Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bez komunikācijas nav attiecību
Veiksmīgas attiecības tomēr ir visai subjektīvs un neskaidrs formulējums. Ko viens pāris uzskata par harmoniskām attiecībām, cits vērtēs kā kaut ko pavisam nevajadzīgu un greizu. Psihoterapeite Maija Ozoliņa-Molokailima, ņemot vērā gan personīgo, gan profesionālo pieredzi, ir secinājusi, ka dzīvē gandrīz nav nekā sarežģītāka kā uzturēt ilgstošas attiecības ar vienu cilvēku. Tomēr, satiekot pārus, kas prot komunicēt un saprasties, var novērot vairākas raksturīgas iezīmes. Proti, viņi ar interesi klausās viens otrā, ir atsaucīgi, ar labu humora izjūtu, kā arī komunikācijā salīdzinoši maz ieņem aizsargpozīcijas. Prasme sarunāties ir kā benzīns mašīnas motoram, kas uztur dzinēja sakaru vadīšanu. Patiesībā tas, kā pāris sarunājas, ļoti lielā mērā nosaka, vai starp partnerim veidosies stipras un veselīgas attiecības. Tas var pāri vai nu tuvināt, vai šķirt.
Vai arī tev, dzirdot teicienu – pārim jāstrādā pie savām attiecībām – gribas savilkt dusmīgu seju, jo uzskati – ja ir mīlestība, tad visam jānotiek pašam no sevis, viegli un dabiski? Diemžēl šāda attieksme agri vai vēlu parasti noved līdz attiecību krīzei, kas noliek izvēles priekšā – vai nu šķirties, vai tomēr mēģināt saprast, kāpēc kaut kas vairs nestrādā, no kurienes ielavījusies rutīna un kā no tās atbrīvoties.
Pati svarīgākā ir attieksme – tu veido sarunu ar vēlmi saprasties vai arī tikai tāpēc, lai, piemēram, otrs tevi liktu mierā. Psihoterapeite uzsver – ja nav laika sarunai, tā arī jāpasaka, tas pieder pie cieņpilnas izturēšanās, turklāt vienlaikus tiek noteiktas privātās robežas. Piemēram, atbildot: «Tagad nē, vēlāk, pēc pusstundas. Vai varēsi pagaidīt? Tad es varēšu pilnībā pievērsties tikai tev.» Nevajadzētu piemirst arī to, ka, no vienas puses, mums jābūt vērīgiem pret savām un otra emocijām – jāsajūt, jāsaprot un jāapstrādā tās –, bet, no otras puses, nevajadzētu kļūt par sūkli, kas pilnībā saplūst, nemitīgi domājot tikai par otra jūtām, aizmirstot par individuālajām vajadzībām un vēlmēm.
Starppersonu lomas: Bērns, Vecāks, Pieaugušais
Saskaņā ar psihiatra Ērika Berna (Eric Berne, 1910–1970) koncepciju (viņš arī transakcionālās analīzes metodes autors) – cilvēka dzīves pozīciju ir ieprogrammējuši tā dēvētie agrīnie risinājumi. Tas nozīmē, ka ikviens no mums dzīvo savu dzīvi saskaņā ar scenāriju, kura sarakstīšanā ļoti aktīvi piedalījušies mūsu tuvinieki, pirmām kārtām jau vecāki. Mēs pieņemam lēmumus, balstoties stereotipos, kas kādreiz bija nepieciešami, lai psiholoģiski izdzīvotu, bet tagad visbiežāk vairs nav derīgi. Psihoterapeitiskā procesa galvenais mērķis ir rekonstruēt personību, pārskatot dzīves pozīcijas – tādējādi apzinoties automātiskos, neproduktīvos stereotipus, kas patstāvīgajā dzīvē visnotaļ spēcīgi traucē pieņemt adekvātus lēmumus. Tāpat tiek formēta jauna vērtību sistēma, ņemot vērā individuālās vajadzības un iespējas.
Berns izšķir trīs starppersonu lomas ES stāvokļus – tie ir mūsu uzvedības stereotipi, kurus izprovocē noteiktas situācijas. Parasti ikdienas komunikācijā ieņemam vienu no šīm lomām – Bērns, Vecāks, Pieaugušais.
Iekšējais Pieaugušais ir loģisks, apdomīgs un balstās uz faktiem un argumentiem, kas iegūti pieredzes rezultātā. Viņš organizē un vada. Iezīmējas apzināta cilvēka rīcība, atrašanās šeit un tagad. Esot Pieaugušajam, ir iespējams paskatīties uz sevi no malas, kā arī izvērtēt informāciju, kas nāk no Vecāka un Bērna, reizēm pavisam objektīvi atsakoties no dažādiem novecojušiem stereotipiem, radot pavisam jaunu realitāti. Psihoterapeite piebilst, ka pāra kopējo lēmumu pieņemšanas laikā abiem partneriem būtu vēlams atrasties tieši šajā lomā. Tomēr – bieži vien, kad pāris diskutē visai emocionāli un satraukti, partneri mēdz ieņemt kādu no pārējām divām lomām.
Iekšējais Vecāks – izrāda rūpes, māca, sniedz padomus, vērtē, slavē, arī kritizē. Ir pašpārliecināts, emocionāls, reizēm kategorisks un principiāls. Ja ir grūtības ieņemt Vecāka lomu, visticamāk, nav raksturīgas prasmes izteikt savu viedokli un stingri pieņemt lēmumus, kā arī gādāt par otru. Informāciju par šo ES stāvokli (uzvedības normām, aizliegumiem utt.) pamatā smeļam bērnībā – no saviem vecākiem un/vai citām autoritatīvām personām.
Iekšējais Bērns – ataino atgriešanos bērnībā (piecu sešu gadu vecumā) gan emocionālajā, gan psiholoģiskajā ziņā. Rīkojas spontāni un ļoti emocionāli, mēdz būt kaprīzs.
Piemērs no dzīves
Sieva – Pieaugušais: «Es gatavoju vakariņas. Pēc mūsu norunas, tu mazgā traukus pēc ēšanas.»
Vīrs – Bērns: «Man šodien bija traka diena darbā, jau tā man ir slikts garastāvoklis. Liec man mieru, nepiekasies! Tu mani vispār nesaproti!»
Sieva – gādīgs Vecāks: «Es padomāšu. Varbūt es nedaudz atpūtīšos, pēc tam tev palīdzēšu. Nomazgāsim traukus kopā…»
Cilvēka spēkos ir saprast, pieņemt un izšķirt šīs lomu spēles. Nesaprašanās un konflikti komunikācijā rodas tad, ja netiek ievērots, kādā lomā pašreiz atrodas partneris. Tas bieži noved pie tā, ka arī paši izvēlamies situācijai neatbilstošu ES stāvokli. Atsaucoties uz piemēru – ja redzam, ka mūsu priekšā ir aizvainots Bērns (vīrs), nav jēgas turpināt sarunu ar viņu no Pieaugušā (sievas) skatpunkta. Skaidri redzams, ka vīrs cenšas manipulēt, tāpēc pietuvoties risinājumam varam tikai tad, ja spēlējam gādīga un rūpīga Vecāka lomu, līdzjūtīgi pajautājot, kāpēc viņam šodien darbā bija traka diena. Kā arī piedāvājot savu palīdzību un ieteikumu situācijas risināšanai.
Ja cilvēkam nav psiholoģisku problēmu, komunikācijas gaitā viņš spēj mainīt lomas. Reizēm uz emociju pamata gadās kādā iestrēgt, piemēram, cilvēkam izveidojas neapzināts pieradums atrasties uzvedības modelī mūžīgais Bērns. Ja tas notiek apzināti, visticamāk, tā ir manipulācija – cilvēks rīkojas tā, kā viņam konkrētajā situācijā ir izdevīgāk, gūstot noteiktu labumu. Rezultātā rodas konflikts. Piemēram, vienam no partneriem ļoti patīk Bērna loma, jo tajā var izvairīties no atbildības. Nākamajā reizē, kad partneris ar viņu komunicē no Pieaugušā lomas, saskaroties ar Bērna bezatbildību, partneris Pieaugušā lomā jau vairs neiztur, pārvēršoties par stingro, kategorisko Vecāku, kas nav īpaši veselīgs lomu sadalījums starp partneriem. Tāpēc pozitīva un produktīva komunikācija pāra attiecībās iespējama tikai tad, ja tiek runāts ar sev līdzīgu vai arī tiek piesaistīts sev vēlamais. Pieaugušais = Pieaugušais. Bērns = Vecāks. Vecāks = Bērns.
Kā uzsākt un risināt veselīgu dialogu ar mīļoto cilvēku?
Dialoga forma, kuru saviem klientiem iesaka psihoterapeite Maija Ozoliņa-Molokailima – adaptēta no Ph. D. Hārvila Hendriksa (Harville Hendrix, 1935).
Vispirms noskaidro no partnera, vai ir īstais brīdis sākt dialogu, lai abiem būtu laiks nedalītai, uz partneri vērstai uzmanībai. Piemēram, ja viens no partnerim skatās televīziju, bet otrs sāk sarunu, tas neder! Ir jārunā bez kritikas, jāklausās bez aizspriedumiem.
- Spoguļošana. Lietojot es formu, pirmais – runātājs – savu domu vai sajūtas izsaka otrai personai, piemēram, «Es jūtos…», «Es redzu, ka…», «Mani uztrauc, kad/ka…». Indivīds runā tikai par sevi un nevaino, nekaunina, nekritizē partneri. Otrs (klausītājs) atbild, piemēram, «Vai es pareizi tevi sapratu…», «Vai es pareizi sadzirdēju, ka tu saki, ka…», «Es domāju, ka tu saki…» utt. Ja kaut kas ir pārprasts, pirmais (runātājs) var teikto pārlabot. Tas tiek darīts, līdz jūt, ka otrs viņu sadzird pareizi. Tādējādi partneri panāk viens otram soli pretī.
- Validācija (apstiprinājums). Lai arī uzskati var atšķirties, ir svarīgi apstiprināt, ka tas, ko otrs ir teicis, ir tev saprotams – ka saproti, ka otrs var tā justies un domāt (pat ja varbūt šķiet, ka konkrētajā situācijā tā justies nav iespējams utt.). Šajā gadījumā nav svarīgi, kuram ir taisnība. Vienkārši akceptē otra sacīto, sakot, piemēram: «Jā, es saprotu, ka tu tā jūties,» – un saki to saviem vārdiem.
- Empātija. Iztēlojies, kā tavs partneris jūtas – dusmīgs, satraukts, sāpināts, bēdīgs, skumjš, vientuļš, nobijies, priecīgs, sajūsmināts utt. Sakot: «Es iedomājos, ka tu vari justies ļoti bēdīgs šajā situācijā. Vai tā ir?» Mainieties lomām! Un atkārtojiet visus trīs soļus.
Intrapsihiskā konflikta risināšana – virzoties no konflikta uz risinājumu
Plāns
- Izsaki partnerim savu personīgo vajadzību – lūguma, nevis pieprasījuma formā.
- Mēģini izprast cēloni savai pamatvajadzībai.
- Centieties izvēlēties un vienoties par abpusēji visatbilstošāko un apmierinošāko risinājumu.
Piemērs
- Sarunā par kopējā atvaļinājuma laika pavadīšanas iespējām veidojas strīds – vīrs vēlas doties ceļojumā uz Alpiem, lai fiziski aktīvi izkustētos, kāpjot kalnos, bet sieva vēlas gulšņāt, piemēram, pludmalē Vidusjūrā.
- Abi noskaidro iemeslus savām izvēlēm. Sieva pa dienu darbā ir fiziski aktīva un nogurst, tāpēc atvaļinājuma laikā vēlas relaksēties bez fiziskām nodarbēm. Toties vīra darbs pamatā ir sēdošs, saistīts ar datoru, tāpēc viņš ļoti labprāt kārtīgi izkustētos. Bērnībā abi bijuši pakļauti vecāku izvēlēm, tāpēc tagad – laulībā – katrs vēlas palikt pie sava lēmuma.
- Pāris vienojas par ceļojuma galamērķi, kur tiek apmierinātas abu vajadzības. Tā ir jūras piekraste ar kalnainu apvidu, kur sieva varēs gulšņāt, bet vīrs kāpt kalnos.
Prasme strīdēties
Ja attiecībās nav vērojama cieša emocionālā saite, tad, aizgriežot muguru, ilgstoši klusējot un distancējoties bez paskaidrojuma, otrs jutīsies atraidīts un pamests. Šāda veida pārdzīvojumi var raisīt arī pagātnes emocionālo traumu pieredzes uzpeldēšanu virspusē. Lai no tā izvairītos, psihoterapeite iesaka savstarpēji vienoties par noteikumiem – kā noritēs strīdi, tuvināšanās un salabšana.
Katram pārim ir savs attiecību musturs, kas tiek lietots ikdienā. Bieži vien tas ir pārņemts no vecāku ģimenes modeļa un vēstījumiem. Šo musturu lieto tik ilgi, kamēr apzinātā vai neapzinātā līmenī nodrošina kādu labumu. Piemēram, lai cik paradoksāli izklausītos – destruktīvi strīdi, kuros paveras iespēja uzspridzināt savas emocijas, paužot neapmierinātību un dusmas, nodrošina to, ka nav jārunā un jāatklāj savas patiesās un dziļās jūtas (aizvainojums, sāpes, skumjas, bailes u. c.). Tādējādi indivīds nejūtas vājš un neaizsargāts, ir pasargāts no emocionālās un arī fiziskās tuvības (izpaliek aizbildināšanās ar nogurumu, galvassāpēm, alkoholu, steidzami nepabeigtu darbu utt.).
Kā komunicēt un arī strīdēties veselīgi?
Iesaka psihoterapeite Maija Ozoliņa-Molokailima
- Izsaki tikai savu personīgo viedokli, neuzbrūkot un neaizvainojot otra personību.
- Pieturies pie vienas situācijas vai problēmas izklāsta – neizplūsti, neapgrūtini savu klausītāju ar pārāk lielu informācijas daudzumu vienlaikus.
- Lai saprastu, par ko tieši ir runa, no globāliem komentāriem pārej uz konkrētiem piemēriem.
- Sūdzību un vajadzību gadījumā – vislabāk, ja tiek izmantots situācijas piemērs.
- Pieņem otra patiesību, necenties to ietekmēt, mainīt vai nosodīt. Cieni partnera atšķirīgo viedokli un necenties uzspiest savējo.
- Uzklausot mīļoto cilvēku, centies viņu sadzirdēt. Nemeklē risinājumus un nesniedz padomus, ja otrs tos neprasa. Katram var būt savs skatījums uz realitāti, tāpēc izskaud kritizēšanu un vainošanu.
- Meklējiet iespējas, kopīgu pamatu un atrodiet saskarsmes punktus, kas palīdz vienoties un pieņemt kopīgus lēmumus (kas ir pašreizējā realitātē balstīti, nevis stereotipisku pārliecību vai pagātnes pieredzes un emociju vadīti). Abpusēja problēmas atzīšana jau ir pirmais solis uz kopīgu risinājumu. Cīņa beidzas tad, kad sākas sadarbība.
- Risinot situācijas, pieklājīgi palūdz pēc partnera ierosinājumiem, jo tas veicina sadarbību. Rūpīgi apsverot visas piedāvātās iespējas – tu izrādi cieņu. Piedāvājot alternatīvas, jūs viens otram norādāt uz to, ka esat gatavi izmēģināt ko jaunu.
- Ja viens no jums ir bēdīgs vai kā citādi pārdzīvo, otram vajadzētu dot zināt, ka viņš ir klātesošs un ka redz un dzird, kas notiek. Var mēģināt tuvoties, apjautājoties: «Vai vēlies, lai esmu tev blakus? Vai ir kaut kas, ko es pašreiz varu darīt?»
- Runājiet par savām jūtām un emocijām – gan prieku, gan dusmām un bailēm! Ja ir pārņēmusi greizsirdība, neturi to sevī – runā ar partneri atklāti un godīgi, lai risinātu savu nedrošību.
- Ievēro likumu 5:1. Tas nozīmē – pieci pozitīvi novērojumi (uzmundrinoši, atbalstoši) un viens negatīvs (kritika). ASV psihologs un pētnieks Džons Gotmans, par pamatu ņemot ilgstošus pētījumus, uzskata, ka tieši tādas ir attiecības, kas tuvojas ideālam, – ja regulāri tiek izmantoti pieci pozitīvi signāli pret vienu negatīvu.
- Veselīgas komunikācijas atslēgvārdi – godīgums, atklātība un klātesamība. Dzīvosim šeit un tagad, atvēlot otram pilnu un nedalītu uzmanību!
