Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms teju divdesmit gadiem vairākkārt pūlējos norunāt tikšanos ar komponisti, tomēr Elgas Īgenbergas durvis man allaž palika slēgtas. Viņa jauki atrunājās ar neveselību, aizņemtību un kā pieklājības žestu atsūtīja savas astoņdesmitās jubilejas koncerta videokaseti. Beidzot tur ieraudzīju sirmo un augumā sarāvušos, bet joprojām žiperīgo Elgu, kas pāragri pazuda no lielās skatuves un mūža nogali aizvadīja savrupi.
Viņas dziesmas dzīvo joprojām – koķeto melodiju Varbūt pirms pāris gadiem savā albumā iekļāva Aija Andrejeva (toreiz vēl Aisha), citi atceras Rīgas bulvārus un, protams, Hei, ripo ratiņ, ripo, vecais draugs jeb Cauri pilsētai.
Nekā privāta!
Vecais tilts ar Jāzepa Osmaņa vārdiem sacerēts jau 1956. gadā, un Elgas tuvākā draudzene – aktrise un radošā līdzgaitniece Vera Singajevska – stāsta: šī dziesma veltīta jauniešu iecienītajam Mīlestības tiltiņam Īgenbergas dzimtajā Jelgavā.
Dziedāt komponistes sacerējumus par pagodinājumu uzskatīja ne tikai valdzinošā baritona īpašnieks Operetes zvaigzne Edgars Zveja, bet arī izcilais tenors Jānis Zābers, estrādes primadonna Valentīna Butāne un publikas iemīļotā dziedātāja Alīda Zvagule. Pēc tam, kad viņa televīzijas koncertā nodziedājusi Elgas dziesmiņu Vecā laterna, literāte Anna Brodele viņu burtiski iznīcinājusi pikantās kokteiļkleitiņas dēļ, paziņojot, ka tas esot buržuāzisks balagāns un padomju sievietēm nepiedien tāda vulgāra pucēšanās.
Kritika Alīdas un Elgas draudzību gan nespēja iznīcināt – abas bija jelgavnieces, un ar novadniekiem Īgenberga visu mūžu uzturēja īpašas attiecības. Tomēr par draudzenes dzīvi ārpus mūzikas Zvagule pastāstīt var maz. «Mēs par privātām lietām nerunājām. Mūs interesēja tikai mūzika,» dziedātāja piebilst ar zināmu nicinājumu pret modē esošo rakņāšanos netīrajā veļā.
Patiešām, par komponistes privāto dzīvi zinājis tikai retais, jo viņas īstā dzīve bija mūzika.
Salasītajās druskās nojaušams, ka Elgas tēvs Augusts ģimeni atstājis agri. Stāsta, ka viņam bijušas problēmas ar alkoholu. Varbūt arī tāpēc vēlāk pie bagātīgi klātajiem kolhozu galdiem Īgenbergas blakussēdētāji zināja, ka dabūs arī viņas grādīgo dzērienu tiesu, jo Elga nedzēra vispār un viņai fiziski kļuva slikti no cigarešu dūmiem.
Mamma Emma bija cepurniece, labi šuva un pucēja savu talantīgo meitu, kuras muzikālās dotības atklājās agri. Alīda Zvagule atceras, ka skaistos, baltos svārciņos, jaciņā ar baltām manšetēm uzposto astoņgadīgo Elgu pirmoreiz ieraudzījusi Jelgavas baznīcā. Jau tad visi zinājuši, ka viņa ir ļoti apdāvināta pianiste. Klavierspēli meitene apguva pie tolaik Jelgavā pazīstamā pedagoga Kriša Redberga,
1939. gadā absolvēja Jelgavas Valsts ģimnāziju (skolas korim 1990. gada vasarā Elga dāvāja dziesmu Balta svece mana tauta), kur bija studējusi arī latīņu valodu un astronomiju.
Kā humanitāri izglītotai dāmai Īgenbergai piemita ne tikai izkopts valodas stils, bet arī kaligrāfisks rokraksts – to apliecina neskaitāmās vēstules un apsveikuma kartītes, kas palikušas draugiem un kolēģiem.
Koncertmeistare
Gadu pēc ģimnāzijas beigšanas Elga iestājās Latvijas konservatorijā. Eksāmenos viņa saņem lielākoties izcilas atzīmes, taču studijas pārtrauc karš. Īgenberga piepelnās kā pianiste – pavadītāja. Pēc Jelgavas bombardēšanas, kurā iet bojā visa ģimenes iedzīve, viņa kopā ar mammu pārceļas uz Rīgu, trūcīgā uztura dēļ slimo ar mazasinību, un arī turpmākie gadi aizrit ļoti pieticīgos materiālajos apstākļos. Pēc kara studijas jāsāk no jauna.
1945. gada rudenī sastapās vēlākās draudzenes – pianiste Elga Īgenberga un aktrise Vera Singajevska. Nodegušā Jelgavas teātra vietā Rīgā Igauņu biedrībā veidojās jauna trupa, jo līdzšinējie aktieri bija devušies kur nu kurais. Teātrī par koncertmeistari kļuva Īgenberga. Pirmā izrāde, kurai viņa sacerēja mūziku, bija Skapēna nedarbi. Pati pirmā dziesma, kuru Elga sacerējusi, vēl būdama konservatorijas studente, joprojām skan Singajevskas atmiņā un sākas ar vārdiem «liels kuģis jūrā šūpojas».
Īgenberga spīdoši absolvē profesora Valērija Zosta klavieru klasi, un viņai piedāvā koncertmeistares darbu turpat, augstskolā. Īgenberga-Vilne tā laika fotogrāfijās ir skaista, romantiska sieviete. Diemžēl nekas nav zināms par viņas toreizējo dzīvesbiedru, pēc nostāstiem, dārznieku Jāni, Andreja dēlu, kura uzvārds Elgas biogrāfijā figurē līdz piecdesmito gadu nogalei. Bijis labs cilvēks – tas ir viss, ko saka Singajevska, kuras ceļi ar draudzeni, pārceļoties uz Jaunatnes teātri, uz laiku pašķīrās. «Elga man ļāva ielūkoties savas privātās dzīves labirintos, piekodinot – tikai nestāsti citiem!» Bija doma uzrakstīt par viņu grāmatu, bet, atceroties šo lūgumu, arī pēc viņas nāves neuzdrošinājos to darīt.»
Par komponistes zvaigžņu stundu kļūst latviešu mākslas dekādei Maskavā īpaši sacerētais Valsis (1955), kuru izcili nodejo Velta Vilciņa un Haralds Ritenbergs.
Viens no pirmajiem darbiem dejas žanrā ir arī deja-dziesma Pie Daugavas, kas veltīta Universitātes deju kolektīvam, vēlākajam Dancim, un kļuva ļoti populāra, bieži tika izpildīta Dziesmu un deju svētkos. Elgai padodas skaistas, liriskas, lipīgas melodijas, to valdzinājumam nav iespējams turēties pretim. Kā no pārpilnības raga izbirst estrādes dziesmas: Maldugunis, Tu un es, Varbūt, Rīgas bulvāri, Dienvidu tilts, Pirmais sniegs. Teksta autors galvenokārt bija tolaik uzlecoša zvaigzne – dzejnieks Jāzeps Osmanis.
Īgenberga īrēja istabu Lāčplēša ielā pie Komisāriem – čellista Pētera un viņa kundzes zobārstes Martas. Kad lielo dzīvokli nebija iespējams paturēt, viņi iemitināja pie sevis jaunos inteliģentus. Uz viesībām pulcējās Rīgas inteliģences zieds: baletdejotāji, fotogrāfi, mūziķi, arī augstus amatus ieņemoši priekšnieki. Šajos vakaros ar saviem priekšnesumiem neiztrūkstoši piedalījās pianiste Īgenberga.
Cita Elgas stihija bija darbs ar pašdarbības un profesionālajiem vokālajiem ansambļiem. Piemēram, piecdesmito gadu beigās Elektromehāniskās rūpnīcas klubā viņa darbojās ar ļoti populāro duetu Māsas Vambutes. Kopā ar abām māsām Lolitu un Regīnu mūžzaļo Īgenbergas dziesmu Cauri pilsētai jeb grāvēju par veco ratiņu iedziedāja brīnišķīgas balss īpašnieks aktieris Arnolds Liniņš.
Kopš sešdesmito gadu vidus Elgas Īgenbergas vārds minēts arī izcilā tenora Jāņa Zābera solokoncertos, par viņa vizītkartes dziesmu uz laiku laikiem kļuvusi dziesma Mātei, kuru komponiste sacerējusi jau 1963. gadā.
Arī turpmāk ik pa brīsniņam top kāds veltījums, sacerēts īpaši šai, pasakaina skaistuma balsij. «Ar Zāberu draudzējāmies – braucām pa Aivieksti laivā, iepazināmies ar viņa mammu un papu. Viņš lūdza: «Elga, uzraksti man vēl kādu dziesmu!» Jānītis arī bija liriķis un romantiķis,» atceras Singajevska.
Aktrise darbīgo draudzeni un viņas plašo muzikālo draugu loku iesaistījusi sešdesmitajos gados populārajās laicīgajās padomju tradīcijās. «Bērnības svētki, Pilngadības svētki, kāzas, pensijā izvadīšana… Es šiem svētkiem rakstīju scenārijus, Elga – mūziku. Gadu gadiem braucām pa Latviju, sākot ar brīdi, kad pasaulē nāca mans pirmdzimtais – Gundars, un turpinājās tik ilgi, kad viņš sāka vadīt pasākumus tēva vietā.»
Gundars Āboliņš stāsta: pirmoreiz līdzi Bērnības svētkos Ogrē bijis deviņu mēnešu vecumā, kad dziedājuši Veronika Pilāne, Kārlis Zariņš un citi. Īgenbergai savu bērnu nebija, tāpēc ar laiku viņa tika uzņemta draudzenes ģimenē. It īpaši pēc tam, kad traģiskā darba negadījumā 1982. gadā bojā gāja viņas brālis, kas savulaik Jelgavas Hercoga Jēkaba ģimnāziju bija beidzis ar zelta medaļu, nokļuvis leģionāru rindās un, karam beidzoties, nonācis filtrācijas nometnē, no kurienes ceļš veda uz Noriļsku. Uz turieni ceļoja mammas sūtītās paciņas, jo komponiste bija spiesta slēpt attiecības ar brāli – tādas ziņas biogrāfijā varēja kļūt par melnu traipu. Latvijā Elgas brālis atgriezās 1954. gadā un līdz mūža galam bija spiests strādāt par mehanizatoru Cēsu rajona Mārsnēnu pagastā.
Johaidī, lai dzīvo Latvija!
Varētu šķist, ka Elga ir dzīvesprieka iemiesojums, tomēr Singajevska stāsta: «Viņa nebija sabiedriska, viņai nepatika kompānijas un viesības. Bet bija reizes, sevišķi laukos un starp veciem ļaudīm, kad piedalījāmies kādā izvadīšanā pensijā un Elga spēlēja klavieres, cilvēki aizrautīgi dziedāja viņas dziesmas un izdejojās no sirds. Taču, kad nospēlējām izrādi ar Elgas mūziku, viņa žigli pārģērbās un – špuks, prom uz mājām. Mēs sēžam pie galda, Elgas vairs nav!»
Singa vērtē – draudzene bijusi izteikta teātra mūziķe, izjutusi izrādes gaisotni, aktierus un viņu tēlus, rakstījusi dziesmas, ņemot vērā izpildītāju balss diapazonu.
Spožākais sasniegums – 1964. gadā Operetes teātrī iestudētā Annele ar Jāzepa Osmaņa libretu, kas ilgi turējās repertuārā un no kuras tautā joprojām dzīvo Ričuraču dziesmiņa. Ap to laiku Īgenberga otrreiz iestājas konservatorijā, šoreiz Kompozīcijas fakultātē, Lūcijas Garūtas klasē. Tomēr seko vairāki akadēmiskie atvaļinājumi aizņemtības dēļ, līdz 1967. gadā viņa izņem dokumentus. Esot par daudz darba – jāsagatavo jauna Anneles redakcija Vissavienības iestudējumiem krievu valodā. Turklāt Īgenberga vada sieviešu vokālos ansambļus – vispirms tas ir Rīga Filharmonijā, tad Triole, ar kuru kopā tiek apceļotas arī ārvalstis. Un, protams, top dziesmas.
«Viņa bija fanātiska mūziķe! Nekas cits Elgu neinteresēja, tikai pašas mūzika,» nosaka Singa, kas stāvējusi klāt komponistes radošajam procesam. Daža melodija tapa ilgi, piemēram, Īgenberga lūgusi draudzenei dziedāt kādu dziesmu.
«Es biju kā izmēģinājuma trusītis, lai viņa no malas varētu sajust, kur vēl vajag kādu pauzi vai fermātu, vai vārds sakrīt ar nošu garumu.
Reizēm Elga iesaucās: «Vai, man izbira!» – «Kas izbira?» Skatos uz grīdu – kas tad ir nokritis, ko uzlasīt? «Man izbira dziesma!» Elga smejas. Viņa bija emocionāla un, ja kas izdevās, priecīgi sauca: «Johaidī, lai dzīvo Latvija!» Šo izteicienu viņa bija aizguvusi no Zābera.»
Kopā ar aktrisi komponiste radīja pirmo bērnu rēviju Šurumburums (ar Jāzepa Osmaņa dzeju) par četriem gadalaikiem. «Pie horeogrāfijas mums palīdzēja jauka balerīna, brīnišķīgs cilvēks, Janīna Pankrate. Mēģinājām manā dzīvoklī. Turpat otrā istabā Elga ar Janīnu fantazēja par savām dejām.»
Reiz Singas jubilejā kādreizējais kultūras ministrs, vēlākais Literatūras muzeja direktors Voldemārs Kalpiņš uzdāvinājis gaviļniecei sen izdotu grāmatiņu Vecā Stendera ziņģu lustes, sakot: «Gan jau, Veriņ, tev noderēs!» – «Pastāvēja grāmatiņa kādu laiku, līdz sāku lasīt. Īpatnēja valoda un visam kā desas līkums – vecā Stendera morāle. Man ļoti iepatikās! Teicu: «Elgiņ, vajadzētu uztaisīt izrādi!» Tā radās manas ģimenes pirmais stundu garš uzvedums ar viņas dziesmām.» Vecā Stendera ziņģu lustēs piedalījās aktieri Tālivaldis un Gundars Āboliņi, bet jaunākais dēls Māris (tagad skaņu režisors televīzijā) spēlēja trompeti. Vera pa vidu, Elga pie klavierēm. Šādā sastāvā notika vairāk nekā simt izrāžu.
Reiz Sunākstē pēc Lustēm kompānija kopā ar komponisti, regulāri atskanot viņas «johaidī!», devusies meklēt Vecā Stendera kapu.
Ilgi staigājuši, līdz slapjām kājām nonākuši pie baznīcas, kur atraduši vietējo pionieru sakoptu dziesminieka kapu ar uzrakstu «Še dus vecais Stenders. Latvis». Tai mirklī norietējusi saule…
Starp citu, ar šo uzvedumu Āboliņu ģimene nopelnījusi žiguli.
Tijas Bangas Septiņas vecmeitas Singajevska jau kā režisore iestudēja vispirms Jaunatnes, pēc tam Muzikālajā teātrī. Elga mācēja uztrāpīt katras vecmeitas raksturam pareizās dziesmas. Kopdarbā radioludziņā Klāra Klukste aktrise pat sacerējusi vārdus Elgas bērnu dziesmiņām.
Sešdesmitajos gados dzimušajiem joprojām mīļas ir Singajevskas dziedātās bērnu dziesmiņas, tostarp Īgenbergas meistarstiķi Tikai vienu vītolzaru, Man, Bricim, piecnieks, Balta, balta kleitiņa un citas.
«Viņa man nospēlēja priekšā, un es iemācījos. Kad pastāstīju, ka mans tēvs bijis jūrnieks, viņa to bija pateikusi Arnoldam Auziņam, un tas sarakstīja tekstu: «Mans tēvs bija jūrnieks,/ Es jūrnieka meita,/ Un tāpēc man patīk/ Zilbalta kleita.» Es arī tādu zili baltu kleitu uzšuvu, kad viņai bija divi autorvakari operā,» stāsta aktrise.
Soļos, marš!
No 1947. gada līdz pat Atmodai katra apzinīga padomju Latvijas pilsoņa diena sākās ar Politehniskā institūta Sporta katedras docenta Kārļa Liepiņa vārdiem: «Labrīt, biedri! Sākam rīta vingrošanu! Stāties un iztaisnot ķermeni. Ar pavadījumu – soļos, marš!» Šo pavadījumu vairāk nekā četrdesmit gadu (!) improvizēja Elga Īgenberga. Tas nozīmē – visu šo laiku katru darbdienu pianiste cēlās pussešos no rīta, lai ietu uz Radio spēlēt improvizācijas vingrošanas raidījumiem – katrai kustībai atbilstīgu melodiju.
Elgas pianistes dotumi gan palikuši otrajā plānā aiz viņas komponistes veikuma. Vera Singajevska brīnās, kāpēc draudzene nekad nav spēlējusi solo, tikai pavadījusi citu priekšnesumus. «Viņa bija apbrīnojama koncertmeistare!
Dziedātājam nekad nevajadzēja domāt, vai trāpīs uz nots, jo viņa palīdzēja. Vienmēr teica: «Jūs esat galvenie, es – tikai piekabe.»
Reiz man drēbēm attaisījās rāvējslēdzējs, un es lūdzu: «Elgiņ, uzspēlē kaut ko tagad pati, kamēr sakārtošos.» Viņa nospēlēja fantastisku popūriju par manu dziesmu tēmām, jo bija izcila improvizētāja! Vai – viendien aizbraucu uz koncertu un grasos sastellēt priekšnesumu secību, bet nošu nav! Elga mierina: «Es taču visas tavas dziesmas zinu no galvas, arī skaņkārtas – tai, lūk, ir si bemol mažors.» Prieks bija ar viņu kopā strādāt! Tikai viņai bija ļoti kautrīga. Piemēram, pēc koncerta viņa uzreiz aizslīdēja no klavierēm un ar varītēm bija jāvelk ārā no aizkulisēm, lai paklanītos un saņemtu ziedus.»
Savas ar roku rakstītās notis komponiste izdāļāja. «Elga vienmēr gribēja cilvēkiem ko dāvināt, un viņa dāvināja savas dziesmas. Piemēram, uzstājāmies kādā skolā, un, atbraukusi mājās, Elga tai uzrakstīja un nosūtīja veltījuma dziesmu. Ja tās visas izdotos savākt!» cerīgi piebilst Vera Singajevska.
Aktrises stāstījums ļauj pilnīgāk iztēloties arī Elgas Īgenbergas daudzkrāsaino raksturu un neparasto personību. «Elga bija garastāvokļa cilvēks. Reizēm sajūsminājās: «Cik tas cilvēks ir brīnišķīgs!» Kad šis cilvēks atklājās citās krāsās un sekoja vilšanās, viņa nespēja to piedot, pārrāva attiecības uz visiem laikiem.»
Starp citu, viena no kādreizējā ansambļa Triole dziedātājām Anna Šubiņa atceras gadījumu, kad uz Elgu apvainojies Jānis Zābers. Bijis norunāts mēģinājums, bet komponiste atteikusies iet ārā no mājas, jo stipri lijis. Bijusi diezgan cimperlīga, – bet tas varbūt notika slavas periodā, kad piedāvājumi skanēja no visām pusēm?
Interesanti, ka Īgenberga koncertējusi arī padomju armijas un robežsardzes daļās, piedalījusies karavīru televīzijas raidījumā Rūdījums.
Daudz komponējusi tā saucamās patriotiskās dziesmas, ar smīniņu gan sakot: bez tām viņu nebūtu uzņēmuši Komponistu savienībā.
Gundars Āboliņš atklāj, ka komponistei piešķirta goda nozīme Otļičņik pograņičnoj službi (Robežsardzes dienesta teicamnieks – krievu val.), un piebilst – Īgenbergas sakari ar armijas priekšniekiem viņu paglāba no dienesta Afganistānā.
Atvadu sveiciens
Īgenbergas slavas saule sāka rietēt septiņdesmito gadu otrajā pusē. Viens no pēdējiem viņas estrādes dziesmu ieskaņotājiem radio bija aktieris Pauls Butkēvičs, kurš 1976. gadā duetā ar slavenā ansambļa Menuets muzikālā vadītāja Jāņa Blūma dzīvesbiedri Rutu Televīzijas un radio estrādes orķestra pavadījumā iedziedāja melodijas Ja tevis nebūtu un Lai mūžu nodzīvotu godam.
Tas arī bija atvadu sveiciens estrādes žanram – turpmāk Īgenberga lielākoties pievērsās teātra mūzikai un vokālajiem ansambļiem.
Sadarbībā ar diriģentes Māras Skrides vadīto vīru vokālo ansambli Arājs un aktrisi Elzu Radziņu 1980. gadā tapa iespaidīgs uzvedums Senā daina, topi spīva. «Komponiste bija atsaucīga, vienmēr atrada laiku mums kaut ko uzrakstīt,» priecājas Māra Skride, uzsverot arī Elgai raksturīgo humoru. «Kad viņa ieradās, ansambļa vīri uzreiz izrieza krūti. Viņas slavenais «johaidī!», optimisms un sirsnība iedvesmoja tāpat kā viņas daiļrade.»
Tikai garāmejot, varbūt vēstulēs draugiem pavīdēja kādas rūpes. Arī dzīves nogalē komponiste nekad nesūdzējās par savu grūto materiālo situāciju. Zīmīgi, ka arī dziesmās viņa reti ļāvusies skumjām.
Par godu savai astoņdesmitajai jubilejai 2001. gada maijā Īgenberga ielūdza Rīgas Latviešu biedrības namā uz Kafejnīcu pie Elgas. Muzikāli teatralizētajā uzvedumā galvenās zvaigznes bija biedrības koris, kura koncertmeistare pēdējos gados bija nenogurdināmā komponiste un pianiste.
Beidzamajos mūža gados viņa mita vientuļi savā dzīvoklī, pa telefonu runājās ar draudzenēm, visvairāk – ar Veru Singajevsku. «Viņa strādāja līdz pēdējam brīdim. Kad klavieres vairs neskanēja, komponēja pēc iekšējās dzirdes. Viņas pēdējā stundā slimnīcā teicu: «Elgiņ, esmu atnākusi.» Viņa paskatījās uz mani un… aizmiga. Izdzisa kā svece… Gundariņš uzlika kapa pieminekli, kur viņas pašas rokrakstā uzrakstīts Elga Īgenberga. Elgas klavieres stāv uz skatuves Jaunā Rīgas teātra izrādē Jāņonkulis – manuprāt, godpilns liktenis.»
