Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Aiz neko darīt
«Atkopšanās pēc operācijas nav nekas traģisks, ja pats esi uz kājām un tiec ar sevi galā. Ko tikai cilvēkiem neizgriež, un viņi dzīvo, bet man jau tikai plaušu gabaliņu noņēma! Katru gadu eju uz pārbaudēm – tfu, tfu, viss kārtībā! Vai tagad ikdienā ir kādi ierobežojumi? Nu, protams, nedrīkst pīpēt, bet šo aizliegumu es… pārkāpju. (Smejas.) Gribas! Šad tad katru dienu gribas uzsmēķēt. Dakteris jau par to ir dusmīgs, bet es citādi nespēju… Mana stila dziedātājam pīpēšana netraucē dziedāt, aparatūra var izvilkt. Taču ar fonogrammu koncertos nedziedu, tikai dzīvajā!
Ja pavisam atklāti, tad ne kā dziedātājs, ne kā cilvēks vairs nejūtos tā kā pirms operācijas. Enerģijas man pietiek, bet nevaru to izlietot, kā gribētos. Nevaru skriet un ātri iet, tad trūkst elpas un sākas aizdusa. Tāpēc esmu pieņēmies svarā, jo mazāk kustos. «Nevaru kā agrāk dziedāt stundu pēc kārtas.» Tagad pēc trijām četrām dziesmām jāatpūšas.
Bet kur man skriet? Es jau savu esmu noskrējis! Tagad tā pamazām pa dzīvi kustos…
Tagad saistībā ar pagājušu jubileju pošos koncertturnejai pa Latviju. Tomēr tas jau tāds izņēmums, mana aktīvā koncertdzīve ir beigusies. Saprotu, ka tas manā vecumā ir normāli, bet ziemā brīžiem ir garlaicīgi. Pasēžu pie datora un paspēlēju spēles, paskatos filmas, tomēr trūkst darāmā. Vasarās ir vieglāk – aizbraucu pie dabas, pamakšķerēju…
Mēs, Zvaigznītes puikas, turamies kopā: sazvanāmies, vai kāds nav aizgājis pie Dieva, satiekamies. Agrāk runājām par meitenēm, tagad – kā kuram ar veselību. (Smejas.)
Kaut gan par mani nu jau visur raksta: Grinbergs 70 gados pošas kāzām! Vai tā ir taisnība? Gan jā, gan nē. Es kaut kur neuzmanīgi izspļāvu, ka precēšos, un žurnālisti to uzķēra. Tagad daudzi smejas, ka man vecums nenāk viens. Bet kāpēc gan lai es neprecētos? Mēs jau septiņus gadus esam kopā, varam labi sadzīvot, abiem ļoti labi sapas, nekad nestrīdamies. Nu, pie putras grāpja varam apmainīties viedokļiem vai pakašķēties par to, kas uzvilkts mugurā. Taču to es neuzskatu par strīdēšanos.
Ruta ir gudra sieviete, ekonomiste, atraitne, viņai ir divi pieauguši dēli, krietni jaunāka par mani – piecdesmit trīs gadi. Kāpēc mums neprecēties? Juridiski sakārtot lietas un vasarā svaigā gaisā pie dabas uzrīkot svētkus. Taču datums vēl nav nolikts. Nav ko sasteigt! (Smejas.) Ja ne šo, tad nākamo vasaru…
Kad pēc sievas nāves paliku viens, kādu laiku šķita: nu gan darīšu, ko gribēšu, baudīšu brīvību. Bet – cik ilgi ar džekiem var staigāt pa Purvciemu, kur blakus Mēbeļu namam man ir dzīvoklis… Paziņas ierunājās, ka pazīst jauku sievieti, esot atraitne. Saku: iedod telefona numuru, aiz neko darīt piezvanīšu! Piezvanīju. Sākām runāt. Kad divas nedēļas pa telefonu bijām daudz sarunājušies, gāju uz pirmo randiņu. To sarunāju Gunāra Meijera kafejnīcā Tallina ielā. Abi ar Rutu iedzērām konjaku un atkal runājām… Tā mums viss sākās. Nu jau es dzīvoju pie Rutas, pārcēlos pie viņas uz Mangaļiem. Gan mani, gan viņas bērni mūsu attiecības labi uzņēma. Ruta prot saprasties ar cilvēkiem, un to jau otrs cilvēks jūt. Viņa mani, atklāti sakot, ir izlaidusi. (Smejas.) Aprūpē daudz. Es tagad nedaru to, ko varu un kādreiz darīju. Piemēram, vajadzētu dzīvokli iztīrīt, kamēr viņa darbā, bet es pa māju, taču noslinkoju… Manuprāt, viens var dzīvot jaunībā, ne jau manos gados. Vienam ir pārāk skumji…»
