Tēva pieredze: Dēla slimība bija mācība dzīvei

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
7. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personiskā arhīva
REINIS STAKĒNS ir Henrija tētis. Viņi kopā dara vīru lietas, staigā pa mežu, pa kluso raļļo ar auto. Starp citu, jau otro reizi dzīvē Reinis Henrijam iemācījis braukt ar riteni un, cerams, drīz arī sagaidīs puikas raidītu piespēli.

Pirms deviņiem gadiem es kļuvu par tēvu. Iesākumā viss bija kā parasti. Dēls auga, gāja bērnudārzā. Kad puika bija trīsarpus gadu vecs, mēs ar sievu aizbraucām ceļojumā. Tas bija mūsu pirmais ceļojums divatā pēc dēla piedzimšanas. Sestdien ielidojām Rīgā, bet svētdien dēlam vajadzēja atgriezties mājās, taču šī diena sākās ar zvanu no mātes, kura pavēstīja, ka dēls ir reanimācijā. Šādu stāvokli izraisīja autoimūns encefalīts ļoti smagā formā.

Divu nedēļu laikā ārsti ar saviem secinājumiem netika no vietas, viņi nespēja noteikt diagnozi, līdz ar to nevarēja piemeklēt atbilstošu terapiju. Pirmie pozitīvie rezultāti sekoja tikai pēc dažām nedēļām, sadarbojoties ar ārstu no Vācijas.

Šķiet, man ļoti paveicās, ka neesmu darba ņēmējs, bet gan devējs un arī finansiāli biju nodrošinājies, lai pilnībā būtu šajā situācijā klātesošs. Pēc reanimācijas dēls nonāca nodaļā. Kopumā slimnīcā pavadījām aptuveni trīs mēnešus.

Pēc nelaimes dēls bija kā no jauna piedzimis. Viņš nereaģēja ne uz skaņu, ne attēlu, ne sāpēm. Viņš bija bez emocijām.

Kad atgriezāmies mājās, sākām darīt visu, lai dēlu atgrieztu dzīvē. Pēc diviem mēnešiem viņš ar pirkstu norādīja uz dzeltenu lapu, kas gulēja peļķē. Tā mēs sapratām, ka dēls redz. Šobrīd viņš nerunā, un mums ir grūti saprast, vai viņš saprot runu. Taču ir arī labās ziņas – Henrijam nav kustību traucējumu. Liela uzvara bija brīdis, kad dēlam parādījās emocijas.

Es zinu, ka viņš mūs pazīst, bet vai viņš mūs atceras pirms saslimšanas? Tie ir miljons jautājumi, ar kuriem sadzīvojam un cīnāmies ar slimības radītajām sekām. Esam pateicīgi, ka dēls ir ar mums, un tamdēļ dzīvojam ar domu, ka kādu dienu viņš runās un dzīvos pilnvērtīgu dzīvi, un arī neatmetu domu, ka Henrijs brauks ar kartingu.

Izsīkuma līdzsvars

Kā to visu, kas vienā dienā mūs totāli izsita no līdzsvara, es spēju sagremot? Laikam notikušais manī kaut kā ­­uzsūcās. To, kā jūtas mana sieva, es joprojām nevaru iztēloties. Mums paveicās, ka garīgais kritums neuznāca abiem vienlaikus. Kamēr vienam bija slikti, tikmēr otrs turēja abus. Arī man šajā laikā bijuši divi trīs periodi, kad salūzu.

Mēs dzīvojam ar domu, ka notikušais ir mācība. Henrijs mums šobrīd ir ļoti daudz iemācījis. Līdz notika nelaime, mums ar sievu viss šķietami bija labi, bet tajā pašā laikā nekas nebija labi. Mēs esam kopā kopš 17 gadu vecuma. Patiesību sakot, apprecējāmies tikai pēc tam, kad Henrijs saslima. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ­– visu iespējamo, lai Henrijs savā dzīvē pēc iespējas tālāk aizietu, un pieņemt ­notikušo kā skolu.

Nekomforta metode

Kad dēls jau trešo nedēļu bija reanimācijā, mūs iepazīstināja ar šamani no Altaja, kura mums visiem trim palīdzēja tikt galā ar radušos situāciju. Pirms dažiem gadiem viņa piedāvāja sievai tikties Altajā, lai vairāk pievērstos tieši viņas iekšējai pasaulei un iemācītu pieņemt un saprast jauno dzīvi. To tik vajadzēja padzirdēt manam čomam, kurš aizraujas ar ceļošanu pa bezceļiem.

Viņš man bez vārda runas iedeva savu Nissan Patrol superaprīkoto ekspedīcijas auto, teica, lai beidzu stostīties, savācu atslēgas un dodos ceļā.

Pēc reanimācijas un visa pārējā, ko piedzīvojām, mūs vairs nekas nebiedēja, pat ne brauciens uz Krievijas nekurieni džipā ar mazu puiku.

Mēs arī sapratām, ka ikdienas rutīnu iespējams mainīt tikai šādā – ekstrēmā – veidā. Turklāt gribējās redzēt, kā uz šādu avantūru reaģēs Henrijs – varbūt arī viņam pārbaudījums būs kā stimuls sapurināties. Cerējām – varbūt, esot bezkomforta zonā, viņš beidzot kaut ko pateiks, kad viņam pilnīgi viss apniks.

Vai Henrijam kļuva daudz labāk? Nē, bet notika kaut kas savāds – viņš izturēja ceļu uz Altaju, tas bija neērts, nekomfortabls, bez kondicioniera auto salonā, milzīgā karstumā, ar neskaitāmām stundām korķos. Taču pirmā lēkme viņam bija brīdī, kad ar vilcienu šķērsojām Latvijas robežu.

Līdz Altaja Republikai mēs braucām desmit dienu. Bet atpakaļceļā devāmies pa maršrutu, kuru mums ieteica auto īpašnieks. Atceļā aptuveni 250 kilometru braucām pa ieleju cauri ciematiņiem līdz Teļecas ezeram, kur atrodas viesu nams, kur saimnieko rīdziniece, kura apprecējusies ar altajieti.

Brauciena laikā skatoties uz savvaļas zirgiem un aitām, mēs kārtīgi uzlādējām savas baterijas. Pēc viesošanās ielejā atkal turpinājām ceļu pa Čuiskij trakt lielceļu. Šis ceļš ir ļoti skaists, ainavisks serpentīns. Šķiet, ceļš ir arī viens no National Geographic TOP 10 ceļiem.

Brīdī, kad atradāmies pusceļā un līdz Rīgai bija atlicis 5000 kilometru, mūsu mašīnai uzsprāga motors. Paveicās, ka motors neuzsprāga ielejā, jo tad mašīna būtu tur jāatstāj.

Tas notika pusdienlaikā, kas ir labā ziņa. Bet sliktā ir tā, ka man telefonam nebija zonas. Lai lūgtu palīdzību, vajadzēja sazvanīt viesu namu, kurā vēl nesen viesojāmies. Aptuveni trīs stundas staigāju pa kalniem, meklējot zonu, līdz telefonā parādījās viens stabiņš, kurš turējās aptuveni 10 sekundes. Turklāt man vajadzēja zvanīt pustupus, jo stāvot zona pazuda. Pēc vairākiem īsiem zvaniem saņēmu atbildi, ka mums pakaļ tiek ­sūtīts ­evakuators. Pēc septiņām stundām ieradās mašīna ar kravas kastīti un manipulatoru. Iecēlām džipu kastītē un devāmies atpakaļ uz viesu namu. Es sēdēju kravas mašīnā, bet sieva un dēls palika džipā.

Čoms, kurš man iedeva džipu, mums rezervēja lidmašīnas biļetes no Novosibirskas uz Maskavu, no kurienes tālāk uz Rīgu devāmies ar vilcienu. No Altaja uz Novosibirsku braucām ar taksi, kuru vadīja ­jauns karstasinīgs džekiņš, tikko pēc armijas. Braucām ar kaut kādu mazdu, kurai stūre atradās labajā pusē. Tas bija traks brauciens.

Sēdēju priekšā un negulēju ne mirkli, kamēr sieva un dēls aizmugurē, par laimi, visu nakti nogulēja. Čalis pie stūres klanījās un miga ciet. Man viņš braukt nedeva. Ceļš bija briesmīgs. Kad vajadzēja apdzīt kādu smago auto, viņš iegūlās man klēpī, lai pārredzētu ceļu. Un tā visu nakti līdz pat lidostai.

Laiks vīriem

Divas dienas nedēļā sieva iet uz darbu, bet es tikmēr pavadu laiku ar Henriju. Tas ir mūsu abu laiks. Tad es dēlam dodu to, ko varu dot. Mēs kustamies fiziski – braucam uz mežu, staigājam gar jūru, braukājam ar mašīnu. Viņš zina, kas ir sānslīde, un es cenšos viņam iemācīt saspēli ar bumbu. Panākt to, lai viņš met man bumbu atpakaļ, ir tas, ar ko pāris pēdējos gadus nodarbojos.

Šobrīd mana cīņa ir par Henrija motivāciju kaut ko darīt. Jau otro reizi mūžā dēlam esmu mācījis braukt ar riteni.

Taču pēdējo pusgadu man nav izdevies viņu pierunāt uzkāpt uz riteņa. Viņš negrib. Šobrīd Henrijs ir ieņēmis pozīciju, ka grib darīt tikai to, ko pats vēlas. Viņam ir dažas iemīļotas nodarbes. Viena no tām – vienas konkrētas puzles likšana. Es, protams, saku, ka, darot vienu un to pašu, uz priekšu grūti tikt. Nezinu, vai viņš mani saprot. Vienu dienu viņš mani dzird, citā dienā varu viņu saukt, bet dēls nereaģē, pat nepamirkšķina acis. Varbūt tas ir viņa spīts, jo tad, kad bija mazs, dēls bija ļoti ­spītīgs. Raksturs nav mainījies.

Protams, dažreiz man pašam uznāk lūziens, es pāris nedēļu nemēģinu neko, tad atkal sapurinu sevi, sakot – ja nemēģināšu, nekas nemainīsies. Dažreiz process ir naturāls – ņemu puiku pie rokas, vedu pie futbola bumbas, tad ņemu viņa kāju un uzsitu pa bumbu. Pēc tam pats skrienu un spārdu bumbu viņa acu priekšā, cerot, ka viņam kaut kas no tā aizķersies un pamudinās darīt tāpat.

Tagad varu teikt, ka Henrijs ir mūsu skolotājs. Laikam ejot, mēs ar sievu iemācījāmies nepukstēt par ikdienas sīkumiem, iemācījāmies tos uztvert un reaģēt pareizi. Bet ar laiku šīs spējas zūd, tāpēc ik pa brīdim viens otram to atgādinām. Ne velti reizēm sevi pieķeru, ka, braucot mašīnā, lamājos, jo kāds man korķī ir pierāvis priekšā.

Lai cik smagi būtu, tas, ka Henrijs saslima, bija mācība dzīvei, kuru cenšos neaizmirst, pat ja jāatgriežas pie negatīvajām emocijām vai lielajām pārdzīvotajām bēdām.

Ir bijuši mirkļi, kad man šķitis, ka dēls kaut ko pateiks. Parasti tie bijuši gadījumi, kad viņš uz mani dusmojas, šķiet – tūlīt, tūlīt, un viņš pateiks, ko domā, bet nekā. Mūsu pēdējā saruna bija toreiz, kad zvanījām no lidostas un teicām, ka rīt būsim un atvedīsim ananasu un končas, kuras viņš gribēja. Tikai rīts tā slikti iesākās, un končas vairs nebija aktuālas…

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+