Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Man tēvs bērnībā parādīja dažādus sporta veidus: veda uz futbolu, karatē, kikboksu. Man labi padevās karatē, bet tētim bija daudz labu paziņu hokejistu vidū – Kaspars Astašenko, kurš spēlēja NHL, arī Jasu ģimene – Māris un Mareks. Draugi tētim teica: kāds karatē! Lūk, hokejs – tas ir kruta, tā ir nākotne! Tā tētis mani aizveda uz hokeju. Hokeju spēlēju gandrīz 10 gadu – pārsvarā Latvijā, bet divus gadus arī Īrijā. Tētis gribēja, lai esmu hokejists, bet notika tā, kā bija jānotiek.
Atnesu viņam hokeja nūju, atdevu un teicu: «Gribi spēlēt hokeju? Spēlē pats! Es gribu būt bokseris!» Tētis nedusmojās, un paldies par to. Viņš deva brīvību, jo redzēja, ko es gribu un ko ne. Kad nolēmu hokeju pamest, tēvs teica: tā ir tava izvēle. Tagad viņš saka: vajadzēja man tevi jau no agras bērnības vest uz boksu, nevis hokeju! Bet es atbildu: viss kārtībā – hokejā ieguvu labu fizisko sagatavotību, kas man tagad ļoti noder boksā.
Sava dzīve
Es negribētu, lai mans dēls ir bokseris. Tāpat kā mans tēvs, arī es saviem bērniem piedāvāšu dažādus sporta veidus – lai paši izvēlas. Kaut ko piespiežot, tēvs var kļūt ienaidnieks pats savam bērnam vai arī pazaudēs patieso bērna talantu. Vecākiem jāskatās bērna acīs: tās deg vai tomēr ne.
Esmu redzējis tēvus, kas neklausās un neredz, ko domā bērns. Iespējams, viņiem pašiem kaut ko nav izdevies sasniegt – mēģināja, piemēram, spēlēt futbolu, sapņoja būt izcils futbolists, bet nekas nesanāca. Kad nenotikušajam futbolistam piedzimst puika, tēvs iedomājas, ka paša nepiepildīto sapni īstenos dēls, un uzliek viņam pienākumu: es gribēju, man neizdevās, tāpēc tas tagad jāizdara tev. Tā nedrīkst darīt! Tavs dēls var būt nevis sportists, bet dziedātājs, aktieris – katram savs.
Pieaugušam vīrietim ir ļoti grūti sevi salauzt un dot zaļo gaismu bērna sapnim.
Bet ir jāsalauž – tas ir tā vērts! Bērns būs ļoti pateicīgs vecākiem, kas dos viņiem izvēles brīvību. Esmu redzējis, kas notiek ar bērniem, kurus vecāki nomoka, piespiežot kaut ko darīt. Jaunieša vecumā šie bērni pārāk strauji sāk dzīvot paši savu dzīvi, jo pirms tam vecāki ir likuši dzīvot viņu dzīvi. Esmu redzējis, kā jauni puiši iekrīt sliktās nodarbēs tikai tāpēc, ka nezina, ko darīt ar savu brīvību. Tā vecāki pazaudē savus bērnus.
Nemēra gados
Mums ar tēvu ir maza gadu starpība, kad es piedzimu, viņam bija 19. Daudzi, uz mums skatoties, domā, ka esam brāļi: man ir 31 gads, tēvam – 50. Cilvēki bieži domā: maza gadu starpība tēvam un dēlam – tas ir tik labi, ir vienādas intereses, līdzīgi redz dzīvi! Es gan nedomāju, ka mūsu attiecībās kaut kas būtu citādi, ja tēvs būtu vecāks. Tēvus nemēra gados: viņš ir tāds, kāds ir, vienalga, cik viņam gadu.
Es klausos
Es tēvu saucu par batju, mēs esam ne tikai tēvs un dēls, bet ļoti labi draugi. Tēvs ir uzņēmējs, viņš būvē sētas un žogus. Sazvanāmies katru dienu – mums vienmēr ir, par ko runāt. Esmu vēl jauns, tāpēc viņš vairāk runā, bet es klausos. Pat tad, ja man viņā kaut kas nepatiktu, es par to nekad nerunātu publiski, jo tas ir mans tēvs. Viņš mani ir uzaudzinājis par vīrieti.
Starp mužikiem
Puikām vajag piemēru. Viņi pa skolas gaiteni vai mājas pagalmu grib skriet kopā ar vecāko klašu puišiem, jo viņi ir gudrāki un ātrāki, viņiem ir interesantākas sarunas.
Esmu pateicīgs tēvam, ka viņš man pusaudža gados ļāva sēdēt pie viena galda ar saviem draugiem. Skaļās pieaugušo kompānijās, kur rupji lamājas, dēlam nav vietas, bet viņam jāļauj būt klāt tur, kur satiekas labi tēva draugi – īsti mužiki. Par to, kāds esmu izveidojies, varu pateikties gan savam tēvam, gan viņa draugiem.
Tēvs man iemācīja, kā jāuzvedas mužiku sabiedrībā, un viņam nekad nebija par mani kauns.
Arī tēta draugi par mani vienmēr padomāja – kaut ko uzdāvināja, iedeva konfekti, kopā spēlējām futbolu. Tēvs man iemācījies nevienu nesodīt, jo cilvēki ir dažādi – labi un ne tik labi, ar spēcīgu raksturu un ne tik spēcīgu. Nesodi, un tevi nenosodīs – katrs cilvēks un šīs planētas ir tāpēc, ka viņš te ir paredzēts un vajadzīgs. Lamāt kādu par to, ka viņš nav līdzīgs tev vai tev nepatīk, – nē, tā nedrīkst.
Lamāju sevi
Zinu, ka, pārtraucot sportot, daudzi vīrieši pilnībā pazaudē savu sportisko formu – uzaudzē vēderu. Tagad, kad jūtu, ka man kāds lieks grams nāk klāt, es lamāju pats sevi. Kas notiks, kad Dievs pateiks: pietiek tev to boksu!? Esmu apņēmis nenolaisties – kad vairs nebūšu bokseris, turpināšanu apmeklēt svaru zāli, nodarbošos ar džiudžitsu.
Es nedrīkstu apvelties: man līdzās ir ļoti skaista sieva – viņai blakus nedrīkst stāvēt resns un smieklīgs vīrietis!
Ja sieva par sevi nerūpējas, arī vīrietim sāk likties, ka viņš var necensties. Bet, ja sieva par sevi rūpējas, vīrs vienkārši nedrīkst palaisties: turoties līdzi, viņš izrāda cieņu savai sievai.
Sapņi un mērķi
Kad gatavojos boksa cīņai, man jāsasniedz zināms svars – nākas nomest divpadsmit, trīspadsmit, pat četrpadsmit kilogramu, tāpēc nekādu saldumu un nekāda alkohola. Zinu, cik tas ir grūti. Droši vien tieši tāpēc daudzi sportisti pēc karjeras beigām pazaudē bremzes. Viņiem šķiet, ka vairs nav iemesla no kaut kā attiekties – beidzot viņi drīkst visu. Kad man no kaut kā jāatsakās, sev atgādinu, kāpēc to daru: man ir sapnis un mērķis. Lai es savu mērķi atdotu par kādu saldumu vai pudeli alus? Nekad dzīvē! Vai tiešām vīrietim 50 vai 60 gadu vecumā vairs nav ne sapņu, ne mērķu!? Neticu! To noteikti var atrast!
Mani mīl
Ir liela atšķirība, kā savas emocijas izrāda mamma un kā – tētis. Mamma pat raud, bet tētis nāk uz manām cīņām, dzīvo līdzi, uzmundrina. Lai arī ļoti pārdzīvo, viņš nekad nepārspīlē. Mans batja ir īsts mužiks! Atbrauc pēc cīņas un mierīgi saka: varbūt tajā brīdī varēji darīt tā vai citādi, bet bija labi – malacis!
Tētis nestāsta pasakas, kāds es esmu brīnišķīgs. Viņa vērtējums ir ļoti īss un par lietu – bez liekām emocijām.
Tēvam nevajag savu dēlu pārslavēt. Ja vīrieti pārāk slavē, viņš sāk palaisties. Tēvam nevajag ar dēlu arī auklēties, bučot un apķert – to lai dara mamma. Tēvam dēls jāmīl un ar viņu jālepojas. Batjam nevajag ne visai pasaulei, ne man pašam teikt, ka viņš mani mīl, jo es to redzu viņa acīs. Savukārt es saprotu: augdams un pieaugdams vienmēr esmu sava tēva dēls, tāpēc nedrīkstu viņu pievilt vai lieki satraukt.
Nauda atnāks
Sportā, arī boksā, ir daudz zvaigžņu – miljonāru bez izglītības, jo apvienot mācības un sportu ir ļoti grūti, cieš vai nu viens, vai otrs. Man pašam ir deviņu klašu izglītība, bet es ļoti centīšos, lai mani bērni maksimāli apvieno izglītību un sportu. Laikā, kad ļoti daudzi no Latvijas brauca uz Īriju pelnīt naudu, mēs ar tēvu arī uz laiku aizbraucām. Viņš ir labs žogu un sētu meistars, saņēma ārzemēs labu piedāvājumu, bet es, būdams pusaudža vecumā, piecus gadus tur nostrādāju celtniecībā. Es tik ļoti skumu pēc mājām, ka atgriezos Latvijā. Pēc tam atgriezās arī tēvs – arī viņš skuma pēc ģimenes.
Vienmēr esmu teicis: bagāts ir nevis tas vīrietis, kam ir daudz naudas, bet gan tas, kam ir ģimene – sieva un bērni.
Kad mājās viss ir labi, kad ir, kā dēļ strādāt un censties, nauda atnāks pati.
