• Šobrīd

    weather img

    Rīga -15°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Viesturs Rudzītis: Sievietes, nākot pie manis, grib mīlēt

    Psihoterapeits
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    15. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: santa.lv
    Pavisam drīz iznāks provocējošā un provokatīvā psihoterapeita Viestura Rudzīša jaunā grāmata Pilni pagrabi partizānu. Par mums, sievietēm, un mūsu dziļi apslēpto dabu. Viesturs apslēpto meklē ne tikai citos, bet arī sevī. Un nebaidās pieļaut, ka kļūdījies. Piemēram, meitu audzināšanā.

    Raksts publicēts žurnālā Ieva Nr. 21, 2014.gada 28.maijā

    Trāpījis dievietei?

    Jūsu grāmata sauksies Pilni pagrabi partizānu. Kāpēc tāds nosaukums, un par ko būs grāmata?

    Tas radies no viena mana bloga ieraksta, kur uzrakstīju aptuveni tā – būt sievietei un sajust sevī dzemdi, iespējams, ir tikpat grūti, kā slēpt pagrabos partizānus. Reizēm nogurt no slēpšanas, pārskaisties un nodot visus tos stulbos partizānus, pēc tam justies vainīgai, dabūt viņus atpakaļ un atkal slēpt. Grāmata ir par sievietes dziļāko iekšējo, arhetipisko būtību, par viņas pagrabiem.

    Pirms dažiem mēnešiem sabiedrību un arī jūsu kolēģus satricināja komentārs par Solvitas Āboltiņas košajiem matiem.

    Sacīju, ka tik koši mati varētu nozīmēt – galva deg. Ja sievietei šādi mati nav dabas doti, bet krāsoti, tā ir uzvedība. Mani interesē, ko Āboltiņas kundze ar to (neapzināti?) vēlas pateikt. Tas asociējas ar to, ko ģeniāli apraksta Kārlis Skalbe Bendes meitiņā. Tēvs ir nomiris, un ģimenē vairs nav pieaugušu vīriešu aizsardzības, senākajos vēsturiskajos laikmetos tas nozīmēja, ka katrs var nākt laupīt, izvarot. Sievietes galva sāk degt – kā tagad lai izdzīvoju? Sevišķi latviešu sievietēm mūsu vēstures dēļ ir milzīgs pārdzīvojums, ja nākas zaudēt tēvu vai ja viņš nav gana stiprs. Es personīgi nepazīstu Solvitu Āboltiņu un nerunāju tieši par viņu, pieminēju viņu vien kā protagonistu – aktrisi, kas tēlo galveno lomu, jo varbūt nav nejauši, ka viņa mums visiem priekšā stāv… Man viņa ir publiska persona, savā ziņā aktrise. Es daudz esmu analizējis dramaturģiju un kā aktieri ir spējuši to pasniegt. Āboltiņas gadījumā uz mani tika izdarīts spiediens, it kā es, analizējot viņas aktierdarbu, esmu viņu nevis kā aktrisi, bet kā personu ievainojis. Acīmredzot manis teiktais trāpījis latviešu sievietei ļoti svarīgā punktā, kur viņa slēpj savus partizānus. Bet varbūt trāpījis dievietei, par kuru būs viena no nākamajām grāmatām.

    Par kolēģiem runājot… Es jau neesmu vidējais aritmētiskais psihoterapeits, es runāju kā domātājs, kā teorētiķis, turklāt grūti saprotamā nozarē. Neiekļaujos nevienos rāmjos – ne psiholoģijā, ne vēsturē, ne mitoloģijā, ne medicīnā –, staigāju pa robežām… Kolēģiem tāpēc grūti ar mani identificēties.

    Jūs mēdz dēvēt par sieviešu nīdēju, un šā iemesla dēļ kāda dāma pat atteicās ar jums būt vienā rakstā.

    Sievietes, tāpat kā vīriešus, cenšos izskaidrot un izskaidrojot viņiem palīdzēt. Ja kādam trāpu ēnas pusē un ja viņš to sadzird, viņam no tā var būt tikai labums. Bet tai kādai pēc sava labuma jāatnāk pašai savām kājām.

    Tas man tagad jākompensē

    Esat no Valmieras. Cik svarīga ir vieta, kurā piedzimstam?

    Ļoti svarīga. Mani vecāki bija ienācēji Valmierā, un to varēja sajust, bija ienācēji un ar savu kultūru un valodu – vecie valmierieši. Es, tur piedzimdams un izaugdams, kļuvu par savējo. Joprojām daudzi mani uzskata par valmierieti. Valmierā dzīvo mana mamma, māsa Agita ar ģimeni. Tur joprojām ir bērnības māja, kurā es izaugu.

    Man bija četri gadi, kad vecāki uzbūvēja māju. Tajā gadā piedzima māsa un granti, lai ielietu pamatus, lāpstoja arī mamma, kura bija stāvoklī… Tas bērnam iemāca gan darba paradoksālo vērtību, gan to, kas ir māja – kā sava teritorija, kurā bez uzaicinājuma neviens nedrīkst ienākt. Kā cilvēkam, kam bijusi privātmāja, savs ķirsis un sava ābele, kam pašam jātīra iela, arī tagad man ļoti svarīgs privātums, sava teritorija un citu robežas.

    Daudz esat runājis par to, kā vecāki ietekmē bērnus. Kādu ietekmi esat izjutis jūs pats?

    Vecamtēvam, mammas tēvam, kara laikā divas reizes nodedzināja māju. Kamēr atjaunoja izpostīto, viņš ar trim meitām kādu laiku dzīvoja zemnīcā. Otram vecamtēvam, tēva tēvam, bija līdzīgi – bija jāsargā dēli, lai nepaņem vācu armijā. Divus vecākos paņēma. Viens no dēliem palika Anglijā, otrs – filtrācijas nometnē. Līdz ar to manu vecāku bērnība un jaunība bija izpostītas. Viņi satikās vakarskolā, abiem bija pāri divdesmit. Pa dienu darbs, vakarā – skola. Vēlāk ģimene, bērni, mājas būvēšana. Viņi bija cilvēki, kas spēja pārvarēt grūtības, un tas caur manu dzimtas koku ielikts manī. Kopš augstskolas beigšanas šogad būs trīsdesmit gadu, šai laikā darbu slimības dēļ esmu kavējis divas dienas. Tāpēc, ka turpinu sava dzimtaskoka vērtības.

    Vai tāpēc, ka vecākiem bija daudz jāstrādā, esat cietis no mīlestības trūkuma?

    Mēs nevaram konstruēt sevi ārpus vēsturiskās un sociālās situācijās. Nevaram salīdzināt, kāda bija realitāte Latvijā 1960. gadā, kad piedzimu, un, piemēram, Zviedrijā. Tas, kā tiku audzināts, Zviedrijā tiktu uzskatīts par vienu vienīgu bērnu tiesību pārkāpumu. Kā, piemēram, var palaist četrgadīgu bērnu vienu pašu uz bērnudārzu, kas atrodas divus kilometrus no mājām un uz kuru jāiet cauri visai pilsētai?! Bet es gāju viens pats, turklāt gan turp, gan atpakaļ, un šodien domāju, ka tas mani darījis stiprāku. Manai mātei pēc dzemdībām bija tikai divu mēnešu atvaļinājums – atdod bērnu silītē un ej darbā… No šodienas viedokļa – tas ir kropļojoši. Bet toreiz bija tādi apstākļi, un mums bija tiem jāpiemērojas, tas man tagad jākompensē ar ieguldījumu sevī. Tā ir cieņa pret vecākiem, par kuru runā arī baušļi. Šodien ejam otrā galējībā – ļoti cieši piesaistām sev bērnus, dodot apziņu par laimīgu bērnību. Bet tā mēs neiedodam informāciju par to, kas ir nelaimīga bērnība un kādas pasaulē ir grūtības.

    Kāpēc bērnam jādod informācija par to, kas ir nelaimīga bērnība?

    Attīstības psihologi teiks – bērna interesēs ir tas un šis. Bet es uzskatu, ka bērna interesēs ir arī uzzināt par mātes traumām. Bērns mātes sejā redz pasaules nelaimīgumu un no tā mācās, kādi būs viņa uzdevumi šā nelaimīguma pārvarēšanā. Tas nozīmē, ka viņam, vēl bērnam esot, tai brīdī jāparūpējas par māti kā visu vēsturi un jāaizmirst par sevi. No vienas puses, tas ir bērnu tiesību pārkāpums, no otras – audzināšana.

    Cilvēki grib būt laimīgi, bet – lai būtu laimīgs, jābūt nelaimīgam.

    Laime ir jānopelna. Ja tev ir 90 procenti ciešanu, tev ir arī 10 procenti laimes. Ja gribi vairāk, dabūsi mazāk. Ziedonim kādā dzejolī ir teikts – laime ir dzīvību dzīt tā, kā asnu caur betonu.

    Jums bija sajūta, ka esat asns, kam jāizlaužas cauri betonam?

    Noteikti nē. Kaut gan vecāki, vecvecāki daudz strādāja, stundām pie vakariņu galda nesēdēja un nesarunājās par to, kā kurš jūtas. Lieku runu nebija. It kā bezjūtīgi. Viņi man mācīja jaunības vērtības – lai mācos strādāt. Viņi mācījās paši, un mācīja mani. Tāpat jāiemāca – vienalga, kā tu jūties, tev jāpabeidz iesāktais. Ja vecāki dos atlaides, cilvēks neizaugs stiprs.

    Mūsdienās vecāki mēģina savā ģimenē būt psihologi, bet tas nav pareizi. Psihologs ir treneris vai skatītājs, kurš vislabāk zina, kā jāspēlē futbols, bet vecākiem šai futbola spēlē jāpiedalās kā spēlētājiem, kas nevar redzēt laukumu tā kā treneris, bet kam jāuzvar vai jāzaudē. Vecākiem ir jāveic savs vecāku darbs, jāuzņemas atbildība par to, vai šai spēlē tiks uzvarēts vai zaudēts.

    Vīrieša ideālās sievietes

    Kad audzinājāt savas trīs meitas, ko jums bija svarīgi viņās ielikt?

    Ir vīrieši, kuru sieva ir ar stipru mātes lomu, un tāpēc vīrietis jūtas gan lolots, gan pamests un atraidīts. Man atkal bija ļoti stipra tēva loma – tieši man piedzima bērni, tā es to izjutu… Skaidrs, ka sieva tāpēc savā mātes lomā dažreiz jutās izstumta un nevērtīga, tajā pašā laikā gan pasargāta, gan ievērpta manas jaunības trakumu virpuļos. 

    Par meitām runājot… Meitas ir vīrieša ideālās sievietes – tās, kas nebūs tik briesmīgas kā visas pārējās. Tēvam vienmēr ir fantāzija, kādas tad viņas būs, brīnišķīgas. Atceros – kad piedzima vecākā meita, man bija 22 vai 23 gadi. Es fantazēju – kad man būs četrdesmit gadu (nevar būt, ka kādreiz būs!), viņai septiņpadsmit, un mēs iesim uz balli dejot. Bet tad, kad man palika četrdesmit, es pēkšņi sapratu – tā taču ir mana fantāzija, nevis viņas. Un no šīs idejas atteicos.

    Es gribēju, lai meitas ir visbrīnišķīgākās būtnes pasaulē… Bet man arī bija pārliecība, ka viņām jāstrādā. Tagad skaidrs, ka šis pieņēmums nāca no manas mātes vērtībām. Bet toreiz domāju – ja darbs jāpadara, tad jāpadara, beidz čīkstēt. Nesapratu, ka apstākļi vairs nebija tik spiedīgi kā manā bērnībā: objektīvas vajadzības pēc tik nemitīgās strādāšanas nebija. Tas radīja konfliktus – gan personīgus, gan profesionālus, gan attiecībās ar bērniem. Bija jādomā, kā atrast zelta vidusceļu, lai bērns tiktu izaudzināts, taču arī viņam pašam tiktu dota kāda izvēle. Domāju, ka daudzās situācijās vidusceļu neatradu. Bet… mani bērni piedzima tādiem vecākiem, kādiem piedzima. Un bērniem jāiet tālāk no tā punkta, cik tālu tikām mēs kā vecāki. Un mēs ar sievu zinām, ka esam tikuši tālāk par to punktu, kurā esam pārņēmuši stafeti no saviem vecākiem.

    Bērniem vienmēr izdodas no šā punkta atsperties?  

    Iet tālāk var traucēt, piemēram, ja ģimenē notikusi traģiska nāve: miris cilvēks, kuram vajadzēja dzīvot. Nāve ir tukšums dzimtas kokā, tas ievelk sevī. Ļoti līdzīgs dzemdei, tikai pretēji vērsts. Mēdz gadīties, ka pēc ģimenē piedzīvota nāves gadījumā bērni nemaz nevar piedzimt, viņi iet bojā: notiek aborts vai bērns piedzimst un drīz vien nomirst. Lai uzvarētu nāvi, ir tikai viens instruments – dzemdēšana, dzemdes enerģijas pārspēks. Ja demogrāfiskais pārsvars ir nāves pusē, tas rada papildu stiprumu nāvei. Paskatieties uz Raini! Viņa mātei pirms tam nomira divi bērni – tas ir caurums psihē. Māte skatās šajā caurumā un tiek tajā ievilkta, viņa vairs netic, ka pārējie viņas bērni spēs izdzīvot. Piedzimst Rainis, un arī viņš tiek vilkts šai caurumā. Raiņa vecākiem bija pieci bērni, bet neviena mazbērna. Raiņa tēva vecākiem arī bija pieci bērni, bet mazbērni tikai no Raiņa tēva. Vienkārši nāves gravitācija izrādījās par lielu.

    Atgriežoties pie jūsu meitām – ko viņas pieaugot jums pārmetušas?

    «Jūs nekad nebijāt mājās…» Tāpēc, piemēram, vecākā meita ļoti cenšas būt mājās ar bērniem. Viņai nupat palika 31 gads, un viņai ir četri bērni. No vienas puses, tas bijis traumējošs meitas konflikts ar mums, vecākiem, no otras – tas ir devis viņai iespēju rīkoties citādi.

    Tas nozīmē, ka bērnības traumas ir attīstošas, nevis degradējošas?

    Jā. Tāpēc jau runājam par mazvērtības izjūtu, kas ir attīstoša, un mazvērtības kompleksiem, kas ir apstādinoši. Mazvērtības izjūta mūs attīsta: «Jānis lasa labāk par mani, bet es gribu viņu pārspēt!» Savukārt mazvērtības komplekss degradē: «Es nekad nevarēšu tik labi lasīt kā Jānis, nav jēgas pat mēģināt…»

    Glābējs

    Sakāt, ka vīrieši pārsvarā atkarīgi no alkohola un azartspēlēm, sievietes – no attiecībām. Kāpēc?

    Gan vīrieši, gan sievietes cieš zaudējumus – tas ir neizbēgami. Bet, ciešot zaudējumus, nepieciešams glābējs – kāds, pie kā pieturēties, psiholoģisks ģipsis. Sievietes tradicionālā vide ir māja, kurā parasti ir arī bērni, un, ja tev ir slikti, tu vienmēr kā atbalstu vari izmantot bērnus. No bērna viedokļa tas izskatās kā izmantošana: viņa neļauj man augt un attīstīties pašam, bet nemitīgi informē par savu nelaimīgumu. Bet! Tas iedod bērnam sievišķo pieredzi: ja es izklačoju, izraudu, izbļauju savas problēmas, es iegūstu atvieglojumu.

    Turpretī vīrieši savu psiholoģiju veidojuši ārpus mājas – tur, kur nav atkarīgo, un tur, kur nav arī uzticamo. Principā tu esi viens, un, ja tu esi kopā ar kādu, rīt viņš tevi var nodot, iegrūst mugurā dunci. Tas nozīmē – kad tu ciet zaudējumu, neizvēlies par savu glābēju dzīvu cilvēku, bet lietas. Tās tevi nenodos. Un vīriešu triāde ir alkohols, azartspēles un darbs.

    Ja dzer sieviete, es saku – dzer viņas vīrišķā daļa. Tātad viņai nav māju sajūtas, un viņa arī nevienam nevar uzticēties, tikai alkoholam.

    Ja vīrieša māte bijusi nelaimīgā raudātāja, tas nozīmē, ka viņš iemācās meklēt glābiņu attiecībās?

    Jā. Kas notiek, ja māte nekad nav rādījusi savas asaras un bijusi tā dēvētā stiprā sieviete? Šis stiprums ir relatīvs, jo tas nozīmē vēlmi izmantot atkarīgos, piespiest viņus turēties pie sevis. Tas nozīmē, ka vīrietis ticis laukā no meža, bet atkal nonācis bērna lomā. Viņš vairs nav vīrietis, viņš ir bērns. Bet tai stiprajai sievietei iekšā ir neattīstījies bērns, kuru (it kā no alkohola) atkarīgais dēls visu mūžu cenšas izaudzināt.

    Sacījāt – dzer sievietes vīrišķā daļa. Vai šo vīrišķo mūsos atmodina emancipācija?

    Tā ir emancipācija, feminisms, demokrātija, kas parāda – sieviete var kļūt arī par vīrieti: iet laukā no mājas, no ģimenes, izvēlēties karjeru un tos spēles noteikumus, kuros tradicionāli dzīvo vīrieši.

    Savā jaunajā grāmatā runāšu par šo tēmu, par dzemdi. Kas tad būtībā ir dzemde? Tukšums, no kā viss ir radies. Dzemde gribētu visu laiku dzemdēt, jo dabā taču viss grib vairoties. Proti, katras sievietes iekšējā, dabas balss jeb dzemde gribētu piedzemdēt tik bērnu, cik vien iespējams. Turklāt dzemde gribētu bērnus ar visiem iespējamiem vīriešiem (jo vīrieši jau nav svarīgi), jo tā ir bioloģisks orgāns, kas domā tikai un vienīgi par ģenētisko dažādību. Tāpēc dzemde nesaprot, ko nozīmē monogāma ģimene – no dzemdes viedokļa tas ir cietums. Tad rodas jautājums – ja tu tomēr gribi dzīvot kā cilvēks, nevis dzīvnieks, ko darīt ar dzemdi? Vēsturiski bijis tā – lai kļūtu civilizēta un kontrolētu dzemdi, sievietei bijis vajadzīgs vīrs un patriarhāla ideoloģija, piemēram, kristietība. Kāpēc? Jo kristietība saka, kas ir grēks, un nosaka, ka vīrs ir ģimenes galva – ja tu kaut ko nesaproti, prasi vīram. Jo pati jau tu nedomā, tavā vietā domā dzemde… Monogāma ģimene, no vienas puses, ir kontrolējošs un palīdzošs mehānisms, kā dzemdi ievirzīt pareizajā virzienā. No otras puses – sievietei tā ir spīdzināšana un cietums.

    Tāpēc, lai labāk kontrolētu dzemdi vai arī lai konkurētu ar vīru kā dzemdes kontrolētāju, sieviete attīsta savu vīrišķo daļu. Mana pārliecība ir, ka daudzas sievietes iet uz darbu vien tāpēc, lai viņām nebūtu ikdienā jāizjūt dzemdes spēks, kurš runā ļoti skaļi.

    Ja nedomā par šīm lietām, atgriežamies atpakaļ mežonīgajos laikos… Ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kur dzemdi neizdodas nokontrolēt, tā rīkojas bioloģiski un galu galā jāšķir laulība. Proti, dzemde ir «iemīlējusies» – vakar es mīlēju Pēteri, bet šodien vairs nemīlu. Tagad es mīlu Jāni un esmu panākusi, ka viņš mīl mani, bet nemīl vairs savu veco sievu ar trim bērniem. Sieviete tiešām tā jūtas, un viņai šķiet – tas ir kaut kas personīgi cēls, skaists un emocionāls. Bet tā nav! Tās ir bioloģiskas lietas, kur viens sievišķs dzimumīpatnis ar dzemdi rūpējas, lai viņam būtu pieejama dažādu veidu sēkla.

    Un ja mīlestība pāriet?

    Par sievietēm skaidrs. Bet kāpēc tad vīrieši maina sievietes?

    Vai nu atkarības, vai agresijas dēļ.  Atkarība nozīmē – es nevaru runāt pretī mammai un es nevaru runāt pretī sievietei dievietei.

    Kad dzemde trako, sieviete ir skaista, neatvairāma. Tāpēc vīrietis nevar tai pateikt nē.

    Turklāt vēsturiski vīriešu vienmēr trūcis – gan tāpēc, ka karš, gan tāpēc, ka vīrišķā kultūra aug lēnām un ir nesalīdzināmi jaunāka nekā sievišķā kultūra. Proti, tādu vīriešu, kas varētu būt labi un atbildīgi tēvi, ir maz. Tas nozīmē, ka sievietēm ir jāpadalās vai jācīnās par tiem vīriešiem, kas ir. Agresija – sajūtot šo dzemdes spēku un atkarību no tā, cenšoties no tā izrauties.

    Tomēr katrai sievietei ir savs ideāls – atbildīgs, stiprs, uzticams… Bieži sievietes šo tēlu zīmē no meitas lomas. Bet meitas lomai raksturīgs pieprasījums. Man vajag tēvu, man vajag… Mazai, nepilngadīgai meitenei, protams, vajag. Bet, ja šo lomu saglabā pieaugusi sieviete, viņa uzvedas aptuveni tā: tev jārealizē manas fantāzijas par to, kādam jābūt vīrietim. Bet pieprasīt ko tādu ir bērnišķīgi!

    Daudzas sievietes sūdzas, ka raujas no rīta līdz vakaram, bet vīrs atnāk no darba, guļ dīvānā un blenž televizorā. Kāpēc tā notiek? Ja sieviete metas darbā, karjerā, faktiski notiek sievišķās daļas iznīcināšana. Nevis Rudzītis ir sieviešu nīdējs, bet varbūt sievietes, kuras bez objektīva pamatojuma un bez prāta metas vīrieša karjerā. Viņas izkonkurē sievišķo daļu sevī, it kā tā nebūtu vajadzīga, it kā viss labais šajā pasaulē būtu paredzēts tikai vīriešiem. Viņa to izspiež no savas psihes un izspiež vīru no ģimenes. Kad sievietes vīrišķā daļa sāk konkurēt ar vīrieti, viņam daudzviet nav cerību (kuras es tomēr gribētu uzturēt), viņš būtībā tiek iznīcināts. Sabiedrības problēma nav vāji vīrieši. Problēma ir tā, ka pazūd sievišķība!

    Kad sieviete grib atgriezties mājās, vīrietis jau kļuvis nevarīgs.

    Tā var gadīties. Tomēr vairumā gadījumu stāsts ir par neuzticēšanos – es negribu, lai vīrietis kontrolē manu dzemdi. Tāpēc es izveidoju teoriju, ar kuru saskaņā mans vīrietis ir nekur nederīgs, izmetams. Un jebkurā vīrietī var atrast kaut ko kritizējamu. Taču tā ir vēstures balss psihē un ģimenē, nevis divu modernu, apzināties spējīgu un personīgu cilvēku attiecības.

    Pirms laika sakaitinājāt sievietes, pasakot – ģimene ir naturālā saimniecība, kurā mīlestībai nav nekādas nozīmes.

    Tolstojam ir tāds stāsts Kreicera sonāte, kura prologā runāts tieši par šo tēmu. Vilcienā brauc aptuveni četrdesmit gadu vecs kupcis, molodaja dama un vēl dažādi cilvēki. Un šī jaunā dāma proponē to, ka jāprecas tikai mīlestības dēļ. Tad kupcis jautā – un ja tā mīlestība pāriet? Uz to jaunā dāma nevar atbildēt, jo netic, ka mīlestība var pāriet. Bet es saku, ka mīlestība vienmēr pāriet. Vai izmainās… Tev vairs nekad nebūs tādu jūtu pret savu vīru vai sievu kā pirmajā kopīgajā gadā.

    Pirmajā gadā jau vēl ir iemīlēšanās, nevis mīlestība!

    Sauc, kā gribi, bet emocijas mainās, un tev nav garantijas, ka emocijas visu dzīvi būs tikai pozitīvas. Ja mīlestība pāriet, ja pozitīvās jūtas pāriet, tad ko? Jāskrien pie cita? Jāšķiras? Bet kas ar bērniem? Otrs jautājums ir par īpašumu – kā tas nākas, ka pēkšņi nesvarīgs kļuvis tas, ko kopā esat cēluši, stutējuši un būvējuši? Ja tas ir uzņēmums – vai tā darbiniekiem jābūt par ķīlniekiem jūsu laulības peripetijām, kas nemaz nav personiskas, bet gan arhetipiskas?

    Kā vispār izveidojās monogāmā laulība? Tiklīdz apzināmajā vēsturē (ap 10 000 gadu senā) sākās klimata krīzes, cilvēki atklāja – nav iespējams saglabāt grupu laulību, kad visi guļ ar visiem un nav zināms bērna tēvs, tikai māte, un ģimene bija māte un viņas bērni. Šī struktūra sabrūk, tiklīdz pazūd dabas dotā labklājība. Atrisinājums situācijā, kad daba vairs nav labvēlīga, – viens vīrietis un viena sieviete saiet kopā un atbild par visu, ko radījuši. Arī par bērniem, kas viņiem piedzimst. Viņi, šādā veidā dzīvojot, tiek pie īpašuma, ko viņi uztver kā savējo un kuru viņi nodod mantojumā. Tā rodas privātīpašums. Līdz ar to varam teikt, ka pirmā monogāmās laulības jēga ir īpašums. Īpašums kā pamats drošībai – ja mums ir īpašums, mēs varam izdzīvot, mēs esam pasargāti no klimata un citām krīzēm. Vēsturiski drošība bijusi pirmajā vietā. Kāds tur sakars ar mīlestību?!

    Šādi izveidota ģimene nedrīkst tikt apdraudēta ar kaut kādām muļķībām par mīlestību, par patīkamām vai nepatīkamām jūtām. Ja tā notiek, tas ir kā mākslīgi izraisīt zemestrīci. Ir pienākums radīt mīlestību uz drošības spilvena.

    Pēc kāda principa tad mēs izvēlamies partneri?

    Visi partneri ir vienādi. Jānis māk dziedāt, bet nemāk rakstīt. Pēteris māk rakstīt, bet nemāk dziedāt.

    Bet Kārlis māk gan rakstīt, gan dziedāt un vēl kalt…

    Nu tad viņš ir slikts gultā… Ar to es gribu pateikt, ka nav neviena īpaša cilvēka, kas būtu radīts speciāli mums. Nav tāda vienīgā un īstā, kas nozīmē – attiecībās nekad simtprocentīgi netiks apmierinātas visas tavas vajadzības.

    Es saku, ka laulība ir izdevusies, ja tev partnerī patīk un apmierina 20 procenti īpašību.

    Bet izšķirīgais ir tas, vai tu priecāsies par tiem 20 procentiem vai cepsies par 80 procentiem, kas tevi neapmierina.

    Otrs princips, kas laulībā ir ļoti svarīgs, – bērni. Vēsturiski acīmredzot nejauši izrādījies – ja divi pieaugušie izveidojuši monogāmu laulību un investējuši, investējuši, investējuši, bērni izaug stiprāki. Salīdzinot ar bērniem, kas izaug grupu laulībā – mammu zini, bet tēti ne –, monogāmo laulību bērni ir droši, skaidri domājoši un mērķtiecīgi. Uz monogāmās laulības bāzes stāv visa Eiropas kultūra.

    No divām pusītēm – divi veseli

    Kādi bija principi, pēc kādiem jūs izvēlējāties sievu?

    Ne jau ar galvu. Skaidrs, ka tas notiek intuitīvi. Es viņu ieraudzīju operāciju zālē – biju medicīnas students un strādāju par operāciju māsu, un viņa arī bija operāciju māsa. Operāciju zāle ir visseksīgākā iespējamā vieta, jo tur satiekas dzīvība un nāve.  Kāpēc ieraudzīju tieši viņu? Nezinu… Viņai bija tāda augsta māsiņas cepure ar sarkanu krustiņu, ķirurģiskās tupeles, bet uz augsta papēža, un viņa vienmēr mēģināja izlikties dusmīga. Kad viņai kaut kas nepatika, viņa tā smuki mācēja pagriezt acis, lai rēgotos tikai baltumi. Acīmredzot man, manai būtībai prasījās tās īpašības, kas bija viņā, lai sakomplektētu mani. Kad piedzima pirmā meita, arī viņa rādīja tos baltumus…

    Tad jau tomēr apstiprinās teorija par ābola otru pusīti.

    Jaunībā? Jā, protams! Jaunībā cilvēki ir atkarīgi. Ja runā par mīlestību, jāsaprot, ka mīlestībā ir arī atkarības daļa. Nav runa par to, ka «es tevi gribu», bet gan par to, ka «es bez tevis nevaru». Cilvēkiem kopā dzīvojot, tā pusīte pieaug, no divām pusītēm izveidojas divi veseli. Un tā atkal ir jauna situācija.

    Bīstama.

    Protams, jo apdraud laulību kā atkarīgo savienību. Es labi jutu to mirkli, kad mēs ar sievu kļuvām neatkarīgi. Tas notika, kad bērni sāka ieiet pubertātē. Man bija kādi 38–40 gadi, kad sākās tā dēvētā četrdesmitgadnieka krīze, radās jautājums, kāda ir dzīves jēga un kam es dzīvoju. Kam es strādāju, ko es darīšu ar sastrādāto, kas man patīk?

    Kā saglabāt vēlmi būt diviem, un tomēr kopā, nevis katram par sevi?

    Palielinot distanci, radot autonomiju. Es saku tā: dzīves vidusposmā no vienistabas dzīvokļa jāpāriet uz trīsistabu dzīvokli – lai katram būtu sava istaba un katrs to varētu veidot tā, kā viņš grib. Un otrs nedrīkst tai istabā ieiet. Ja tu gribi otru satikt, tu vari tikai cerēt, ka, ieejot brīvajā istabā, viņš arī tur būs. Tu nevari cerēt, ka tad, kad tev būs vajadzīgs otrs, viņam būsi vajadzīgs arī tu. Atnāc, paskaties. Ja viņa nav, ej prom un nāc citreiz.

    Bet, neatrodot to otru kopējā istabā, var sagribēties meklēt kādu, kas savu istabu vienmēr tur atvērtu.

    Konkurence vienmēr pastāv, tas ir normāli. Ja runājam par četrdesmitgadniekiem, kas atrod divdesmitgadīgās… Vairumā gadījumu šīs meitenes atrod sev tēvu, jo viņām vajadzīga drošība, izteikta drošība, ko nevar dot viņu vecuma puiši.

    Reizēm cilvēki saka – iepriekšējā laulībā es kļūdījos, šis ir mans īstais.

    Tā ir ilūzija. Nav iespējams, ka mums būtu radīts kāds īstais pēc mūsu vajadzību saraksta. Kad vajadzības piepildīsies, attiecības beigsies. Cilvēks savā psihē nav monogāms, viņš nav radīts kā tāds, kurš dzīvē satiks tikai vienu seksuālu objektu. Cilvēkam nemitīgi ir jaunas seksuālās fantāzijas. Sieviete paliek stāvoklī, un fantāzijas izbeidzas – visi vīrieši kļūst par riebīgiem monstriem. Bet nevajag no tā taisīt neko personīgu vai psiholoģisku – daba ar mums tā spēlējas. Ko grib daba? Panākt, lai dzemdes nekad nebūtu tukšas, lai tās vienmēr būtu pilnas. Tas nozīmē – ja tu esi brīvs vīrietis un tevi ievēro kāda sieviete, tev viņai jāziedo sēkla. Tā ir dabas balss, un tur nav nekā personiska.

    Tad jau arī jūsu dzīvē bijušas dzemdes, kas aicina atsaukties.

    Protams! Tikai – tu vari teikt jā un vari teikt nē, katrs pats to izvēlas. Jo vecāks es kļūstu, jo vieglāka izvēle. Vienmēr padomāju – vai es tagad gribētu ar šo meiteni sēdēt krogā un viņu valdzināt, skatīties acīs un smaidīt vai tai laikā labāk sēžu pie rakstāmgalda un lasu. Arvien biežāk sev atbildu – nē, es daudz labāk jūtos pats ar sevi. Nenoliegšu, ka jaunībā tas ir daudz grūtāk… Kā dzemdes šauj, kā meitenes valdzina – tas ir mežonīgs spēks, kam ārkārtīgi grūti pretoties. Un vīrietim jau vienmēr galvā nostrādā – es nedrīkstu viņu negribēt, citādi es skaitīšos impotents, un vispār nebūšu nekāds vīrietis. Vīrieša prāts saka: tiklīdz kāda meitene sajūt sevi kā brīvu un gribošu un viņas dzemde sāk aicināt, tā uzreiz jābūt gatavam. Verdzība! Jaunībā vīrieši tādi ir – vergi. Un paldies Dievam, ka viņi nesaprot to, ko es saprotu, citādi neatsauktos nevienai. Demogrāfija būtu vēl sliktāka nekā tagad!

    Pie jums uz terapiju nāk daudz sieviešu. Vai bieži gadās tā, ka klientes jūsos saskata ideālo vīrieti un jūsos iemīlas?

    Jā. Viņas ierauga savu vajadzību, viņas ir atnākušas pie manis iemīlēties. Viņas redz, ko viņām vajag.

    Un domā, ka tas esat jūs.

    Tā ir projekcija, kurā es neesmu filma, bet gan ekrāns. Tad man ir jāpaskaidro, ka esmu tikai viņas šābrīža vajadzību atspulgs. Turklāt nav zināms, taču ir noskaidrojams, kas tieši manī uzrunājis viņas vajadzību. Un tas, ka viņa manī iemīlēsies, nenozīmē, ka viņa grib ar mani seksu. Ka viņa grib bērnu no manis… Lai gan arī tā var būt. Varbūt viņai ir cita fantāzija – ka viņa ar seksu grib man samaksāt. Par to, ka es viņai iedodu kaut ko citu, kas ir viņas vajadzību listes pašā augšā. Darba attiecības izveidojam, lai kaut ko padarītu. Laulības attiecības – lai radītu bērnu vai kopēju saimniecību. Terapeitisko attiecību vienīgā jēga ir pašas attiecības. Tātad attiecības, kuras var pētīt un kurās parādās, kas ir mana klienta dzīves virzība.

    Jebkurš psihoterapeits arī ir tikai cilvēks. Kādi jautājumi moka jūs?

    Protams, man jācīnās ar dabu un par kultūru tāpat kā visiem. Mana lielā cīņa ir par to, lai es saprastu, kur strādāju un kur es dzīvoju. No vecākiem manī ir tendence strādāt strādāšanas pēc, lai radītu drošību. Jo man ir sajūta – ja es strādāju, viss ir labi, ja es nestrādāju, tad būs slikti. Jautājums – ko es daru tāpēc, ka tas man patīk, kurš hobijs ir manas dzīves jēga? Vai man ir kaut kas bezjēdzīgs, kas man patīk un kam esmu gatavs savu naudu izdot, nevis caur to pelnīt. Šie ir ļoti svarīgi jautājumi. Ja uz tiem nevar atbildēt, tad jāatzīst, ka dzīve ir viena vienīga verdzība vai sūda būšana, kā vecumā teica Kārlis Sebris.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+