Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lēciens pusotra metra dziļumā
Vasara, upe vai ezers, vēlme izrādīties, alkohola klātbūtne – ideālais komplekts lielai nelaimei. Deviņdesmit procenti galvas lēkšanas upuru ir jauni, spēcīgi vīrieši vecumā līdz 30 gadiem.
Lielākā daļa smago traumu fiksētas pēc lēcieniem vietās, kur ūdens bijis tikai līdz pusotra metra dziļumam!
Ballīte, jautrība, meitenes – visbiežāk vīrieši ir vēlējušies atstāt iespaidu, izrādīties. Vien mirkli pirms lēciena viņi ir bijuši savā labākajā iespējamā fiziskajā formā. Taču virkne neveiksmīgu lēmumu, un – nelaime ir klāt. Vieglākā gadījumā tiek gūti sasitumi vai smadzeņu satricinājums, bet smagākos gadījumos lēcienā cietušais iet bojā vai gūst nopietnu mugurkaula lūzumu ar pilnu muguras smadzeņu šķērsbojājumu, kas atstāj ilgstošas sekas, tai skaitā invaliditāti.
Ūdenī var ielēkt visādos veidos, bet lēkšana uz galvas ir visbīstamākā izklaide.
Kāpēc? Biomehānika! Parasti cilvēks lec ar ātrumu vismaz 3 metri sekundē, ja ļoti atsperas un ieskrienas, tad ātrums var būt vēl lielāks. 3 metri sekundē – tie ir aptuveni 12 kilometri stundā. Kaut arī cilvēks lec ar izstieptām rokām, ūdenī situācija strauji mainās.
Ūdenī ķermenim iestājas atslābums, izstieptās rokas saliecas atpakaļ, un cilvēks ietriecas gruntī vai šķērslī tieši ar galvu.
Kakls paredzēts turēt galvu, kas cilvēkam vidēji sver 3,5–5 kilogramus. Ja cilvēks sver 80–90 kg, tad trieciena brīdī kakls arī saņem visus šos kilogramus. Tātad 15–20 reižu lielāku svara triecienu, turklāt ar paātrinājumu. Kakls to nespēj turēt! Mazais kakla skriemelis ar savu saišu struktūru nespēj izturēt tādu enerģijas jaudu, un rezultātā kaulu struktūras un muguras smadzenes tiek iznīcinātas.
Apdraudētais trijnieks
Muguras smadzenes sver vien 35 gramus. Lai tās neatgriezeniski bojātu, pietiek ar nelielu sekundes daļu. Grūti pat aptvert, ka šajā niecīgajā brīdī var sagrūt vesela cilvēka dzīve! Dažkārt letāli. Dažkārt – atstājot lēcēju paralizētu. Neviens ķirurgs nekur pasaulē nevarēs atgriezt kustības spējas, ja tās būs zaudētas.
Bojātas muguras smadzenes – tas ir neatgriezeniski.
Visvairāk apdraudēti šādu traumu gadījumos ir apakšējie trīs kakla skriemeļi – C5, C6, C7. Tie cieš vairāk nekā 85 % gadījumu. Tas atkal saistīts ar biomehāniku. Kaklam tur ir izliekums, un, lecot ūdenī, izliekuma apakšējā daļa saņem lielāko triecienu.
Vispār, lecot uz galvas ūdenī, var iegūt triju veidu traumas.
- Tā dēvēto asaras piliena lūzumu un smagu skriemeļa iespiedumu mugurkaula kanālā.
- Šķembainu lūzumu.
- Mežģījumu ar pilnu saišu bojājumu.
Visi gadījumi nozīmē smagas traumas, bet pirmais ir visdramatiskākais. Tur ir neizbēgama paralīze, jo muguras smadzeņu kontūzijas perēklis jeb smadzeņu saspiedums nav lokalizēts tikai vienā vietā, bet reakcija notiek smadzenēs pa kanālu arī uz augšu un leju. Tas ir plašs bojājums.
Laikam jāsaka ļoti skaidri: šādā gadījumā cilvēka dzīve ir ļoti īsa, bieži mirst no komplikācijām.
Labākajā gadījumā tāds cietušais var pacelt plecus, bet bieži nevar saliek bicepsu, rokas elkoņos. Asaras piliena atrāvumi nozīmē, ka kaula šķemba ir nolūzusi, bet pārējā skriemeļu daļa triecas iekšā muguras smadzenēs. Tās tiek saspiestas, un ķermeņa kustības apstājas. Viss, kas no kakla uz leju, vairs nekustas.
Pēc neveiksmīga lēciena ūdenī uz galvas diagnoze parasti skan – muguras smadzeņu pilns bojājums jeb muguras smadzeņu šķērsbojājums.
Šķērsbojājums vai pilna paralīze nenozīmē, ka smadzenes kāds it kā ar šķērēm būtu pārgriezis.
Nē, pietiek ar daudz mazāku ietekmi. Mugurkaula kanālam ir noteikts diametrs, kakla daļā 1–2 centimetri, un pietiek, ja tas trieciena brīdī tiek saspiests un atlaists. Bojājums gatavs – smadzenes ir traumētas. Enerģijas trieciens ir momentāns – iesit, saspiež, atlaiž, un smadzenes ir beigtas, tās vairs nav iespējams atjaunot. Nekāda operācija te nelīdzēs, nav arī neviena medikamenta uz šo brīdi, kas spētu atjaunot šo impulsu pārvadi, lai cilvēks atkal spētu kustināt rokas, plaukstas, kājas.
Lēkt uz kājām?
Tāpat kā lēkšana ūdenī uz galvas, arī lēkšana muciņā vai ar izstieptām kājām nav laba doma. Lēcienu ar taisnām kājām ūdenī var salīdzināt ar lēcienu uz kājām no ēkas otrā trešā stāva. Tas nozīmē, ka lēcienu sākumā amortizē ceļu un gūžas locītavas, bet, ja ar to nepietiek, tad tiek iegūts papēža kaula bojājums vai apakšstilba lūzums, iegurnis tiek triekts uz augšu, un tad lūst iegurnis vai augšstilbs, rezultātā tiek bojāts arī mugurkauls jostas daļā vai krūšu daļā.
Arī te pastāv iespējamība nonākt ratiņkrēslā, bet ne tik liela kā, lecot uz galvas.
Muguras smadzenes beidzas aptuveni krūšu 12. skriemeļa līmenī, jo tālāk stiepjas smadzeņu apvalks ar neskaitāmām nervu saknītēm jeb tā saucamā zirgaste – pēc trieciena var būt vājākas pēdu funkcijas, var būt muguras smadzeņu kontūzija vai pat dziļāki bojājumi konusa līmenī.
Piemājas dīķītis – visbīstamākais
Nelaimes bieži notiek, lecot mazpazīstamās vai vispār nepazīstamās ūdenstilpēs. Cilvēks var atsisties pret grunti, akmeņiem, pāļiem, dažādām konstrukcijām. Taču tas var notikt arī paša vai draugu piemīlīgajā lauku mājas dīķītī.
Jebkas ir bīstami, ja lec dziļumā, kas nav vismaz divreiz lielāks par paša augumu vai vismaz 4 metri.
Ja būs šķērslis, trieciens būs momentāns. Ja tas būs kaut kas ļoti ciets – akmens, pālis –, lecējs visdrīzāk būs beigts uz vietas, jo tas nozīmē vēl papildus asinsizplūdumus arī galvas smadzenēs. Viņš noslīkst, jo nespēj vairs kustēties, lai uznirtu.
Tāpēc sanāk, ka piemājas dīķis, upe vai ezers ir visbīstamākās vietas – daudz bīstamākas vietas par jūru un baseinu.
Jūra ir dziļa, un nav jau augstuma, uz kā pakāpties, lai lēktu, bet tie, kas lec jūrā no moliem – parasti nositas uzreiz.
Latvijā ir daudz mazo ūdenstilpņu. Katrs sevi cienošs zemes īpašnieks uzskata, ka kaut kas ir jāizrok, tad uzceļ blakus pirti…
Cilvēki nav arī informēti un nezina, kā šādu ūdenī traumu guvušu cilvēku pareizi izvilkt krastā. Kā dzīvē parasti notiek? Kā māk, tā velk – lielākoties aiz padusēm, uz vēdera.
Patiesībā cietušais jāvelk laukā aiz matiem – kā ūdenī, tā arī pa zemi.
Ideālā gadījumā pa ūdeni aiz matiem un tad krastā jāliek uz cietas pamatnes, bet tādas jau parasti pa rokai nav. Ir dzirdēts, ka izņem durvis pirtij vai saliek dēļus. Lielākā kļūda ir ņemt cilvēku ar lauztu kaklu pār plecu un nest vai arī – kāds ņem aiz rokām un kājām un mēģina kaut kur vilkt un bīdīt.
Cietušais krastā jāsasedz un jāgaida palīdzība – jāmēģina tādā brīdī nekaitēt. Bet, ja godīgi, pie tādas smagas traumas, tas jau vairs nav izšķirīgi, jo smadzeņu bojājums jau ir. Ideālā gadījumā, ja četru stundu laikā var būt operāciju zālē un izoperēt, pat tas neko neglābs! Es kādreiz studentiem rādu magnētiskās rezonanses bildes – muguras smadzenes ir burtiski izšķīdušas, tās kļūst kā viskozs šķīdums – kā bezkrāsainā nagulaka.
