Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Monē dārzu iekļāvām apmeklējamo vietu sarakstā braucienā uz Parīzi vēlā pavasarī. Apskatot tā bildes internetā un zinot manu šī brīža aizraušanos ar dārzkopību, nevarēju iedomāties labāku vietu, kur nosvinēt kāzu desmito gadadienu. Nokļūt tur ir vienkārši – tā kā Živernī ciemats ik gadu pulcē vairāk nekā pusmiljonu impresionisma un acīmredzot arī dārzkopības entuziastu, par tūristiem šeit ir padomāts.
Uzreiz varu teikt, ka, izstaigājot šī dārza takas un taciņas, ir sajūta, ka esi pieskāries kaut kam lielākam par sevi pašu. Monē ar dārzu ir bijis gluži vai apsēsts. (Bet kurš gan no mums tāds drusku nav?) Neviena detaļa šajā dārzā nav nejauša, bet vienlaikus tas ir apburoši haotisks. Gluži kā mans sapņu dārzs! Pastaigā pa Monē dārzu vīram teicu: «Šādā vidē cilvēks vienkārši nevar nekļūt par mākslinieku!» Bet par visu pēc kārtas.
Citi lasa
Apbrīnojama simetrija
Monē dārzu veido divas zonas – ziedu dārzs un māja, kur Monē dzīvojis kopā ar savu ģimeni no 1883. gada līdz pat savai nāves dienai 1926. gadā. Un nedaudz nostāk, ceļa otrā pusē, apmeklētājs nonāk pasaulslaveno Monē ūdensrožu sērijas gleznās – tur atrodas ūdensrožu dīķis ar japāņu tiltiņu, ko Monē sāka ierīkot desmit gadus pēc ierašanās Živernī, un tas ir kļuvis par iedvesmas avotu simtiem viņa gleznu.
Monē ziedu dārzs ir aptuveni hektāru liels, un tajā ir redzama apbrīnojama simetrija – ziedu dobes izvietotas, veidojot robežas un burtiski uzreiz kalpojot kā norādes apmeklētājiem. Dārzs ir izkārtots taisnās līnijās ar daudzām garām dobēm, starp kurām ir celiņi, kā arī gana plašas zāliena platības un koki. Racionāli skatoties, dārza dizains ir pavisam vienkāršs, bet tā saturs to padara brīnumaini skaistu. Pārdomātais izkārtojums ļauj apmeklētājiem tajā veiksmīgi pārvietoties, neradot drūzmu, kā arī atstājot atsevišķus sektorus nepieejamus, kas ļauj vienā skatienā (vai fotogrāfijā) ietvert arī dārza ainavu bez cilvēkiem un uz mirkli iztēloties, kā tur būtu pastaigāties vienam agrā rīta vai saulrieta stundā.
Ziedu dažādība
Tā kā Monē dārzu apmeklējām jau maija vidū, sākotnēji satraucos, ka varbūt tajā būs tukšais periods – pavasara ziedi jau būs noziedējuši, bet vasaras vēl neziedēs. Bet, lai gan sezona, kad Monē dārzu pārpludina ziedošas tulpes, narcises, atraitnītes un ziedošie augļu koki, jau bija garām, dārzs ne mirkli nelika vilties.
Ne velti tas ir kļuvis pasaulslavens – visticamāk, tāds brīdis, kad tur nav, ko redzēt, nepienāk nekad.
Tā kā man ļoti patīk dažādība dārzā un droši vien man nekad nebūs minimālisma stilā iekārtots dārzs, biju sajūsmā par to, ka šeit var redzēt tiešām netveramu ziedu daudzumu. Apstādījumi veidoti visdažādākajās krāsās, kas varbūt tuvumā dažbrīd šķiet haotiski, bet, paveroties kopskatā, (piemēram, no mājas otrā stāva), var redzēt, cik viss ir apbrīnojami saskaņots. Līdzās vēl pēdējām tulpēm pilnos ziedos bija peonijas, īrisi, dekoratīvie sīpoli, pērkonenes. Dārzā plešas brīnišķīgas zilo un violeto krāsu toņos ziedošas dobes, tāpat maigi rozā, dzeltenas – krāsu eksplozija uz katra soļa. Biju gatava paņemt jebkuru no dobēm un viens pret vienu pārnest uz savu dārzu. Patiesībā tas daļēji pat ir iespējams, jo ikviens var nopirkt, piemēram, sēklu maisījumu, kas tavā dārzā izveidos tādu ainavu kā gleznā Sieviete ar saulessargu.
Vasarā Monē ziedu dārzā bagātīgi zied rozes, mežvīteņi, rudbekijas, salvijas, saulespuķes, uz rudens pusi par centrālo elelementu kļūst dālijas, papildinātas ar asterēm, rudbekijām un krešu paklājiem. Visi nosaukumi ir pazīstami, un arī tas mani šajā dārzā pārsteidza. Pa to staigājot, sapratu – teju katram ziedam jau zinu vārdu, kaut arī ar dārzu aizraujos vien pāris gadu. Tas nozīmē – mēs katrs savas mājas priekšā varam radīt pārpasaulīgu skaistumu.
Redzot un lasot, cik pārdomāti Monē ir veidojis savu dārzu, piemēram, ierīkojot rožu arkas, lai to ziedus varētu vērot un gleznot tieši pret debesīm, kad to zilums izcels katru rozes detaļu, sapratu, ka noteikti vēlos šo vietu apmeklēt visās iespējamās sezonās – agrā pavasarī, narcišu un tulpju ziedēšanas laikā, vasarā, kad dārzu pārņem rozes, un rudenī, piesātināto krāso laikā.
Ūdensrožu dārzs
Ūdensrožu dārzu Monē sāka ierīkot, iegādājoties māju no kaimiņiem un ierīkojot pie tās nelielu dīķi. To neesot izdevies paveikt bez dažādiem konfliktiem, bet šodien varam būt pateicīgi par mākslinieka spītību, jo pastaiga viņa ūdensrožu dārzā ir vēl viens piedzīvojums. Zināms, ka viena no mākslinieka apsēstībām bija atspulgi – mākoņu, apkārtnes atspoguļojums ūdens virsmā, ko var redzēt daudzos viņa darbos. Monē, ierīkojot šo zonu, iedvesmojās no japāņu dārziem, un, lai gan visslavenākās šī dārza iemītnieces noteikti ir ūdensrozes, tur ir vēl ārkārtīgi daudz, ko redzēt. Apmeklētāju taka ved visapkārt ūdensrožu dīķim, un apstāties gribas teju pie katra stūra – skats pāri dīķim, kurā atspoguļojas tā malās esošie augi, mainās ik pēc soļa. Dīķa apstādījumos var ieraudzīt sēru vītolus, rododendrus, acālijas, bambusus, īrisus, dālijas, ķiršu kokus un, protams, krāšņās vistērijas. Starp citu, iedvesmojoties no dārza apmeklējuma, viens sēru vītols tagad ir arī manā pagalmā – vietā, kur kādreiz nākotnē plānots dīķītis.
Lai redzētu ziedošas ūdensrozes, dārzs jāapskata jūlijā vai augusta sākumā, tādēļ tās mums palika nākamā apmeklējuma plānos. Bet tas nepadarīja šo pieredzi mazāk skaistu – vietām bija sajūta, ka nav pat aptverams, cik krāsu nianšu var redzēt vienā stādījumu zonā, cik daudz dažādu zaļo toņu ir iespējami, cik košu efektu var panākt bez neviena ziedoša auga. Un, protams, obligāti jāuzkāpj uz slavenā japāņu tiltiņa. Šobrīd gan dārzā atrodas tā replika, bet oriģināls redzams ne vienā vien Monē gleznā (slavenākā varētu būt Ūdensrozes un japāņu tiltiņš).
Visā tilta garumā stiepjas krāšņas vistērijas, un, nobildējoties uz tā, var gluži vai iekāpt gleznā.
Brīdinu, ka pēc šīs pastaigas varētu rasties ideja arī pašam doties uz mākslinieku preču veikalu pēc otām un krāsām, lai iemūžinātu savu dārza ainavu.
Monē māja
Visbeidzot, noslēdzot šo, visticamāk, jau pāris stundu ilgušo pastaigu, ir iespēja izstaigāt arī Monē māju. Tā ir it kā vienkārša, bet apburoša, ļoti līdzīga pašam dārzam. Māju īpaši fotogēnisku padara interesantais interjers – katra tās istaba ir atšķirīgā krāsā. Ēdamistabas spilgti dzeltenais tonis neatstās vienaldzīgu nevienu. Tur dzeltens ir pilnīgi viss – sienas, galds, krēsli –, un ir sajūta, ka esi nonācis saules pielietākajā vietā zemes virsū. Zilā darbistaba ar japāņu mākslas darbiem ir veltījums Monē mīlai pret japāņu kultūru, kas tik ļoti ietekmējusi arī viņa ūdensrožu dārzu. Brīnišķīgi romantiska ir sievas istaba ar rožu detaļām, bet Monē guļamistaba – maigi dzeltena. Savukārt viņa darbistabā, kas vēlāk esot kalpojusi par cigāru istabu, pie sienām var redzēt desmitiem viņa gleznu repliku, un tās ļauj iztēloties, kā varētu būt ritējusi slavenā impresionista ikdiena – dodoties ķert rīta starus ūdensrožu dīķi vai gleznojot sievu ar bērniem Živernī magoņu laukā.
No šīs sajūtas netiksiet vaļā, arī staigājot pa Živernī ciematu, – vai šis ir magoņu lauks no tās gleznas? Vai šī pļava varētu būt iedvesmojusi Monē? Šī aina izskatās kaut kur redzēta! Bet no Monē dārza noteikti aizbrauksiet nedaudz laimīgāki, ar daudz idejām, kā savu dārzu padarīt vēl kaut mazliet krāšņāku, un ar nostiprinātu ticību, ka skaistums ir nepieciešams mums visiem.
Kā tur nokļūt?
- Vispirms jādodas uz Parīzi. Parīzē no Gare Saint-Lazare stacijas ar vilcienu jābrauc uz Vernonu, ceļā pavadot apmēram stundu.
- No Vernonas stacijas ir vairāki varianti, kā doties uz aptuveni septiņus kilometrus attālumā esošo Živernī ciematu – ar transfēra autobusu, ar taksometru, ar īres velosipēdu vai kājām. Pastaiga ir ap stundu gara un ved lielākoties gar Sēnas krastu.
- 2023. gadā dārzs būs atvērts no 1. aprīļa līdz 1. novembrim.
- Sīkāka informācija fondation-monet.com
