo laiku, kad bērns sāk iet skolā, vecāki viņu pavada, bet būtu labi, ja otrajā pusgadā bērns ceļu mērotu pats. Arī pēc stundām viņš viens varētu iet uz mūzikas vai mākslas skolu. Bērnam šajā vecumā ir jāpieredz neatkarība, kur jāizjūt arī sava deva riska, viņam jāzina, kā rīkoties bīstamās situācijās.
Ja viņš visu laiku tiek vadāts, šīs pieredzes nebūs. Protams, Rīgā un citās lielajās pilsētās pārvietošanās nav tik vienkārša, tāpēc daudzi bērni zaudē šo iespēju paši iet, lemt un rīkoties, viņi zaudē arī iespēju satikties ar vienaudžiem nestrukturētā laikā, piemēram, kopā ejot uz pulciņiem. Ja skola ir tālu no mājām, kas to zina, kad vispār bērns varēs šo neatkarību iegūt. Daudzus bērnus vadā līdz pat ceturtajai piektajai klasei, kas ir jau prepubertātes vecums, kad viņiem vajadzētu būt gana neatkarīgiem.
Tad sākt iet uz skolu vienam ir pavēlu. Vecākiem stipri jāpiedomā, vai bērns tiešām nevar doties vismaz kādās gaitās viens vai kopā ar vecāko brāli vai citiem klasesbiedriem. Jāizvērtē, vai tas tiešām ir tik bīstami vai tomēr tās ir tikai mūsu bažas un nedrošība. Ja tagad mēs bērnam nesāksim uzticēties, viņam atdalīties un kļūt neatkarīgam būs daudz grūtāk, jo fiziski nav šādu iespēju.
Populārākie raksti
– Bet es saprotu arī vecāku bailes, jo pasaule ir nedroša un septiņu gadu vecumā sevi aizstāvēt ir grūti.
– Arī es saprotu šīs bailes, bet tā ir šī grūtā dilemma, ka pasaule ir nedroša un ka bērnam jāmācās neatkarība. Katram pašam jāizvērtē situācija un jāatrod zelta vidusceļš. Taču piebildīšu, ka reizēm vecāki ir pārsteigti, cik apķērīgi un patstāvīgi īstenībā ir viņu bērni. Piemēram, var pamēģināt kopā ar bērnu šo ceļu izstaigāt, vienojoties, ka bērns iet kā vadītājs, bet pieaugušais tikai seko.
Runājot par uzbrukumiem – gandrīz divdesmit gadus es strādāju ar vardarbībā cietušiem bērniem, un gandrīz vienmēr šie bērni jau bijuši traumēti, tāpēc viņiem ir viegli piekļūt kādam no malas. Man nav sanācis strādāt ar veselīgu bērnu, kuram kāds pēkšņi uzbrucis un šis uzbrukums būtu izdevies.
– Sakot traumēti, jūs domājat, ka bērnam mājās ir fiziski vai emocionāli darīts pāri?
– Tā ne vienmēr ir vardarbība ģimenē ar sišanu un pazemošanu, nē. Iespējams, šis bērns vienkārši mācīts būt ārkārtīgi paklausīgs, klusēt, pakļauties, viņam iedīdīts, ka pieaugušajiem vienmēr ir taisnība, ka nedrīkst paust savu viedokli, ka nekādā gadījumā nedrīkst iejaukties, ja lielie runā. Šāds bērns apjuks un nepretosies, nebēgs prom no uzbrucēja. Arī ja bērns saņēmis maz uzmanības no vecākiem, ja viņu laipni uzrunā svešs pieaugušais, tas viņā rada apjukumu, taču arī interesi.
Bērns varbūt pat jūt, ka īsti labi nav, bet šis pieaugušais tik viltīgi un saldi māk tuvoties, kas ir raksturīgi pedofilam, ka bērnam tas pat ir patīkami, jo viņam beidzot ir pievērsta uzmanība. Bērns, kuram mājās pietiek siltu, normālu attiecību, teiks nē! un skries prom. Viņam aizdomas būs lielākas nekā interese par svešinieka laipnību, jo viņam to nevajadzēs, viņš to dabūs mājās veselīgā veidā. Nelaimes notiek ar bērniem, kas nemāk sevi aizstāvēt, kas iemācīti neizteikt savu viedokli, kam vienmēr bijis jāapspiež sava agresivitāte, kam ir daudz baiļu. Uz jautājumu, kā tu rīkotos, ja tev uzbruktu, viņi atbild – es nezinu.
Māciet bērnam, ka ir skaļi jākliedz, jāskrien uz vietu, kur visvairāk cilvēku, piemēram, veikalu.
Ja kāds saķer, var spert un kliegt: «Palīgā, es šo cilvēku nepazīstu!» Var mest smiltis acīs, izsist tuvāko logu, kas apstulbina uzbrucēju un piesaista citu uzmanību. Nelaimes lielākoties notiek, ja ir apjukums un nav rīcības plāna.
– Otra lielā tēma – vecākiem pamazām jāpieņem, ka viņu autoritāte mazinās.
– Jau bērnudārza pēdējās grupiņās un skolā pirmajās klasēs mēdz gadīties situācijas, kad vecāki ko saka, bet bērns atbild: «Nē, audzinātāja teica citādi!» Tas jārespektē. Bērns kļūst neatkarīgāks, ja viņam arī ārpus ģimenes ir cilvēki, ar ko veidot attiecības un kuru viedoklim uzticēties. Simboliski ģimene ir kā mamma, kuras uzdevums ir pasargāt un saudzēt, bet skola ir tētis, kas ved darbos un rāda pasauli.
Mēs zinām, cik traumējoši bērnam ir, ja mamma noniecina tēva viedokli, un tas pats notiek, ja ģimene šausminās par skolu: «Kas tās par aplamībām?» Ja ģimenei ir pārāk liela autoritāte, tiek iznīcināta bērna iespēja kļūt pašam sev, veidot savu redzējumu. Vienlaikus bērnam aizvien būtiskāks top arī vienaudžu viedoklis. Ko citi velk mugurā? Kādas filmas skatās? Kas viņiem garšo? Jau skolas pirmajās klasēs sāk veidoties vienaudžu grupējumi, kuros, it īpaši zēniem, ir ļoti svarīgi atrast savu vietu.
– Vai vecākiem jāmēģina to ietekmēt? Piemēram, atgādinot, ka tev ir pašam sava galva un, ja citi dedzina miskasti, nav obligāti jāpiedalās.
– Protams, to var mācīt. Tomēr pamatā viņa loma būs atkarīga no tā, kādas līdz šim bijušas attiecības ģimenē. Ja bērns kopš maza vecuma ticis pakļauts, ka vienmēr bez iebildumiem jāseko vecāku noteiktajam, tad visdrīzāk arī tagad grupā, kurai viņš gribēs piederēt, viņš ieņems lomu, kurā sekos autoritātēm.
Ja ģimene ir gana demokrātiska, bērnam būs priekšstats, ka viņa viedoklis drīkst atšķirties un ka tāpēc viņš nekļūst sliktāks.
Te pieskaramies nākamajam tematam – par sarunām. Mudiniet skolas bērnu runāt par savu iekšējo pasauli, to ietērpt vārdos, lai tas nav jārāda ar neefektīvu uzvedību, lai nav jākrīt gar zemi histērijās, jāpievērš sev uzmanība ar sliktām atzīmēm vai citu apcelšanu, slinkošanu. Svarīgi, lai bērns spēj pateikt vārdos, ko jūt, ko domā, par ko šaubās, kas sāp, kas neizdodas, par ko dusmas, par ko skaudība, par ko prieks. Un te ir ļoti svarīgi, kā vecāki uzdod jautājumus. Klasika: «Kā tev gāja skolā?» – Labi! – Ko citu lai atbild, vai ne?
– Jo vairāk vecāki zina, ko bērns skolā dara, jo precīzāk var pajautāt. Tāpat, ja pazīst draugus, zina vārdus, tas bērnam droši vien palīdz atvērties sarunai.
– Tā ir, šādi mēs izrādām dziļāku, patiesāku interesi par viņa dzīvi. Kas šodien bija aizraujoši? Vai kādu brīdi bija apjukums? Par ko bija prieks? Bet galvenais ir mainīt šos jautājumus, lai pēcskolas sarunās neiestājas rutīna. Un nevajag arī krist izmisumā, ja bērns reizēm neatbild. Tad var teikt, skatos, ka laikam esi piekusis. Starp citu, arī tā var sākt sarunu – ar realitātes aprakstu. Reizēm bērns nāk pretī, nogurumā vilkdams kājas vai bēdīgi nodūris skatienu, vai tā kā dusmīgi sperdams akmentiņus, bet varbūt priecīgi lēkādams.
«Man izskatās, ka esi bēdīgs, ja tev vajadzīga palīdzība, droši saki». Vai: «Oho, kas tevi šodien tā iepriecināja? Dod man arī iespēju ar tevi palepoties!» Ikvienā vecumā cilvēkam ir svarīgi, lai par viņu painteresējas, lai viņu ierauga, lai viņš sajūtas pamanīts un uzklausīts. Kādreiz var gadīties, ka vecāks nespēj uzreiz parunāties, jo pats ir ļoti noguris vai vēl satraukts pēc darba dienas, un tad var teikt: «Redzu, ka tu esi sapīcis, es piecas minūtes atlaidīšos dīvānā vai padzeršu tēju, atvilkšu elpu, un mēs par to parunāsim, ja vēlēsies.»
Būtiski, lai situācija nepaliktu, it kā gaisā karājoties. Jo arī vēlāk dzīvē tā nebūs, ka visi uzreiz spēs skriet un uzklausīt, kā bērnam klājas, reizēm būs savas izjūtas kādu laiku jāpatur, jāpacieš, jāpagaida. Turklāt tā bērns apgūs, ka reizēm arī viņš var pateikt, ka viņam vajag šīs piecas minūtes. Šādi bērns mācās respektēt sevi un citus.
Ja dārzā ir nogatavojušās pirmās trīs zemenes, nav visas jāatdod mazajam. Nē, viena ir mammai, otra tētim, trešā – bērnam.
Lūk, nonācām līdz jautājumam par egocentrisko domāšanu, kas bērnam sākotnēji ir dabiska, lai viņš vispār spētu izdzīvot, bet nu no tās pamazām jāatbrīvojas. Vēl pirms laika, kad bērnam vienaudži kļūst par autoritātēm, viņš it kā dodas izlūkos, kas tie citi ir. Viņš mēģina tuvoties, saņem kādu atraidījumu, piedzīvo neveiklu situāciju, ierauga pats savas nevarēšanas. Svarīgi, lai vecāki šajos pārdzīvojumos ir kopā ar bērnu un palīdz viņam izprast, ka ne jau vienmēr noraidījums ir bijis vērsts tieši pret viņu.
Piemēram, meita stāsta, ka skolā gāja pie Kristīnes runāties, bet viņa uzgrieza muguru. Iespējams, jūsu bērns par to ir apvainojies uz draudzeni, bet ir svarīgi pārrunāt, ka mēs nevaram tā vienkārši iztulkot šo Kristīnes uzvedību kā nepatiku. Varbūt tai otrai meitenītei kas mājās atgadījies? Varbūt viņa baidās, ka būs jāskaita dzejolis klases priekšā? Skolas bērnam, kurš joprojām dzīvo egocentrismā, šķitīs, ka tā taču nedrīkst, ka man nepievērš uzmanību, viņš rīkos tračus, sitīs, grūstīs un bakstīs citus.
Arī mājās nevajag kultivēt bērna egocentrismu, piemēram, ja dārzā ir nogatavojušās pirmās trīs zemenes, nav visas jāatdod mazajam. Nē, viena ir mammai, otra tētim, trešā – bērnam. Nav kara laiki, kad pēdējā kartupeļa miza bērnam jāatdod, lai izdzīvotu. Vecākiem arī vajag zemenes, vitamīnus, lai viņiem būtu spēks. Bērnam jāmācās ieraudzīt citus. Ir tāds interesants paņēmiens, kā noskaidrot, vai bērns saprot, ko nozīmē redzēt no cita cilvēka skatu punkta. Var uzlikt kompozīciju, piemēram, dažādus augļus, lai no bērna puses ir redzami āboli, bet no mammas – apelsīni, un aicināt uzzīmēt, kā tas varētu izskatīties no mammas skatījuma.
Ja, to pat pārrunājot, viņš joprojām zīmē no ābolu puses, jāsaprot, ka tas ir temats, kam vērts pievērsties. Bet, ja bērns, saprot, ka mamma vispirms redz apelsīnus un spēj to uzzīmēt, tad viņam var teikt, cik jauki, ka tu saproti, ka cilvēki var redzēt un just atšķirīgi nekā tu. Tas arī palīdz veidot draudzību, jo bērns sapratīs, ka otrs ne jau viņu atraida, bet pats ir par kaut ko sabēdājies, un spēs pajautāt, kas ir atgadījies, varbūt piedāvāt palīdzību. Ļoti daudz konfliktu gan bērniem, gan pieaugušajiem ir tāpēc, ka viņi nespēj atteikties no savas egocentriskās domāšanas, bet no tā jānāk laukā jau ap sešiem septiņiem gadiem, kaut daudzi tajā iestrēgst līdz sirmam vecumam.
– Saistībā ar šo es arī domāju par Ziemassvētku vecīti un Lieldienu zaķi. No vienas puses, tas ir jauks piedzīvojums, ka šāds tēls man nes dāvanu, no otras – šis ir vecums, kad jāsāk saprast: brīnumi notiek, kad par tiem kāds parūpējas, kad pārkāpj pāri savam slinkumam un pieceļas agrāk, kad padomā par piemērotāko dāvanu, tai nopelna naudu un nopērk vai pagatavo. Dažkārt bērni vēl 4. klasē domā, ka eksistē Ziemassvētku vecītis. Bet varbūt lai šie stāsti tomēr paliek pavisam mazajiem?
– Pirmklasnieks jau pats var būt Ziemassvētku vecītis un aiznest dāvanu savam labākajam draugam. Vai varbūt tam, ar kuru visgrūtāk saprasties, kurš apceļ? Tas varētu būt pat terapeitiski, jo, ja es viņam aiznesu dāvanu, es vairs neesmu mazs un niecīgs, man arī ir viņam, ko dot. Tas palīdz iziet laukā no nabadziņa, upura lomas.
Tā kā zēniem nav īsti iedzimtas empātijas spējas, šis ir arī ļoti labs laiks, kad vecāki var savam dēlam palīdzēt to attīstīt, runājot ar viņu par to, kā jūtas viņš un kā jūtas citi. Kā jūtas tavs draugs Jānis? Un tas bērns, kura somu tu iemeti miskastē? Bet šis jautājums ir nevis jāuzrēc, bet par to jārunā tā silti un vienkārši. Moralizēšana, kliegšana un verbāls uzbrukums rada tikai stresu. Veidot izpratni par notikušo var vienīgi, mierīgi runājot.
– No bērnības atceros, ka brīdī, kad vecāki vai skolotāji lasīja morāli, smadzenēm it kā aizkrita ciet vāciņš un nekas nepalika prātā. Savukārt situācijas, kad domāju, ka dabūšu brāzienu, bet pieaugušais ar mani mierīgi aprunājās, es vēl tagad spilgti atceros.
– Kad uz mums kliedz, darbojas pilnīgi citi smadzeņu centri, nevis tie, kas aktivizējas normālas sarunas laikā. Turklāt jāņem vērā, ka šajā vecumā bērns dabiski grib no vecākiem atdalīties, tāpēc, ja viņam sāk lasīt morāli, viņš tikai jūtas atkal apspiests, aprīts un vienīgais, ko grib, ir tikt prom no šīs situācijas un vecākiem. Viņš no tādas lekcijas neko vērtīgu nepaņems.
Neirozinātņu pētījumi rāda, ka aptuveni trešajā ceturtajā klasē bērna galvas smadzenēs sabrūk vecie neironu savienojumi un ir jāveido jauni. Agrāk viņš baidījās zaudēt vecāku mīlestību un tāpēc kaut ko nedarīja, kad uz viņu sakliedza, tagad šis mehānisms ir nobrucis, baiļu vairs nav, un, ja viņam mierīgā sarunā nepalīdzēs izveidot jaunus neironu savienojumus, izpratni par šo situāciju, tas tā arī paliks. Tad vienīgais, pēc kā viņš ilgosies, būs tikt prom no šiem moralizētājiem. Šādā brīdī plaisa starp bērnu un vecākiem izplešas lielāka.
– Ko vēl vecākiem būtu noderīgi zināt par bērnu pirmo klašu vecumā?
– Šajā laikā parādās pirmie panākumi, bieži vien atklājas dotības, un ir būtiski par daudz neslavēt un par daudz nepelt, jo abi rada tikai trauksmi. It kā šķiet, ka uzslavas ir ļoti labas, bet tās arī rada stresu. Vēlams vairāk pievērsties realitātes atspoguļojumam, tam, ko tu izdarīji, kā centies, kādu darbu ieguldīji, nevis apbalvojumiem vai, vēl trakāk, teikt: «Redz, kāds tu man talantīgs!»
To uzsvērt it nemaz nevajadzētu, jo, labi, cilvēks var būt talantīgs, bet bez darba, bez produktivitātes nekas nenotiks.
Ideju mums var būt daudz, bet bez piepūles tās visas paliek gaisā kā tukšums. Tāpēc nevajag lietot šos vārdus – talantīgs, ģeniāls, apdāvināts. Tas bērnā rada narcistisku, slimīgu attieksmi pret sevi.
Turklāt tad bērnam visu laiku būs vajadzīga apkārtējo apbrīna, bet, protams, ka visi nemitīgi viņu neapbrīnos, tas nav iespējams. Bērns jutīs milzīgu vilšanos, sēras, viņa personība tā dēļ visu laiku šķīdīs.
Labāk teikt: «Kāda interesanta ideja!» Vai – skatos, tev patīk zīmēt. Redzu, ka esi ieguldījis pacietību, tavs darbs ir ļoti rūpīgs. Brīnišķīgi, ka bērnam kaut kas labi padodas, bet nevajag par to jūsmināties. Tas ir normāli, ka mums katram ir savas stiprās un vājās puses. Drīzāk jādomā, kā to visu padarīt produktīvu.
