Viņi saimnieko bez liekiem tēriņiem. Kā tas mūsdienās iespējams?

Ja abi – Ance un Džo – būtu ar biznesa domāšanu, tad visticamāk māju nojauktu un celtu jaunu, bet viņi dzīvo un saimnieko, izmantojot visu, kas jau ir uzbūvēts, uzražots, uzcelts. No 2018.gada maija abi dzīvo šeit – mājā meža ielokā. Īpašums Ances ģimenē ir jau sen – māja celta 1936.gadā, un toreiz tā bija mežsarga māja. Tad te visapkārt bijis mežs, nebijis ne ceļa, nekā. Pēc tam māja un īpašums nonākusi profesora Stradiņa ģimenes īpašumā, bet Ances vecvecāki no viņiem to septiņdesmitajos gados pārpirkuši. “Mammas ģimenē visi bija ārsti, iespējams, bija pazīstami un tā uzzināja par māju, to precīzi nezinu,” domā Ance. “Mammas vecāki te saimniekoja no tiem gadiem. Visilgāk šajā mājā dzīvoja mūsu omīte Erna, jo opītis agri nomira. Pirms skolas pārsvarā dzīvoju šeit, vēlāk, kad sākās skolas gaitas Rīgā, mēs visi trīs bērni te dzīvojāmies pa vasarām un brīvdienām.”

Lielās pārmaiņas
Kad omīte vairs vecuma dēļ nevarēja te viena saimniekot, sāka dzīvot pie Ances mammas, un te vairs uz vietas nepalika. Māja bija viena un neapdzīvota astoņus gadus, kas teju simtgadīgai koka ēkai, ko ziemās vairs neapkurina, bet vasarās nepieskata, ir ilgi. Tā sākās pūšana, pelēšana no mitruma, mēbeles izpuva. “Bēdīgi bija tas, ka mūsu ģimenē visiem šī vieta ir mīļa, bet neviens nebija gatavs šurp nākt uz pastāvīgu dzīvi. Ik pa laikam kāds vasarā atbrauca uzkurināt ugunskuru un atpūsties, taču ikdienas rūpes par saimniecību neviens neuzņēmās.”

Šī putnu barotava ir dāvanai Ancei no Džo dzimšanas dienā, kas ir ziemā.

Pati Ance pēc tam, kad divus gadus bija mācījusies vidusskolā Itālijā, devās studēt antropoloģiju Amerikas Savienotajās valstīs vēl nākamos četrus gadus. Pēc izglītības viņa ir gan socioloģe, gan spāņu valodas speciāliste, bet visvairāk jūtas kā antropoloģe, jo šajā jomā rakstīja savu diplomdarbu. Atgriezusies Latvijā, viņa vēl divus gadus studēja maģistrantūrā, arī dzīvoja un strādāja biroja darbu Rīgā. “Kamēr mājā vairākus gadus neviens pastāvīgi nedzīvoja (omīte dzīvoja pie mammas, un māja stāvēja principā tukša, apmēram astoņus gadus), mamma ik pa laikam apsvēra īpašumu pārdot un naudiņu sadalīt man un brāļiem, taču mēs vienbalsīgi un spītīgi uzstājām, ka šo īpašumu pārdot nedrīkst, jo tam ir neatsverama sentimentāla vērtība!”
Tolaik jau Ance bija iepazinusies ar Džo – amerikāni no Soltleiksitijas, ko sastapa Rīgā. Tobrīd pēc neveiksmīgām attiecībām ar igaunieti viņš bija pa ceļam no Igaunijas piestājis Latvijā. Tas bija pirms pieciem gadiem. “Līdz šim ar Džo bijām te braukuši pa vasarām, bet dzīvē salikās kauliņi tā, ka mainījās teju viss, tāpēc lēmums padzīvot šeit bija daļa no pārmaiņām. Sākumā domājām nu kaut vai tikai uz vasaru padzīvosim, pabaudīsim brīvību prom no pilsētas, tad jau redzēs, kā būs. Tā šis sākotnējais pagaidu variants izaudzis līdz četriem gadiem. Jāpiebilst, ka visi radi, kas taču arī pretendē uz šo vietu, bija sajūsmā par ideju, ka mēs te gribam dzīvot pastāvīgi. Tas nozīmē, ka kāds te ir uz vietas, pieskata un ir cerības izglābt šo māju, kas ar katru apciemošanas reizi kļuva arvien bēdīgāka. Visas mēbeles bija jāved prom, bija iekrituši griesti, bet grīdas – izpuvušas. Pirmā vasara faktiski pagāja, lai māju padarītu drošu dzīvošanai, lai pa durvīm varētu ieiet un iziet.”

Kā ietaupīt?
Ance un Džo abi saimnieko tā, lai var iztikt un par dzīvi būtu jāmaksā pēc iespējas mazāk. Šos gadus dzīvojuši no ietaupījumiem, kas uzkrāti iepriekšējos darbos, bet šovasar Ance sajutusi vēlmi tomēr iziet arī sabiedrībā un darīt kaut ko jēgpilnu. Tā kā 15 minūšu brauciena ar velosipēdu attālumā atvēries jauns sociālās aprūpes dienas centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem, viņa pieteikusies strādāt tur par aprūpētāju: “Man patīk, ka tas ir netālu, centrs ir jauns un personāla vadībai ir jaunas, aizraujošas idejas!”

Kā viņi iztiek, ir pirmais jautājums, kas interesētu jebkuram, un Ance neslēpj, atklāti stāstīdama par saviem tēriņiem: pieci eiro par telefonu un vēl pāris par interneta pieslēgumu, bet 15 eiro – elektrība.

Tad vēl reizi gadā – nodoklis par īpašumu, bet viss pārējais – tik, cik abi apēd. Daiļdārzs ar puķēm te bijis jau no mājas pirmsākumiem, bet tas nav tas, uz ko fokusējas Ance un Džo. Kā saka Ance, šis ir pirmais gads, kad pie viņas mājas ieejas redzamas arī atraitnītes podos, bet tas ir izņēmums: viss te sēts, stādīts un audzēts tikai un vienīgi praktiskiem nolūkiem – kaut kas, ko var apēst.

Viens no veidiem, kā ietaupīt, kurināt pašiem savā mežā atrastu koku malku.

Ir divi būtiski naudas ietaupītāji – viens ir apkure, otrais – transports. Visur, kur jānokļūst prom no mājas, Džo un Ance dodas ar velosipēdiem. Autobusa pietura, lai tiktu Rīgā, arī nav tik tālu. Savukārt kurināmo viņi atrod mežā – savā īpašumā, turklāt cenšas nokurināt visādus atrastus, sakritušus zarus, koka gabalus, nevis mērķtiecīgi zāģēt lielus esošos, skaistos kokus, kas Ancei šķiet neētiski – viņa dēvē sevi par tree hugger jeb latviski: koku mīļotāju. “Mans brālis nesen savās mājās veica kapitālo remontu, es priecīgi savācu tur vecos dēļu galu un atvedu pie mums nokurināšanai.” Bet par koku ciršanu Ance var pat raudāt, jo tad, kad elektrības dēļ meistari solīja nocirst vairākas priedes, viņa raudājusi divas dienas. Par laimi beigās kokus nemaz nenozāģēja. “Tad mēs svinējām!”

Vide palīdz
To, ka ir jādomā par to, ko un cik daudz patērē pasaules resursus, Džo un Ance domāja arī pirms dzīves savā saimniecībā, taču, dzīvojot pa māju pilnu ciklu – no rīta līdz vakaram – tas palīdz vēl vairāk novērtēt un saprast, kāpēc ir svarīgi domāt, kas notiek ar mūsu atkritumiem, kur tie paliek? Varbūt tie ir nevis izmetami miskastē, bet ir kā vērtīgas sastāvdaļas kaut kam, kas var tapt no jauna. “Dzīve mājā un saimniekošana dārzā, kā arī dabas un dzīvnieku tuvums ir tikai  pastiprinājuši mūsu “zaļdzīvošanu”.

Arī pilsētā man likās, ka esmu “zaļi domājoša” – šķiroju atkritumus un dušā nemazgājos trīsdesmit minūtes, bet tikai desmit, tomēr tagad tas ir pilnīgi citā līmenī,” atceras Ance.

“Savukārt dārza darbos esam pilnīgi amatieri: visu ko izmēģinām un no miljons kļūdām mācāmies. Mūsu pamatprincips nepirkt neko jaunu, bet pēc iespējas izmantot to, kas pašiem vai kādam citam vairs nav vajadzīgs, bet ir saražots. Piemēram, darba galds te tapis no izbijuša trušu būra.”

Nav dārza bez laba komposta!

Pie mājas kā dekorācija aug vīnstīga, un Ance stāsta, ka vīnogu pietiek, lai izspiestu sulu – efektīvi izmanto visu, ko vien var. Saimnieki priecājas arī par putnu ligzdām, kas grezno gan viņu teritoriju, gan tuvējo mežu. Caur guļamistabas logu, Ance katru rītu sasveicinoties ar skaisto sīļu pāri, kas šopavasar bija atradis mājvietu vīnogulājā. Nesen pavisam netālu atklāta īpaša vistu vanaga ligzda, kas interesē arī ornitoloģijas entuziastus. Šad tad pagalmā iebrauc kāds interesents, lūgdams atļauju tikt cauri viņu sētai uz to. Ligzdas dēļ kaimiņu teritorijas kļūs par mikroliegumu, par ko Ance tikai un vienīgi priecājas.

Vistas kā mājdzīvnieki
Olas, ko Ance un Džo “saražo” savā saimniecībā paši, protams, pateicoties saviem mājdzīvniekiem, te nav galvenais iemesls, kāpēc sētā ir vistas. “Mums vistas ir kā mājdzīvnieki, ko reti kurš manis sastaptais cilvēks saprot – mēs viņas apčubinām, katrai savs raksturs un savs vārds – gailis ir Braitons, bet vistas: Alta, Snoubērda, Teimija, Šarlīze un Fašona. Dažas vistas un gailis nodēvēti tādos vārdos kā Soltleiksitijas kalnu slēpošanas trases.” Neliela Džo nostaļģija pēc slēpošanas savās dzimtajās vietās Soltleiksitijā, kur gan viņš nav bijis nu jau astoņus gadus. Kā stāsta Džo, šajā pasaules daļā viņš nonāca tāpēc, ka Amerikā bija iepazinies ar meiteni no Igaunijas. Kad attiecības beidzās, nolēmu nedaudz paceļot un pastrādāt Eiropā, bet…tālu gan netika. “Paliku tepat Latvijā, jo sāku strādāt pie Ances paziņas, caur ko iepazinos ar Anci. Un tā mēs nonācām šeit, kur esam tagad. Protams, manas prasmes remontēšanas un celtniecības darbos te noderējušas – pirms tam Amerikā mans bizness bija vistu būru būvēšana. Neesmu tik ilgi bijis mājās Amerikā, tāpēc kāds no manējiem ik pa laikam atbrauc ciemos pie mums. Nevaru pateikt, kāpēc, bet man šeit patīk labāk – te ir tik daudz, ko darīt, un pat nemani, kā laiks atkal paskrējis. Tāpēc uz Ameriku nesteidzos.”

Džo un viņa mīļie mājdzīvnieki – vistas.

Kā stāsta Ance, tā kā Džo ilgus gadus bijis un joprojām ir saistīts ar vistām un vistu būru biznesu, arī pašu vistiņas ziemā dzīvo apsildītā vistu kūtī. Tā tapusi no vecas suņu būdas, un īpaši uzstādītā elektronika, kas sasniedzot noteiktu temperatūru gaisā, automātiski uzsilst un sargā vistu dzeramā ūdens traukus no aizsalšanas. Vistām ir arī gaisma, ja nepieciešama – to visu Džo sameistarojis pats ar savām zelta rokām, liela Ance. Pie pirmajiem cālēniem Latvijā Džo tika, kad Ance viņam tos uzdāvināja dzimšanas dienā. Tie bija ļoti jāsargā gan no lapsām, gan – vanagiem. Reiz, kad vanags jau saķēris, abi esot klieguši un skrējuši pakaļ, lai izglābtu savus mājdzīvniekus.
Ar mājdzīvniekiem, tostarp arī mīluli trusi vārdā Guru, Ance runā angliski. “Bet tad, kad viņi mani izved no pacietības, tad gan rājos latviski!” Savukārt tepat kūtij blakus sen nokritušo ābeli, saimnieki izmanto kā soliņu, kur piesēst ar ģitāru, ko Džo, būdams mūziķis, labprāt uzspēlē. Bet te kā uz laktas brīvdabas versijā labi jūtas arī visas vistas un gailis.

Šādas koku kritalas ir lieliska mājvieta neskaitāmām dzīvām radībiņām, tāpēc ne visus vecus un nevajadzīgus kokus vajag “iztīrīt” no savas vides. Vētrā nokritušo pūpolkoku gan saimnieki neatstāja tur, kur viņš pakrita, bet sazāģēja, lai būtu malka ziemai.

Ar sauli ceptas olas
“Te ir daudz veco ābeļu, bet brālis uzdāvināja vienkāršu mehānisko sulu spiedi. Rudeņos rīkojam sulu spiešanas talkas, un ābolu sulas pietiek ne vien pašiem, bet arī ģimenei un kādam draugam, savukārt labas ražas gadā pagrabā glabājam arī pašaudzētus kartupeļus un citus dārzeņus, kā arī dažādus marinējumus. Pavisam atteikties no iepirkšanās veikalā nesanāk. Pašpietiekamība ir augsts mērķis, pagaidām ejam uz to maziem solīšiem.” Staigājot pa Ances un Džo dārzu, var atrast arī kuplu dižapsi – tik varenu apsi, kas noteikti klasificētos dižkoka  statusam, kas gan pagaidām nav nokārtots papīros.
Upenes, bumbieres te jau no Ances bērnības aug, bet dārzu pļauj ar izkapti. Tur, kur aug lupīnas, tulpes un narcises, viņa nepļauj, kamēr izzied. Savukārt tuvāk mežam, pļavai ļauj augt dabiski un izkapti tā nav redzējusi. Ar zāles pļāvēju gludi nopļauts mauriņš viņasprāt ir mode, kas ne visām mājām ir vajadzīga. Galu galā šo to no pļavas var arī apēst. Tā kā abi ir veģetārieši, iesaka nogaršot pieneņu ziedu karbonādes – esot ļoti garšīgas! Savukārt no Rīgas atceļojušajam citrusaugam, kuru mēģina apārstēt un atkopt siltumnīcā, ir pat savs vārds – Stenlijs. Viņš gan jaunajos apstākļos īsti neesot iedzīvojies.

Ik pa brīdim gan Ance, gan Džo palūkojas debesīs – būs vai nebūs saule?

Izrādās, abi saimnieki gaida sauli, lai nodemonstrētu savu “saules cepēju”. Tiklīdz pirmie stari izspraucas, ar urbi regulējamais saules kolektors ieņem pareizu leņķi, lai pannā, kas ievietota speciālā statīvā, sāktu čurkstēt…cepta ola.

Saules kolektora pamatni – izbijušu satelīta šķīvi Džo atradis Latgalītē, bet spogulīšus nopircis Depo.

Smejamies, vai tas – saules enerģija – ir vienīgais veids, kā viņiem pagatavot ēst? Saulainā dienā ar saules enerģiju uzcept olas, uzvārīt zupu vai ūdeni, esot ātrāk kā uz ierastās plīts dzīvokļa virtuvē.

Džo gan paškritiski atzīst, ka viņa paštaisītais aparāts nav perfekts un varētu būt labāks, toties izmaksājis vien 15 eiro. Latvijā šādam nolūkam saules pietiek tikai pusgadu, jo saule
pie mums ir tik, cik ir. Aparāts nedarbojas, novembrī, decembrī un janvārī, kad saule debesīs ir par zemu, jo tad nav pareizā leņķa.

Ance un Džo nav precējušies, jo neuzskata, ka tas ir svarīgi, Ance atzīst, ka šobrīd negrib arī bērnus, pieļaujot domu, ka pēc dažiem gadiem šie uzskati var mainīties. Bet pagaidām viņu ģimene ir trusis Guru, vistas un gailis, kā arī teju simtgadīgā mežsarga māja meža ielokā.

Klimata vēstniece
"Pirms četriem gadiem pārvācos no Rīgas uz savas bērnības vasaras mājām – viensētu meža ielokā. Līdz ar šo lēmumu mans dzīves stils pilnībā mainījās. Dzīvoju šeit kopā ar draugu un cenšamies to darīt, pēc iespējas mazāk kaitējot dabai. Es daru to, kas ir manos spēkos šobrīd – fokusējos uz saviem ikdienas soļiem, saviem ieradumiem. Esam amatieri, taču katru gadu cenšamies arī daļu pārtikas izaudzēt paši. Esmu pateicīga par to, ka dzīvoju tādā vidē, kas ļauj man būt tuvāk dabai un mācīties dzīvot sadarbojoties ar dabu, nevis rīkojoties pret to. Domāju, ka pilsētniekiem tas ir daudz sarežģītāk, bet arī viņu spēkos ir veikt dabai draudzīgas izvēles katru dienu,” tā savā pieteikumā rakstīja 2022.gada Klimata vēstniece Ance.

Tējas istabiņa, kur ar agroplēvi izklātos plauktos aug salāti, baziliks un citi garšaugi.

“Tas man ir ļoti netipiski, ka es pati sevi tā cenšos parādīt, bet laikam bija pienācis laiks pēc tik ilga laika, kad dzīvojām te mežā bez ikdienas saskarsmes ar sabiedrību. Es zināju, ka kaut ko jēgpilnu vēlos darīt, tāpēc pieteicos kā brīvprātīgā Pasaules Dabas fondā. Biju pārsteigta, bet arī ļoti gandarīta, ka mans pieteikums tika izvēlēts, ka tas, ko mēs darām, atzīts un novērtēts. Jo vienmēr jau viegli nav. Cilvēki nesaprot, apšauba, iedzen šaubas arī mūsos, jo pirmajos gados rudeņos raudāju, ka pēc pavasara un vasaras, kad tik ļoti centos kaut ko dārzā izaudzēt, tērēju savu enerģiju, pūles, nekas tomēr neizauga.

Daļēji aiz garlaicības, daļēji joka pēc, Ance un Džo nolēma pieteikties visos konkursos, kur vien iespējams. Vienā un tajā pašā dienā Džo pieteicis kādā amerikāņu konkursā savu vistu būru  dizainu, bet Ance aizsūtīja Pasaules dabas fondam savu kandidatūru klimata vēstnieces godam. “Es tajā dienā skaļi saucu Džo – mēs uzvarējām!”

Raksts tapis projektā KOPĀ ZAĻĀK ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.