• Šobrīd

    weather img

    Rīga +5°C Skaidrs, Z/ZA vējš, 3.09 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Ainārs Ančevskis: Varbūt mana misija ir būt sargeņģelim citiem?

    Personisks stāsts
    Ina Eglīte
    12. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Deinats (Fotocentrs)
    No Dieva viņš ir saņēmis talantu, no dzīves – dunkas, zilumus un skrambas, no publikas – atzinību un jūsmu. No vecākiem mācījies prasmi triecienus saņemt ar cieņu, no dēla – stiprinājumu to visu izturēt. Veiksmei, redz, ir savi ieskati par dzīvi. Arī laimes lutekļiem savu reizi pa asarai jānotrauc…

    Intervija publicēta žurnāla «Ievas Stāsti» 2010. gada 10. numurā.

    Dažus atzinības saulīte apmirdz mirkli, bet Aināru Ančevski silda kopš ienākšanas viņa pirmajā un joprojām vienīgajā – Nacionālajā teātrī. Palaikam kāds atkal mēdz citēt par viņu trāpīgi teikto:

    šis aktieris ir kā melnā kaste, kas glabā savu noslēpumu, kurš reiz spilgti atklāsies.

    Ik pa laikam tas arī notiek, kā bija, piemēram, ar Finka lomu teātrī, Ūvi televīzijas seriālā «Likteņa līdumnieki» vai Aleksi «UgunsGrēkā». Televīzijas šovs «Dejo ar zvaigzni» harismātisko aktieri atkal ir uzrāvis atzīšanas viļņa mugurā (vai kāds sevi cienošs preses izdevums par viņu vēl nav rakstījis?!), bet, par laimi, tas Aināru nav padarījis iedomīgu.
    Todien, kad tikāmies, teātrī bija brīvdiena. Mēs runājāmies par daudz ko. Brīžiem Ainārs dungoja. Palaikam apsēdās uz palodzes un pie atvērta loga smēķēja. Brīžam viņa klusēšana izteica vairāk par vārdiem.

    Jēzus vecumā

    Aktiera maizi Ainārs pirmo reizi nogaršojis septiņu gadu vecumā, piedaloties filmā «Aizaugušā grāvī viegli krist». Tagad viņam ir trīsdesmit trīs gadi. Sakrālie trīsdesmit trīs, Jēzus vecums. Šis gads paliks atmiņā ar strauju popularitātes pieaugumu, pateicoties šovam «Dejo ar zvaigzni», un veiksmi ­loterijā jeb godam nopelnīto prāvo naudas balvu.
     «Kad svinēju trīsdesmito otro dzimšanas dienu, biju sabijies – vairāk domāju par to dienu, kad paliks trīsdesmit trīs,» Ainārs atzīstas. «Šķita, ka tuvojas lūzuma punkts, jābūt kaut kam īpašam. Tas, kas notiek tagad… Vairs nesaspringstu, bet vienkārši dzīvoju. Nekādu lielu pārmaiņu jau arī nav, tikai darba vairāk – teātrī, televīzijā… Zvaigžņu slimība man nekad nav bijusi. Kolēģiem gan esmu piekodinājis – ja ko tādu pamanāt, uzreiz sakiet man acīs! Es negribētu izbaudīt šo slimību. Teātrī vienu otru tādu esmu kādreiz redzējis. Cilvēki no viņiem vairās. Ja esi zvaigzne un viens, vientuļš… Jo augstāk kāp, jo zemāk krīt!

    Trīsdesmit trīs gadi vīrietim ir pirmais rezumējuma laiks. Ceru, ka viss sliktais, kas man dzīvē ir bijis paredzēts, jau ir noticis un palicis pagātnē.

    Kad skatos atpakaļ, redzu, ka mīnusu bijis vairāk nekā plusu.

    Būdams jauns un dumjš, esmu taisījis visādas šmuces, attieksmē pret sev tuvākajiem – ģimeni, krustvecākiem – esmu bijis nepiedodami netaisnīgs. Varēju melot, acīs skatīdamies. Minhauzens vismaz pats sev ticēja… Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, es daudz ko darītu citādi. Ar cilvēkiem būtu vairāk runājies. Varbūt viņi neielaistos, tomēr es vismaz būtu mēģinājis un tagad sev nepārmestu atturību, kautrību. Daudz kas jau ir nokavēts. Ar tēti mēs tā arī nepaguvām izrunāties…

    Es vairāk ļaujos plūsmai. Krustmāte, mammas māsa, saka – pa upi vari peldēt kā straume nes, bet tad ir sazarojums; vienalga, vai izvēlies doties pa labi vai pa kreisi, galamērķis ir viens. Atšķirība vien tā, vai peldi pa mierīgu vai krāčainu upi. Paldies Dievam, līdz šim man nav bijis jāpieņem kardināli lēmumi. Izņemot vienu, bet ārkārtīgi nozīmīgu gadījumu. Man negribas to atcerēties, bet, ja gribu būt godīgs, jāizstāsta…

    Man bija deviņpadsmit gadu, un es kļuvu par… Laikam varētu teikt – par bēgošo līgavaini.

    Ar šodienas dzīves pieredzi saku – nesaprotu, kāpēc tā meitene gribēja būt kopā ar mani tādu, kāds tolaik biju: ūdenszāle, nekādas stabilitātes, kas uz mēles, tas laukā. Nu, tāds paliels bērns! Mēs jau gājām uz baznīcu, pieņēmām iesvētības mācību, un cilvēki apkārt plānoja mūsu kāzas, taču es piepeši izlēmu, ka labāk būtu neprecēties. Mīlestība? Jā, bija. Un precēties tas puisis Ainārs gribēja. No kā viņš bēga? Ne jau no meitenes, bet drīzāk no atbildības. Tā bija kā apskaidrība – ko gan es viņai varu piedāvāt? Ne man finansiālā nodrošinājuma, ne vietas, kur vīt ģimenes ligzdu… Meitene man piedeva, taču pats sev to īsti piedevis neesmu. Labāk, ja ar mani tā būtu izdarījuši!»

    Ir lietas, par kurām Ainārs nevar tā vienkārši vēsi runāt. Tagad arī – acīs sakāpj miklums un viņš kā mazs puika ar dūrēm tās aši saberzē.  

    Par mīlestību – ne!

    Kādā intervijā, gandrīz pirms desmit gadiem, Ainārs neraksturīgi jauniem vīriešiem sirsnīgi runāja par bērniem un atzinās, ka ilgojas pēc meitiņas. Kad tagad viņam to atgādinu, samulst.  

    «Nezinu, kāpēc vēlējos tieši meitiņu. Vienkārši bija tāda sajūta… Varbūt tāpēc, ka man ir divas māsas? Varbūt tāpēc, ka agri zaudēju mammu – man bija seši gadi, kad viņa pakļuva zem mašīnas, glābdama tobrīd uz ceļa uzskrējušo meitiņu. Bet varbūt es vienkārši pierunāju kādu bērniņu nākt pie manis?… Tagad man ir dēls – Raitim jūnijā būs pieci gadi. Atceros to mirkli, kad Marta pateica, ka ir stāvoklī. Līdz griestiem no prieka nelēcu, drīzāk biju apmulsis (ceru, ka Marta to nemanīja…) un sapratu, ka no šā brīža mana dzīve kardināli mainīsies. Jā, bija drusciņ bail un apjēga, ka mainīt neko nevar. Jo tuvāk nāca brīdis, kad mazulis ieradīsies pasaulē, jo vairāk pieauga satraukums. Tagad zinu – ir labi, ka vīrietis var iet līdzi savai sievietei uz sonogrāfiju.

    Ieraugot pulsējošo punktiņu – sirsniņu, tevī kaut kas novibrē, un gaidīšanas laiks kļūst tik īpašs, pacilājošs…

    No mūsu ģimenes biju pēdējais, kas nes Ančevsku uzvārdu, un Marta neiebilda, ka  dēlam ir mans uzvārds. Ja mēs ar Martu apprecēsimies, viņa, visticamāk, paliks pie sava dzimtas uzvārda, jo arī viņa ir pēdējā, kas to nes. Ceru, ka caur strīpiņu Marta tomēr vēlēsies pievienot manu ­uzvārdu…»

    Par mīlestību Ainārs negrib runāt. Atmet ar roku – ai, tur nav ko daudz ko stāstīt! Atzīstas – viņam šis vārds nepatīk. «Tas ir mums svešādais amerikānisms, ka cits citam bez īpašām jūtām vietā un nevietā atkārto: es tevi mīlu! Man dziļāks un patiesāks šķiet latviskais – es tevi mīļoju. Bet arī šos vārdus Martai reti esmu teicis. Toties pats nebeidzu brīnīties par to, cik viegli un ar prieku tos atkārtoju dēlam…»

    Piedaloties šovā «Dejo ar zvaigzni», Ainārs bieži dzirdēja gudrus prātojumus par to, ka starp dejotājiem veidojas īpaša jūtu ķīmija, un viņam daudznozīmīgi tika jautāts, vai Martai nav pamats būt greizsirdīgai. Jā, viņš atzīst, Ieva (Ainārs deju partnere Ieva Kemlere – I. E.) ir skaista, talantīga, bet viņam esot burvīga otra pusīte un laba ģimenes dzīve.

    «Es zinu, kas ir greizsirdība, – pats agrāk esmu bijis ļoti greizsirdīgs. Nereti notika kā karstasinīgo itāļu filmās: iekšā gruzd, izvirdumi uz āru ir reti, ja nu tikai durvju aizciršana. Taču es iemācījos otram cilvēkam noticēt. Tas ir galvenais, pretējā gadījumā – labs sākums attiecību beigām. Tomēr šovs man izrādījās liels pārbaudījums citādi. Jutos iztukšots ne tikai fiziski, bet arī emo­cionāli. Pat nenojautu, ka psiholoģiski būs tik grūti. Kad internetā lasīju, ko raksta… Bija daudz foršu komentāru, bet daži tik žultaini! Zinot, cik milzīgs ir domu spēks, nekavējoties izdzēsu savu profilu no «draugiem.lv», arī Martas un puikas bildes, tā cenšoties pasargāt savus tuvākos cilvēkus.»

    Uz daudzu ziņkārīgo jautājumu, kad beidzot Ančevskis oficiāli lūgs savu kolēģi – skaisto aktrisi Martu Grasi – kļūt par savu sievu, viņš joprojām atbild izvairīgi. «Esmu vadījis ļoti daudzas kāzas, un arī kā vienkāršam vīrietim mans viedoklis ir – mīļotajiem jāprecas. Domājiet par skaistajām vecumdienām! Ir vajadzīgs kāds cilvēks blakus. Vismaz es negribētu un laikam arī nevarētu dzīvot viens.»

    Sapņu māja

    Ikdiena aktierim paiet starp daudziem cilvēkiem, tāpēc pārējā laikā gribas nolīst maliņā, ne ar vienu nekontaktēties. Ainārs ir priecīgs, ka viņam ir lauku māja – veca guļbūvīte pussimts kilometru no galvaspilsētas.

    «Es gan esmu īstens rīdzinieks, tomēr reizēm no kaut kādiem tālumiem asinsbalss sauc pēc zemes.

    Visticamāk, no tēva senčiem. Maz par viņiem zinu, vien to, ka tēta vecāki bija no Latgales, dzimta laikam no Polijas, un vecāki nomira, kad viņi, bērni, bija mazi. Tētis pieminēja bērnunamu, bet neko vairāk no viņa man neizdevās izvilkt. Varētu pasūtīt arhīvā informāciju par savu dzimtas koku, bet… Nevaru pat saņemties dēlu ierakstīt savā nodokļu grāmatiņā, jo, kad iedomājos rindas pie ierēdņu kabinetu durvīm, dažādu veidlapu aizpildīšanu un atbildēšanu uz sazin kādiem jautājumiem… Tāpēc man patīk laukos – mierā un klusumā. Aizej, atspiedies pret ābeli vai sēdi dīķa malā un skaties. Kad pirmo reizi ieraudzīju «Bekas», man tās atgādināja bērnību Matkulē pie vectēva māsas. Veca guļbūve ar zemiem griestiem, melnais ķēķis ar klona grīdu un dzirnakmeni pie krāsns – tur ir vecais smeķis! Bekas daļēji kompensē izjūtas par savu kaktiņu, zemes stūrīti, iespēju paslēpties no pasaules. Un reizēm manī parādās tāds saimnieks! Ieceru ir tik daudz! Pamati jāsakārto, skurstenis jānostiprina, griesti jānomaina, grīda jāieliek, bēniņi jāiekārto… Šis tas jau paveikts, tagad pienākusi kārta durvīm. Tās ir tik zemas, ka arī neliela auguma cilvēki tur regulāri atsit galvu. Taisīšu lielākas, bet vecajā stilā. Informāciju, kā taisa durvis, jau esmu savācis, nu jāķeras pie darba. Iespējams, pirmās būs slīcināmas… Toties ar «lielo kultūras pili», kā saucu sirsniņ­māju, ko uztaisīju, lepojos! Visu izdarīju pats, pat sirdi durvīs izgriezu. Vecā būdiņa bija maza, tāda, ka puisietim, kājās stāvot, griesti dūrās galvā, toties jaunajā «havajiņā» ir plašums uz visām pusēm. Vienkārša konstrukcija, nav kā manam labam paziņam – smalki, ar četrām durvīm. Reiz viņš gan žēlojās: ja tās kārtīgi neaizkrampē, visnepiemērotākajā brīdī atsprāgst vaļā. Panorāma visriņķī, bet arī skatītāji, iespējams, nesnauž…

    Tētis strādāja celtniecībā, prata ­dažādus darbus, arī man šo to iemācīja, tāpēc mani nebiedē tas, ka «Bekās» vēl ļoti daudz darāmā. Protams, es gribētu visu uzreiz – ja vien būtu tas «štrunts»… nē, tā labā lieta, ko sauc par naudu. Bet, kā teica tētis, – ja māja ir, turīgs nebūsi. Taisnība. No viena gala sāc taisīt, un jāatgriežas pie sākuma. Ziemā pat ­speciāli braucām uz «Bekām» sniegu tīrīt, citādi jumts neizturētu. Marta ik pa laikam mani piebremzē, sakot – pagaidām piezemējamies! Viņa pati nav sevišķi saimnieciska, taču dārzs viņu pievelk, tur Marta jūtas kā zivs ūdenī, tomēr vienmēr ar mani saskaņo, kur veidot puķu dobes. Kad nāk pavasaris, viņa kļūst tramīga – gribas pie zemes. Man jau ir tāpat. Pavasaris parasti ir noslogots: caurām dienām dzīvojies pa teātri un vienā dienā piepeši pamani – kokiem jau ir lapas. Pa kuru laiku?! Un tad tā gribas uz «Bekām»!

    Mana vājība ir zirgi, kādreiz esmu arī trenējies jāšanas sportā.

    Ar dēlu vienojāmies, ka reiz mums tur būs divi zirgi – katram savs. Mēģinu Martu pierunāt arī uz diviem dogiem. Viņai nez kāpēc tie nepatīk, bet gan jau izdomāsim kompromisa variantu.

    Iztēlojos, ka reiz dzīvošu «Bekās». Tas būs… nu, teiksim, pēc gadiem piecpa­dsmit. Raitim tad būs divdesmit, sava dzīve. Man… Vai! Man būs četrdesmit astoņi!… Raugoties uz priekšu, šķiet – vēl laika kā jūra! Paskaties atpakaļ – man jau trīsdesmit trīs, un kas tas ir? Pieneņpūka, viens vēja pūtiens!

    Kāds es būšu pēc gadiem divdesmit? Nebūtu slikti, ja es vēl būtu teātrī. Ceru, ka cilvēki par mani runās labu. Taču vēl svarīgāk man ir tas, lai dēlam es būtu labs tēvs, tāds, ar kuru var no sirds parunāties. Jā, gribas to, kā pašam ir pietrūcis. Es ļoti cerēju, ka reiz mēs ar tēti tā rāmi un pamatīgi aprunāsimies. Mums būtu vajadzējis par daudz ko parunāt, taču šķita, ka laika vēl gana. Bet  kādu dienu viņš ar riteni brauca uz darbu – un sirds apstājās…»

    Ainārs atkal ilgi klusē.

    «Man ir vēl kāda vēlēšanās,» viņš beidzot saka. «Kad vairs nebūs ne manis, ne Martas, es gribētu, lai mūsu ­bērni «Bekas» nepārdod. Lai no ģimenes ir kāds, kas vismaz vasarās gribētu turp aizbraukt un pasaimniekot.»

    Debesis ir tuvu…

    «Savā dzīvē nereti esmu jutis Augstāko spēku klātbūtni, atbalstu, palīdzību. Palaikam iedomājos – tur, kur esmu nokļuvis, bez sargeņģeļa vadības nebūtu ticis. Reizēm man ir tāda kā «dežavū» izjūta. Piemēram, nokļūstu situācijā, ko esmu nosapņojis. Konkrēta telpa, cilvēku skaits, izvietojums… To bildi sapnī esmu redzējis, un tagad tad tā atdzīvojas, notikums sāk risināties realitātē…

    Nē, es neesmu māņticīgs un pagaidām vēl nekad neesmu centies izzināt savu nākotni, tomēr nevaru arī noliegt – kaut kas šajā pasaulē ir ārpus parasta cilvēka saprašanas.

    Kad man uzticēja atveidot leģendārā gaišreģa Eižena Finka lomu, nolēmu darīt tāpat kā iepriekšējais lomas tēlotājs Ivars Stonins – aiziet pie Finka kapa. Atceros, ka vīpsnāju, klausoties Ivarā, kad viņš stāstīja, ka neesot varējis atrast īsto kapavietu. Biju pārliecināts, ka kolēģis pārspīlē, lai uz mums atstātu lielāku iespaidu. Devos uz Pokrova kapsētu, izstaigāju krustu šķērsu un – neatradu. Meklēju mērķtiecīgi vēl vienu dienu, bet atkal – nekā! Trešajā un ceturtajā reizē atkārtojās tas pats. Apskaitos un nolēmu doties prom, lai vairs te nekad neatgrieztos. Tieši tajā mirklī es to kapavietu ieraudzīju! Precīzāk būtu teikt – tā piepeši man parādījās. Maza kopiņa ar krustiņu. Iepriekš es to vienkārši neredzēju… Un tad vēl tās neparastās sajūtas, kas pārņēma, ik reizi ieraugot, ka izrādē zālē pirmajā rindā divas vietas ir tukšas, lai gan kasē tās biļetes bija pārdotas… Mēs ar Ditu (Dita Lūriņa-Egliena izrādē atveidoja Finka sievu Annu – I. E.) spriedām – tātad tajās vietās sēž Finks un viņa Anna.

    Kaut kāda mistika ap mums ir, nenoliedzami, – bet vai cilvēkam visu vajag zināt? Turklāt tam, ko citi saka, nereti piemīt pārāk liela suģestija. Ja tai ļaujies, faktiski dzīvo cita noteiktu ­dzīvi. Protams, neviens joka pēc neiet ne pie mācītāja, ne zīlnieka – parasti tas ir izmisuma solis.

    Taču es ticu, ka mūsu domām piemīt milzīgs spēks, tāpēc cenšos domāt pozitīvi un redzu, ka pēc šādas «programmas» daudz kas mainās.

    Arī par savu aiziešanu šad tad padomāju. Ir tāds banāls teiciens – labāk mirt jaunam, nevis kad esi vecs, nočurājies «dārzenis». Es negribētu kļūt par nastu nevienam. Bet, kad tā sadomājos, atceros vecumveco patiesību – cilvēki domā, Dievs dara.»

    Ainārs iesmejas un saka – lai nebūtu tik skumji, izstāstīšot savu mīļāko anekdoti. Kāds vīrs sapnī redzējis, ka viņš noslīkst. Uztvēris to kā zīmīgu vēstījumu un pārcēlies uz dzīvi tuksneša vidū. Viņam bija ģimene, viss – fantastiski! Dēls izauga, izskolojās un aizgāja pasaulē. Reiz vīrs nolēma viņu apciemot. Atcerējies seno sapni, pie sevis pasmējās – nu jau pagājuši vairāki gadu desmiti, nekas ļauns vairs nevar gadīties! Un viņš nopirka biļeti uz kuģa. Jūrā sākās vētra, kuģis nogrima. Nokļuvis debesīs, vīrs pārmeta Dievam: «Saprotu, ka tu biji lēmis man šādi aiziet, bet kāpēc jācieš pārējiem pasažieriem?!» Dievs smagi nopūtās: «Ja tu zinātu, cik man bija grūti jūs visus uz šā kuģa sapulcināt!»

    Sargeņģelis citiem

    Ja būtu iespēja sapulcināt vienkopus sev nozīmīgos cilvēkus, vienalga, kurā laikā dzīvojušus, ko Ainārs aicinātu? Viņā uzreiz pamostas režisors – izvēlētos Mazo zāli, jo tur nav norādītas vietas, jo galvenais būtu redzēt, kā viņi izvietotos, kurš kuram apsēstos blakus… Bet tad jau nopietni Ainārs turpina:

    «Es priecātos, ja ierastos man tuvi cilvēki. Bet tādu ir maz. Un vispār ir tikai daži, kurus es patiešām gribētu redzēt šajā pasākumā. No Amerikas varētu atbraukt Ivars Stonins. Mēs bijām labi kolēģi, bet ne čomi, tomēr mūs saistīja kaut kāda liktenīga stīga. Ivars man bija drusku tā kā etalons. Kolosāla aktiermeistarība, ārkārtīgi augsta latiņa pašam sev. Viņam primārais bija teātris, viņš pat atteicās ierunāt reklāmas, tātad – arī no papildu ienākumiem, jo «es negribu, ka Ivara Stonina vārdu saista ar margarīnu «X»!». Žēl, ka Ivars teātrī vīlās. Apstākļi tā sakrita, ka tad, kad ­Ivars devās prom, man tika viņa lomas. Man bija drusciņ bail sākt, jo «Sfinksā» un «Indriķa hronikā» Ivars bija uzlicis sevišķi augstu latiņu. Man nebija mērķa tai pārkāpt – es uzliku savu, radīju savus tēlus, un man patika, ka izrādes ar manu piedalīšanos iznāca citādas. Skatītāji, par laimi, to novērtēja, nesalīdzināja.

    Vēl es gribētu uz šo pasākumu uzaicināt sākumskolas skolotāju Celiņu. Mācījos Āgenskalna ģimnāzijā, viņa bija mūsu klases audzinātāja. Viņa bija tāda, kādam jābūt skolotājam klasiskā izpratnē: stingra, prasīga un tajā pašā laikā mīļa. Atceros vairākus zīmīgus notikumus, bet viens no lieliem atgadījumiem bija šāds. Nobastoju stundu un uz plaukstas lieluma lapiņas uzrakstīju: «Lūdzu, piedodiet, ka mans dēls nokavēja stundu.» Un – viltoju tēta parakstu. Tas, ka rakstījis bērns, protams, bija acīm redzams. Cits pedagogs delverim būtu sadevis pa ausīm un nolīdzinājis līdz ar zemi, bet skolotāja Celiņa manu iesniegumu pieņēma ar sapratni. Pēc daudziem gadiem tētis man to atdeva, un man tas bija liels un patīkams pārsteigums. Izrādījās, kādā vecāku sapulcē skolotāja viņam šo lapiņu bija iedevusi, un viņš to glabāja… Pirms pāris gadiem satiku skolotājas Celiņas meitu. Uzzināju, ka skolotāja tikusi pie mājiņas, vasarās dzīvojot netālu no Līdumnieku filmēšanas vietas. Aizbraucu ciemos – viņa nav īpaši mainījusies…

    Ko vēl es aicinātu? Kādu Zimbabves pārstāvi! Nezinu, kāpēc, bet man ļoti saista Āfrika, afrikāņu mūzika, dejas. Bieži internetā pētu šo valsti. Pasakaini skaista daba un bezcerīga nabadzība. Paziņas, kas bija turp aizbraukuši, stāstīja – smalki tūrisma centri, bet desmit minūšu brauciena attālumā no šīs leiputrijas pie viņiem pienāk sieviete un lūdz nopirkt savu bērniņu, jo viņai nav, par ko pabarot pārējos… Kad kaut ko tādu dzirdu, man gribas kļūt par misionāru un doties glābt šos nabaga cilvēkus.

    Diemžēl ar aktiera iztiku neko daudz es tur palīdzēt nevarētu…

    Šajā īpašajā pasākumā es noteikti gribētu satikt savus vecvecākus, sevišķi iepazīties ar vectēvu – panu ­Ančev­ski. Un, protams, ļoti gribētu, lai zālē ir arī mamma un tētis. Pie mammas eju reti, pēc tēta nāves gan drusciņ biežāk. Tagad viņi tur ir kopā… Man šķiet, ka mans cieņas apliecinājums vecākiem nav tas, cik bieži aizeju uz kapiem. Es viņus atceros citādi – es par viņiem domāju. Manas atmiņas ir atsevišķi par mammu un tēti, bet ne par abiem kopā. Par viņu attiecībām neko daudz neatceros, daudz ko nezinu, bet domāju, ka tās nebija vieglas. Jūtu, ka mums ar krustmāti kaut kad vēl jābūt lielai sarunai par maniem vecākiem, taču mēģinu to attālināt, jo neesmu gatavs dzirdēt to, ko viņa varētu pastāstīt. Man ir ­bērnības atmiņas, mana pasaulīte, un es tajā neko negribu mainīt. Man galvenais šķiet tas, ka mums bija labi vecāki. Varbūt pienāks diena, kad dažiem pateikšu, ko domāju, – bet vai tas kaut ko mainīs? Mūsu ģimene ir pārāk maza, lai es gribētu kādu no tās zaudēt. Marta gan saka – par sevi es domājot mazāk nekā par citiem.

    Bet varbūt mana misija ir būt sargeņģelim citiem?»


    Aināram atkal acīs ir asaras, un viņš nopukst: «Atkal uzkāpām uz sāpīgā!»

    Bet es nez kāpēc atceros kādreiz lasītos dzejnieka Bairona vārdus: «Vīrs, kas noslauka vienu vienīgu asaru, ir pelnījis lielāku slavu nekā tas, kurš izlej asiņu jūru.»

    Viņš pats. Citāds

    «Reizēm manī ir tāds rūgtums pret pasauli! Par valsti, politiķiem. Paēdušai pelei miltiņi šķiet rūgti. Lielākā daļa tur augšā sēž tādi kā es, kuriem nav nekādas saprašanas. Gan jau ir arī labie, tikai es viņus vēl nezinu. Tomēr es negrasos doties projām no Latvijas, lai arī kā valstsvīri cenšas sačakarēt cilvēku vēlmi dzīvot savā zemē!

    Man nekad nav bijis daudz naudas, bet es jūtos pietiekami turīgs pat tad, kad līdz algai vēl ir trīs dienas, bet uz konta – tikai latiņš. Jā, es kļūstu viegli nervozs, bet zinu, ka izvilkšu. Elementāri! Kāpēc tad ir kartupeļi! «Jaunākā laika» cilvēki vienkārši ir izlaidušies. Bērnībā mums arī nekāda dižā rocība nebija, bet pietika visam – bijām apģērbušies un paēduši. Brokastīs mamma uzcepa olu, ja bija, arī desu, pusdienās bija vārīti kartupelīši un krējums ar biezpienu, bet vakariņās – apcepti pusdienās pāri palikušie kartupelīši. Gandrīz vai svētki, ja klāt vēl arī cīsiņš. Tagad esmu dzirdējis, ka smalkais tonis neatļauj otrā dienā ēst to pašu, ko šodien un varbūt pat pagājušajā nedēļā. Cilvēki ir izlepuši.

    Mūsu ģimenē dažkārt arī tā gadās, jo mums ar Martas vecākiem ir kopīga saimniecība. Mums gribas ko vienu, viņiem – citu. Mēs uztaisām savu «šmoreli», Martas mamma – savu, beigās neapēdam ne vienu, ne otru un izmetam ārā… Bet es negribu neko sliktu teikt! Ekselenti mums vēl neklājas, bet kredītsaistības varam nosegt.»

    Tas jau atkal ir pazīstamais Ainārs – tas, kurš parasti slēpjas aiz smaida un patiesās emocijas neizrāda. Kāds viņš ir patiesībā? «Ja vaļsirdīgi… Mans otrais Es ir vairāk klusētājs. Jūtīgāks. Ātri iesvilstas. Visu uztver daudz, daudz sāpīgāk. Necieš kritiku. Vispār es esmu bezbriljanta cilvēks. Ļoti dziļi manī ir paslēpies romantiķis – šķiet, par to es vienīgais zinu. Esmu pat rakstījis dzeju… Paldies Dievam, neviens to nav redzējis!» Ieminos, ka «Ievas Stāstos» dzejoļus varētu publicēt, bet Ainārs skaļi sauc – nē, nē, nē!

    Uz grimētavas galdiņa ir viņa vistuvāko cilvēku bildītes: mamma, tētis, māsas, dēls un mīļotā. Vāzē – ziedi. «To puķi man uzdāvināja kāds bērns,» Ainārs ar lepnumu saka.

    Iepriekšējam dzīves teikumam pielikts punkts, jā. Bet nepazūd tas, kas bijis pirms, un priekšā vēl tas, kas būs.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+