• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Edgars Zveja – dziedātājs, kurš nekad neslimoja ar zvaigžņu slimību

    Leģendas
    Daiga Mazvērsīte
    18. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Edgara Zvejas maigā, reizē vīrišķīgā balss iemūžinājusi daudzas latviešu estrādes rītausmā tapušās Raimonda Paula, Elgas Igenbergas un citu autoru dziesmas. Šis elegantais dāmu mīlulis trīsdesmit piecos darba gados Operetes teātrī paguva nospēlēt simt lomu – šarmantus jaunekļus, komiskus večus, nelabojamus blēžus un, protams, cēlus mīlētājus. Taču viņš mīlēja ne tikai uz skatuves…

    Kņazs un traktorists

    Kā grāmatā par Raimondu Paulu konstatējis dzejnieks Jānis Peters, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Edgars Zveja bija tikpat kā ģimenes loceklis katra latvieša mājā: «Viņa brīvā, sirsnīgi siltā balss, kas plūda no radio, izstaroja it kā uzticību un atklātību reizē.»

    Zvejas balss ierakstus radio raidīja vairākas reizes dienā – studijā pie mikrofona viņš dziedāja tikpat lieliski, intonatīvi tīri un artistiski kā uz skatuves. Dziedātājs un aktieris iemiesoja tādu pašu labestību un cilvēcību, kāda skanēja viņa izpildītajās estrādes dziesmās, kurās Zveja apdziedāja kolhoza brigadiera bildinājumu, mežā mītošo vāverīti un priecājās, ka «atkal līst rudenīgs lietus».

    Laipns, smaidīgs, apveltīts ar brīnišķīgu humora izjūtu, Edgars Zveja nekad neesot slimojis ar zvaigžņu slimību. Taču, kaut iedomība viņam bija sveša, Zveja organiski ieturējis distanci. Nebrāļojās ar kuru katru arī kolhozu apkūlību banketos, neļāva katram pretimnācējam sev sist uz pleca. Zveja allaž prata sevi nest, gaumīgi un atturīgi ģērbās, gāja stalti paceltu galvu, izstarodams pašapziņu, līdzīgi saviem skatuves varoņiem aristokrātiem.

    Pat svītrainajā jūrnieka kreklā ar naģeni galvā Edgars Zveja izskatījās elegants – romantiskais jūrnieks Janko Izaka Dunajevska operetē Brīvie vēji kļuva par viņa debiju uz Operetes teātra skatuves, salaužot daudzu meiteņu sirdis.

    Kā aktieris Edgars Zveja bija lielisks improvizētājs, spējīgs vienā acumirklī mest pie malas savu aristokrātismu. Savulaik par izcilu sasniegumu slavēts viņa atveidotais Ābrams operetē Trīnes grēki, kā arī vairākas epizodes no darbošanās kino. Piemēram, filmā Ceļa zīmes slavenais mākslinieks traktorista Putna lomā lielākoties tīrīja eļļainas detaļas, bet Klāvs – Mārtiņa dēls Zveja atveidoja siltumnīcas darbinieku, kurš spekulē ar gurķiem.

    Savukārt kinolentē Cīrulīši redzams skats, kā Veltas Līnes atveidotā Zelma ienāk veikalā, bet pie letes stāv nošņurcis mehanizators un ārkārtīgā rūpībā skaita sīknaudu, lai pretī saņemtu ilgoto kārumu – stiprināto vīnu. Rindā stāvētāji skaļi protestē, taču vīrs nesatricināmā mierā liek kapeiciņu pie kapeiciņas. Tas bija Edgars Zveja, elegantais operešu varonis, kurš nevairījās no mazas lomiņas.

    Iejusties šādu cilvēku ādā māksliniekam nebija grūti, jo viņš uzaudzis visai pieticīgos materiālos apstākļos.

    Pa ceļam – Operetes teātrī

    Liepājā, ostas strādnieka ģimenē, 1924. gada 19. februārī pasaulē nāca zēns, kam deva Edgara vārdu. Bērnībā kopā ar tēvu, dziedot citiem priekšā, Edgars atklāja savas balss skanīgumu, turklāt viņa mammai ļoti patika apmeklēt teātri, cik nu to atļāva ģimenes budžets. Dēlu viņa ņēma līdzi, un sevišķu iespaidu uz zēnu atstājusi operete Rozmarija.

    Protams, kā jau Liepājas puika Edgars daudz laika pavadīja jūras krastā, labprāt peldēja un spēlēja futbolu un volejbolu, sekoja līdzi kultūras notikumiem. Diemžēl pēc tēva pāragrās nāves teātra apmeklējumi kļuva pavisam reti – četrpadsmit gadu vecumā Edgaram nācās pamest skolu, un, lai nopelnītu iztiku, viņš strādāja dažādus gadījuma darbus. Jostu sevišķi cieši nācās savilkt kara gados, kad Edgara mamma pameta apkopējas darbu aptiekā, lai kļūtu par strādnieci zivju fabrikā.

    Reiz, kad uz ielas nošauts kāds vācietis un aizdomās turēti it visi, kuri tobrīd gadījušies tuvumā, Edgaru apcietināja gestapovieši.

    Par laimi, Zveju no cietuma izpestījis kāds paziņa, ja ne tā – varēja būt visai bēdīgs iznākums.

    Zvejas ceļš mūzikā sākās kā filmā – nejauši. Uz Liepājas Mūzikas skolu jaunietis kompānijas pēc aizgāja līdzi draugam, kā saka, paturēt aiz rociņas. Negaidot skolotāji aicinājuši dziedāt arī Edgaru. Uzdziedāja, un ar to pietika uzņemšanai mūzikas skolā. Nonācis pieredzējušā pedagoga, 20. gados Latvijā populārā tenora Eduarda Ruigas rokās, Zveja uzrādīja izcilas dotības un ātri vien saprata, ka mūzika un dziedāšana ir viņa sirdslieta. 1945. gadā jaunekli, tikai trešā kursa audzēkni, jau pieņēma par koristu Liepājas muzikālajā teātrī! Pēc gada Zvejam uzticēja nelielas lomas, un pamazām viņš tika pie atbildīgākiem pienākumiem, piemēram, grāfa Jeļecka lomas operā Pīķa dāma. Jau uz Liepājas teātra skatuves Zveja piepildīja savu seno ieceri nodziedāt Emīla lomu operetē Rozmarija ar dziļi izjusto Indiāņu mīlas dziesmu, kas pašam bērnībā bija tik ļoti patikusi.

    Diemžēl 1950. gada pavasarī no Rīgas pienāca pavēle Liepājas teātrī likvidēt muzikālo ansambli. Edgaram Zvejam ceļu uz skatuvi nācās meklēt ārpus dzimtās pilsētas, un viņš nolēma doties uz Valmieras teātri, kur jau bija piedalījies dažās izrādēs. Kā vēsta leģenda, pa ceļam viņam ienākusi prātā doma iegriezties toreizējā Rīgas Muzikālās komēdijas teātrī, kas darbojies nelielā koka būcenīti Kirova parkā – tagadējā Vērmanes dārzā. Sastapies ar teātra diriģentu Teodoru Vēju, kurš esot izlēmis ātri – jaunajam dziedonim jāpaliek Rīgā!

    Jaunais solists ar patīkamo balss tembru un arī labām aktieriskajām dotībām drīz vien kļuva populārs.

    Dāmas burtiski lauzās uz Silvas izrādēm, kur Zveja atveidoja galveno mīlētāju Edvīnu.

    Liepājnieks ļoti veiksmīgi iekļāvās teātra kungu vidū, kur lielās zvaigznes tolaik bija Kārlis Šteinbergs un Harijs Misiņš, savukārt veiksmīgākie dueti Zvejam izveidojās ar toreizējo primadonnu Marinu Zirdziņu un zvaigznes statusam tuvojošos Liliju Sniedzi. Pēc tam, kad ar Jurija Miļutina operetes Trembita izrādi 1952. gada rudenī tika uzsākta sezona Operetes teātra jaunajās telpās, kur bija zāle 800 skatītājiem, Brīvības, toreizējā Ļeņina ielā, publika uz Muzikālās komēdijas teātri sāka plūst arvien kuplākā pulkā.

    Par lūzuma brīdi kļuva Arvīda Žilinska un Elīnas Zālītes muzikālās komēdijas Zilo ezeru zeme iestudējums 1954. gadā. Edgara Zvejas atveidotais kolhoza priekšsēdētājs Mikola kļuva par izrādes centrālo asi. Viņa varonis dižojās ar kuplām ūsām un tādu kā čekista ādas šineli mugurā, un, protams, būtiska loma bija Žilinska lipīgajām melodijām.

    Palīgs celmlaužiem

    Ūsas bijušas ļoti daudziem Zvejas varoņiem – miljonāram Čezārem populārajā dziesmuspēlē Čanitas skūpsts, Žuanam operetē Klīvija, arī profesoram Higinsam mūziklā Mana skaistā lēdija un citiem. Taču ne jau caur ārējo veidolu mākslinieks iejutās savos tēlos, Zvejam allaž vissvarīgākā bijusi mūzika, jo, atšķirībā no daudziem saviem tā laika kolēģiem, viņš bija profesionāli skolots vokālists, spējīgs patstāvīgi apgūt visdažādāko repertuāru.

    Šķiet, pamatīgās izglītības, bet vispirms jau pasakaini skaistā liriskā baritona dēļ Edgars Zveja kļuva par īstu mīluli pirmo latviešu estrādes dziesmu autoriem.

    Jānis Peters aprakstījis jau slavenā dziedoņa pirmo tikšanos ar Raimondu Paulu, kad viņš bija tikai 3. kursa students Konservatorijā, taču Latvijas Radio jau izveidojis estrādes sekstetu. Vispirms gan sadarbībā tika ierakstīti populārie ārzemju grāvēji Siboneja un Besame mucho, bet reiz Pauls Zvejam parādījis savas pirmās estrādes dziesmas ar Alfrēda Krūkļa vārdiem. Par pirmo kopdarbu kļuva dziesma Ziemas vakars, kam sekoja slavenā Mēs tikāmies martā. Divpadsmit gadu starpība netraucēja abiem māksliniekiem saprasties, turklāt jaunais pianists bijis enerģijas un arī uzstājības pilns.

    Vienudien Raimonds Pauls ar nošu lapiņu rokā atsteidzies uz Operetes teātri, paziņodams, ka pēcpusdienā notiks ieraksts. «Pa kuru laiku lai mācos? No rīta mēģinājums, vakarā izrāde,» iebildis Zveja. «Nekas, melodija ir ļoti vienkārša,» mierinājis Pauls, un patiešām – dziesmu Vāverīte dziedonis iestudējis rekordīsā laikā. Vēl viens Zvejas pluss bija apbrīnojami perfektā dikcija un intonācija.

    Arī attieksme pret darbu – uz ierakstiem viņš allaž ieradies iemācījies dziesmu.

    Arī komponiste Elga Igenberga nespēja turēties pretim Edgara Zvejas pasakainajam balss tembram un meistarībai, radio ieskaņotas viņas dziesmas Vecais tilts, Veltījums, Dienvidu nakts un citas. Par kulmināciju abu sadarbībā gan kļuva studentu dzīvei veltītā operete Annele 60. gados, kur Zveja atveidoja romantisko dzejnieku Ilmāru, bet atkārtotajā iestudējumā – intrigantu Viktoru Vīģeskoku.

    Komponisti burtiski stāvēja rindā ar dziesmu piedāvājumiem, un Edgars Zveja nav atteicis nevienam no tā laika aktīvajiem estrādes skaņražiem, kuru vidū bija Edmunds Goldšteins, Ģederts Ramans, protams, Rīgas Estrādes orķestra dibinātājs Ringolds Ore, kura Es ticu, draugs ir izcila pērle Zvejas lielisko ieskaņojumu virknē.

    Pirmā – Mirdza Ozoliņa

    Grūti pateikt, kur un kā Edgars Zveja iepazinās ar savu pirmo sievu dziedātāju Mirdzu Ozoliņu, jo šādu iespēju bija daudz – abiem kopīgs paziņu loks un profesionālās intereses. Tagad tikai retais atceras, ka 50. gados Ozoliņa kļuva par pilntiesīgu zvaigzni Maskavas Operetes teātrī, kas dziedonei no Latvijas bija izcils sasniegums.

    Mirdza Ozoliņa dzimusi 1926. gada 20. septembrī Rīgā, ar ģimeni pārcēlusies uz laukiem, kur tieši ganu gaitas kļuva par pirmo skatuvi balss iemēģināšanai. Kara gados meitene sāka mācīties klavierspēli Valmieras Mūzikas skolā, kur nācies spēlēt pavadījumu dziedātājiem, un tad pašai ļoti sagribējies dziedāt. 1945. gadā kā teicamniece Ozoliņa absolvēja Valmieras Mūzikas skolas klavieru klasi, bet gadu vēlāk – dziedāšanas klasi.

    Pabeigusi arī vidusskolu, meitene devās uz Rīgu, iestājās Latvijas Valsts konservatorijas Vokālajā nodaļā. Studiju laikā gan neviens viņā nesaskatīja primadonnas potenciālu, balstiņa bijusi drīzāk viduvēja, sīka, sekmes – viduvējas.

    Mirdza bijusi ļoti emocionāla sieviete ar plašu pielūdzēju pulku, tikusi pat pie pirmā vīra jūrnieka, no kura gan drīz izšķīrusies.

    Pēc augstskolas beigšanas Ozoliņa pāris gadus strādājusi Latvijas PSR Valsts filharmonijā, ar koncertiem ceļojusi pa Latvijas malu malām. Operešu āriju klāstu dziedātājas repertuārā pamazām papildināja arī estrādes dziesmas, paplašinājās koncertu ģeogrāfija. 1957. gadā Ozoliņa mirdzēja Vispasaules studentu un jaunatnes festivālā Maskavā, kur viņa ieguva zelta medaļu un laureātes nosaukumu.

    Latviešu dziedātājai piedāvāja palikt vietējā estrādes teātra trupā par dalībnieci sieviešu vokālajā ansamblī, protams, ar izaugsmes iespējām. Togad viņa guvusi lielus panākumus arī vieskoncertos Zviedrijā, kur dziedāja vietējās tautasdziesmas skaidrā zviedru valodā. 1958. gadā Mirdza Ozoliņa jau kļuva par solisti Maskavas Operetes teātrī, kur vairākus gadus atveidoja galvenās lomas gan klasiskajās, gan modernajās operetēs, nesaraujot saites ar Latvijas mūziku. Piemēram, dziedātāja sagatavojusi vairākus skaņdarbus 1960. gadā Maskavā rīkotajiem Arvīda Žilinska koncertiem, kopā ar sava teātra trupu viesojusies arī Latvijā, uzmirdzēdama titullomā operetē Silva, kas bija viņas kroņa numurs.

    Mirdza Edgaram Zvejam bijusi liela un liktenīga mīlestība, arī pati dziedātāja sākumā sapņojusi par bērniņu un ģimenisku laimi.

    Kāzas nosvinēja 1957. gadā, pat laulājušies Doma baznīcā, mielasts rīkots Mirdzas vecāku trīsistabu dzīvoklī Artilērijas ielā.

    Kā fotogrāfijās redzams, kāzas rīkotas iespaidīgas – brūtes māsas, kuru vidū Elga Igenberga, Alīda Zvagule un citas slavenības, tērpušās baltā, brūtes brāļu pulkā redzams Harijs Misiņš un citi Edgara kolēģi. Interesanti, ka viesu pulkā bija arī Zvejas otrā sieva Jūlija Vilgerte, Mirdzas studiju biedrene, kas savu balto kleitu aizdevusi Zvagulei, kurai kāzās bija arī jādzied. Tā kā Jūlijas garderobē bija tikai divas izejamās kleitas, tad viņa pati bija spiesta uzvilkt otru – melnā krāsā.

    Zveja pārcēlās pie sievas vecākiem, līdz tam viņam sava dzīvokļa nebija, sākumā mitinājies teātra palīgtelpās, tad pie kolēģu paziņām. Drīz pēc kāzām Mirdzu uzaicināja uz Maskavu. Viņa aizbrauca, vīrs palika Rīgā, vakaros spēlēja kārtis ar Mirdzas mammu un tēti, gaidīja sievu atpakaļ, bet viņai lielpilsētā uzradās jauni pielūdzēji.

    Zvejam šāda neuzticība sagādājusi lielas ciešanas, šķiršanās izvērtusies visai dramatiska.

    Par Mirdzas Ozoliņas turpmākajām gaitām zināms maz. Par viņas nākamo vīru kļuva Maskavas Operetes teātra diriģents Ļevs Osovskis, kurš esot bijis ļoti sirsnīgs un patīkams cilvēks, abi bieži viesojušies Rīgā pie Mirdzas vecākiem. Vasaras pāris parasti pavadīja Latvijā, atpūšoties no aktīvās koncertdarbības, jo Ozoliņa uzstājusies Ungārijā, Čehoslovākijā, Francijā un pat Āfrikas valstīs.

    Taču šai aktīvajai radošajai dzīvei bija savas ēnas puses. Mirdzai bija slimas nieres, agrā jaunībā viņa smagi sasaldējusies un ilgi slimojusi, līdz ar to bija ne tikai jāatmet doma par bērniem, bet arī regulāri un ilgstoši jāārstējas slimnīcā. Par to dziedātāja rakstījusi vēstulēs komponistei Elgai Igenbergai, priecājoties, ka «vienīgais atbalsts ir mans vienreizīgais vīrs, kurš pavada slimnīcā katru brīvu brīdi un atbrauc pat vairākas reizes dienā».

    1964. gadā Ozoliņa slimības dēļ nav strādājusi pat deviņus mēnešus, meitu kopt devusies arī mamma. 60. gadu beigās sūtītajā vēstulē jūtams liels optimisms par nākotni, taču 1968. gadā Mirdzas vīru Osovski pārcēla darbā uz Krasnojarsku par vietējā muzikālā teātra galveno diriģentu. Nav zināms, vai sieva devusies viņam līdzi, bet 1971. gada pavasarī uz Latviju atceļoja skumja ziņa – Mirdza Ozoliņa mirusi.

    Māksliniece atdusas Meža kapos blakus tēvam un mātei, kas pēc lielajām bēdām drīz vien guldīti līdzās meitai. Osovskis viņus apciemojis līdz pēdējai stundiņai, kā mantinieks paņēmis dažas piemiņas lietas, taču pēc laiciņa apprecējies atkal, karjeru turpinādams Kuibiševā un noslēgdams jau Maskavas Muzikālajā kamerteātrī.

    «Biedri Zveja, pienāciet biežāk!»

    Pēc šķiršanās Edgaram Zvejam salauzto sirdi vispirms ārstēja aktīvs darbs. No darba nebijās arī no Latgales nākusī, 1927. gada 6. martā dzimusī Jūlija Vilgerte, teātra krievu trupas primadonna, kurai režisori neļāva piedalīties izrādēs latviešu valodā, jo dublanti Jūlijai atrast nebija iespējams. Pēc Konservatorijas beigšanas 1952. gadā Vilgerte piecus gadus strādāja par dziedātāju Filharmonijā, kur iznāca muzicēt kopā ar tolaik pavisam jauniņo pianistu Raimondu Paulu un sastapties arī ar Edgaru Zveju.

    Jau studiju gados diriģents Teodors Vējš Jūliju gatavoja operetes mākslai, taču meitenei šis žanrs sākumā nepatika. Vilgerte bija ļoti aizrāvusies ar klasiku, vēlējās turpināt studijas Maskavā. Bet Vējš ļoti aicinājis uz Muzikālās komēdijas teātri, un beigu beigās pierunājis.

    1957. gadā Jūlijas Vilgertes skanīgais soprāns papildināja trupu, par viņas pirmo lomu kļuva Safija operetē Čigānu barons. Sākotnējo neveiklību uz skatuves drīz vien aizstāja pārliecība par saviem spēkiem, gandrīz 30 gadus Vilgerte bijusi viena no vadošajām Operetes teātra solistēm. Nospēlētas un nodziedātas daudzas lomas klasiskajā repertuārā – Andžela Grāfā Luksemburgā, Klarisa Baronesē Lilī, titulloma Rozmarijā, Odeta Bajadērā un citas. «Tas bija ļoti intensīvs darbs. Ja arī balssaites bija beigtas, nācās dziedāt, turklāt vienu vakaru – Čigānu mīla, otru – Fraskitu. Regulāri braucām ar teātri viesizrādēs uz Ļeņingradu un Maskavu,» stāstīja Jūlija Vilgerte.

    Sadzīves apstākļi jaunajai māksliniecei bijuši briesmīgi – īrējusi istabiņu, kur mitinājās ar savu dēlu Mārtiņu, līdz pārcēlās uz mākslinieku kopmītni.

    Jūliju, kas nesen bija izšķīrusies no pirmā vīra, kurš drīz vien emigrēja uz Ameriku, Zvejas uzmanības apliecinājumi sākumā nesaistīja.

    Viņa baudīja atgūto brīvību, daudz koncertēja Krievijā, kur netrūka pielūdzēju, tāpat kā Zvejam – Latvijā. Mīļās sievietes, kuras kuplā skaitā pulcējās Edgara Zvejas izrādēs un koncertos, mākslinieks esot saucis par dūdiņām.

    1959. gadā Zveja beidzot tika pats pie sava dzīvokļa, kurā mitinājās kopā ar mammu, un viņš nopietni ķērās pie Jūlijas savaldzināšanas. Lencis ilgi. Daudz laika pavadījis kopā ar Mārtiņu, kurš dziedātāju pamazām sācis saukt par tēti. Kad Jūlijai bija viesizrādes ārpus Rīgas, Edgars labprāt pieskatījis puiku. Tā pamazītēm savijās Edgara un Jūlijas dzīves, līdz 1962. gada pavasarī Operetes teātris devās viesizrādēs pa lielo padomiju. Zveja ierosinājis, ka beidzot jāsareģistrējas, un pirmdienā, kas abiem vienīgā brīvdiena, ikdienišķi ģērbušies devušies uz dzimtsarakstu biroju Hanzas ielā. Diena bijusi skaista. Zagsā iedegtas sveces, laulība iegrāmatota.

    Noslēgumā zagsa darbinieks paspiedis Edgaram Zvejam roku: «Biedri Zveja, lūdzu, pienāciet pie mums biežāk!»

    Šī replika Vilgertei kļuva par iecienītu anekdoti. Savukārt kāzu vakarā ar pudeli padusē ieradies arī vienīgais sveicējs – aktieris Jānis Zīle no Operetes teātra.

    Zvejas tikuši pie divistabu dzīvokļa Hospitāļu ielā. Mājas dzīves saimniecisko pusi uz saviem pleciem ņēma Jūlija, kas lieliski gatavoja ēst, pat cepa kūkas, to spēdama apvienot ar vadošajām lomām uz skatuves. Kolēģi dziedātāju ar saulaino raksturu un dzirkstošo dzīvesprieku sauca par Julišku. Mammas enerģiju un darbīgumu mantojis 1964. gada 12. februārī dzimušais dēls, kam tika tēva vārds un uzvārds.

    Edgars Zveja jaunākais faktiski ir uzaudzis teātrī, abiem vecākiem no rītiem bija mēģinājumi, bet vakaros – izrādes, turklāt vasaras aizritēja nebeidzamās viesizrādēs pa Latvijas brīvdabas estrādēm. Bieži vien mazais Edgars aizmidzis aizkulisēs kādā butaforiju koferī. Reiz Igenbergas operetes Annele brīvdabas izrādē puika uzskrējis uz skatuves, saukdams – «papu, papu!», kaut tēvs tēlojis brīvu un romantisku studentu.

    Kad Edgars paaugās, izrāžu laikā viņu ielaida rekvizītu telpās, kur netrūka pētāmā. Dažkārt nācās piedalīties uzvedumos, tēlojot bērnu lomas, piemēram, operetē Cirka princese, un daudziem Operetes teātrī tolaik šķita pašsaprotami, ka dēls ies vecāku pēdās. Taču izrādījās, ka Edgars nav tik nadzīgs uz mācīšanos kā tēvs un mamma. «Agri sapratu, ka, lai iemācītos skaisti, pareizi dziedāt – bez mikrofona, lai piepildītu visu zāli, ir jāmācās visu mūžu.

    Turklāt es nekad nevarētu pārdziedāt Edgaru Zveju, tad labāk izvēlēties citu žanru.

    Arī tāpēc aizgāju uz televīziju,» atzīstas pieredzējušais televīzijas raidījumu vadītājs un producents Edgars Zveja. «Esmu tāds asāks pēc dabas, visu laiku vajag kaut kur nēsāties apkārt. Sāku kā neatkarīgais producents, braucu pa pasauli, esmu taisījis raidījumus par makšķerēšanu, par automobiļiem un pats braucis rallijā.»

    Balss ar radīšanas baudu

    Jau 1961. gadā Edgars Zveja tika pie Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukuma, komponisti joprojām uzmeklēja tieši viņu, lai piedāvātu savus skaņdarbus ierakstiem radio. Arī mazie klausītāji labi pazina tā onkuļa balsi, kurš radio deviņos vakarā pēc vakara pasaciņas sūtīja viņus gulēt ar dziesmiņu Labu nakti.

    Daudzu gadu garumā uz Edgara Zvejas pleciem turējās teātra repertuārs, viņam piestāvēja augstmaņu tēli ar ūsiņu un gardibeni, grāfi, kam mugurā smokings. «Edgaram piemita iedzimts aristokrātisms, viņš nekad neatļāvās muļķīgus jociņus kā citi aktieri,» atceras kolēģe Ņina Oinase, «un tas sevišķi patika sievietēm.»

    Ar laiku romantisko varoņu vietā stājās raksturlomas, piemēram, Štetevics operetē Zaļā pļavā, kur vajadzēja raiti dejot. Arī to Zveja prata lieliski, kaut gan dejot viņam ļoti nepatika, no pāris lomām viņš šī iemesla dēļ pat atteicās. Spēkus mākslinieks izmēģinājis arī režijā, piemēram, iestudējis Valtera Kaminska opereti Lakstīgalu festivāls, kas tika uzvesta par godu Zvejas 50. jubilejai un 30 skatuves darba gadiem.

    70. gadu beigās par Edgara Zvejas triumfu kļuva Herstvuda tēls Raimonda Paula mūziklā Māsa Kerija. Kārlis Pamše libretu rakstījis, jau iztēlojoties mākslinieku galvenajā vīrieša lomā. Izcilas atsauksmes Zvejas Herstvuds izpelnījās ne tikai Latvijā, bet arī no Maskavas un Ļeņingradas kritiķiem tradicionālajās teātra viesizrādēs.

    Pauls savu pirmo dziedātāju neaizmirsa arī jubilejas koncertos 1976. gadā, aicinot atskaņot agrīno repertuāru. To Zveja jau bija atsvaidzinājis, kad uz savu 50. jubileju izdomāja sarīkot īpašus koncertus Operetes teātrī kopā ar aktrisi Veltu Līni. Viņa lasīja dzeju, bet Edgars dziedāja populāras Raimonda Paula, Imanta Kalniņa un citu komponistu dziesmas.

    Ovācijas sākās mirklī, kad dziedāt sāka arī Līne, kurai izrādījās itin patīkama balss.

    Duetam bija tik grandiozi panākumi, ka nācās sarīkot apmēram 50 koncertus pa visu Latviju allaž pārpildītās zālēs.

    Dziedāt slavenais mākslinieks neatteicās arī saviesīgos vakaros, draugu lokā. Šādu epizodi dziedātāja nekrologā aprakstījis režisors Oļģerts Dunkers: «Ceļa zīmes filmējām Rojā. Kādu vakaru sēdējām jūras krastā – kādi seši vai septiņi aktieri. Sprēgāja ugunskurs, runas bija pierimušas. Jūras gaisa brīnišķīgais dzidrums visas runas šķita sakausējis pašsaprotamā harmonijā, dzīve likās vesela un skaidra, laika apvārsnis saulains un gaišs. Negaidot klusumu pārtrauca Edgara balss. Tas bija Vaterlo tilts – viena no viņa mīļākajām dziesmām. Šajā brīdi es neparasti skaidri sajutu, ka tā nav vienkārši dziedāšana, ka Edgars rada dziesmu mums, šim vakaram, šim brīdim. Radīšanas priekā, radīšanas baudā skanēja viņa balss.»

    Aizgāja laikā

    Mūžībā Edgars Zveja tika aizsaukts pēc Marģera Zariņa muzikālās komēdijas Sapnis vasaras naktī veiksmīgās pirmizrādes 1985. gada 23. oktobra vakarā. «Manā izpratnē tēva aiziešana bija ļoti gaiša. Viņš ļoti daudz strādāja, no pārslodzes slimoja ar sirdskaiti, bija pārdzīvoti mikroinfarkti. Ārsti viņu turēja slimnīcā un nelaida uz izrādi, kuru viņš ļoti, ļoti gribēja nospēlēt.

    Neskatoties uz aizliegumu, viņš tomēr izrāvās, nospēlēja pirmizrādi, atgriezās mājās un vienkārši aizmiga. Atlaidās savā gultā, un viss…

    Tovakar mēs visi bijām mājās – gan mamma, gan es, gan brālis. Kā īsts mākslinieks tēvs aizgāja ļoti laikus, kā īsta zvaigzne vēl sava lidojuma laikā. Par to liecināja arī bēres, kuru laikā tika slēgta satiksme Brīvības ielā. Uz atvadīšanos rindā stāvēja tūkstošiem cilvēku, tūkstošiem ieradās arī kapos. Protams, mums, ģimenei bija ļoti žēl, un nepilni 62 gadi ir ļoti pāragri, bet, no otras puses, – savā darbā tēvs paspēja nodzīvot gadus divsimt.»

    Jūlijai Vilgertei-Zvejai pēc aiziešanas pensijā bijušas dažas dziedāšanas skolnieces, māksliniece vadījusi rimtu pensionāres dzīvi, kas pēc smagas slimošanas noslēdzās 2015. gada 30. janvārī. Abi izcilie mākslinieki atdusas Raiņa kapos.

    Pieradušam pie toreizējās vokālās mākslas meistarības augstās kvalitātes latiņas, Edgaram Zvejam junioram tagad grūti klausīties moderno popmūziku.

    Tā burtiski griežot pa ausīm, savukārt tā laika mūzikai raksturīgo siltumu un sirsnību dziedātāja dēls atrod pie dabas, kuras dziedinošo spēku viņš desmit gadu garumā atspoguļojis arī savos makšķerēšanai veltītajos raidījumos. Slavenā dziedātāja dēlam vecākā meita Ieva dāvājusi jau divas mazmeitiņas, bet jaunākie bērni gājuši talantīgo vecvecāku pēdās – Ernests apgūst sitaminstrumentu spēli Siguldas Mūzikas skolā, meita Helēna mācās mākslas skolā un aizrāvusies ar teātri.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+