Mikroķirurgs Olafs Libermanis par krievu militāro medicīnu

Бардакс

Uz Maskavu mēs lidojām ar krievu aviokompāniju, kuru raksturoja trīs pazīmes: ēst deva par velti, pilots diezgan pārliecinoši ņēma virāžas – SAS tā nedara – un, ja pareizi sapratu, šasijas statnei bija bojāts amortizators. Ar milzu troksni un vibrāciju atvērās riteņa lūka. Braucot pa skrejceļu, varēja just, ka ritenis kārtīgi met. Pats būdams pilots, jutos neomulīgi, tāpēc, izkāpjot tehniķim vaicāju, vai nevajadzētu pārbaudīt šasiju, uz ko viņš atbildēja ar vienaldzīgu un strupu – pofig. Mēs divas stundas pavadījām lidostā, stāvot rindā un gaidot pasu kontroli. Tas bija lielākais bardaks, kādu lidostā esmu piedzīvojis. Iedomājies milzīgu pūli, kurš ļoti lēni kustas kaut kādā virzienā. Kad pagājusi pusstunda, atskan bļāviens ar paziņojumu, ka Krievijas pilsoņus apkalpo otrajā stāvā un trešā daļa atbraucēju metās turp.                                                                        

Otro stundu, stāvot rindā, jau vadīju lielā azartā. Cilvēku pūlis spiedās uz priekšu. Kāda nenosakāmas tautības metru piecdesmit gara un tikpat plata dāma mani atspieda no ceļabiedrēm – sievas un meitas. Sāku cīnīties, lai atgūtu pozīcijas. Pretējā gadījumā ar savām ziemeļnieka manierēm paliktu tur stāvam vēl ilgi. Es izstrādāju taktiku – ar mikrokustībām pārnesu svaru, aizliekot elkoni priekšā kazaham, kurš bija galvas tiesu garāks. Tad pārbīdīju plecu, pārnesu svaru uz labo kāju, ar nelielām, nemanāmām kustībām mērķtiecīgi aizbīdījos viņam priekšā. Tad pirms viņa stāvošais pacēla somu, izveidojās tukšums, kurā iebīdīju meitu. Nu es jau stāvēju ar puskorpusu priekšā kazaham un kreisajā pusē atspiedu dāmu ar Mustafas saldumu tirgotavas maisiņu, atbrīvojot vietu sievai. Tā bija lieliska cīņa!      

Maskava ir mainījusies. Tā vairs nav tāda kā 2001. gadā.

Citi lasa

Lauma Lapsa

Pazudis bez vēsts

«Nedrīkstu meitai teikt, ka mamma vairs neatnāks.» Atklāta saruna ar pazudušās Annas Jansones vīru

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Kristīne Vilīte

Lietuviešu virtuve

Kā mājās uztaisīt garšīgus cepelīnus? Recepte soli pa solim un padomi.

Pilnīgi jaunas ielas, gaumīgas stikla un betona ēkas. Apkārt tīrs un kārtīgs. Vairs nemana tos miličus ar alkoholisma pēdām sejā. Turklāt būvdarbi pilsētā notiek bez mitas. Tos veic tadžiki. Es cēlos sešos no rīta, un viņi jau strādāja. Kad vienpadsmitos vakarā gāju gulēt, viņi arvien vēl strādāja. Redzētie Lexus un Land Rover izskatījās pēc Fiat 500, jo Maskavas ielās dominēja amerikāņu un japāņu lielie džipi. Agrāk Domodedovas lidostu izmantoja iekšējiem reisiem, un, maigi izsakoties, tā bija totāla miskaste, pilna ar apšaubāmiem tipiem. Tagad nevari saprast, kur esi piezemējies – Maskavā vai Barselonā.      

Ienākot viesnīcā, ikreiz jāiziet cauri detektoram, bet mantas caurskata rentgens. Tāda pati kontroles sistēma bija arī kongresā, kur šis process aizņēma teju stundu.                                                                                     

Pretēji baumām atskārtu, ka Krievijā mikroķirurģija nav mirusi. Tur joprojām strādā komandas, kas, iespējams, nedarbojas pēc jaunākajiem standartiem, bet nav zaudējušas degsmi. Darba materiālu viņiem piegādā militārā sistēma. Un te sākas stāsts par armijas medicīnu un modernajiem ieročiem.

Nākamā lapa