Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Parasti, runājot par invalīdu vajadzībām, tiek aplūkoti praktiski jautājumi, kas saistīti ar funkcionēšanu un pārvietošanos. Dominējošās emocijas nereti ir bezcerības izjūta un žēlums. Latvijā invalīdi salīdzinājumā ar citām ekonomiski attīstītākām valstīm joprojām ir visai izolēti. Iemesls tam ir ne tikai fiziskās barjeras, bet arī šķēršļi mūsu domāšanā un attieksmē.
Cilvēkiem ar invaliditāti līdz ar bioloģiskas funkcionēšanas un pārvietošanās vajadzībām ir nepieciešama arī intimitāte un fiziska tuvība.
Tai nevajadzētu būt luksusa lietai cilvēkiem, kam dzīvē kādā mērā nav paveicies. Erotika un vēlme savienoties ir ārkārtīgi būtiska mūsu cilvēciskās dabas daļa. Seksuālās tiesības ir cilvēktiesības, un seksuālā veselība ir daļa no indivīda vispārējās veselības.
Reiz skatījos kādu, šķiet, Īrijā filmētu televīzijas diskusiju raidījumu par invaliditātes un seksa tēmu. Kāda māte savam nedziedināmi slimajam dēlam bija izsaukusi prostitūtu, un vienīgais, ko viņa nožēloja, bija tas, ka viņa to nebija darījusi jau ātrāk. Raidījumā bija diskusija par to, vai ir pareizi legalizēt prostitūcijas pakalpojumus, lai invalīdiem būtu brīva pieeja savu seksuālo vajadzību īstenošanai. Vieni bija par, citi oponēja, baidoties, ka tas radītu negatīvu skatījumu uz invalīdiem kā grupu kopumā, kā arī pastiprinātu priekšstatu, ka šiem cilvēkiem nav it nekādu cerību atrast partneri, tikt iemīlētiem un piedzīvot tuvību.
Prātā palicis ne tik daudz raidījums un tā tēma ar visiem tās delikātajiem aspektiem, bet gan kāds jauns cilvēks no auditorijas. Viņš atļāvās izteikt viedokli, ka invalīdiem vispār neesot jānodarbojas ar seksu! Kāpēc? «Vienkārši viņiem labāk to nedarīt,» jaunietis atļāvās teikt, izpelnoties apkārtējo sašutumu par klajo diskrimināciju. Invalīdi taču neizvēlējās paši savas slimības vai ķermeni, kas funkcionē nepilnvērtīgi. Uzdodot šo jautājumu invalīdiem pašiem, izkristalizējās atziņa, ka ir jābūt izvēles iespējām. Dažiem izdodas atrast dzīvesbiedru vai seksuālo partneri, kas ar prieku stājas seksuālos kontaktos, un tas ir brīnišķīgi! Taču tiem, kam tas neizdodas, var palīdzēt seksa surogāti jeb terapeiti un īpaši kvalificēti seksa darbinieki.
Vairākās Eiropas Savienības valstīs prostitūcija ir likumīga un noregulēta. Latvija teorētiski ir viena no šīm valstīm. Vai tas ir palīdzējis mūsu invalīdiem kļūt seksuāli apmierinātākiem un laimīgākiem? Vides pieejamības eksperts Aigars Bolis no invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons apstiprināja, ka seksualitātes tēma invalīdiem vienmēr ir bijusi aktuāla. Par to beidzot ir pienācis laiks uzsākt diskusiju. Aigars atzīst, ka Latvijā seksuālo surogātu pakalpojumi nav normāla prakse, jo ne sociālā sistēma, ne sabiedrība tam neesot gatava. Pēc viņa domām, šāda veida pakalpojumus drīkstētu piedāvāt tikai kā piedevu nopietnam un sistemātiskam sociālajam darbam, un šim pakalpojumam nevajadzētu ieņemt tikai un vienīgi fiziskas tuvības formu.
Manuprāt, runājot par invalīdu seksualitātes aspektu, nevajadzētu aizmirst viņu ievainojamības pakāpi. Sekss ne vienmēr var būt drošs, patīkams, vajadzīgs vai labprātīgs. Jāatceras, ka šī cilvēku grupa atsevišķos gadījumos var būt arī īpaši pakļauta, piemēram, noziedzīgu tieksmju apmierināšanai. Tos, kam cilvēki ar invaliditāti ir seksuāls fetišs, žargonā sauc par chairchaser jeb krēsla dzenātāji. Tas ir bīstami, ja tieksmes īpašnieks invalīdu uztver kā objektu un neņem vērā viņa vēlmes.
2012. gadā britu televīzijas kanāls Channel4 sāka demonstrēt dokumentālās filmas Randiņiem nepiemērotie (The Undatables) sērijas. «Daži iemīlas viegli, citiem tas var būt sarežģītāk,» tāds ir autoru moto TV šovam, kurā tiek sekots līdzi pieaugušiem cilvēkiem ar dažādām garīgām un fiziskām kaitēm. Tādas sociālo kontaktu organizācijas un iepazīšanās aģentūras pieaugušajiem ar garīgās attīstības traucējumiem kā Stars in the Sky aktīvi piedalās šova veidošanā, atlasot potenciālos pārus publiskajiem randiņiem. Sākotnēji to visu apvija skandaloza aura. Skatītāji bija ieintriģēti. Cilvēki ar Aspergera, Dauna vai Tureta sindromu, punduri un cilvēki ratiņkrēslos – visi grib iet uz randiņiem. Daudzu izpratnē Channel4 šovs bija pelnījis pārmetumus par to, ka viņi ekspluatē sabiedrības nelaimīgos savu reitingu celšanai. Taču tagad pierādījies, ka šajās sērijās drosme, humors un patoss ir dominējošās emocijas. Pērnā gada nogalē šovs popularitātes ziņā tika nominēts BAFTA (Britu Kino un televīzijas mākslas akadēmijas) balvai. Daži šova varoņi kļuvuši gandrīz vai par vietējā mēroga slavenībām, citi, pateicoties šovam, ir apprecējušies un radījuši pēcnācējus.
Neskaitāmas godalgas ieguvusī Džeimsa Mārša jaunākā filma Teorija par visu ir tikai viena no tām, kas pieskārusies paralizēta cilvēka privātās dzīves un seksualitātes jautājumiem. 2007. gadā režisors Džūlians Šnābels uzņēma filmu pēc paralizētā franču žurnāla Elle redaktora Žana Dominika Bobī autobiogrāfijas motīviem Skafandrs un tauriņš (The Diving Bell and the Butterfly). Arī tas ir aizkustinošs stāsts – slavas dziesma gara izturībai un neatlaidībai, kurā būtisku lomu spēlē tieši intimitāte ar pretējo dzimumu. Taču nozīmīgākais ekranizējums par invaliditāti un seksu noteikti ir amerikāņu drāma Sesijas (The Sessions) – patiess stāsts par paralizētu pusmūža vīrieti, kas nolemj algot profesionālu seksa surogātu, lai beidzot zaudētu nevainību un piedzīvotu dzimumaktu ar sievieti. Stāsts ir ārkārtīgi emocionāls, pilns ar dilemmām un morālām pretrunām, kuras beigās tiek atrisinātas. Fiziska svētlaime tiek piedzīvota, un tā ir daļa varoņu garīgās un emocionālās izaugsmes ceļa. Ieguvēji ir visi.
Kur teikts, ka sieviete punduris nevar uzvilkt seksīgu korseti, tīkliņzeķes, augstpapēžu miniatūrkurpītes, uzlēkt uz maza mocīša un, izaicinoši kūpinot cigareti un blisinot lielās acis, uzrūcināt uz naktskluba skatuves?
Tieši tā arī izdarīja Selena Luna – leģendāra amerikāņu aktrise, modele un burlesku šovu zvaigzne. Zālē nekavējoties atskanēja sajūsmas spiedzieni un ovācijas. Tas ir kas vairāk par erotisku priekšnesumu ar skaistu dejotāju. Selena ir personība. Viņas sīkajā ķermenī mājo liels gars kopā ar nevaldāmu seksuālo enerģiju. Augumā mazās sievietes lielā apetīte uz seksu esot iekodēta viņas DNS mantojumā no latīņamerikāņu priekštečiem. Selena atklāti raksta un joko par saviem mežonīgajiem piedzīvojumiem ar pretējo dzimumu. Izklaidējošā veidā viņa izklāsta visus auditoriju interesējošos aspektus par fizisku tuvību ar punduri. Humors ir viņas lielais trumpis, ko viņa vienmēr izspēlē ar eleganci. Selenas priekšrocība, piemēram, esot orālais sekss, jo viņa vēsi varot pienākt pie sava partnera un to viņam sniegt, nesaliecoties desmit kūkumos. Toties pozu 69 viņai nu nekādi neizdodoties īstenot. Lai nemaz nemēģinot.
2012. gads bijis nozīmīgs arī kādam spožam, Latvijā dzimušam, šobrīd Lielbritānijā dzīvojošam taurenim – modele, dziedātāja, dziesmu tekstu autore Viktorija Modesta kā Sniega karaliene atvēra un izvicināja spārnus Londonas paralimpisko spēļu ceremonijā. Viņai ir spēcīgs, spilgts un izaicinoši seksuāls tēls – par spīti (vai varbūt pateicoties?) savai invaliditātei. Māksliniece savas kājas protēzes, kuru dizains, starp citu, variē no neitrāla līdz pat futūristiskam, maina, apspēlējot savu invaliditāti. 2013. gada decembrī Viktorija uzstājās Lielbritānijas talantu šova X-Factor finālā, kurš tika pārraidīts ITV Channel4 televīzijā. Britu nācija tika iepazīstināta ar viņu kā ar pirmo popzvaigzni, kam amputēta kāja. Tagad jaunā māksliniece ir daļa TV kanāla kampaņas Piedzimis riskants, kurā viņa ar savu dziesmu Prototips uzstājās miljoniem skatītāju priekšā. Pārliecinoši maršējot pa skatuvi erotiskā tērpā, klaudzinot savu smailo (kā nagla) protēzi, viņas tēls nenoliedzami paliek atmiņā.
Videoklips, kur viņas protēze izstaro gaismu, jau ir paspējis izpelnīties sazvērestības teorijas piekritēju aizdomas par iesaistīšanos iluminātu nākotnes bionisko cilvēku popularizēšanā. Kampaņas Piedzimis riskants devīze ir – «Aizmirsti visu, ko līdz šim esi zinājis par invaliditāti!». Interesanti, ka arī jaunajā spiegu un sazvērestības komēdijā Kingsman: slepenais dienests vienā no galvenajam lomām ir personāžs ar amputētām kājām. Reālajā dzīvē aktrise un dejotāja Sofija Boutella nav invalīde, taču šajā filmā viņas varone Gazele ir izteikti seksuāla un veikla sliktā meitene ar elastīgiem metāla asmeņiem kāju lejasdaļā. Šie asmeņi ir varones priekšrocība – tie izskatās futūristiski, seksuāli un dod viņai spēju, augstu lecot, eleganti un šerpi lidojumā graizīt visus uzbrucējus. Protams, ceļš uz glancētu pārcilvēka imidžu invalīdiem nav bijis rožu lapiņām kaisīts. Tas ir kas jauns, un tā ir sava veida galējība. Paralimpieši ar savu dzelžaino gribu ir mūsu reālie supermeni. Taču visiem invalīdiem nav lemts dzīvē izpelnīties sabiedrības wow!, un arī tas ir tikai normāli. Nekur nav teikts, ka seksa olimpiādē visiem jāizcīna zelta medaļa. Kādam sekss ir mežonīgs lēciens fiziskajā dimensijā, citam tas būs visai neparasts ceļojums saskaņā ar katra individuālajām iespējām.
Raksts publicēts žurnālā Klubs 2015. gada 4. numurā.
