Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
-
Bērni pie visa pierod ļoti ātri. Neviens nepiedzimst patstāvīgs – dzīve piespiež to iemācīties.
Kad mani vecāki apprecējās, tēvs dienēja Latvijas armijā, māte strādāja veikalā par pārdevēju. Piedzimu 1934. gadā, brālis bija trīs gadus vecāks. Kad Hitlers izsludināja totālo mobilizāciju, sakravājām četras pauniņas, aizslēdzām dzīvokli un devāmies uz Carnikavas un Lilastes mežiem. Izrakām zemnīcu un pārtikām no tā, ko Dievs devis: lasījām ogas un sēnes, mežā klīda pamesto lauku saimniecību mājputni un mājlopi. Tikām pie melnas gotiņas, nosaucām par Melleni.
Vēlāk atradām pamestu koka būdu. Lai arī tur bija tikai divstāvu lāviņa un māla plīts, pēc dzīvošanas zemnīcā šķita, ka esam atraduši pili. Abi ar brāli drīz vien aizmirsām, ka reiz esam dzīvojuši siltā dzīvoklī un gulējuši mīkstā gultiņā.
Reiz vecāki gribēja tikt līdz Rīgai un paskatīties, kas noticis ar dzīvokli un iedzīvi. Viņi domāja būt prom divas trīs dienas. Pagāja nedēļa, bet no vecākiem ne vēsts. Apradām ar domu, ka viņus vairs neredzēsim. Man bija deviņi gadi, brālim – divpadsmit. Vai mums bija izvēle, ko darīt? Bijām spiesti kļūt patstāvīgi. Slaucām Melleni, ielīdām vācu armijas pārtikas noliktavā, pa bišķim fenderējām sausiņus, šokolādi, konservus. Bijām labi bruņojušies – mums katram bija mežā atrasta pistole. Metām upē un ezerā rokas granātas un tad ar kārti vilkām krastā apdullinātās zivis.
Vecāki pārnāca pēc pāris nedēļām – netīri, novārguši, novājējuši. Rīgā viņus bija noķēruši vācieši un konvojēja braukšanai uz Vāciju. Vecāki uzpirka apsargu, viņš ļāvis mukt, bet brīdinājis: tomēr šaušot. Iebēguši mežā, bet pēc trīs dienu maldīšanās pa Rampas purvu nonākuši turpat, kur ceļu sāka. Nedēļu tēvs un māte bija klīduši pa mežu, līdz izmisuši un pusdzīvi mūs tomēr atrada.
-
Skolā jāmāca domāt – tas dzīvē noder visvairāk.
Vācu okupācijas laikā uzsāku skolas gaitas. Pratu brīvi lasīt un rakstīt, mani ieskaitīja uzreiz 2. klasē. Pirmos gadus mācījos teicami, trijnieku nopelnīju tikai dziedāšanā un glītrakstīšanā. Glītrakstīšanā esmu krietni labojies, bet dziedāšanā arī šodien esmu pelnījis divi ar krustu.
Kad beidzu vidusskolu, man liecībā bija septiņi trijnieki. Tēvs bija uzsvēris, ka jāmācās nevis tādēļ, lai dabūtu labu atzīmi, bet tādēļ, lai zinātu. Ja cilvēks prot domāt un saprast, ko un kāpēc dara, var ekonomēt gan laiku, gan spēku. Kad matemātikā sapratu tēmu, mājasdarbus vairs nepildīju – kam man tērēt laiku tam, ko izprotu! Vai tad tā būtu mācīšanās? Tā nopelnīju divniekus, un matemātikā liecībā bija trijnieks.
Kad kārtojām eksāmenus, es ar saviem trijniekiem konsultēju tos, kam liecībā bija piecnieks, jo viņi skolā visu bija akurāti cits no cita norakstījuši.
-
Aizņemas svešu naudu, bet jāatdod būs savējā.
Kad jau mācījos skolā, dzīvojām trūcīgi. Brokastīs parasti bija prosas biezputra, skolas pusdienās – ar cukuru mazliet apkaisīta augu eļļā cepta rupjmaizes šķēle. Mātei bija no sava tēva mantojumā palikušas dārglietas, bet viņa tās taupīja melnākām dienām. Noēst esot vieglāk nekā nopelnīt, tā viņa teica. No mammas man palicis padoms: nekad neaizņemies naudu. Esmu to ievērojis: man nav bijis neviena kredīta un neko neesmu pircis līzingā. Ja gribu ko nopirkt, sakrāju naudu un nopērku.
Krimināllikumā ir pants par augļošanu – tā ir naudas vai lietu aizdošana ar ļoti augstiem procentiem, izmantojot cilvēka grūto finansiālo vai bezpalīdzīgo stāvokli. Ar ko šodien nodarbojas nebanku aizdevēji?! Ja aizņematies uz mēnesi simt eiro, viņi saka: procentos jāmaksā tikai septiņi eiro. Mēnesī! Bet gadā tie ir vairāk nekā simts procenti! Šobrīd Latvijas iedzīvotāji nebanku aizdevējiem ir parādā pusotru miljardu eiro!
Var jau teikt: tādi likumi. Bet kam tas izdevīgi? Vai tas nav gājiens, kā no cilvēka atņemt pēdējo kapeiku un izdzīt viņu uz ielas?
Tieši strādājot advokatūrā, man nākas ikdienā saskarties ar absurdiem likumiem, kuri pieņemti aiz muļķības vai ļaunprātības.
-
Cilvēkam nav iebildumu, ja citam klājas labi, tomēr vispirms katrs meklē labumu sev.
Kopš vien pastāv cilvēce, nav bijusi neviena tāda diena, kad pasaulē nebūtu karš. Cilvēks ir tā ieprogrammēts: katrs grib dzīvot labāk nekā kāds cits, un par to arī nepārtraukti cīnās. Nekad nepienāks pasaulē laiki, kad nebūs noziegumu un varēs iztikt bez policijas, tiesas un cietuma.
Vai Vācija, Francija, Lielbritānija veidoja Eiropas Savienību kāda cita interesēs? Tur mūs uzņēma ne tādēļ, lai mums būtu labāk, bet tādēļ, lai viņiem būtu labāk. Kāpēc gribēja, lai aizveram savas cukurfabrikas? Lai varētu pārdot paši savu cukuru! Kāpēc uzlika kvotas, cik piena drīkstam saražot? Lai varētu pārdot savu! Virspusēji vērtējot, izskatās, ka viss ir labi: no mums paņem vienu eiro, un iedod pretī trīs. Ja paanalizē nopietnāk, izrādās, ka patiesībā dod trīs, bet apdala par četriem eiro.
Es balsoju pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Tolaik teicu: gribu izlasīt noteikumus – kur tie ir? Nebija un nav joprojām!
Apmēram tā: noslēgsim līgumu un tikai tad to lasīsim. Šāda sistēma ir daudz kur: katrs domā par savu labumu. Aizeju uz apdrošināšanu, izlasu līgumu un saku: es te neredzu to gadījumu, kad varēšu saņemt naudu, jo te uz piecām lapām sarakstīts, kādos gadījumos es to nevarēšu saņemt.
-
Grāmatā rakstīto cilvēks uztver citādi nekā internetā lasīto vai televizorā skatīto.
Man bērnībā bija tā laime, ka informācijas tehnoloģiju attīstības līmenis bija ļoti zems, tādēļ bija iespēja daudz lasīt. Daudzi mūsdienu jaunieši neko nav lasījuši, jo to it kā nevajag: pietiek ar to, ko izlasi internetā.
Dzīve mainās, apstākļi mainās, pasaule mainās. Vai tas ir uz labu vai sliktu?
Katram kokam divi gali: labi, ka tehnika attīstās, bet vai ir labi, ka attīstās arī bruņojuma tehnika, atoma un ūdeņraža bumbas? Lai gan… kādam varbūt labi.
Dzīvē pilnīgi visam ir savi plusi un savi mīnusi. Tas, ka šodien cilvēki arvien mazāk lasa grāmatas, ir mīnuss – tas cilvēkus atradina domāt. Man abām acīm ir bijusi kataraktas operācija, bet es joprojām turpinu ļoti daudz lasīt, lai gan tas man ir grūti. Jaunībā lasīju daiļliteratūru, bet tagad memuāru literatūru, vēstures grāmatas, dokumentālus stāstus. Vienlaikus lasu vairākas grāmatas – četras, pat piecas. Katrai grāmatai vajadzīga sava pieeja: lasot vienu, var atpūsties, otrā ir vairāk jāiedziļinās un, pats galvenais, – lai kuru grāmatu lasi, ir jādomā.
-
Savas ģimenes lietas un mājās notiekošais jāsargā no citiem.
Man ir trīs dēli, septiņi mazbērni un septiņi mazmazbērni. Dēli mani sauc par tēti, mazbērni un mazmazbērni – par opi. Par ģimenes jautājumiem ar citiem nedalos un neko nestāstu. Esmu tā audzināts.
Atceros, pat radu starpā par ģimenes lietām ar citiem nerunājām. Kad vecāmāte mums, puikām, jautāja, kā mājās iet, mēs teicām: labi. Prasīja – kas jauns? Teicām: nekas. Vecāmāte vienmēr brīnījās: kā jums tā nekad nav nekā jauna, kā jūs tā nekad neko nestāstāt! Bet – nav ko stāstīt! Ja kādam sūdzēsies, ka iet slikti, vai tad sāks iet labāk? Ja stāstīsi, ka iet ļoti labi, tad apskaudīs, un atkal nebūs labi.
-
Dažkārt uzticēties un izstāstīt visu nav viegli, bet vajag.
Dzīve viss ir tā nostādīts: katram cilvēkam ir labvēļi, nelabvēļi un neitrālie cilvēki. Tiklīdz nonāc ar kādu saskarsmē, viņš no neitrālā stāvokļa pārceļas labvēļa vai nelabvēļa statusā. Jo saskarsme izveidojas biežāka, jo stingrāk ir jānostājas par vai pret. Arī advokāts, no vienas puses, it kā aizstāv, bet, no otras, viņš nostājas pret kaut ko. Nedomāju, ka man ir kāds personīgs ienaidnieks, bet darba dēļ noteikti ir nelabvēļi – cilvēki, kam strādājot ir uzkāpts uz varžacīm.
Ja es kādam ko apsolu, es to izpildu. Nevis tāpēc, ka tas būtu godīgi un pareizi, bet tāpēc, ka tas atmaksājas.
Nav labākas ziņu pārraides kā ieslodzījuma vietās. Tur ļoti labi uzreiz zina, kuram var un kuram nevar ticēt, kurš izpilda solīto un kurš neizpilda.
Advokātam ir pienākums glabāt noslēpumu. Tāpat kā katoļu mācītājam – mums nav tiesību nevienam izpaust to, ko klients uzticējis. Klientam skaidroju: lai varētu efektīvi palīdzēt, viņam man jāuzticas. Tāpat kā meitenei pie ginekologa: ja grib, lai ārsts palīdz, ir jāizstāsta viss, kas uz sirds, citādi ārsts, gribot palīdzēt, var visu salaist dēlī un panākt pretējo efektu. Lai kā reizēm negribas stāstīt visu, tas ir jādara.
Toties, ja kāds uztic noslēpumu, cilvēkam ir pienākums to glabāt. Man pašam tas nav ne grūti, ne sarežģīti – jāglabā, un viss. Ja cilvēks vienreiz izpaudis noslēpumu, tas nenozīmē, ka viņam vairs nekad nevar uzticēties. Katrs cilvēks mainās – apgūst pieredzi, izdara secinājumus, un tas liek viņam uzvesties labāk vai sliktāk.
Ja cilvēks stāsta, ka viņš nemainās, viņš, visticamāk, melo. Ja tiešām nemainās, tad viņš ir stulbs.
-
Jājūt robeža, var vai nevar pārmest pagātni – to, kāds cilvēks kādreiz bijis un ko darījis. Jāvērtē, kāds viņš ir tagad.
Ir radikāļi, kas uzskata: tie, kas padomju laikā aktīvi darbojās, ieņēma amatus un tika tajos paaugstināti, ir tikpat kā Latvijas nodevēji. Ja tolaik neviens neietu skolā, nemācītos marksismu un ļeņinismu, nepabeigtu augstskolas un neieņemtu amatus, nebūtu atjaunota arī Latvijas -
Rokas palaiž tikai tie, kas neprot strādāt ar galvu.
-
Zeme griežas arvien ātrāk, dzīve kļūst arvien straujāka, bet cilvēkiem vajag steigties lēnāk.
Var jau paņemt manu universitātes diplomdarbu, ieraudzīt, ka tas sākās ar Marksu, Engelsu un Ļeņinu, un teikt: nodevējs. Bet bez šā ievada es nebūtu varējis darbu ne uzrakstīt, ne aizstāvēt! Katram laikam ir savas īpatnības, savi nosacījumi, kas jāievēro, ja gribi kaut ko darīt, bet tas nenozīmē, ka cilvēks ir nodevējs.
Trīsdesmit piecus gadus nostrādāju padomju iekšlietu sistēmā. Ja kāds uzskata, ka padomju laikā nevajadzēja cīnīties pret zagļiem, slepkavām un izvarotājiem, vai tas ir gudri? Kādam taču tas bija jādara! Neuzskatu, ka tajā laikā man vajadzēja slikti strādāt.
Man var pārmest, ka padomju laikā esmu apbalvots par cīņu ar noziedzību, ar medaļu Par kaujas nopelniem, ar Sarkanās zvaigznes ordeni. Bet tagad es esmu saņēmis arī Viestura ordeni!
Ir rīcība, kuru var pārmest, un rīcība, kuru nevar pārmest, – šī robeža vienmēr ir novelkama. Katrs pats izvēlas, ko viņš var un ko nevar atļauties, līdz ar to katrs pats zina, ko citi viņam var un ko nevar pārmest.
Tiem cilvēkiem, kas vācu okupācijas laikā piedalījās ebreju nošaušanā, tiem gan var pārmest. Neviens nebija spiests to darīt: vācu okupācijas laikā neviens netika represēts par to, ka atteicās piedalīties ebreju nošaušanā. Ja es būtus strādājis drošības komitejā vai piedalījies aizturēto spīdzināšanā, jā, tad man varētu pārmest. Kārtojot savus arhīvus, domās izdzīvoju savu dzīvi no jauna. Varbūt tas nav sevišķi kautrīgi, bet man nav daudz, ko sev pārmest. Esmu centies darboties saskaņā ar savu sirdsapziņu un nekad neesmu izvairījies no atbildības.
Manuprāt, fiziskā ietekmēšana nekad nedod pozitīvus rezultātus. Ja cilvēks kaut ko nevar izdarīt ar galvu, viņš dara ar rokām. Tas attiecināms uz dažādām attiecībām: starp aizturēto un pratinātāju, starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem.
Savā laikā, strādājot milicijā, bija ļoti liela problēma ar sievietēm, kas atnāca un sūdzējās par vīriem, ka viņi kaujas, demolē. Parasti viņas lūdza vīrieti nevis izolēt, bet pabaidīt. Teicu: nē, to mēs nevaram, uzrakstiet visu un sauksim viņu pie atbildības. Nē, nevajagot – no Dieva puses, lai tikai nesēdinot cietumā! Tas izskatījās nožēlojami. Domāju, ka mūsdienās nav daudz kas mainījies.
Ja sieviete paliek kopā ar vīrieti, kas viņu sit, diemžēl man par viņu jāsaka tas pats: arī viņa nestrādā ar galvu. Sievietei ar vardarbīgu vīrieti jāizbeidz jebkādas attiecības.
Mana universitātes diplomdarba tēma bija kriminālatbildība par izvarošanu. Situācijas, ko esmu izmeklējis un analizējis, ir ļoti dažādas. Reiz, kad vēl strādāju milicijā, naktī atnāca sieviete: viņu uz kuģa izvarojis jūrnieks. Prasu, lai man visu izstāsta sīkumos. Aizgājusi viņa uz ostu un stāvējusi pie vārtiem. Prasu: ko jūs tur stāvējāt? Viņa atbild: vai tad nedrīkst? Drīkst, protams! Tālāk. Nācis jūrnieks, uzaicinājis viņu uz kuģa, un viņa aizgājusi. Prasu: kāpēc jūs tur gājāt? Viņa pretī: vai tad nedrīkst? Drīkst, protams! Tur viņi dzēruši. Un tad viņš viņu izvarojis. Viss it kā ir pareizi: stāvēt drīkst, iet uz kuģi drīkst, dzert drīkst, bet izvarot – nedrīkst! Visu to pierakstu, atved jūrnieku. Lai gan viņš varētu pateikt, ka akts no sievietes puses bija labprātīgs, viņš godīgi atzīstas, sakot: a ko tad viņa – dzers par manu naudu un neko vairāk? Nu, padomājiet – kā jūs šo situāciju vērtējat?
To, kā sievietei vajag vai nevajag rīkoties, nemaz nevar tā pateikt. To var palēnām ieaudzināt un iemācīties. Zeme griežas arvien ātrāk, dzīve kļūst arvien straujāka, līdz ar to šodien starp iepazīšanos un pirmajiem nopietnajiem kontaktiem laiks ir sarucis ļoti īss: no mēnešiem, nedēļām, trim dienām līdz pat dienai. Es teiktu: nevajag tomēr apgriezienus tik ātri taisīt. Tas nenozīmē, ka vajag kavēties, tomēr ļoti daudzās jomās var un vajag steigties lēnām – ar apdomu. Latvieši ļoti pareizi saka: lēnāk brauksi, tālāk tiksi.
