Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
27
-
1
-
1
-
5
-
0
-
3
-
0
-
Artura Šulca pieturzīmes
- Dzimis 1956.gadā.
- Ieguvis ārsta seksologa izglītību, pārmaiņu treneris, ar klientiem strādā ārpus telpām, jo novērojis, ka tādējādi pārmaiņu procesa virzība notiek ātrāk – dabā ir plašums, kas arī uz dzīves norisēm palīdz paraudzīties plašāk, dabā ir kustība un situācija dabā nemitīgi mainās – tāpat kā dzīvē.
- Uzskata, ka daudzi seksualitātes jautājumi nav risināmi medicīniski bioloģiskas ārtsniecības ceļā, jo cilvēka vajadzības pēc informācijas un atbalsta seksualitātes jomā ir nesalīdzināmi plašākas.
– Vārds pārmaiņas saistās gan ar pozitīvo, gan negatīvo. Ir vienkāršāk konstatēt, ka «pēdējā gada laikā esmu mainījies», nekā pateikt: «Es tagad mainīšos, man iecerētas pārmaiņas!» No kā cilvēki baidās?
– Cilvēks ir radis dzīvot komforta zonā, un šī zona katram ir sava. Turklāt ne vienmēr populārais apzīmējums komforta zona nozīmē ērto un patīkamo dzīvi, tā var apzīmēt arī zināmo, pazīstamo slikto. Piemēram, es zinu, ka smēķēju (dzeru, par daudz ēdu), zinu, ka tas ir objektīvi slikti, taču šie iemesli man šķiet pārāk nenozīmīgi, lai kaut ko mainītu. Labāk turpinu iestaigāto taciņu, nevis mainu nelāgo ieradumu, jo negribu domāt par to, kāda būs dzīve pēc tā «kaut kā» atmešanas.
Tāpat ar citu veidu pārmaiņām – kāda gan būs mana dzīve, ja es to mainīšu, ja atmetīšu līdzšinējos paradumus, ko es tad darīšu, ko likšu vietā? Aizdomāšanās par šiem jautājumiem rada diskomfortu, bet cilvēks grib dzīvot komfortabli – jā, tas ir paradokss, ka arī sliktais var būt komfortabls, bet tā nu reiz tas ir.
– Ko cilvēki grib mainīt visbiežāk?
– Grib tikt vaļā no destruktīvām attiecībām, destruktīviem partneriem. Bieži vien tas vērojams pēc svētkiem, kad kopā pavadītas vairākas brīvas dienas, bijušas dažādas iziešanas cilvēkos. Svētki ir kā indikators attiecībām, kurās kāds saprot, ka beidzot vairs nevar izturēt un ir vajadzīgas pārmaiņas.
Vēl samērā bieži nāk cilvēki, kuri nespēj izveidot attiecības. Vēlme pēc attiecībām un seksa ir dabiska un vajadzīga, bet ir jābūt tam gatavam. Šī vēlme sevī jāsaprot, un vispār – to vajag pierakstīt. Jā, tā es iesaku darīt, jo rakstīts vārds izceļ mūsu lēmumus, tas ir kā līgums ar sevi. Tā dažkārt ir vieglāk ieraudzīt šo vīziju – kā tad tas īsti būs, ko es gribētu sagaidīt no tām jaunajām attiecībām. Piemēram, sievietei jāsāk jautāt: kur ir tie vīrieši, ar kuriem es gribētu iepazīties? Ko es vispār gribētu darīt kopā ar vīrieti?
Nevar gribēt veselīgas attiecības, ja nevar pieņemt savu seksualitāti.
– Sievietes var tā skaidri atbildēt?
– Sākumā nevar, bet svarīgi ir sākt jautāt. Jautājums ir primārais, tas ir kā informācijas sūklis, kas piepildās, – pamazām. Tā ir viena no lietām, ko es mēģinu panākt savos pārmaiņu treniņos, – lai cilvēks sāk jautāt. Sev, citiem, Visumam. Sākumā galvenais neuztraukties par to, ja atbilde nenāk uzreiz, ja tā slēpjas – īpaši jau, jautājot sev pašam. Jautājums kā tāds piesaista informāciju! Ne vienmēr vajag gaidīt konkrētas atbildes, tās var atnākt arī kā situācijas, kā piedāvājumi, kā jaunu cilvēku iepazīšana. Varbūt pēc dienas vai nedēļas tu nejauši kaut kur izlasīsi kaut ko, kaut uz afišu staba, kas tev iedos atbildi vai vismaz norādīs virzienu, kur meklēt atbildes.
– Ko būtu svarīgi pajautāt sev?
– Jautājumus sev var un vajag uzdot pilnīgi necenzēti, dažnedažādus un arī neierastos rakursos. Ne tikai: ko es gribu, bet arī: kas no tā iegūs, ja es to dabūšu. Kurš būs apbēdināts – un tā tālāk. Jautājumi ir ārstējoši. Jautājumi arī ārstam ļauj savākt slimnieka slimības vēsturi, jautājumi ir pētniecības instruments, bez kura arī zinātnieki nevarētu neko atklāt un atrisināt. Tas ir mans jaunā gada vēlējums IEVAS lasītājām – uzdodiet radošus jautājumus! Un atbildes nāks. Tikai nevajag sevi cenzēt, cenzūras ir jau gana daudz mums apkārt – daļa ir pamatota, daļa nepamatota un bremzējoša.
– Nereti tas lielākais cenzors ir mūsos, mēs paši sevi protam čakli cenzēt, nemaz nevajag citus.
– Jā, bet arī to var mainīt. Domāšanai, runai, rīcībai ir savas shēmas un pārmaiņas ir šo veco shēmu atcelšana, mainīšana pret jaunām. Piemēram, atgriežoties pie iesāktā jautājuma: kas manā dzīvē mainīsies, ja man būs attiecības? Kādas tās būs, un ko es darīšu citādi, nekā līdz šim?
– Vai nav tā, ka attiecību nodibināšanas grūtības parasti veidojas pēc kādām jau neveiksmīgām attiecībām?
– Visbiežāk attiecību bloki veidojas tieši nepabeigtu iepriekšējo attiecību dēļ. Fiziski šīs attiecības ir beigušās, cilvēki vairs nesatiekas, iespējams, pat desmitiem gadu, bet šo attiecību emocionālās sekas turpinās joprojām – nepiepildītās ilgas, pāridarījumi, aizvainojums, viss neizreaģētais, kas nobloķē nākamo attiecību veidošanu. Cilvēks joprojām dzīvo iepriekšējās attiecībās un līdz ar to nevar dabūt neko jaunu, jo vieta ir aizņemta.
Otrs attiecību bloks ir neskaidra identitāte. Latvijā tā ir izplatīta problēma, ka liela daļa pieaugušo nav pieauguši, – pase ir, fiziski izskatās pieauguši, bet nav pieauguši. Tas nav pārmetums, tikai konstatējums. Mātes vai tēvi tur savus pieaugušos bērnus saitē, un ne vienmēr vecāki un arī pieaugušie bērni to zina un apjauš, – bieži nemaz neapjauš.
Raksturīga ir arī nepārliecinātība, turklāt abiem dzimumiem. Piemēram, apprecas ar cilvēku, lai kaut kādā veidā nokārtotu savu dzīvi, bet tas parasti izrādās nepareizi – ar laiku kļūst slikta dūša no tā otra un varbūt pat gribas viņu nosist. Tas viss no nepārliecinātības, kad otram gribas pieslieties un lai tas otrs visu nokārto! Bet nevar no otra gaidīt visu! Gaidīšana no otra rodas no paša nedrošības, piemēram, sieviete, nejūtoties droši, sāk vīru nīst, izrīkot, paverdzināt. Un vienlaikus zūd iekāre un sekss – jo kā gan tu gulēsi ar savu puišeli, kuru pati esi savās acīs pazeminājusi?
Ja esi laimīga un samīļota, bet tavai priekšniecei ir tukšums šajā dzīves jomā – gaidi nepatikšanas.
– Bet kaut kā viņi satikās! Acīmredzot katram kaut ko vajadzēja tieši šajās attiecībās?
– Jā, bet satikšanās jau nav gals! Attiecības ir ceļš, tās jāveido, tas prasa darbu. Iespējams, katram ir jāmainās, turklāt ne vienu reizi vien. Sāpīga problēma daudziem pāriem ir tā, ka cilvēki nesarunājas. Viņi lieto pavēles, konstatējuma formas, bet nerunā sajūtu un emociju kategorijās par to, kas mani iepriecina, kas sarūgtina, nedod otram atgriezenisko saiti, nesaka otram komplimentus, nesaka labo, pateicības vārdus…
Sievietēm nevajadzētu runāt sliktu par vīriešiem. Esmu dzirdējis, kā sievietes savstarpēji mēdz aprunāt savus vīriešus – cita citai gaužas, kāds manējais ir slikts un ko viņš atkal nav izdarījis. Bet par labo saka tik reti! Kāpēc? Nemitīgi pasakot kaut ko sliktu par savu vīrieti, sieviete itin kā publiski atzīst, ka ir kopā nevis ar foršu pašas izvēlētu partneri, bet ar kaut kādu mērkaķi! Iesaku pamēģināt – ja arī ir kas slikts sakāms, paturi to pie sevis, bet skaļi pavēsti labo! Piemēram: «Šodien manējais vedīs mani uz teātri, vai nav forši?» «Vakar mans vīrs pagatavoja vakariņas – tik jauki!» «Meitenes, paklau, man gan ir paveicies ar vīru: iedomājieties – katru rītu, kad izeju pa durvīm, mašīna jau sasildīta, iesēžos kā princese!» Un redzēsiet, kā palēnām pašai mainīsies sajūta par vīrieti!
– Varbūt ir vēl kaut kas, ko interesantu esat noklausījies sieviešu sarunās?
– Neesmu to noklausījies, bet ir nācies uzklausīt sieviešu stāstus par citu sieviešu riebeklībām. Jā, es domāju, ka sieviete pret sievieti spēj būt pat nežēlīgāka nekā pret vīrieti. Te mums nedaudz jāparunā par vardarbības tēmu. No apziņas izstumta bērnībā piedzīvota vardarbība visbiežāk ir tā, kas mūsos izraisa neadekvātu trauksmi – šo vardarbību bērna psihe savulaik ir izstūmusi no apziņas, lai saglabātu veselo saprātu. Jo bērnam nav resursu, lai tiktu galā ar smagu situāciju.
Bet tas piedzīvotais nekur nepazūd, un vēlāk dzīvē nāk ārā neirotiskās triādes ietvaros. Neirotiskā triāde parasti izpaužas trijos veidos – vardarbība, atkarība, depresija. Vieni krīt depresijā, citi ārstējas ar alkoholu un tamlīdzīgi, vēl citi kļūst vardarbīgi pret citiem vai pret sevi (te piederas arī psihosomatiskas slimības).
Tātad – kas nāk prātā, kad dzirdam: vardarbīgs cilvēks? Parasti jau vīrietis, bet sieviete vai bērns ir upuri. Tomēr tā nav – vardarbība ir sastopama starp abiem dzimumiem, un sieviešu vidū turklāt īpaši nežēlīgi.
Kaut kur jau par to runāju un varu atkal atkārtot – kolīdz kāda sieviete ir ievainojamā situācijā, viņai jābūt gatavai, ka kāda cita viņu apvainos, pazemos utt. Īpaši to var novērot, kad sieviete ir stāvoklī vai nupat kļuvusi par māti. Tās, kuras viņām uzklūp, parasti ir greizsirdīgas un niknas, jo, redz, tai grūtniecei vai jaunajai māmiņai acīmredzot ir bijis dzimumakts, vismaz viens!
Kāds vīrietis viņu ir gribējis, samīļojis! Un visbiežāk šīm niknajām apvainotājām viņu dzīvē vai pašreizējā periodā vīrieša nav un seksa nav – vienalga, vai viņa pati to negrib vai viņu neviens negrib. Vēl sievietes agresija pret citu sievieti spilgti mēdz izpausties sieviešu kolektīvos. Piemēram, ja tevi pēc darba sagaida vīrietis, ja esi laimīga un samīļota, bet tavai priekšniecei ir tukšums šajā dzīves jomā, gaidi nepatikšanas…
– Ko tad tā priekšniece ar to iegūs, ka sagādās nepatikšanas otrai?
– Kompensāciju iegūs. Varu iegūs. Kad man kāda sieviete žēlojas par to, ka darbā cieš no citas sievietes, es mudinu neļaut darīt sev pāri – ja citādi nevar, tad tas jākārto publiski. Ja tevi pazemo, sagaidi izdevīgu brīdi un pasaki, ka tevi aizskar. Kaut lielajā darba sapulcē celies kājās un saki! Iespējams, pēc šāda soļa varēsi darbu meklēt citur, bet, ja situācija bijusi nokaitēta, tu vairs nevari izturēt, ka tevi pazemo, šādi būsi vismaz konfrontējusies.
Tas var reizēm ļoti palīdzēt sevis iepazīšanā un pašapziņas celšanā – kad tu spēj reāli konfliktēt. Ja neesi vainīga, neļauj sevi padarīt vainīgu. Ar šo es patiešām daudz strādāju – palīdzēt sievietēm iemācīties nejusties vainīgām. Jo bieži tie, kuri mums liek justies vainīgiem par kaut ko, ar šo savu uzvedību stāsta paši par savu vainas izjūtu.
– Kā to saprast kontekstā – sieviete pret sievieti darbavietā?
– Neadekvātai vainošanai apakšā vienmēr ir kaut kāda seksuāla neapmierinātība. Ne vienmēr tas ir seksa trūkums. Cilvēkiem nereti mēdz būt sekss, bet tas neizslēdz seksuālu neapmierinātību, tas neizslēdz tuvības sajūtas trūkumu un sajūtu, ka mani neviens nemīl. Un, ja tāda nemīlēta sieviete redz vienu, kurai tā visa netrūkst, viņa kļūst nikna! Jo, redz, tā mīlētā viegli lido pa dzīvi, patīk pati sev un patīk vīriešiem, bet es te ciešu, «strādāju» par sievu… Labi, man reizēm ir sekss, bet man tas nesagādā nekādu prieku… Visdrīzāk šādas niknas sievietes negūst orgasmu.
– Ko tad viņām iesākt?
– Jādabū vīrietis, kurš vismaz ik pa laikam samīļo! Ja nesanāk atrast vīrieti, var iet psihoterapijā un meklēt, kas ir tie šķēršļi, kas neļauj vīrieti atrast un viņam ar baudu atdoties. Bet vēl var iet arī kādos kursos, nodarbībās, kur ir kustība, kur var dabūt pieskārienus un sava ķermeņa atdevi, izjust sevi. Tās var būt vingrošanas nodarbības, pārgājieni, dejas – viss tas, kur ir ķermeniska saskare ar otru cilvēku. Jo saskarsmei, apskāvieniem ir būtiska nozīme, tie palīdz iepazīt savu ķermeni, tā vajadzības, patikšanas un nepatikšanas.
No savas pieredzes varu teikt, ka ļoti daudz par savu ķermeni, par otra ķermeni un arī par savstarpējo ķermeņu komunikāciju var iemācīties pāru dejās. Dejojot cilvēks mācās sevi izjust, mācās otru cilvēku rosināt, stimulēt, nomierināt.
– Un arī pats dejojot var izlādēties un tādējādi nomierināties!
– Jā, protams! Fiziska slodze labi palīdz mazināt trauksmi. Redziet, trauksme cilvēkam ir dabiska lieta, – mēs satraucamies par darbiem, par saviem mīļajiem, stresojam, ja kavējam, ja nespējam paveikt iecerēto. Tas viss ir normāli, un normālā veidā šo trauksmi (ja tā nav slimīgi pārmērīga) var itin labi novadīt ar aerobo slodzi – skriešanu, peldēšanu, slidošanu, slēpošanu, riteņbraukšanu, arī dejošanu, jo šāda veida slodze organismam iedod papildus skābekli. Skābeklis ir viela, kas fizioloģiski un dabiski organisma metaboliskajā katlā sadedzina trauksmes vielas. Parasti mums, īpaši pilsētniekiem, skābekļa bieži vien ir par maz, tāpēc aerobā slodze ir vitāli nepieciešama.
Īpaši vēlama šāda slodze ir pārmaiņu periodā, mainot savas dzīves paradumus – piemēram, no vieliska apmierinājuma (smēķēšana, alkohols, narkotikas u. c.) pāriet uz aerobas slodzes sniegto palīdzību.
Jo vielas jau nepalīdz trauksmi izvadīt no organisma, tās tikai to nobloķē. Kolīdz tu nedabū vielu, kā esi pieradis, trauksme atkal sāk tevi ietekmēt. Ja cilvēks to saprot, viņš to var pamainīt, atrodot veidu, kā trauksmi mazināt, nevis bloķēt.
– Jūsu mājaslapā rakstāt, ka liekat klientiem pildīt mājasdarbus. Kas tie par mājasdarbiem? Dejošanas nodarbības?
– Arī, jā! Pie manis ir jāstrādā. Tabletes es neizrakstu, bet ir mājasdarbi, kas man īpaši palīdz pāru terapijā – novērtēt, vai un kā veidojas atgriezeniskā saite starp abiem.
Diezgan bieži pārim uzdodu mācīties teikt komplimentus viens otram. Bērni viņiem jau lieli, aizgājuši savā dzīvē, un abi tādi nelaimīgi divatā dzīvo. Prasu – kas jums traucē dzīvot jauki, teikt un darīt labo? Tas ir kā arhitektūras darbs: ņemam savu pussagruvušo šķūnīti un uzlabojam, atjaunojam, pārbūvējam par dzīvošanai piemērotu namiņu.
– No labas dzīves jau neviens pie jums nenāk, vai ne?
– Protams, ne. Nāk tad, ja kaut kas sāp.
– Kādā jūsu sniegtā intervijā lasīju – arī tad, kad it kā viss ir kārtībā, mīlestība sāp. Kā jūs to domājāt?
– Kad ir jūtu kulminācija, ir arī smeldze. It kā nekas slikts nav noticis, bet kaut kā viss ir sakāpināti un, jā, arī sāpīgi. Līdzīgi kā dzemdības – ir grūti, ir sāpes, bet tur ir arī kaut kas patīkams, liels, daudzsološs… Tas gandrīz vienmēr iet kopā. Un pieaugušam cilvēkam būtu jāspēj izturēt spriedzi, varētu teikt arī – izturēt mīlestību, izturēt attiecības, ģimenes izveidošanos un bērna piedzimšanu. Ja cilvēkam viss kārtībā, viņš šo trauksmi spēj izturēt.
– Un, ja nespēj? Parasti jau katrā ģimenē izveidojas kaut kādi kopdzīves modeļi, kā kurš iemācās «izturēt» vai parāda, ka to nespēj, piemēram, viņa vienmēr sāk raudāt, viņš aiziet, aizcērtot durvis…
– Bieži šie uzvedības modeļi ir mantoti no bērnības, bet tos var pārmainīt, strādājot pie tā, kā konfliktu izmantot par ieguvumu attiecībās. Un vai mūsu attiecības nebremzē tas, ka katrs vai vismaz viens no mums domā par sevi sliktu?
– Par sevi?
– Jā, un jo īpaši seksualitātes jomā – esmu nesmuka, pārāk resna vai pārāk tieva, esmu neveiksmīgs karjerā, man ir pārāk īss loceklis, neesmu muskuļains… Ar šādiem kompleksiem cilvēki sevi nepieņem – viņi jūtas tāli no ideāla, neapjaušot, ka reālajā dzīvē tas vispār nefunkcionē. Reālajā dzīvē tas strādā tā: ja viens no pāra, teiksim, sieviete, nespēj pieņemt savu ķermeni, viņa šo trauksmi pārnes arī uz savu partneri, tas notiek psiholoģiski.
Partneris neapjauš šo pārnesi, jūtas vainīgs un nesaprot, kas notiek. Viss it kā labi, bet trauksme ir gaisā. Piemēram, vīrs atnāk mājās, sajūt sievas trauksmi, kaut arī viņa neko nesaka. Viņa ir neapmierināta, pati īsti nesaprot cēloni (nepatīk pati sev, nepatīk savs ķermenis), un žults nāk ārā, vienalga, ko vīrs darītu vai teiktu.
– Kāpēc tieši ķermeniska neapmierinātība? Varbūt viņai vienkārši darbā neiet!
– Var gadīties… Bet, nē, tas ir cits stāsts. Konstantas neapmierinātības gadījumā ķermeniskais bieži ir primārais, tas ir katram cilvēkam tuvākais un tuvāko jau bieži neapjauš. Un tāpēc sieva sāk neadekvāti uzvesties, apvaino vīru, viss viņu kaitina… Ko darīt?
Nevajag censties līdzināties iedomātiem standartiem, vajag saskatīt resursus un ieguvumus tajā, kas pieder, kas jau ir, nevis kā nav. Jā, arī apaļīgās ķermeņa formās, mazās krūtīs, dubultzodā.
Nevar gribēt veselīgas attiecības, ja nevar pieņemt sevi, savu seksualitāti un seksuālās īpatnības. Tā tas ir. Un par seksualitāti ir jārunā. Tas ir ļoti izplatīti, ka partneri nerunā, tikai dara! Bet es savā praksē redzu, cik daudz ir jautājumu un aizspriedumu. Otram ir jāsaka viss, kas tev patīk un nepatīk gultā, ko tu vēlētos un ko noteikti nevēlies. Ja nerunā, tad divi nelaimīgi cilvēki gadiem var dzīvot kopā un tā arī viens otram nepateikt, ko gribas un ko ne.
– Kā vēl pietrūkst pāriem ilgstošās attiecībās?
– Empātijas pietrūkst, un to nevar iemācīties no grāmatām. Jāiet un jādara. Pāriem ļoti pietrūkst atgriezeniskās saites. Ja ir kaut vai pāris lietas, kas tev savā partnerī patīk, bet liekas, ka tik daudz kā pietrūkst, iesaku patrenēties saskatīt un izcelt to labo, kas ir, un pateikt to otram. Ja nepateiksi, otram neveidosies tā atgriezeniskā saite – tas ir līdzīgi, kad tu stāvi pie tāfeles, risini grūtu vienādojumu, mīņājies un pinies, bet skolotājs neko nesaka. Un tu nezini, vai tu risini pareizi vai nē, varbūt jau sen esi sarakstījis pilnīgas muļķības…
Ne tikai sievietei vajag teikt komplimentus, arī vīrietis atkal un atkal «nezina», vai ar viņu viss ir kārtībā, vai viņš ir labs, vajadzīgs, vai tu viņu iekāro – to vajag teikt! Aizejiet uz kino, piemēram, Splendid palace kinoteātrī ir tādi divvietīgie sēdekļi, kā radīti pāriem, lai paturētu rociņu, kopā pasmietos, varbūt pabučotos…
– Bet, ja nevelk uz to bučošanos? Vai velk tikai vienam no pāra?
– Tad pamēģini! Ja vēlies, uzaicini partneri uz kino. Ja gribi, vajag darīt. Redz, te atkal nonākam pie tā, ka svarīgi ir uzdot jautājumus – klausies, es gribētu aiziet uz to filmu, aizejam kopā? Tu būsi uzdevusi jautājumu, viņš var atbildēt ar jā vai nē, bet tu būsi izdarījusi, ko vēlējies, un tas tev nāks par labu. Arī tad, ja viņš pateiks nē, jo tad vismaz veidojas kāda skaidrība.
Vēl pāriem vajadzētu kopīgi mācīties – apgūt kaut ko jaunu, darīt kopā. Iet mācīties dejot, braukt ceļojumā uz nezināmu valsti, iet svešvalodu kursos, izveidot kopīgu biznesu varbūt. Viegli nebūs, bet, ja abiem ir vēlēšanās tomēr mēģināt palikt kopā un nešķirties, kopīgu grūtību pārvarēšana spēcīgi satuvina.
