Rīga +14°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Saskaņā ar pagānu tradīcijām Latvijā šūpojāmies un krāsojām olas Lielajā dienā – saulgriežu svētkos, kad pavasaris uzveic ziemu, diena – nakti. Gados, kad pagānu Lielā dienā un kristīgās Lieldienas kalendārā ir tuvāk viena otrai, vienas tradīcijas kaut kā dabiski saplūst ar otrām. Bet vai šīm tradīcijām ir arī kas kopīgs ar Lieldienu notikumu?
Pārlasot attiecīgās Jaunās Derības nodaļas par Kristus krustā sišanu, guldīšanu kapā un augšāmcelšanos, tajās nudien neatrast ne vārda par visiem jaukajiem niekiem, kas mūsdienās svētku svinēšanu dara omulīgu un pat rotaļīgu. Kad un kā tie radušies?
Pūpoli
Citi lasa
Priesteris Andris Priede: «Ar Pūpolu svētdienu iesākas Lielā gavēņa pēdējā nedēļa, ko dēvē arī par Kluso nedēļu. Gandrīz katra ģimene zina tradīciju Pūpolu svētdienas rītā iepērt mājiniekus ar pūpolu zariem, novēlot tiem veselību: Apaļš kā pūpols, vesels kā rutks.
Taču pūpolu simbolika nav sveša arī Latvijas baznīcas tradīcijām. Jau pirmās misionāru paaudzes centās piedāvāt vietējiem cilvēkiem saprotamas kristietības formas.
Iespējams, jau laikā pirms kristietības latvieši izrādīja cieņu pūpolam, jo tas bija pirmais koks, kurš uzplaukst pēc garās un tumšās ziemas.
Taču, ja tā arī bijis, ar pūpolu zariem saistītās tradīcijas dabiski iekļāvušās arī kristietībā. Kad Jēzus iejāja Jeruzalemē, viņa mācekļi lauza pirmos zaļos zarus un klāja tos viņa ceļā. Protams, Jeruzalemē, kā jau pilsētā, kas atrodas dienvidu zemē, gadalaiku mija nav tik izteikta kā Latvijā. Tomēr, visticamāk, ka zaļi bija palmu un olīvkoku zari. Savukārt Latvijā, ja vien daba nav atmodusies ļoti agri un Lieldienas nav tik vēlu kā šogad, vienīgie, kas līdz tām paguvuši uzplaukt, ir pūpoli.»
Olas
Lieldienām tradicionāla ir arī olu krāsošana un ēšana, kas tāpat nav raksturīga tikai Latvijai, bet sastopama visā Eiropā un pat pasaulē. Jau pirms Kristus daudzās kultūrās olas bija dzīvības un auglības simbols. Turklāt tam ir arī vairāki visai praktiski izskaidrojumi.
Gavēņa laikā olas bija stingri aizliegts lietot uzturā. Tās krājās un krājās, un, lai vērtīgās uzturvielas neietu postā, olas vajadzēja kaut kādā veidā saglabāt līdz brīdim, kad tās atkal drīkstēs ēst. Cieta novārīšana izrādījās ļoti labs konservēšanas veids laikā, kad nebija Pārtikas un veterinārā dienesta, kas cieši uzmanītu produktu derīguma termiņus.
Laikos, kad zemnieki saviem kungiem maksāja nodevas jeb desmito tiesu un darīja to lielākoties produktos, nevis naudā, arī olas bija vērtīgs maksāšanas līdzeklis. Turklāt vairākos Vācijas reģionos, no kurienes arī pie mums atnākušas daudzas tradīcijas,
Zaļā ceturtdiena bija norēķinu jeb olu skaitīšanas diena.
Ja olas palika pāri, vērtīgo un barojošo produktu varēja uzdāvināt arī citiem. Īsta olu pārprodukcija un dāvināšanas bums radās, kad nodevas muižai vairs nebija jāmaksā.
Priesteris Andris Priede:«Ola pati par sevi ir atdzimšanas simbols. Cālis, kas izšķiļas no olas, mums atgādina par Kristu, kas augšāmceļas no kapa. Viena no leģendām par to, kā veidojusies olu krāsošanas tradīcija, saistāma ar Marijas Magdalēnas tikšanos ar nežēlīgo Romas imperatoru Tibēriju.
Tolaik bija tradīcija imperatoram kaut ko dāvināt.
Leģenda vēsta, ka Marija Magdalēna uzdāvinājusi imperatoram olu un paziņojusi par Kristus augšāmcelšanos.
Imperators tam neesot gribējis ticēt un apgalvojis, ka tas ir tikpat ticami kā iespēja, ka sievietes atnestā ola varētu kļūt sarkana. Un tūlīt tā arī noticis – ola kļuvusi koši sarkana. Turklāt tradicionāli Lieldienās olas tiek krāsotas tieši sarkanīgos toņos, Latvijā – sarkanīgi brūnajos sīpolmizu toņos. Sarkanā ir arī Kristus ciešanu krāsa.»
Lieldienu zaķis
Bērniem ir skaidrs: Lieldienu olas ir ne tikai krāsotās, bet arī šokolādes – ietītas spožos, raibos papīriņos. Un tās dēj vai atnes neviens cits kā Lieldienu zaķis. Garausis šo pienākumu pildījis jau krietnu laiku. Vismaz kopš 1682. gada, kad gan olas, gan zaķi pieminēti kāda vācu medicīnas profesora Georga Franka fon Frankenava apcerējumā De ovis paschalibus (Par Lieldienu olām), kur aprakstītas elzasiešu Lieldienu tradīcijas.
Kā zaķis iefiltrējies Lieldienu tradīcijās, tur gan nav izskaidrots. Taču iespējas ir vairākas. Viena: pārpratuma pēc – no kāda zīmējuma, kur Dieva jērs, kas simbolizē Kristu, bijis uzzīmēts tik pavirši, ka izskatījies pēc zaķa, un mazāk izglītoti ļaudis sākuši godināt arī zaķi. Cits izskaidrojums: krāsoto olu meklēšana Lieldienās ir tradīcija, kas pazīstama vismaz kopš 17. gadsimta.
Protams, ka aizrautīgākie olu meklētāji bija bērni, kas neatlaidīgi iztaujāja vecākus, no kurienes gan neparastās olas radušās. Un vecāki atrada vienkāršu izskaidrojumu – zaķītis izdējis.
Tajā laikā (un dažviet arī vēl šobaltdien) Viduseiropā pavasarī zaķi bija itin bieži redzami cilpojam tīrumos.
Ir vēl kāds izskaidrojums. Zaķis ir ģermāņu pagānu dievietes Ostaras simbols, no kuras vārda radies Lieldienu nosaukums vācu valodā (Osterfest).
Šā vai tā, bet mūsdienās plīša vai šokolādes zaķis kļuvis par visā pasaulē slavenu Lieldienu varoni, ko bērni gaida tāpat kā Ziemassvētku vecīti, jo tieši viņš dārzā paslēpj saldumus, šokolādes olas un dāvanas.
Šūpoles
Priesteris Andris Priede: «Lielākā daļa tradicionālo Lieldienu darbību nav pretrunā ar kristietību. Šajās tradīcijās rodami arī daudzi kristīgi simboli. Piemēram, arī šūpošanās var tikt interpretēta kā Kristus augšāmcelšanās simbols.
Šūpojoties mēs paceļamies, atraujamies no zemes. Tāpat arī Kristus pēc augšāmcelšanās bija brīvs no matērijas smaguma. Ir labi, ka tā ir specifiska šo svētku rotaļa. Rotaļas ievīšana reliģiskajos svētkos nav ar tiem pretrunā.»
