Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nobučoja uz pieres kā vecaistēvs
«Ar atteikumu jeb, pareizāk sakot, skaidru robežu novilkšanu pirms vairākiem gadiem sākās attiecības ar manu tagadējo vīru. Iepazināmies «Koijotos» un gandrīz visu nakti pavadījām diezgan kaislīgās dejās. Man viņš iepatikās jau pirmajā acumirklī, un arī dejā ļāvu viņam to manīt. Vismaz tā man šķita. Bet tajā pašā laikā skaidri norādīju savas robežas. Kad viņa rokas slīdēja tālāk, nekā vajadzētu, uzšāvu un teicu, ka «nekā tāda nebūs», jo neesmu «tāda». Man viņš pārāk patika, lai tik viegli dotos rokās. Negribēju būt tik vienkāršs medījums. Bet īstenībā klusībā pie sevis jau iedomājos viņu savā guļamistabā.
Mēs dejojām gandrīz līdz pēdējai dziesmai. Kad apsargi jau sāka dzīt pa mājām, viņš pieteicās mani pavadīt. Toreiz dzīvoju padsmit minūšu gājienā no «Koijotiem». Pa ceļam pārsvarā klusējām. Nezinu, ko domāja viņš, bet es lielāko ceļa daļu prātoju, kā beigsies šī nakts un kā es pamodīšos no rīta. Biju satraukusies, tā patīkami satraukusies. Kad nonācām līdz manai mājai, biju pārliecināta, ka viņš pa ceļam būs izdomājis veidu, kā tikt augšā līdz manai guļamistabai. Bet ko izdarīja viņš? Nobučoja mani uz pieres kā vecaistēvs un pateica «arlabunakti»! Toreiz padomāju, ka viņš ir pilnīgs lohs. Vai tad dejas laikā neko nebija uztvēris? Vēlāk jau sapratu, ka viņš ļoti labi zināja, ko dara. Man tajā laikā bija nedaudz pāri 20, viņam gandrīz 40. Vecais buks bija nolēmis mani pārmācīt.»
Manu spēli nesaprata
«Tagad savos 50 gados varu atzīt, ka par laušanos un vīriešu «čakarēšanu» dzīvē esmu samaksājusi diezgan daudz. Jaunībā par vīriešu uzmanību nesūdzējos. Spietoja apkārt visādi, bet viens bija tāds nopietnāks. Sauksim viņu par Arni. Man arī viņš ļoti patika. Mēs skaitījāmies pāris, līdz pienāca brīdis, kad viņam bija jāiet armijā. Gribēja mani precēt, bet es uzreiz nepiekritu. Vienmēr biju mācīta nepalikt pēdējā ballē un uzreiz neteikt vīrietim «jā». Gribēju, lai pacīnās, tāpēc atbildēju, ka precēsimies, kad pārnāks no armijas. Kad viņš atgriezās, jau pirmajā vakarā taisnā ceļā gribēja braukt pie manis. Bet es toreiz atkal sāku savu spēli: «Ko tad tu uzreiz te skriesi? Labāk ej satiecies ar draugiem.» Negribēju izrādīt, ka es pēc viņa baigi tvīkstu. Pati, protams, biju pārliecināta, ka tāpat atbrauks. Un tad es vēl varētu uzmest lūpu: «es taču teicu, lai uzreiz nebrauc!» Baigi biju izdomājusi, kā mēs visādi izpildīsimies. Bet viņš ņem un neatbrauc! Tiešām aizgāja sākumā tikties ar draugiem, un pie manis atbrauca tikai nākamajā dienā. Ar rozēm. Es tās rozes paņēmu un pa vienai aplauzu visas galviņas. Atdevu to slotas kātu un pateicu: «Staigā. Nekā te nebūs!»
Viņš apprecējās ar citu. Es arī satiku citu vīrieti – uzstājīgāku, kurš vienmēr darīja to, ko iedomājās. Man bija vieglāk viņam pakļauties, nekā paskaidrot, kādēļ «nē». Apprecējāmies, piedzima divas meitas, bet pēc kāda laika viņš sāka lietot alkoholu. Un man patiesībā joprojām patika Arnis. Viņš tikmēr bija kļuvis par Saeimas deputātu. Arī Arnim pirmajā laulībā īsti neveicās. Viņš atkal atrada ceļu pie manis. Sākām tikties un pēc kāda laika viņš teica, lai šķiros. Viņš darīs tāpat. Precēsimies. Bet es atkal teicu «nē». Ar domu – lai viņam mani gribētos vēl vairāk. Laikam pati arī negribēju uzņemties to atbildību. Bet viņš manu atteikumu uzņēma sāpīgi un nekas nesanāca. Tagad Arnis ir precējies ar citu, bet man ir «sačakarēta» dzīve. Savām meitām nemācu tā, kā reiz mācīja mani – ka ir jālaužas un jāsaka «nē», «lai pacīnās.» Ir jāatrod vidusceļš. Protams, vīrietim pirmajam ir jāļauj atklāt jūtas, bet, ja tev viņš arī patīk, tad nevajag to latviešu iztaisīšanos… Kad trīsreiz aicina nākt pie galda, bet sēsties drīkst tikai trešajā. Tad paliksi neēdis! Sakot «nē», ir jārēķinās, ka vīrietis var nezināt, kādu spēli tu spēlē.»
Tas jau kļūst maniakāli
«Mans «nē» parasti arī nozīmē «nē». Bet vīrietis, ar kuru netiekos jau vairāk kā gadu, atsakās to saprast – joprojām mēdz pienākt īsziņas, vēstules «feisbukā». Viņš ik pa laikam cenšas par sevi atgādināt, lai gan es neizrādu nekādu interesi. Toreiz ar viņu pat tās īsti nebija noformulētas kā attiecības. Bet mēs regulāri tikāmies, bija sekss. Pieļauju, ka tagad viņš tā uzvedas, jo iepriekš mūsu starpā bija dažas situācijas, kad mans «nē» beigās izrādījās «jā». Piemēram, attiecībā uz seksu sākumā teicu «nē, es ar tevi negulēšu», taču pēc mirkļa viss notika. Lai gan nevarētu teikt, ka arī tad mani «nē» tika ņemt vērā. Viņš rīkojās diezgan brutāli, bet tajā situācijā arī es pati to vēlējos, ļāvos tam. Ja cilvēks tev patīk un tu viņu fiziski iekāro, tad prāts vienkārši izslēdzas. Tā ir kaislība. Kāpēc tad saku «nē», ja patiesībā domāju «jā»? Tas ir diezgan klasiski… Laikam pašlepnums. Iespējams, mēģinām tādā veidā celt savu vērtību… Viņš, visticamāk, uzskata, ka arī tagad no manas puses tā joprojām ir koķetēšana. Tāda pati, kā sakot «nē, es ar tevi negulēšu.» Bet tagad ir pilnīgi cits konteksts. Mēs vairs netiekamies, un es biju tā, kas ierosināja visu izbeigt. Domāju, ka šis cilvēks daudzās situācijas nejūt sociālo vidi, robežas. Ja grib kaut ko panākt, tad to arī dara, nesaprotot, ka citiem tas var būt nepatīkami. Tā vairs nav vīrišķīga uzstājība. Tas jau ir kļuvis nepatīkami, pat maniakāli.»
Ar «nē» vīrieti testē
«Manā dzīvē kurvīšu došana šķietami nav aktuāls temats jau vairākus gadus, kopš esmu kopā ar savu vīrieti. Esmu apmierināta ar attiecībām, un par citām dēkām man nav nekādas intereses. Taču tas nenozīmē, ka no manas dzīves ir pazudis flirts. Joprojām pretējā dzimuma pārstāvjus uzlūkoju kā vīriešus un viņu uzvedību lielākoties vērtēju kategorijās «vīrišķīgs» vai «gļēvs». Pat tad, ja man par viņiem nav sievišķīgas intereses. Tas pats arī attiecas uz svešinieku mēģinājumiem ar mani iepazīties. Mans «nē» jau pirmajā brīdī nozīmē «nē,» taču es vienmēr ar lielu interesi vēroju, kā vīrietis uz to reaģē. Protams, man kā sievietei ir glaimojoši, ja ar mani mēģina iepazīties drosmīgā veidā. Bet ar to nav gana, lai nejaušo svešinieku uzskatītu par vīrišķīgu. Pa īstam to var novērtēt tikai redzot, kā viņš reaģē uz atteikumu. Pirms dažām nedēļām pie viena no Rīgas lielākajiem krustojumiem gaidot zaļo gaismu un runājot pa telefonu, manu sarunu pārtrauca kāda nekaunīga svešinieka jautājums: «Ar ko tu tur runā?» Tas mani paņēma uz pauzes, nedaudz pat izbiedēja. Pēc mirkļa attapusies, atbildēju, ka runāju ar savu mammu. «Āāāā.» Pagāja apmēram 15 sekundes, līdz viņš izdomāja nākamo gājienu: «Varu tavai mammai pavaicāt, vai drīkst iepazīsties ar viņas meitu?» Tai brīdī man sāka kļūt interesanti. Smiedamās atbildēju, ka, visticamāk, tas nebūs iespējams, jo tā patiešām arī bija. Tomēr šo saspēli biju ar mieru turpināt, vismaz kamēr sagaidītu luksoforā iedegamies zaļo gaismu. Bet viņš, pretstatā sākotnējai bravūrai, tajā brīdī sapļuka kā gaisu izlaidis balons un atlikušo gaidīšanas laiku blenza tālumā, izliekoties, ka šī saruna nemaz nebija sākusies. Savukārt man saglabājās nepatīkama pēcgarša. Protams, tā bija nenopietna spēle, jautra dzīves etīde bez tālejošām sekām. Tomēr šādas sievišķās un vīrišķās enerģijas apmaiņas notiek nepārtraukti, un, protams, patīkamāk tādās nejaušās saspēlēs ir iesaistīties ar īstiem vīriešiem. Ar tādiem, kuriem, drosmīgi uzrunājot sievieti, ir arī plāns B gadījumam, ja tiek saņemts atteikums. Esmu diezgan droša, ka brīvām sievietēm asprātīga un džentlmeniska atbilde uz viņas kurvīti var būt izšķiroša. Galu galā «nē» ir labs veids, kā daudzveidīgi notestēt vīrieti. Tāpēc, ļoti iespējams, ka pie pirmā «nē» viss tikai sākas.»
Izprieca bez turpinājuma
«Ir tāds cilvēku tips, kuriem vajag to, ko nevar dabūt. Un laikam vajag arī tās ciešanas, kas seko pēc tam. Ar vienu tādu es iepazinos kvalifikācijas celšanas kursos. Abi strādājām vienā jomā, tikai dažādos uzņēmumos. Kā jau tādos kursos mēdz notikt, apmainījāmies ar vizītkartēm. No manas puses tas tiešām bija profesionāli, jo man jau bija attiecības un es nebiju jauna vīrieša meklējumos. Bet pēc tam darba e-pastā regulāri sāka pienākt dzeja. Protams, sievietei glaimo, ka kāds par viņu visu laiku domā, stāsta, ka viņa ir skaista un gudra. Bet es uz šiem e-pastiem parasti atbildēju divos sausos teikumos. Ar tādu pašu intensitāti tas turpinājās apmēram gadu, līdz manā privātajā dzīvē iestājās krīzīte, un es izdomāju: «tuvojas Ziemassvētki – kāpēc gan neiepriecināt kādu noskumušu vīrieti, kurš mani grib un gaida?» Teicu viņam, lai notiek! Mēs pavadījām kopā nedēļas nogali, kas man drīzāk bija vajadzīga, lai kaut ko saprastu, noriskētu… Līdzīgi kā citi lec ar gumiju vai kaut ko sev uztetovē, man bija šāds galvu reibinošs pasākums, kam turpinājumu es neredzēju un arī negribēju. Galu galā esam pieauguši cilvēki, nav jau nekāda pirmā mīla. Tas notika, un viss. Ja satiekamies uz ielas – sasveicināmies, varam arī iedzert kafiju, bet neko vairāk. Man šķita, ka vīrieši vēl jo vairāk ir sajūsmā par šādu iespēju bez jebkādām saistībām. Bet viņš domāja citādāk – uzskatīja, ka viņa dzīve ir sagrauta un ka mans «nē», runājot par kaut kādu turpinājumu, ir tikai koķetēšana. Tika izdomāti visādi veidi, kā parādīt, cik ļoti viņš cieš. Bet mani tas tikai vēl vairāk aizkaitināja. Iespējams, viņš bija salasījies visādus attiecību padomus no sērijas: «Ja sieviete saka «nē», tad viņa patiesībā saka «varbūt». Ja saka «varbūt», tad saka «jā». Bet, ja viņa saka «jā», tad viņa vairs nav nekāda meitene.» Realitātē ir tā – jo sievietei lielāka dzīves pieredze, jo drīzāk viņas «nē» ir «nē» un «jā» ir «jā.» Laikam mans «loveris» nespēja pieņemt atteikumu, jo tas kaut kādā ziņā vīrieti iznīcina. Domāju, ka daudzas sievietes bieži arī pasaka «jā» tikai tāpēc, lai nesāpinātu vīrieti.
