• Fotostāsts par beznosacījuma draudzību: Vīrietis un suns

    Mājas mīluļi
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    26. augusts, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Aiga Rēdmane
    Par to, ka suns ir viens no ģimenes, šaubu nav. Un katram savs suns šķiet visskaistākais. Trīs suņu īpašnieki stāsta, ko viņiem nozīmē suns un kā viņš pamainījis ikdienas paradumus.

    Edijs Eihmanis

    Kafejnīcas Kolekcionārs īpašnieks, greihaunda Diktators saimnieks.

    Foto: Aiga Redmane
    Foto: Aiga Redmane
    Suns ir superīgākais un labākais, kas manā dzīvē noticis. Vienmēr esmu zinājis, ka gribu tādu lielu zirgu. Kad sāku interesēties par greihaundu, sapratu, ka, neskatoties uz lielo izmēru, šis suns ir ļoti piemērots man. Jo viņš ir draudzīgs, neko bez iemesla negāž un ļoti mīl komfortu – pagulēt dīvānā. Man jau gribējās pelēku suni un nekādā gadījumā ne plankumainu kā tīģeri. Bet tieši tādu es dabūju, jo tas bija vienīgais suņu puika, kas bija palicis pāri šīs šķirnes suņu audzētājai Igaunijā. Bet, kā man teica, – «ne jau pēc krāsas izvēlas suni».

    Diktators ir ļoti inteliģents – no rītiem nemodina mani, bet gaida, kad es piecelšos un izdzeršu rīta kafiju. Brīvdienās viņš guļ pat līdz divpadsmitiem.

    Kā suns izmainījis manu dzīvi? Kā jau diktators, paņēmis sev visu, ko vien var paņemt (smejas).

    Bet, ja man jāsaliek pa plauktiņiem, kas svarīgāks – ģimene vai karjera, tad Diktators ieņem stabilu vietu virs darba. Viņš ir manu privilēģiju saraksta augšgalā.

    Ja kādam trūkst pašpārliecības par sevi un trūkst komplimentu ikdienā, tad jāizvēlas greihaunds. Jo neviena pastaiga parasti nepaiet bez apkārtējo noelšanās – cilvēki uz ielas atskatās, pat mašīnas apstājas krustojumā un šoferi pavada viņu ar skatienu. Bet ir jau arī, uz ko skatīties, – slaids, tievs, garām kājām.

    Ko Diktators pārņēmis no manis? Pīpēšanu (smejas).

    Jo viņš ir iemācījies paņemt kociņu vertikāli – tieši tā kā es cigareti. Tad izskatās, ka viņš pīpētu. Viņam patīk visu darīt tā kā viņa vadonim (respektīvi, man). Diktators ir pamainījis manu dienas kārtību.

    Viņš neļauj man aizsēdēties līdz trijiem naktī un nākt mājās ar dziesmu un deju. Jo mums ir stundu garas pastaigas no rīta un vakaros pa Ziedoņdārzu. Vēl Diktators mani ir atbrīvojis no panikas – vairs no rītiem neskrienu pa galvu pa kaklu uz darbu. Visus dienas darāmos darbus pārdomāju, kamēr abi pastaigājamies.

    Roberts Koļcovs

    Grafiķis, takša Tobja saimnieks.

    Foto: Aiga Redmane
    Foto: Aiga Redmane

    Suns mājās ir kā vēl kādas būtnes intelektuāla klātesamība. Manā dzīvē iepriekš ir bijuši trīs takši, Tobis, garajā vārdā Tobiass, ir ceturtais. Tobis ir nenormāli skaists – ar Latgales ebrejam līdzīgu līku degunu. Viņš bija palicis metienā pēdējais, un saimniece ļoti uzmanīgi teica:

    «Viņš mums ir tāds īpatnējs, tāds drusku emo, bet mākslinieku ģimenē varētu iederēties.»

    Tobis ir diezgan drosmīgs suns, jo viņam nav problēmu pastāvēt par sevi, ja pretī gadās lielāka izmēra eksemplārs. Bet vienlaikus viņš ir arī ļoti jūtīgs, šausmīgi pakļāvīgs, pazemīgs un bailīgs. Tas mani – skaļu un iekšēji samērā agresīvu cilvēku – tracina. Ja, būdams nikns uz kādu cilvēku, varu nonākt arī līdz klopei, tad mazais suns gan mani nobremzē. Jo kā es – tāds liels cilvēks – lamāšos uz sunīti vai, nedod Dievs, vēl roku pacelšu?! Iespējams, Tobis ir atsūtīts tāpēc, lai remdētu manas dusmas.

    Man pat reizēm šķiet, ka viņam ir depresija. Jo brīžiem viņš sāk vilkties arvien lēnāk, lēnāk un galu galā apstājas pavisam. Savā divu gadu vecumā viņš mēdz uzvesties kā vecs suns. Mans iepriekšējais taksis Maksis, kas vairāk bija cilvēciņš nekā suns, mierīgi tipināja pāri maniem mākslas darbiem, kas bija nolikti uz grīdas. Tobis to nekad nedara, viņš ir ļoti uzmanīgs.

    Man personīgi baigi patīk, ka suns mani piespiež iziet ārā no dzīvokļa. Jo tā es dienām varētu zīmēt darbnīcā un vispār nekur neiet. Tobis mani disciplinē.

    Kad mūsu bērni vēl dzīvoja ar mums kopā, bija brīži, kad neviens nevienu negribēja ne dzirdēt, ne redzēt, un tad tieši suns visus savilka kopā. Tāpēc, ka tādos mirkļos tikai pie viņa gribējās pieiet, samīļot un parunāties.

    Man ir bijis dzīvē divu gadu bez suņa posms, un varu teikt, ka dzīve tad kļūst pilnīgi citāda. Tāda kā ne tik pilnīga.

    Rolands Puhovs

    Stratēģijas aģentūras White Label vadītājs, suņa Darko saimnieks.

    Foto: Aiga Redmane
    Foto: Aiga Redmane

    Darko ir bezšķirnes suns, taču viņa atzarā ir stāvējis klāt labradors. Viņš nav tik drukns kā labradors un mazliet mazāks augumā, bet ārkārtīgi skaists. Turklāt nenogurdināms. Nekad viņu neesmu redzējis piekusušu vai čīkstošu.

    Darko es paņēmu no dzīvnieku patversmes Labās mājas Juglā. Gadu veco Darko satiku uzreiz pēc kastrācijas operācijas, tādu miegainu un mierīgu. Taču, kad pārvedu viņu uz dzīvokli, sāku saprast, kāpēc viņu, iespējams, pameta vai nemeklēja iepriekšējie saimnieki.

    Darko gadu grauza visu, ko vien varēja, – mēbeles, apavus, brilles, elektrotehniku.

    Bet tad es sāku Darko trenēt pie kinologa, lai iemācītu viņam mieru un pašapziņu un radītu viņā pārliecību, ka saimnieks nekur nepazudīs. Tagad Darko ir četrarpus gadu, un viņš ir daudz pašpārliecinātāks. Darko ir ļoti maigas dabas – viņam patīk pienākt klāt, pieglausties, ielikt galvu klēpī. Domāju, ka mēs esam līdzīgi, jo kaut kādos brīžos abi varam būt ļoti šerpi, bet kopumā tomēr – diezgan jauki. Darko dzīvē ienākot otrajam saimniekam – Sintijai, viņš kļuvis vēl jaukāks, mīlīgāks un vairāk mīlēts.

    Bet vārdu viņš ieguva, pateicoties filmai Donnie Darko. Vēl serbu valodā vīrieša vārds Darko nozīmē dāvana. Un viņš arī ir mana dāvana. Darko mani diezgan daudz glābj no manis paša. Jo es nevaru atbraukt vakarā mājās un būt uztraukts, aizkaitināts vai dusmīgs un visas savas negatīvās emocijas pārnest uz viņu.

    Darko mani piespiež savākties, sakārtoties, būt laipnākam un mierīgākam.

    Suns dod tīras, neviltotas emocijas katru dienu, un tās pasaulē, kur to trūkst, ir nenovērtējamas.

    Darko ir savs instagrama konts @darkodoggo, kurā viņš izsaka dažādas domas. Mēs Darko uztveram kā pieaugušu, nopietnu personību. Viņš, tāpat kā mēs, domā par mīlestību, dzīves jēgu. Un, iespējams, ja viņš lasītu, viņa mīļākais domātājs būtu Marks Aurēlijs.

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē