Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vairs jau neatceros, kādu ironisku atbildi izmetu, bet to, ka prātā pazibēja doma – pietiek vien uzstāt, ka par sevi samaksāšu pati, lai nejustos sasaistīta, un vīrietim jau viss ir skaidrs.
Tā nebūt nebija vienīgā reize, kad esmu saņēmusi šādu jautājumu. Tāpat, šķiet, lielai daļai «skaidrs» ir tas, ka visas sievietes, kuras nodarbojas ar cīņu pašaizsardzības nolūkos, arī ir feministes. Vēl arī tās, kuras lasa spēcīgu sieviešu biogrāfijas. Kā gan lai adekvāti atbild uz jautājumu par jēdzienu, kuru, kā liekas, katrs definē pēc savas izpratnes un citām pazīmēm?
Mēģinājums atbildēt uz šo jautājumu vispirms sev pašai izrādījās sarežģītāks un daudzšķautņaināks, nekā sākotnēji likās. Vēsturiskie fakti vijas kopā ar mūsdienu ideoloģiskajiem, vispārpieņemtajiem domu pavedieniem. Vai feministes ir tās sievietes, kuras ar lepnumu pieņēma iespēju strādāt ražotnēs un palīdzēja celt lielo kapitālismu? To pašu, kura mūsdienu veidols formējies līdz ar industriālo revolūciju, kuru – neticami, bet fakts – organizēja un attīstīja vīrieši.
Citi lasa
Vai tas nozīmē, ka sieviešu vienlīdzības jautājums bija ērti izmantojams kā instruments, lai kāpinātu ražošanas apjomus un iegūtu darbaspēku, kurš gatavs strādāt par zemāku atalgojumu?
Urda jautājums, vai sākotnēji feminisma idejas patiesi strādājušas sievietes interesēs? Vienlaikus mierinu sevi ar atgādinājumu, ka sieviešu izglītības, mantojumtiesību un īpašumtiesību jautājumu sakārtošana gan ir devusi iespēju sievietēm saglabāt stabilitāti tajos brīžos, kad zudusi tēva vai vīra aizgādniecība.
Ideju par to, ka sievietēm ir tiesības lemt ne tikai par savu dzīvi, bet arī par valstiskiem jautājumiem, jaunā līmenī 19. gs. beigās pacēla Jaunzēlande, kur sievietes saņēma universālas vēlēšanu tiesības. Bija jāpaiet pusgadsimtam, lai šim precedentam sekotu citi – un balstiesības iegūtu sievietes Francijā un Itālijā.
Bet Šveicē – valstī, kuru bieži min kā piemēru daudzos jautājumos, – sievietes balstiesības ieguva tikai 1971. gadā. Kad par to domāju, emocionālā puse grib skaļi to dēvēt par netaisnību, bet vienīgais saprātīgais skaidrojums šķiet tas, ka partnerattiecības un ģimenes veido cilvēki ar līdzīgām vērtībām un uzskatiem, līdz ar to pastāv liela iespējamība, ka vienas ģimenes vīrietis un sieviete savu balsi vēlēšanās atdotu par vienu un to pašu politisko spēku.
Mazpadsmit gados pašpietiekamības sajūtu manī audzināja apziņa, ka ar daudziem darbiem spēju tikt galā bez vīrieša palīdzības, vai tā būtu malkas skaldīšana, pļaušana ar izkapti vai izlietnes cauruļu remonts. Tomēr jāatzīst, ka propaganda par visu varošo padomju sievieti mani nekad nav spējusi uzrunāt. Vai tiešām sievietes sapnis var būt strādāt par traktoristi kolhozā?
Cienu visas sievietes, kuras apstākļu dēļ ir spējušas sagrupēties un veikušas fiziski un morāli smagus darbus, bet domāt, ka tas ir bijis viņu dzīves aicinājums… Runā, ka arī tas ir bijis feminisms, kuru daudzinājusi padomju vara, – visu varošā sieviete, traktoriste, metālrūpnīcas strādniece un mežcirtēja.
Bet arī viņas cerēja uz maigumu un siltu apskāvienu, tāpēc vara pacilātu garastāvokli nodrošināja 8. martā. Patiesībā sākotnēji Nacionālo sieviešu dienu iedibināja Amerikas Sociālistu partija Ņujorkā 1909. gadā, gadu pēc piecpadsmit tūkstošu sieviešu protesta demonstrācijas par algu paaugstinājumu un tiesību vienlīdzību.
Sievietes tiesības uz vienlīdzību – ko tas nozīmē? Vai tās ir tiesības darīt to pašu, ko dara vīrietis, vai tiesības vienlīdz droši attīstīt sievietes potenciālu? Varbūt apliecināt sevi šajā pasaulē tāpat kā vīrietim?
Esmu apmulsusi. Liekas loģiski, ka vīrietim ir tiesības būt vīrietim un sievietei nedrīkst aizliegt būt sievietei. Ir nepareizi uzskatīt, ka vīrieši un sievietes ir pilnīgi identiski, tikai apgrieztā veidā. Iedomāties, ka sieviete no vīrieša ne ar ko, izņemot izskatu, neatšķiras, liekas nesaprātīgi. Mēs esam pilnīgi atšķirīgi un tieši tāpēc savstarpēji papildinoši. Sievietei, tāpat kā vīrietim, jābūt iespējai realizēt savu sūtību un potenciālu pilnvērtīgi, radot gandarījumu sev un pienesumu sabiedrībai, savā īpašajā veidā.
Lai kā mēģinu izprast, ko tieši domāja feminisma ikona Glorija Šteinema, sakot, ka sievietei vīrietis ir vajadzīgs tikpat lielā mērā kā zivij velosipēds, nepamet sajūta, ka tādus vārdus var izteikt tikai dziļi sāpināts cilvēks. Šī ideoloģija ir attīstījusies, un šobrīd, jau trešajā feminisma vilnī, gribētājiem ir iespēja izvēlēties no neskaitāmiem feminisma virzieniem – sociālistiskā, radikālā, liberālā, lesbiskā, ekofeminisma un citiem. Diemžēl šī uzskaite rada tikai lielāku jucekli. Skandināvija ir izdaudzināta ar sabiedrības izglītotību šajā jautājumā – bet tur vīrieši jau sen nemēģina sievietei atvērt durvis un palaist pa priekšu, viņi vairs neriskē! Re, pieķēru sevi atviegloti nopūšamies, jo vīrieši Latvijā vēl nav iebiedēti un labas manieres nav izskaustas. Sadzīviskās nianses, kurās vīrietis apliecina sievietes īpašo statusu viņa acīs, varētu dēvēt par pozitīvo feminismu.
Mūsdienu feminisma paradokss ir tajā, ka tas nevis atspoguļo sievišķību, bet gan cenšas radīt spoguļattēlu patriarhālai kārtībai, kuru sakās apkarojam. Bet, kā jau spoguļattēls, tas rāda visus elementus, tajā skaitā – dominanci pār pretējo dzimumu.
Sievišķību definēt caur vīrišķības noliegumu un vienlaikus pretendēt uz tādām pašām tiesībām, kādas ir vīrietim, liekas greizi.
Tas, kā šobrīd lielākā sabiedrības daļa saprot feminismu – ideoloģija, kas aicina uz spēkošanos ar vīrišķo pasauli, – nenāk sievietēm par labu, tas ir tālu no reālām sieviešu interesēm.
Atbildēšu sev, visiem tiem, kuri reiz man vaicāja, un tiem, kuri vēlas noskaidrot, – jā, es esmu feministe, ja ar to saprot sievietes īpašo lomu un sūtību, līdz ar to tiesības šajā pasaulē. Nē – ja ar to tiek saprasts, ka apliecināt sievišķību var, tikai atkarojot vīriešu pasaules daļu.
