Olu krāsošanas brīnumi

Raksts publicēts žurnāla Ievas Māja 2015. gada marta numurā

Mājas saimniece Daiga stāsta: «Tikai sabērt katlā sīpolu mizas, salikt tur olas un nokrāsot vienā tonī – tas man neder. Lieldienu olu krāsošana mūsu ģimenē vienmēr ir notikums!»

Lieldienu gaidīšanas prieku Daiga pārņēmusi no savas mammas Astras Miezes. Viņa iemācījusi, ka olu krāsošanai pamatīgi jāsagatavojas. Vispirms bez steigas jāsavāc krāsošanai vajadzīgie materiāli. Ir jāiet ārā – jāpastaigā pa dārzu, pa pļavu, jāaiziet līdz mežmalai.

Citi lasa

Arta Lāce

Slimības

Pamatīgs garā klepus uzliesmojums! Ir zināmi tā iemesli

Aiva Kanepone

Kino

Juris Žagars: Milzīgā māja, ko gadiem esmu būvējis, palikusi tukša

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Daiga ir pārliecinājusies: lai cik agrs ir pavasaris, dabas materiālus olu krāsošanai var atrast vienmēr – kāds sūnas gabaliņš, ķērpji, ziemciešu lapas, egļu un priežu skujas, tūju zari, ogulāju pumpuri, pārziemojušās nezāles un smilgu skaras.

Sava daļa dabas materiālu savākti jau rudenī – kaltēti ziedi, auzu kruzuļi, siens, salmi. Tad seko virtuves skapīšu revīzija: sīpolu mizas, garšvielas, kaltētas dilles, dažādas tējas. Tad vēl labumi no rokdarbu lādes – mežģīņu lentes, dažādu raupjumu un krāsu diegi un dzijas kamoli, un, ja vēl par kādu kamolu zināms, ka tam karstumā plūk krāsa, – ideāli! Neparastumam – arī kāds krāsu prieks no ne tik dabiskās puses: krāsaina kreppapīra strēmeles, dekoratīvās spalvas no floristikas krājumiem un vēl arī šis tas no zāļu skapīša – jods, zeļonka un zilie graudiņi.

Daigas ārkārtīgi skaisto Lieldienu olu noslēpums ir tieši dabisko un sintētisko olu krāsošanas materiālu sajaukums. Kad gan vēl varēs ļauties tādam krāsu priekam un dullumam, ja ne Lieldienās?

Lipina, pietin un domā

Olas no ledusskapja jāizņem laikus, lai tās istabas temperatūrā sasilst. Ja verdošajā olu krāsošanas ūdenī liksi tikko no ledusskapja izņemtas olas – tās plīsīs. Protams, gadās, ka ola šā kā tā ieplīst, – Astra māca, ka tādēļ ūdenī vajag iebērt sauju sāls. Tas neļauj ieplīsušajai olai iztecēt, turklāt arī krāsas sāļā ūdenī kļūst košākas.

Krāsošanai vislabāk der baltās olas, jo tajās krāsa iekožas niknāk, tādēļ krāsojums izdodas spilgtāks.

Katru olu saslapina ūdenī un tad tai ar diegu pietin visu, kas atrodams sagatavoto materiālu pārpilnībā, – lapas, skujas, sūnas. Lai materiāli pieliptu labāk, tos vēlams saslapināt. Olai pietīta sīpola miza vienmēr dod pārsteidzoši košus rakstus, savukārt, piemēram, sūnas nekrāso, toties vietās, kur stingri pietītas, atstāj baltus plankumus.

Tā nu lipina un pietin, lipina un pietin – kārtu pēc kārtas, prātā piedomājot, kas no pietītajiem materiāliem krāsos, kas atstās gaišus laukumus. Daiga un Astra atceras vairākus lustīgus gadījumus no iepriekšējo gadu Lieldienām. Piemēram, esot gadījies ar tīšanu pārcensties – tin un tin, sapņojot, cik nu daiļa būs ola, kamēr tā ar visiem labumiem ir tā sapakota, ka galu galā no katliņa pēc krāsošanas tiek izcelta tikpat balta kā ielikta: krāsa nemaz nav spējusi tikt klāt!

Olas, ko Daiga un Astra jau sagatavojušas vārīšanai, savīkstītas kā kūniņas. Vai olu pēc rūpīgās notīšanas vēl vajag obligāti ietīt arī auduma gabaliņā – tur domas dalās. Ja pie olas pietīts kaut kas krāsojošs, audums var palīdzēt noturēt krāsu pie olas, neļaujot tai izklīst ūdenī. Savukārt ja nekas krāsojošs lupatiņā ietīts nav, ola var nenokrāsoties vispār vai izdoties ļoti blāva. Tādēļ zelta vidusceļš ir kompromisā: katrai olai jāpievieno gan kaut kas krāsojošs (sīpola miza; pavedieni, kas krāso; kāda sintētiska olu krāsa, mazs kriksītis zilo graudiņu, kreppapīrs), gan kas tāds, kas atstāj baltus plankumus (stingri pietītas lapas, skujas, pūpoli utt.).

Vāra, iztin un ietauko

Kamēr olas tiek saiņotas, ūdens ar sīpolu mizām katliņā jau ir uzvārījies – olas krāsojot sīpolu mizās, tas ir īpaši svarīgi. Ir saimnieces, ka sīpolu mizu novārījumu uzvāra pat iepriekšējā dienā, lai mizas atdod visu savu krāsu. Starp citu, Astra ievērojusi, ka no veikalā pirkto sīpolu mizām neizdodas tik košs krāsojums kā no laukos augušu laimīgo sīpolu mizām.

Astra māca, ka visas olas nevajag vārīt vienā katliņā. Ideāli, ja, jau saiņojot olas, tās tiek sašķirotas vairākos bariņos atkarībā no izvēlētajām krāsām. Piemēram, vienā katliņā tās, kurām pietīts kreppapīrs, citā – tās, kam audumā ielikta karote melleņu zaptes, bet trešajā – raibules, kas vārīsies sīpolu mizu ūdenī. Tā iegūstamas dažādu toņu olas.

Krāsojot olas jāvāra ilgāk, nekā ierasts vārīt brīvdienu rītos. Tā kā olas ir sapakotas, tās jāvāra vismaz 15 minūtes.

Tad – aukstā ūdenī, un tad jātin vaļā, smejoties, ka jālūko nu, kas tur būs sanācis – puika vai meitene. Olu izsaiņotāja parasti ir Daiga, un viņai tas šķiet patiešām maģisks mirklis: noņemt pietīto rotājumu čaulu un saprast, kas kurai olai devis dekoratīvos efektus.

Kad olas mazliet padzisušas, tās jānospodrina: jāiesmērē ar speķa šķēlīti, eļļu vai – vislabāk – ar sviestu. Daiga stāsta, ka pēc krāsošanas viņa olas vienmēr sašķiro vairākās daļās: vienas ēšanai, citas – dāvināšanai, vēl citas – ripināšanai (un te nu var atšķirot arī tās, kuru krāsošanā izmantots kāds sintētisks materiāls, nevis tikai smildziņas un sūniņas). Un vēl Daiga ik gadu atšķiro olas arī fotosesijai, jo tāds ir viņas ģimenes rituāls – bagātīgi safotografēt krāsainās Lieldienu olas. Daiga liek tās uz ciņiem un arumiem, kārto starp koku zariem un ligzdās, uz aizsalušo peļķu ledus un pat mājas iebraucamā ceļa vidū. Un top priecīgu olu bildes priecīgās Lieldienās.

Vai, cik smukas! Kā tik labi sanāca?

1. Šīs svītras ir no dzijas dzīpariem. Vislabāk der dzijas, kam karstumā krāsa iet nost un pieķeras olām.
2. Te bijis cieši pietīts pelēcīgais ķērpis. Pats tas nekrāso, bet pielīp olai un atstāj baltus plankumus.
3. Vietā starp stingri pietītu egles zariņu un sagumzītu kreppapīra gabalu iebērtas dažas kripatas zilo graudiņu – no tiem arī brūnums.
4. Gaišu nospiedumu atstājis kaltētas salmenes ziediņš. Pirms pietīt pie olas, tas kādu strēķīti jāpatur ūdenī, tad labāk pielīp.
5. Ola stingri notīta ar diegu, appilināta ar parafīnu no sveces un uzkaisīts kāds zilais graudiņš.
6. Dūmakainā krāsa ir no cieši pietītās dekoratīvās spalvas, kādas parasti izmanto floristikā.
7. Ar kreppapīra gabaliņiem var iegūt košākas un nepareizākas krāsas. Re, kāds košs lillīgums!  
8. Lūk, kādu kontrastu rada cieši pietīta sīpolmiza, kam blakus tumšais plankums no zilajiem graudiņiem!
9. Tradicionāls un nerimstošs skaistums: olai stingri pietīta smildziņa. Zilganais tonis – no karkades tējas ziediem.



Daiga dara tā, kā mamma Astra mācījusi. Olu krāsošanai ir rūpīgi jāsagatavojas: visam vajadzīgajam jābūt pie rokas, lai nav ik pa brīdim jātrūkstas kājās un jāiet kaut ko meklēt. Galu galā – olu krāsošana ir īpašs brīdis. Tieši tajā atnāk Lieldienas.