Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnāla Ievas Stāsti 2017.gada 14.numurā
Cerību jeb Houpa dimants (The Hope Diamond)
Lielākā daļa dimantu ir balti, bet dažus daba iekrāsojusi kādā no varavīksnes krāsām, kas padara tos īpaši pievilcīgus. Viens no pasaulē slavenākajiem un lielākajiem zilajiem dimantiem ir Cerību jeb Houpa dimants, un neveiksmīgo notikumu virkni, kas apvijusies ap to, grūti ignorēt.
Leģenda vēsta, ka Cerību dimanta izcelsme ir Indija. Sākotnēji tas bijis aptuveni 115 karātus jeb 23 gramus smags. 1666. gadā (gada skaitlis pats par sevi jau ir pietiekami velnišķīgs!) ievērojamā izmēra zilais dimants ticis izzagts no hindu tempļa, kur tas bijis iestrādāts vienā no dievību statujām. Francūzis Žans Batists Tavernjē, kurš savu pārtikušo dzīvi nodrošināja, uzpērkot vērtīgus svešzemju dārgumus, dimantu nopircis no vietējā tirgoņa un aizvedis uz Franciju. Lai arī klīst leģenda, ka drīz pēc tam Tavernjē nežēlīgi saplosījuši izsalkuši suņi, vēstures liecības apstiprina, ka uzpircējs nodzīvojis ilgu un pārtikušu mūžu. 1673. gadā dārgakmeni no viņa iegādājās Francijas karaļnams, tā nonākot karaļa Luija XIV rokās. Valdnieks galma juvelierim lika to pieslīpēt pa savam prātam – sirds formā – un nosauca par Franču karalistes zilo dimantu. Tautā gan to dēvēja vienkārši par Franču zilo.
Karalis Luijs XIV, saukts arī par Saules karali, nodzīvo tiem laikiem ļoti garu mūžu – nomirst no ilgas un mokošas gangrēnas vien četras dienas pirms savas septiņdesmit septītās dzimšanas dienas. Runā, ka dimantu laiku pa laikam uzvilcis arī karalistes finanšu un dārgumu pārzinis Nikolā Fukē, kurš bijis labos draugos ar Luiju XIV un tas viņam garantējis spīdošo karjeru. Mēdz notikt, ka no draudzības līdz ienaidam ir viens solis, īpaši, ja draugs ir Francijas karalis. Fukē krīt karaļa nežēlastībā un līdz mūža beigām dienas vada tumšā cietumā. Pēc vienas no versijām, tieši viņš esot noslēpumainais cilvēks dzelzs maskā – neidentificētais cietumnieks, kurš tika pārcelts no viena Francijas cietuma uz citu un kura seju visu mūžu aizsedza dzelzs maska.
Pēc Saules karaļa dimantu nēsāja traģiskajam liktenim lemtais karaļpāris – Luijs XVI un viņa izpriecas mīlošā sieva karaliene Marija Antuanete.
Abi savas galvas zaudēja zem giljotīnas Franču revolūcijas laikā (1789.–1799. gads).
Runā, ka Marija Antuanete ļāva ar dimantu rotāties arī savai sirds draudzenei Marijai Luīzei, kuru revolucionāri nežēlīgi nogalināja vēl pirms karalienes, viņas galvu uzdurot uz mieta. Droši zināms, ka franču revolūcijas laikā dimantu nozog un tas atrodas vien ap 1820. gadu, turklāt – Londonā.
Sagraizīts un pārveidots
Lai slēptu nozagtā dimanta identitāti, tas bija sadalīts vairākās daļās. 115 karātu Franču zilā dimanta lielākā daļa, kas bija 45,52 karātus smaga, nonāca juveliera Vilhelma Fala rokās. Ir liecības, kas vēsta, ka tieši viņš bija atbildīgs par dimanta nežēlīgo sagraizīšanu, bet oficiāli pierādījumi tam nekad netika atrasti. Fakts, ka juvelieri drīz pēc tam nogalināja viņa dēls, kurš pēcāk pats izdarīja pašnāvību, gan ir oficiāli atzīts. Dimantu, kas nu bija ieguvis tādu formu, ar kādu tas zināms mūsdienās, iegādājās turīgs baņķieris Henrijs Houps, kurš to pārdēvē savā vārdā (hope no angļu valodas – cerība). Tomēr pat milzīgā bagātība un skaistais dimants nespēja viņa sirdī izplaucēt mīlestību pret kādu no savām pielūdzējām – baņķieris mirst vientuļš un bez bērniem.
Dimantu mantojumā saņem Houpa brālēna mazdēls Francis Houps, kurš apprecas ar amerikāņu aktrisi Meju Johi. Kaut gan Francis nāk no pārtikušas baņķieru dzimtas, viņam pašam ar naudu nevedas, un, lai izkultos no milzīgajiem parādiem, viņš pārdod vērtīgo dārgakmeni. Tomēr arī šis izmisuma solis viņu neglābj, un atlikušo dzīvi vīrietis pavada, skaitot grašus.
Viņš izšķiras no amerikāņu aktrises, un pēcāk arī viņa mirst lielā nabadzībā.
Stāsta, ka pie pāra naudas neveiksmēm drīzāk vainojams abu ekstravagantais dzīvesveids un kāre uz azartspēlēm.
Leģenda rodas ASV
Dimantu pārpērk franču juvelieris Pjērs Kartjē, un runā, ka tieši viņš bijis pirmais, kurš pamanījis sakarību starp dimanta iepriekšējiem īpašniekiem un viņu bieži vien traģiskajiem likteņiem. Kartjē zina, ka šādi stāsti dārgakmeņiem liek spīdēt vēl vairāk, padarot tos krietni vien vērtīgus. Tieši Kartjē dēļ mūsdienās nav līdz galam skaidrs, kuras dārgakmens īpašnieku leģendas ir patiesas, bet kuras – izdomājums. Saskaņā ar Kartjē versiju Cerību dimants piederējis arī Anglijas karalim Džordžam IV, kurš valsti ieveda milzu parādos un nomira no audzēja, tomēr nav vēsturisku liecību, kas pierādītu, ka dimants tiešām būtu atradies Anglijas galmā.
Piepušķotās leģendas nostrādā, un Kartjē 1911. gadā pārdod dimantu amerikāņu multimiljonāra ģimenei par solīdiem 180 tūkstošiem ASV dolāru (aptuveni četri miljoni dolāru mūsdienu izteiksmē). Nu dimants rotā Vašingtonas sabiedrības dāmas Evelīnas Velšas Maklīnas kaklu. Lai arī izklaides mīlošā dāma, kuras vīrs ir avīzes The Washington Post īpašnieks, lāstam netic, viņa draugiem sarīko īstu šovu, kurā mācītājs dimantu svēta. Stāsta, ka Evelīnai pašas rīkotajās smalkajās ballītēs paticis dimantu noņemt un iekārt sava suņa kaklā, demonstrējot pārticīgo dzīvesveidu. Tieši viņa bija tā, kas pasūtīja zilā dimanta ietvaru – 16 mazus dimantus un ķēdi, kas sastāv vēl no 45 dimantiem.
Dāmas izpriecas gan neturpinājās ilgi – pēkšņi ģimeni sāka piemeklēt viena traģēdija pēc otras.
Evelīnas jaunākais dēls iet bojā autoavārijā, vīrs sajūk prātā un tiek ievietots psihenē, meita mirst no miega zāļu pārdozēšanas. Atraitnei nākas pārdot ģimenes biznesu un galveno ienākumu avotu – avīzi The Washington Post –, lai izkultos no parādiem. Pati Evelīna noliedza, ka viņas nelaimes būtu saistītas ar Cerību dimantam it kā piemītošo lāstu – traģēdija jau sen esot briedusi ģimenes nesaskaņu dēļ.
200 miljoni dolāru
1947. gadā Evelīna 60 gadu vecumā mirst no plaušu karsoņa, un pēc viņas nāves aizbildniecību par dimantu uzņemas juvelieris Harijs Vinstons. Viņam pieder mūsdienās plaši zināmais dārglietu nams Harry Winston. Juveliera vājība vienmēr bijuši reti dārgakmeņi. Viņa kolekcijā dārgakmens atrodas līdz pat 1958. gadam, kad Vinstons to ziedo Amerikas Dabas vēstures muzejam Vašingtonā. Uz muzeja telpām dimantu nogādāja kurjers pavisam vienkāršā kastē. Kurjers Džeimss Tods nezināja, ko ved uz muzeju un cik vērtīga ir paciņa, bet pēc šī uzdevuma viņa dzīve sāka iet uz leju. Gada laikā viņš cieta divās autokatastrofās, no kurām vienā pilnībā sadragāja kāju, bet otrā pamatīgi cieta galva, ar sirdstrieku nomira viņa sieva, suns nožņaudzās pats savā siksniņā, kā arī nodega kurjera māja. Tods gan lāstam neticēja un tika atzinis, ka patiesībā viņam paveicās, jo ugunsgrēka laikā bērni nav bijuši mājās.
Tagad Cerību dimants apskatāms Amerikas Dabas vēstures muzejā Vašingtonā un ir apdrošināts par aptuveni 200 miljoniem ASV dolāru.
Starp citu, pēc līdzības ar Cerību dimantu ir radīts slavenajā filmā Titāniks redzamais dimants Okeāna sirds.
Melnais Orlova dimants
Arī šī 67,5 karātus (13 grami) smagā dimanta stāsts sākas Indijā – tas bijis indiešu dievības Brahmas statujas trešā acs. 19. gadsimta sākumā neslīpēto dimantu, kas toreiz bijis 195 karātus (39 gramus) smags, pamanījis un slepeni no statujas izurbinājis kāds ceļojošs rietumu mūks. Viņš savu ieguvumu aizvedis uz Eiropu. Nav ziņu, kur nākamos simts gadus slēpts dārgakmens, bet droši zināms, ka dimants parādās 1935. gadā kāda vērtslietu uzpircēja J. V. Parisa kolekcijā. Nezināmu iemeslu dēļ vīrietis pēc iespējas ātrāk vēlējies atbrīvoties no dārgakmens, tāpēc aizvedis to uz ASV un ātri vien pārdevis.
Pēc dažām dienām Parisa līķi atrada Piektajā avēnijā Ņujorkā pie debesskrāpja, no kura viņš tik tikko bija nolēcis…
Pēcāk dimants atkal nonāk Eiropā, un par tā saimniecēm kļūst uz Romu aizbēgušās krievu princeses – Orlovu māsas, kuru uzvārds pielīp arī dimantam. Drīz vien princeses mirst, izdarot pašnāvību, – abas ar nelielu laika starpību nolec no Romas augstceltnēm. Dimantu iegādājas vērtslietu uzpircējs Čārlzs F. Vinstons un sagriež mazākos gabalos, no kuriem lielāko – 67,5 karātus smago dimantu – iestrādā ietvarā. Mūsdienās dimants atrodas kādā privātā kolekcijā, bet ik pa laikam tiek izstādīts Amerikas Dabas muzejā Ņujorkā un Londonas Dabas vēstures muzejā.
Šis nav vienīgais dimants, kas Orlovu ģimenei nesis neveiksmes. Balto Orlova dimantu, kas iestrādāts karaliskajā scepterī un mūsdienās atrodas Krievijas Dimantu fondā, karalienei Katrīnai Lielajai uzdāvināja viņas pielūdzējs kņazs Grigorijs Orlovs. Katrīna bija sajūsmā par dimantu: viņa dāvanu pieņēma, bet pašu Orlovu – ne. Sava mūža beigās kņazs sajuka prātā.
Violetais Deli safīrs
Šis akmens tika jaunatklāts vien pirms gadiem trīsdesmit, kad kāds jauns zinātnieks, rakājoties pa Londonas Dabas vēstures muzeja arhīviem, atrada vecu, neatvērtu kasti. Puisi ieinteresēja tai pievienotā zīmīte ar vārdiem: «Tam, kurš vērs vaļā šo kasti, vispirms jāizlasa šis brīdinājums un tad jārīkojas ar to pēc savas labākās sirdsapziņas. Mans ieteikums ir iemest šo akmeni jūrā.» Izrādās, zīmītes autors ir akmens iepriekšējais īpašnieks – rakstnieks, zinātnieks un tulkotājs Edvards Herons-Alens, ļoti labs rakstnieka Oskara Vailda draugs. Herons-Alens akmeni bija nodevis muzeja rīcībā ar noteikumu, ka tikai vairākus gadus pēc viņa nāves drīkst atvērt kasti. Protams, par to tika aizmirsts, un tā pazuda arhīvos zem desmitiem citu kastīšu. Pats akmens izskatījās drīzāk nepievilcīgs – iemontēts sudraba ietvarā, kuru papildināja astroloģiskas zīmes.
Tomēr akmenim pievienotā zīmīte atklāja tā interesanto vēsturi.
Violetais safīrs nāk no Indijas, kur to 1857. gadā izzaga no hinduistu tempļa dārgumu lādes. Tad to iegādājās pulkvedis Viljams Feriss un aizveda uz Lielbritāniju. Drīz vien pulkveža ģimenes locekļus sāka vajāt slimības, viņš vairākas reizes neveiksmīgi investēja naudu un beigu beigās izputēja. Akmeni uzdāvināja pulkveža dēlam, kurš pēc neilga laika bankrotēja. Turklāt viņa labākais draugs, kurš aizņēmās dārgakmeni, lai to pētītu, izdarīja pašnāvību. 1890. gadā vērtīgo safīru nopirka rakstnieks Edvards Herons-Alens un pēcāk apgalvoja, ka akmens viņam nesis tikai neveiksmes. Vīrietis bija augsti skolots un ticēja tikai zinātnei, bet safīra priekšā padevās, jo citu iemeslu savām neveiksmēs neredzēja. Tomēr to, kādas tieši ķibeles viņu piemeklējušas, rakstnieks netika pieminējis. Herons-Alens atklājis, ka dārgakmeni pat esot atdevis savam draugam – dziedātājam, taču viņš drīz vien zaudējis balsi un nikni atdevis dāvanu atpakaļ dāvinātājam. Lai atbrīvotos no safīra, rakstnieks to pat esot iemetis kanālā, bet to atraduši strādnieki un skaisto dārgakmeni nogādājuši juvelierim. Meistars, pazinis, ka tas ir Herona-Alena īpašums, nodeva to viņam atpakaļ. Izmisis un slimību nomocīts, rakstnieks dārgumu iepakoja un nodeva muzeja rīcībā ar ziņu, ka akmeni drīkst izņemt no kastes tikai pēc viņa nāves.
Pašlaik safīrs ir apskatāms Londonas Dabas vēstures muzejā. Skeptiķi gan uzskata, ka tam pievienotā zīmīte ir fikcija, jo tādējādi Herons-Alens centies popularizēt savus darbus. Tomēr puisis, kurš dārgakmeni atrada un pēcāk to trīsreiz bija spiests pārvest uz citām pilsētām, lai uz laiku izliktu apskatei muzeja filiālēs, stāsta, ka visas šīs reizes viņu piemeklējušas nelaimes. Pirmajā reizē ceļā pārsteigusi milzīga vētra, otrajā viņam piemeties rotavīruss, bet trešajā viņš nogādāts slimnīcā ar neizturamām vēdersāpēm, ko izraisījuši neatklāti nierakmeņi.
Starp citu, kaut arī dārgakmens nosaukumu lepni rotā vārds «safīrs», patiesībā tas ir ametists.
Koh-i-Noor dimants
Gluži kā lielākā daļa seno dimantu, arī šis ir no Indijas, jo tieši tur atradās pirmās dimantu raktuves. Tulkojumā nosaukums nozīmē Gaismas kalns, un mūsdienās dimants ir britu karaļnama īpašumā. Patiesībā liela daļa no mums to ir redzējuši fotogrāfijās un video, jo dimants iestrādāts kronī, ko karaliene Elizabete II valkā īpaši svinīgos gadījumos. Tomēr klīst runas, ka arī šim dimantam piemītot lāsts.
Vai arī svētība – atkarībā no tā, no kuras puses uz to skatās.
Līdz šim vēsture pierādījusi, ka gandrīz visi vīrieši, kuriem ticis gods būt šī akmens īpašniekiem, miruši traģiskā nāvē, savukārt sievietes dzīvojušas garu un pilnvērtīgu mūžu.
Dārgakmens vēsture ir iespaidīga – pirmās ziņas ir no 13. gadsimta, kad tas esot bijis 793 karātus smags (158 grami, kas ir aptuveni tikpat, cik vidēji liels viedtelefons). Atrasti teksti no 14. gadsimta, kuros teikts, ka akmenim tiešām uzlikts lāsts: «Vīrieši, kuriem piederēs šis akmens, valdīs pār pasauli, bet tos vajās milzīgas nelaimes. Tikai dievi un sievietes šo akmeni var valkāt nesodīti.»
Līdz nonākšanai Lielbritānijā varenā izmēra dimants piederēja vairākiem sultāniem un valdniekiem, no kuriem daļa tika noslepkavoti vai gāja bojā karalaukā. Tomēr jāņem vērā, ka šie valdnieki dzīvoja laikos, kad slepkavības un karš bija ikdienišķa parādība. Koh-i-Noor dimants bija lielākais pasaulē līdz aptuveni 16. gadsimtam, kad nonāca nemākulīga juveliera rokās, kurš to pamatīgi sabojāja. Tad dimantu nācās noslīpēt līdz 186 karātiem (37 grami).
Briljants uz Lielbritāniju aizceļo 1849. gadā, kad britu spēki gāž sikhu impēriju un sagrābj tai piederošās bagātības. 1850. gadā briljantu uzdāvina karalienei Viktorijai, kura nodzīvoja 81 gadu. Savā testamentā karaliene oficiāli iekļāva punktu, ka dārgakmeni drīkst nēsāt tikai sievietes, bet, ja pie varas ir vīrietis, ar to jārotājas viņa sievai. Pēc Viktorijas nāves briljantu iestrādāja karaliskajā kronī kopā ar vēl 2800 mazākiem briljantiem. Ar šo kroni rotājās karaliene māte Elizabete, kura paspēja nosvinēt savu 102. dzimšanas dienu! Savukārt Elizabete II pie varas ir jau 65 gadus – ilgāk nekā jebkurš cits monarhs Lielbritānijas vēsturē.
Varbūt tomēr Koh-i-Noor dimantam piemīt kāda īpaša enerģija?
Mūsdienās tas ir noslīpēts līdz ir 105,6 karātiem (21,6 grami), un tā vērtība tiek lēsta vairāk nekā viena miljarda eiro apmērā.
