Gribu kraukšķīgu, sulīgu kolrābi!

Kāposts, kas nav kāposts

Kolrābji (Brassica oleracea convar. acephala var.gongylodes) ir visai neparasti kāpostu (Brassicacea) dzimtas pārstāvji, jo to ēdāmā daļa nav vis lapu pumpurs kā galviņkāpostiem vai ziedkopa kā brokoļiem, bet gan sakņu kakliņa paresninājums jeb bumbulis. Atkarībā no šķirnes kolrābja miza var būt gaiši zaļa (gandrīz balta) vai violeta. Mīkstums parasti ir krēmīgi balts. Eiropā kolrābjus pazīst kopš 16. gadsimta, mūsdienās tie sevišķi populāri ir Vācijā.

Par kolrābju labumiem… Tie satur vairāk kaloriju (31 kcal/100 g) nekā baltie galviņkāposti un tikai nedaudz atpaliek no brokoļiem. Kolrābjos ir vidēji daudz ogļhidrātu (5,6 g/100 g), olbaltumvielas  (2 g/100 g), ļoti maz tauku (0,1 g/100 g), daudz kālija (372 mg/100 g), tāpat tie satur dzelzi, kalciju, fosforu un citas minerālvielas. Savukārt C vitamīna (66 mg/100 g) ziņā kolrābji pārspēj pat apelsīnus un baltos galviņkāpostus. Šķirnes ar violetu mizu satur arī antociānus, kuri aizsargā mūsu organismu no brīvo radikāļu kaitīgās iedarbības. Tikai nelaime tā, ka amatieri brokoļus bieži pāraudzē, tāpēc pirms ēšanas bumbuļi jānomizo, un tā visi antociāni aiziet atkritumos. Kolrābji satur arī daudz šķiedrvielu, kas, kā zināms, uzlabo vēdera darbību.

Latvijā – tikai vecās šķirnes

Taisnība, ka vecākām kolrābju šķirnēm bumbuļu lejasdaļā zem mizas samērā strauji veidojas koksnainas šķiedras, kuru dēļ garšas īpašības pasliktinās. Tieši tāpēc agrāk kolrābjus bieži izmantoja sautētā veidā, jo termiskā apstrāde padara šķiedras mīkstākas. Savukārt jaunie kolrābju hibrīdi rupjas šķiedras neveido ilgi, tāpēc ir piemēroti patēriņam arī svaigā veidā.

Citi lasa

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Ir izveidoti pat tādi hibrīdi, kuru bumbuļi izaug 3–4 kilogramus smagi un vēl joprojām ir maigi, nav šķiedraini. Tiesa, šo hibrīdu sēklas Latvijā nav pieejamas amatieru sīkpakās. Holandes firma Bejo ir radījusi veselu mārketinga koncepciju Kohrispy, kas paredz speciālas kolrābju šķirnes stienīšu griešanai. Šādus stienīšus fasē 100–125 gramu paciņās un piedāvā kā veselīgu našķi starp ēdienreizēm, līdzīgi kā graužamos burkānus.

Diemžēl šogad Latvijā amatieriem tiek piedāvātas samērā vecas kolrābju šķirnes, kuras audzējot vienīgais glābiņš pret pārkoksnēšanos ir senais padoms – bumbuļi jānovāc laikus, pirms tie kļūst šķiedraini.

Šķirnes, kas nepārkoksnējas

Taču nemet plinti krūmos! Interneta veikalos (piemēram, saitē https://www.johnnyseeds.com/vegetables/kohlrabi) ir pieejamas arī moderno, komerciāli audzēto hibrīdu sēklas. Nosaukšu dažas! 

• ‘Gabi’. Agrīna šķirne, piemērota audzēšanai vasarā un rudenī atklātā laukā un zem segumiem. Veido vidēji lielus bumbuļus ar gaiši zaļu mizu un gaiši zaļu, sulīgu, blīvu mīkstumu.
• ‘Alka’. Vidēji vēlīna šķirne audzēšanai pavasarī un rudenī. Ražu vāc apmēram pēc 85 dienām no izstādīšanas. Bumbuļi vidēji lieli, apaļi, ar tumši violetu mizu. Mīkstums sulīgs, kraukšķīgs, ilgi nepārkoksnējas. Rudenī vāktu ražu var uzglabāt līdz ziemai, nezaudējot garšas īpašības. Šī šķirne ir piemērota arī saldēšanai.
• ‘Blankyt’. Agrīna šķirne audzēšanai atklātā laukā visas sezonas garumā. Var stādīt vairākas reizes un pakāpeniski vākt ražu. Bumbuļi lieli, ar violetu mizu un gaiši zaļu mīkstumu, blīvi, sulīgi. Raža piemērota īslaicīgai uzglabāšanai un sasaldēšanai. 
• ‘Viola’. Agrīna līdz vidēji agrīna šķirne audzēšanai atklātā laukā. Izaug vidēji 50–55 dienās pēc izstādīšanas. Augi stāvi, negāžas. Veido vidēji lielu, apaļu bumbuli ar violetu mizu un krēmīgi baltu mīkstumu.
• ‘Di Vienna Bianco’ un ‘Wener Witte’ ir viena un tā pati, ļoti sena šķirne, kuru agrāk Latvijā pazina kā ‘Vīnes baltie’. Tā ir agrīna, ēdamais bumbulis veidojas 40–50 dienās pēc izstādīšanas pastāvīgā vietā. Bumbulis ir plakani apaļš, ar gaiši zaļu mizu. Laikus novācot, mīkstums ir blīvs, sulīgs, bez šķiedrām.
• ‘Purple Vienna’ agrāk bija pazīstama kā ‘Vīnes violetie’. Arī ļoti veca šķirne, nedaudz vēlīnāka par iepriekšējo un atšķiras ar bumbuļa mizas krāsu – tā ir violeta, ļoti izskatīga. Šī šķirne pārkoksnējas agrāk par savu balto vārda māsu.

8 audzēšanas un uzglabāšanas knifi

1. Audzē tikai no dēsta. Sēklas dēstu audzēšanai sēj no marta vidus līdz jūlija sākumam. Pati dēstu audzēšana ilgst 35–45 dienas. Dēstus audzē tieši tāpat kā galviņkāpostu, ziedkāpostu vai brokoļu dēstus – ātraudžu kasetēs ar bagātinātu kūdru, sējot pa vienai sēklai katrā ligzdā. No citiem kāpostaugiem kolrābju dēsti atšķiras ar apaļākām un dziļāk robotām malām, tāpat jau samērā agri kļūst redzams topošais bumbulis.
2. Arī augsni gatavo tāpat kā citiem kāpostiem, iestrādājot tajā 50–100 g/m2 komplekso mēslojumu YaraMila Cropcare vai Novatec Classic. Kolrābjus var stādīt nevis rindās, bet visā dobes platumā, šahveidā, aptuveni 35 × 35 cm attālumā. Stāda tikpat dziļi, kā dēsti auguši kasetē, jo bumbulim obligāti jābūt virs zemes, citādi var attīstīties puve.
3. Vasaras karstumā var būt nepieciešamas 1–2 papildmēslošanas ar kalcija nitrātu.
4. Ļoti svarīgi sekot līdzi mitruma režīmam un nepieļaut tā krāsas svārstības, jo, mitrumam svārstoties, bumbuļi mēdz pārplīst. Tas savukārt palielina inficēšanās risku ar puves ierosinātājiem. Arī tad, ja plaisa sadzīs, mizot un ēst šādu bumbuli būs grūtāk. Tāpat regulāra un pietiekama laistīšana aizkavē koksnaino šķiedru veidošanos un palīdz izaudzēt lielākus un garšīgus bumbuļus. Protams, ir nepieciešams uzturēt stādījumu tīru no nezālēm.
5. Kaut gan kāpostu mušas kāpuri mēdz bojāt arī kolrābjus, ražas un kvalitātes zudumi nav tik lieli, kā audzējot citus kāpostaugus, – tas varētu būt skaidrojams ar relatīvi vēlu stādīšanas laiku, kad kāpostu mušas vairs nelido. Jaunus dēstus mēdz nopļaut zemesvēži vai ziemāju pūcītes kāpuri, bet mazdārzos tas notiek reti. Tāpēc varētu teikt, ka kolrābji vislabāk piemēroti audzēšanai mazdārzā bez augu aizsardzības līdzekļu lietošanas.
6. Galvenais – nenokavēt ražas novākšanu. Vislabāk ir regulāri novākt pa kādam bumbulim, līdzko tie sasniedz 5–6 cm diametru, un nogaršot to. Ja bumbulī jūt šķiedras, jānovāc viss stādījums.
7. Ērtāk vākt ar sekatoru, jo stublājs zem bumbuļa ir visai sīksts, – bumbuli nogriež, lapas noņem vai saīsina, lai pats bumbulis ilgāk saglabātos svaigs. 
8. Vislabāk uzglabāt ledusskapī, dārzeņu nodalījumā. Ja raža ir tik liela, ka ledusskapī nav vietas, kolrābjus var sagriezt kubiņos vai stienīšos un sasaldēt.