• Šobrīd

    weather img

    Rīga -6°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Priedei slava, priedei gods

    Priede
    Gunta Šenberga
    4. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gvido Kajons
    Uzdrošinos apgalvot, ka tieši priede ir vislatviskākais koks, kas daudz vairāk nekā Indrānu tēva slavenie oši gan pilda mūsu makus, gan iepriecē sirdis.

    Slavenā Rīgas priede

    Parastā priede (latīniskais jeb zinātniskais nosaukums Pinus sylvestris) aug milzu teritorijā: no Eiropas rietumiem līdz Tālajiem Austrumiem un no polārā loka līdz pat četrdesmit piektajam ziemeļu platuma grādam dienvidos – tas ir, uz dienvidiem no saulainās Tbilisi. Tik milzīgā platībā un atšķirīgos dzīves apstākļos izveidojušās vairākas priežu rases un pasugas – Lapzemē viena, Sibīrijā cita, Krimā un Kaukāzā vēl cita. Mūsējā parastā jeb meža priede ir Pinus sylvestris subsp. sylvestris. Taču koku tirgotāji un kuģu būvētāji pamanīja, ka starp visām priedēm īpaši izceļas tās, kas nopērkamas Rīgā, – ar taisniem, gariem, mazzarotiem stumbriem, ko varēja izmantot burinieku mastiem. No Kurzemes priedēm darinātie masti esot kalpojuši pat desmit reižu ilgāk nekā citur cirstie. Tieši viņi bija pirmie, kas šiem izcilās kvalitātes kokmateriāliem ieviesa apzīmējumu Rīgas priede, un vēlāk arī pētnieki jau tā garajam latīņu nosaukumam pievienoja vēl vienu vārdu – Pinus sylvestris subsp. sylvestris var. rigensis.

    «Jāteic, ka tikai tiem, kas ārpus Latvijas nav bijuši, citu zemju priedes nav redzējuši, var likties, ka mūsu priedes nekas sevišķs nav – priede kā jau priede, tādai tai jābūt. Bet jau tepat Polijā un Vācijā, nemaz nerunājot par Franciju, tās stumbri kļūst arvien greizāki. Lai izaudzētu kaut cik kārtīgu, taisnu baļķi, vāciešiem jāstāda 15–20 tūkstoši stādu uz vienu hektāru (mums ap sešiem tūkstošiem), jo tad, audzi kopjot un arvien izcērtot līkumainākos kokus, beigās varētu iegūt pāris simtu slaidu stumbru. Protams, tas iznāk dārgāk nekā mums,» mežzinātnieks Miervaldis Bušs savulaik rakstījis mazā grāmatiņā Rīgas priede, kas izdota sērijā Savpatna vērtība Latvijā.

    Imants Ziedonis priedi licis līdzās citām latviešu kultūras vērtībām – tādām kā latviskie ēdieni, dūraiņi un stārķi Latvijas ainavā: «Tās ir mūsu savpatnās pazīšanās zīmes, ar kurām mēs šķērsojam apvārsni un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā.»

    Kā Rīgas priede izveidojusies tieši tāda, kāda tā ir? Skaidrojis Miervaldis Bušs: «Saulmīle priede spēj augt visur, gan purvainās vietās, gan smiltājos, taču auglīgākās augsnēs to bieži nomāc lapkoki vai izspiež egle, un tā priede spiesta atkāpties uz smiltājiem, kur tā jūtas spēcīgāka par prasīgajiem lapkokiem. Tur tā arī noturējusies līdz pat šim laikam. Tā iztiek ar nokrišņu ūdeni pat kāpu galos un ar mikorizas (simbiozes ar sēnēm) palīdzību izvelk sev nepieciešamās minerālvielas arī no nabadzīgajām smiltīm. Biezajos puduros līkos kokus drīz noēno taisnie un ātrāk augošie.

    Taču par galveno stājas trenētāju jāatzīst sniega bagātās ziemas.

    Smagā sniega krava, kas katru ziemu atkārtoti sagulst koku vainagos, bez žēlastības nolauž pārāk garos zarus un nospiež pie zemes katru kociņu, kas novirzījies no vertikāles.»

    Taču nav arī tā, ka pietiktu ar to vien, ka jebkuras priedes mūsu apstākļos izaugtu par izcilniecēm. Par to liecina savdabīgs eksperiments Beberbeķu mežā, kur pirms vairāk nekā simt gadiem iestādītas priedītes, kas izaudzētas no Vācijā pirktām sēklām – tā sauktā Darmštates priežu audze. Jūrmalas apvedceļa labajā pusē, braucot no Rīgas, pirms Varkaļu kanāla vēl šobaltdien redzams eksperimenta rezultāts – šķību, greizu, nepareizu priežu audze. Patiesībā jau interesanta – ja domāta tikai apskatīšanai vai pastaigām, nevis saimnieciskām vajadzībām.

     

    Arī ārzemēs mūsu skaistās Rīgas priedes sevi parādījušas. Jau 1820. gadā Vilmorēna firma Parīzes tuvumā ierīkojusi salīdzinājuma stādījumu no sēklām, kas ievāktas 30 dažādās Eiropas vietās. Vēlāk šādas audzes tikušas ierīkotas arī Vācijā, Krievijā, Beļģijā un ASV, un visur Rīgas priede saglabājusi savas labākās īpašības un augusi taisnu stumbru, šauru un smalkzarainu vainagu un ar relatīvu ātraudzību, lai arī jaunībā ātrāk augušas dažas dienvidu priedes. 1927. gadā žurnāls Meža Dzīve rakstīja: divarpus kilogramu priežu sēklu pieprasījusi mežu izmēģinājumu stacija Japānā un 120 kilogramu – Anglijas mežkopības komisija, un Mežu departaments abus pasūtījumus izpildījis.

    Naudas koks

    Taču priede ir darba koks. Izmantojama no mizas līdz pat skuju galiņiem. Smalcinātu priežu mizu iecienījuši dārznieki dobju virsmas pārklāšanai, lai glīti izskatās, mazāk jāravē un mitrums labāk turas. Savukārt skujas izmanto kosmētikas un ārstniecības preparātu ražošanā.

    Bet galvenokārt priede ir lietaskoks. Pat dainās par priedi teikts:

    Gauži raud sila priede,
    Redzēj’ mani cirst ejam.
    Neraud gauži, sila priede,
    Neb’ es tevi skaliem cirtu,
    Cirt’ istabas pamatiem.

    Priede pagaidām ir Latvijā visbiežāk augošais un audzētais koks. Pēc Valsts meža dienesta apkopotajiem skaitļiem, kopumā priede pie mums ir valdošā koku suga (32%), tai seko bērzs (30%) un egle (19%). Valstij piederošajos mežos priežu ir vēl vairāk (47%), pārējos vairāk ir bērzu (37%), bet priede ir otrajā vietā (19%). Arī mežus atjaunojot – stādot, sējot vai paļaujoties uz dabisko atjaunošanos –, priede nav līdere. Bērzi un egles to apsteiguši. Savukārt ik gadu nocirsto priežu daudzums tā sauktajā galvenajā cirtē arvien palielinās. 2016. gadā nocirsti 11 208 hektāri un 2 562 165 kubikmetri, 2020. gadā attiecīgi 12 731 hektāri un 3 349 105 kubikmetri.

    Priedi no stādīšanas līdz izaugšanai pēta Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava. Institūta galvenais priežzinis, vadošais pētnieks, mežzinātņu doktors Āris Jansons iepazīstina ar aktuālākajiem virzieniem, kuros tas notiek: «Tāpat kā bērns, arī koks visjutīgākais ir dzīves sākumā, un ir ļoti svarīgi, lai sākums izdotos labs. Tāpēc pētām, kā priede labāk jūtas un atjaunojas – lielākā brīvā klajumā, kas veidojas pēc mežizstrādes, vai zem koku vainagu klāja.

    Priede ir gaismas prasīga suga, un jau tas ļauj nojaust, ka labāk, ja nav konkurences par gaismu un ir vairāk vietas.

    Nav jau tā, ka līdz šim neviens to nebūtu zinājis. Taču pētījums ar skaitļiem ļauj pamatot, cik tieši lēnāk augs priede zem vainagu klāja – tikai mazliet lēnāk vai stipri lēnāk. Meža īpašniekiem šie skaitļi ļauj pieņemt pamatotāku lēmumu par meža ciršanas – izlases veidā vai kailcirtē – kopšanas veidu.

    Vēl viens pētījumu virziens – kā nodrošināt augsnes sagatavošanu, lai priede justos pēc iespējas labi arī vietās, kur jaunajiem kociņiem grūtāk ieaugties pārlieka mitruma dēļ. Silavas zinātnieki šai vajadzībai attīstījuši gan stādīšanas tehnoloģiju pacilās, gan arī tehniku, ar kuru pacilas veidot. Līdz šim parasti ar frēzi vai disku arklu izdzina pacilas un stādīja vagas dziļumā vai nogāzes viducī. Veidojot pacilas, velēna tiek apvērsta, veidojot kurmja rakumam līdzīgus augsnes uzkalniņus. Tos tad arī dēvē par pacilām. Katru jauno priedīti stāda šādas pacilas vidū. Ja apkārt ir mitrs, kociņi pacilā labāk jūtas, tiem vēlāk jāsāk konkurēt ar pārējiem apkārtnes augiem un reizē ar to arī ieaugas labāk. Stādiņu arī mazāk bojā kaitēkļi, jo tam apkārt ir kaila augsne.

    Galvenais priežu kaitēklis ir priežu lielais smecernieks. Tuvojoties priedītei, kas aug uz kailas pacilas, tas ir ļoti neaizsargāts, labi redzams visiem saviem ienaidniekiem – putniem, ežiem, ciršļiem –, kas to uzreiz apēdīs. Tāpēc labāk no šādām vietām izvairīties. Pret smecernieku mēģina cīnīties, arī stādiņus jau kokaudzētavā apstrādājot ar augu aizsardzības līdzekļiem, lielākoties spēcīgām ķīmiskām indēm. Taču tiek meklēti arī dabai draudzīgāki risinājumi, kas savukārt ir ļoti dārgi. Dabai draudzīgs aizsardzības līdzeklis, kurš vienlaikus būtu arī lētāks, ir īsts izaicinājums.

    Nākamais drauds jaunajiem kociņiem ir pārnadži – stirnas, brieži, aļņi. Tie labprāt mielojas ar jaunajiem dzinumiem. Sevišķi slikti, ja nokož priedītes galotni, jo tad tā sāks augt kropla, nevis taisna un stalta. Jaunaudzes jāsargā, kamēr vien dzīvnieki spēj aizsniegt galotni, – tas ir, vismaz sešus līdz astoņus gadus. Arī tad, kad priedīte briedi vai alni pāraug, nepatikšanas vēl nav beigušās. Zvēriem patīk gan patrīt ragus gar jauno kociņu, gan uzgrauzt mizu, kamēr tā vēl nav kļuvusi cieta, sausa un negaršīga.

    Dažādi risinājumi kociņu pasargāšanai jau ir izgudroti. Viena iespēja ir apsmidzināt priedītes ar preparātiem, kas dzīvniekus atbaida. Tie ražoti, piemēram, uz liellopu asiņu vai aitas tauku bāzes. Cilvēks nejūt neko, bet dzīvnieka smalkā oža viņu brīdina par briesmām. Otra – izmantot dažādus fiziski nepatīkamus šķēršļus. Tāds ir preparāts ar smalkām smiltīm, kas traucē galotnīti nokost, arī aptīšana ar nemazgātas aitu vilnas kumšķīšiem. Radītas pat speciālas plastmasas uzmavas, kas ar saviem radziņiem traucē iekost galotnē.

    Diemžēl visiem līdzekļiem ir kāds trūkums. Vai nu tie darbojas neilgu laiku, tādējādi apstrāde daudzreiz jāatkārto. Vai arī prasa lielu roku darbu. Ar vilnas kumšķiem var aptīt mazu jaunaudzīti, ko var apčubināt kā puķu dārzu, nevis lielu platību. Tāpēc arvien tiek meklēti jauni, vienkāršāki, mazāk darbietilpīgi veidi. Tāda ir stādiņu apstrāde jau kokaudzētavā, kas pasargātu no kaitēkļiem vismaz pirmajā gadā. Tāpat arī izsmidzināmi līdzekļi, jo smidzināt tomēr ir krietni ātrāk un vienkāršāk nekā katru kociņu aptīt ar vilnu vai uzmaukt tam plastmasas radziņus.

    Silava strādā pie augu aizsardzības risinājumiem, izmantojot augu ekstraktvielas, turklāt tādas, kas iegūtas gan no kaņepju ražošanas, gan ciršanas atlieku pārpalikumiem. Ja izdosies sasniegt rezultātu, būs, tēlaini izsakoties, nošauti vairāki zaķi uzreiz. Gan pasargātas jaunaudzes. Gan palīdzēts atbrīvoties no ražošanas atlikumiem. Gan varētu attīstīties šādu augu aizsardzības līdzekļu ražošana un pat eksports, piemēram, uz Skandināviju, kur arī daudz stāda priedes un egles. Vēl ārkārtīgi vērtīgi būtu atrast risinājumu, lai līdzeklis darbotos ilgāk nekā vienu gadu un smidzināt vajadzētu retāk. Kad un kā tas varētu izdoties, gan vēl nav zināms.

    Andrejs Svilāns

    Mežzinātne, līdzīgi kā citas nozares, kas strādā ar augiem, nopietni pievēršas arī selekcijai, tā turpinot Rīgas slaveno mastu priežu stāstu. Taču meža koku selekcija ir ļoti lēns, ilglaicīgs, pakāpenisks un nepārtraukts process, kas sācies jau pirms vairāk nekā 60 gadiem. Vispirms Latvijas mežos tika izmeklētas priedes ar sevišķi vērtīgām īpašībām – veselīgas, taisniem stumbriem, smalku zaru vainagu, labu pieaugumu. Šādu priežu, kuras dēvēja par paraugpriedēm jeb pluskokiem, bija vairāk nekā tūkstotis visā Latvijā – gan pie Dundagas, gan Talsiem, Alsungas, Smiltenes un citur. No tām ievāca potzarus un uzpotēja uz mazām priedītēm, kuras iestādīja īpašās sēklu plantācijās sēklu ražošanai. Nu jau šie labākie koki tiek krustoti, lai starp viņu pēcnācējiem meklētu vēl labākus variantus.

    Ļoti svarīga ir vitalitāte – spēja pretoties ārējiem traucējumiem, piemēroties klimatam, kāds tas ir šobrīd un kāds tiek prognozēts. Piemēram, garākiem sausuma periodiem, kādu izjutām šajā vasarā. Sagaidāms, ka nākotnē tādu garu posmu bez lietus varētu būt vēl vairāk. Visi koki karstumu nepacieš vienādi labi. Gluži tāpat kā visi cilvēki. Mēs mēģinām atrast tādus kokus, kuri ir mazāk jutīgi pret šo situāciju, kuriem tā liekas ja ne laba, tad vismaz ne tik slikta.

    Lielais mērķis, protams, ir radīt priedi, kuras koksni var izmantot produktos ar garu dzīves ciklu. Vēl lielākos mērogos raugoties, tas mazinātu arī klimata pārmaiņas. Taču tas ir process ar lielu inerci. Lai pārmaiņas būtu jūtamas pēc simt gadiem, tās jāsāk jau šodien. Atgriežoties pie pamattēmas, tas nozīmētu – mēs gribam tādu koksni, kuru varam izmantot, piemēram, būvniecībā. Būvēt pamatkonstrukciju daļas no šīs koksnes. Koksnē ieaug tas oglekļa dioksīds, par kura daudzuma palielināšanos atmosfērā mēs tā raizējamies. Jau šobrīd pasaulē koka konstrukcijas izmanto pat daudzstāvu mājās. Mūsu, mežsaimnieku, kompetence ir izaudzēt koksni, kuras īpašības – stiprība, bezzarainība – šai vajadzībai atbilstu.» Apmetot elegantu loku – jāizaudzē slavenās Rīgas mastu priedes. Lai gan burinieki pa jūrām vairs nepeld, ir daudz citu vajadzību, kurām tās – taisnas, stipras un elastīgas – ir vajadzīgas.

    Sirds koks

    Tomēr vecam, neskartam, dabiskam mežam piemīt vērtības, kuras mākslīgi radīt nav iespējams. Dendrologs, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns teic: «Veco mežu aizsardzība ir būtiski svarīga bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanai. Tikai uz veciem kokiem var augt ķērpji un sūnas. Tikai vecos kokos ligzdo daudzas putnu sugas. Tikai vecos mežos, ilgstoši neskartā vietā veidojas zemsedze ar sarežģītām attiecībām starp augsnē mītošām mikroskopiskām sēnēm, sūnām, ķērpjiem, mētrājiem, tikai šādās vietās var dzīvot daudzi augi un dzīvnieki. Tieši tur slēpjas veco mežu unikalitāte un neaizstājamība.

    Izcilie priežu meži vēl arvien redzami gar jūras krastu – gan Kurzemē, gan Vidzemes jūrmalā. Ļoti vecas un garas priedes ir Tērvetes dižsilā. Tās jau sasniegušas izmērus, kad tām ir dziļi vienalga, kas notiek uz zemes. Tās aug mežā, kur ir gana biezs kritalu slānis un pat veidojas pamežs, krūmājs ar lazdām. Turpretī Mežaparkā un citur, kur kādreiz bija priežu sils un mētrājs, slāpekļa piesārņojuma dēļ tas aizaug ar invazīvajām sugām, piemēram, vārpainajām korintēm, arī ar kļavām, ozoliem. Toties tādiem priežu mežam raksturīgiem augiem kā silpurenes šādā auglīgā, trūdvielām bagātā augsnē nav iespējams izdzīvot. Agri vai vēlu nāksies kaut ko darīt, lai tās varētu atgriezties. Vēsturiski priežu mežam raksturīgā nabadzīgā smilts augsne atjaunojusies ugunsgrēkos, kas tos laiku pa laikam piemeklēja. Zemsedzes izdegšana lielām priedēm neko daudz nespēj nodarīt – tā tikai apsvilina biezo, raupjo mizu. Mūsdienās izmanto kontrolētu zemsedzes izdedzināšanu vai arī augsnes auglīgo virskārtu.

    Priedes, kuru stumbra apkārtmērs krūšu augstumā ir lielāks par divarpus metriem vai augstums lielāks par 38 metriem, ir dižkoki, kurus aizsargā likums.

    Gluži vienalga, vai tās aug valsts vai privātā mežā, vai ir apzinātas un reģistrētas vai nav. Par to ne tikai mūsdienu likums, bet savulaik pat Kārlis Ulmanis teicis: «Vai nevarētu tā apvienoties, ka vislielākos, visvecākos kokus – egles, priedes u. c. – neaiztiktu. Vai nebūtu labi, ja tādi pieminekļi mums paliktu?»

    Slavenākā un pati resnākā no visām zināmajām bijusi Zauskas priede Smiltenes–Valmieras šosejas malā. Tās stumbra apkārtmērs pārsniedzis 4,6 metrus. Lai gan vecums īsti precīzi nav nosakāms, taču lēsa, ka tas varētu būt ap 370 gadu. Taču pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados diženais koks nokalta, un to nozāģēja. Sešus metrus garu stumbra fragmentu aizveda uz Latvijas Brīvdabas muzeju, bet galotne, kurai uzlikts jumtiņš, palika augšanas vietā.

    Pāvilostas vētras priedes gan nebija dižkoki, taču vēja savdabīgi izliekto stumbru dēļ ļoti neparastas un ainaviski skaistas. Pašlaik to jau palicis maz.

    Andrejs Svilāns

    Priedēm piemīt arī diezgan spēcīga tendence veidot dažādas mutantās formas, visbiežāk blīvu zaru bumbas, ko dēvē arī par vēja jeb raganu slotām. Dažkārt šāda raganu slota rodas koka galotnē, un tad tās dēvē par palmu priedēm. Vēsturiski tādas bijušas zināmas trīs. Pēdējā palikusi tikai viena – Baložu palmu priede Leišmalē netālu no Ezeres. Viss tās vainags ir viena liela raganu slota. No vējaslotām dārznieki veido arī zemās dekoratīvās šķirnes.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+