Santas Vanagas stiprais stāsts: «Gandrīz neredzu, bet fotografēju»

Gandrīz neredzīgā fotogrāfe Santa Vanaga ir neparasta. Patiesībā ir kādu brīdi jādomā, kā vienā stāstā ietvert visu to, kas vienas dzīves laikā ir nācis pār viņas galvu – no žurku mēra bērnībā līdz krūts vēzim un baltajam spieķim tagad. Uz ielas viņa nosaukta gan par putnubiedēkli, gan karalieni. Skaidrs ir viens – Santa ir spēks.
Stiprais stāsts
Gundega Gauja
27. marts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis

«Mans tētis ir metāla un smagā roka cienītājs, mamma bija pretēja – maiga, romantiska būtne, mīlēja blūzu. Mans vectēvs sarakstīja vārdus dziesmai Vecās likteņdzirnas. Laikam tāpēc sanācu kaut kas pa vidu – lēdijas gēns no mammas, bet vienlaikus dzelzs piesitiens no tēta. Mamma grūtniecības laikā saslima ar nieru kaiti, un viņai deva daudz penicilīna. Citai sievietei no viņas palātas piedzima kurlmēms bērniņš, bet manu mammu tētis burtiski izzaga no slimnīcas divus mēnešus pirms dzemdībām. Citādi, iespējams, es būtu piedzimusi pilnīgi akla. No sākuma es nestaigāju, un neviens nesaprata, kāpēc – domāja, ka kāju vaina. Bija tāda slavenā čekas poliklīnika, kur bija daudz labākas iekārtas. Kaut kā vecākiem izdevās mani tur iedabūt, un tur pirmo reizi pateica, ka es faktiski esmu akla – redzu kaut ko nedaudz tikai ar vienu aci. Tā es nokļuvu neredzīgo bērnudārzā Juglā.

Man bija 13 gadu, kad laukos pagrabā pārlasījām burkānus, un man pirkstā iekoda pele. Tobrīd valstī bija žurku mēra epidēmija, tikai mēs to nezinājām.

Desmit gadu mamma nodarbojās ar mani mājās, situācija nedaudz uzlabojās, varēja sākt domāt par parasto skolu. Dakteris teica, ka ir izvēle: vai nu būšu pirmā neredzīgo skolā, vai parastā skolā pēdējā –, un piebilda: «Bet smadzenes viņai ir veselas!» Vecāki izvelējās parasto skolu. Skolā redze sāka strauji pasliktināties, bija liela slodze, un uz tāfeles tāpat neko nevarēju redzēt. Darīju lietas uz dzirdi. Jau no 4. klases staigāju augstpapēdenēs, jo šīs klikšķu skaņas man palīdzēja orientēties telpā. Tobrīd man bija tā saucamā aptuvenā redze, bet, neņemot to visu vērā, es jutos kā zivs ūdenī. Man bija kauns stāstīt, ka patiesībā es neko neredzu. Katastrofa iestājās tad, ja nebiju skolā – uzreiz atpaliku no mācītā, jo nevarēju lasīt tik, cik gribēju. Bet, pateicoties komunikācijai, skolas biedru izprašņāšanai, izgāju cauri skolai, vēlāk arī pedagoģiskajai augstskolai un teoloģijas studijām Kristīgajā akadēmijā.»

Žurku mēris un mācītājs

«Man bija trīspadsmit gadu, kad reiz laukos pagrabā pārlasījām burkānus, un man pirkstā iekoda pele. Tobrīd valstī bija žurku mēra epidēmija, tikai mēs to nezinājām. Tā bija bumba ar laika degli, jo slimība uzreiz sāk brucināt nost iekšējos orgānus un kā pirmo – aknas. Tas ir neatgriezeniski. Man jau mēris bija riktīgi ielaists, jo neviens nesaprata, kas notiek. Sākumā aizpampa acis, tad cēlās temperatūra. Beidzot poliklīnikā viens vecs profesors iztaustīja man vēderu un teica: «Viņai ir par četriem centimetriem lielākas aknas!» Mani uzreiz ielika slimnīcas izolatorā, bet nevarēja neko izdarīt… Dabūju uzreiz klāt strutojošo angīnu un vēl arī dzelteno kaiti. Jau atbrauca mācītājs un svaidīja mani uz nāvi. Bet te pēkšņi zvans no Jelgavas, kur bija līdzīgs gadījums, un bija saprasts, ka tas ir mēris. Tad ārsti nekavējoties man trieciendevās deva pareizās zāles un apstādināja slimību. Nesen uzzināju, ka Jelgavas puisis arī ir izdzīvojis.

Toreiz, bērnībā, jau pēc divām nedēļām biju mājās un svinēju savu dzimšanas dienu. Tas bija liels Dieva brīnums! Bet ar to arī sākās manas imunoloģijas problēmas, kas nemitīgi pavada visu mūžu.»

Neideālā līgava

«Pēc studijām strādāju ar ielu bērniem un bāreņiem. Bija tādas nometnes bāreņiem Saulainas vasaras. Strādāju tajās par visu iespējamo – par psihologu, pedagogu, apkopēju… Vēlāk strādāju centrā ielu bērniem Patvērums, kas bija pie Pestīšanas armijas. Tobrīd pati biju vientuļā mamma, par ko sīkāk nevēlos stāstīt. Tikai atceros – kad man slimnīcā ielika rokās mazo puisīti, manu dēliņu Aleksīti, domāju: «Viss, esmu viena, un tagad vēl šitais mazais un nevarīgais…» Un tad es paskatījos viņam acīs un tur skaidri un gaiši izlasīju: «Ar tevi viss būs kārtībā, es esmu blakus, es nāku no Dieva, tu esi svētīta, viss būs labi!» Es sapratu: «Ārprāts, man taču iedots milzīgi liels un gudrs cilvēks!» Kļuva kauns, ka biju tā par viņu nodomājusi…

Negribēju, ka pašas bērns paliek par ielu bērnu.

Pēc bērna piedzimšanas pastiprināti pievērsos Dievam. Ticēju, ka reiz man būs vīrs. Nu tāds – Dieva dots. Pirms tam biju saņēmusi septiņus bildinājumus, bet teicu , jo vairs negribēju nekādas tuvākas attiecības līdz kāzām. Toreiz precinieki teica: «Bet tev taču ir dēls!» Es teicu: «Nekas, bet attiecību nebūs!» Tā viņi visi atkrita. Darbā ar ielu bērniem strādāju, kamēr jutu, ka sāku izdegt. Sapratu, ka manis pašas bērns mani neredz, jo pa dienu biju skolā, bet vakaros bērnu centrā – palīdzēju pildīt mājas darbus, mazgāju viņu drēbes, strādāju ar viņu vecākiem, lai bērnus neatņemtu pavisam. Ja man būtu vīrs, būtu turpinājusi darbu, bet negribēju, ka pašas bērns paliek par ielu bērnu. Tā es no turienes aizgāju. Bet vīru tomēr satiku…

Biju mācījusies par vizāžisti manekeņu skolā Rīdze, toreiz mana skolotāja tur bija slavenā Biruta Magele. Man vienmēr bijusi pašai sava grima kaste, esmu pucējusies pati un palīdzējusi draudzenēm. Par spīti tam, ka es slikti redzēju – visām patika.

Savu vīru satiku, kad strādāju L’Oreal Baltic – ar datoru noteicu ādas stāvokli, braukāju pa veikaliem un mācīju pārdevējas par produktiem, strādāju arī par merčendaizeri, vizāžisti… Mans vīrs Oļegs bija kolēģis – datoriķis. Man saplīsa telefons, bet kā Oļegs paņēma telefonu rokās, tā tas sāka strādāt! Tad man vajadzēja palīdzību pie datora, viņš pieteicās palīdzēt. Ziemassvētku ballē pirmo reizi dejojām. Mēs tur kaut kā noklibojām to deju, jo man bija briesmīgi augsti papēži, bet, kad biju viņu apķērusi, sapratu – tas ir kaut kas sens, tuvs, it kā jau pazīstams…

Un tad bija bildinājums un kāzas. Oļega tuviniekiem galīgi nebiju ideālā līgava – latviete, septiņus gadus vecāka par vīru, garāka augumā, gandrīz neko neredz un vēl ar bērnu pūrā!»

Dvīņi – mioma un bērns

«Mihails ir mūsu mīlestības bērns. Kad viņu gaidīju, ārsti paziņoja – blakus auglim, kurš tobrīd bija vien četrus centimetrus mazs, ir astoņus centimetrus liela mioma. Tas nozīmē abortu. Bet tas savukārt nozīmētu – mūsu kopējiem bērniem nākotnē. Es nepieļāvu tādu iespēju! Katrreiz, ejot uz ultrasonogrāfiju, gaidīju ziņas, kurš izaudzis lielāks – mioma vai bērns? Atteicos arī pārbaudīt, vai bērniņš citādi ir vesels. No piektā grūtniecības mēneša visu laiku bija tādas kā dzemdību sāpes, naktīs nevarēju gulēt – bija sajūta, ka mani plēsa pušu. Katra diena bija kā pārbaudījums, bez Dieva es to neizturētu.

Vēders bija kā gaidot dvīņus – metru un divpadsmit centimetru apkārtmērā. Kādā vizītē daktere teica: «Mioma pārstājusi augt pie četrpadsmit centimetriem un sākusi dilt, bērniņam viss labi.» Sāpes gan turpinājās. Gatavojoties dzemdībām, kaut kā neiedomājos par Stradiņiem, jo daktere bija teikusi, ka mioma vairs nav problēma. Tāpēc arī ar otro bērnu devos dzemdēt uz Bulduru slimnīcu. Tur bija tik jauka vecmāte Inese Lasmane – un mums uzreiz radās kopēja valoda. Man veica ķeizargriezienu, un tur – plazmatiskā mioma, kas slēpusies un izskatās pēc augļūdeņa, bet patiesībā ir trīsdesmit trīs centimetrus liela… Tik liela kā bērna galva! Bērniņam, par laimi, viss bija labi.

Mani gribēja transportēt uz Rīgu, bet izrādījās, ka Ķirurģijas nodaļas durvis ir šaurākas nekā mana gulta. Par mani tā cīnījās!

Miomu izgrieza, bet man asiņošana neapstājās. Tad izņēma dzemdi – vēl nestājās. Izņēma olnīcas – joprojām nepārstāja asiņot. Ārsti piecarpus stundu cīnījās par manu dzīvību. Esmu rēzus negatīva, tāpēc bija ar helikopteru uz slimnīcu jāved asinis, ko man pārliet. Mani gribēja arī transportēt uz Rīgu, bet izrādījās, ka Ķirurģijas nodaļas durvis ir šaurākas nekā gulta, uz kuras es biju uzlikta. Par mani tā cīnījās!»

Insults un… brīnums!

«Sešus mēnešus pēc šī notikuma es sāku visa izmesties augoņos. To bija vismaz divsimt – uz sejas, rokām, viss sāka tecēt, pilēt…. Veicot visādas analīzes, atklājās, ka acīmredzot man bija ielaistas asinis ar sēnīšu infekciju. Asinsaina atklāja arī Epšteina-Barra vīrusu, varicella zoster vīrusu… Visam pa vidu man vēl saķērās zarnas – sākās iekšējā nekroze. Man izgrieza četrdesmit centimetru no zarnām. Tikai ar to viss nebeidzās…

Domāju – nē, jākustas, aiziešu vismaz miskasti izmest. Stāvu ar to sainīti, šūpojos, pienāk bomzis un saka: «Vācies, šitais ir mans rajons!»

Pagāja gandrīz četri gadi, un es vienā dienā sapratu, ka vairs nevaru piecelties – labā puse neklausa. Laikam insults. Sāka zust valoda, kustības. Biju uz pārbaudēm četrās slimnīcās. Par laimi, insulta sekas pamazām atgāja, un guļus atrados tikai kādas divas nedēļas. Man vēl tolaik vecmāmiņa bija dzīva, kas teica: «Tikai neiegulies! Tad tas būs moments – apgulsies, un viss, zeme tevi paņems!» Staigāju kā piedzērusies – uz pilnas pēdas, bet pakausi velk atpakaļ. Domāju – nē, jākustas, aiziešu vismaz miskasti izmest. Stāvu ar to sainīti, šūpojos, pienāk bomzis un saka: «Vācies, šitais ir mans rajons!»

Šis posms ilga kādu pusgadu – bija totāls spēku izsīkums. Par laimi, vīrs visu laiku bija blakus. Un tad notika brīnums! Tā bija sestdiena, ar Oļegu skatījāmies vairākas filmas. Tieši todien es sapratu, ka būšu fotogrāfe! Pirmā filma bija par Sjū Braisu (Sue Bryce), slavenu austrāliešu glamūra fotogrāfi, un ar krūts vēzi slimu sievieti Džilu (Jill Brzezinski Conley), kuras sapnis ir nokļūt Parīzē uz fotosesiju, lai atgūtu savu sievišķību un pašpārliecinātību. Slavenā fotogrāfe uzņemas to visu noorganizēt un arī sabildēt. Meitene tika ietērpta kā princese, kaut arī viena krūts ir nogriezta. Top skaistas bildes. Skatījos un sapratu – jāatgriežas dzīvē un jāsāk fotografēt sievietes. Man ir laba kompozīcijas izjūta, studējot arī mācījos ikonogrāfiju, labi zīmēju. Sapratu, ka gribu to darīt.

Nākamā bija dokumentālā filma par priesteri Danielu Krievijā, kas tika nogalināts pie altāra. Skatoties šo stāstu, sapratu, ka es vairs negribu baidīties no nāves. Trešā filma bija par tēvu Mihailu, kas Ukrainā klosterī pieņēmis ļoti smagi slimus bāreņus, un to, ka jāslavē Dievs par to, ka esi dzīvs. Dzīvības brīnums ir vislielākais brīnums! Nākamajā rītā es piecēlos un teicu Oļegam, ka esmu vesela. Kopš tā brīža insulta izraisītās sliktās izjūtas izzuda. Nezinu, kā tas notika. Pamazām atjaunojās arī valoda un kustības.»

Fotografēt, gandrīz neredzot

«Oļegs nopirka man fotoaparātu. Iestājos bezdarbniekos, pieteicos mazo uzņēmumu vadības kursos un kopā ar vīru sākām fotografēt. Mūsu kontā ir trīsdesmit trīs kāzas un vēl daudz visādu pasākumu. Fotografēšanā darbojamies kopā, bet katrs ar savu aparātu, izņemot gadījumus, kad man ir buduāra bilžu sesija ar meitenēm. Tad es esmu viena.

Es nevis ieraugu cilvēkos skaistumu, bet skaistumu no viņiem saucu ārā.

Kā tas vispār iespējams? Viena acs neredz neko, otrai ir mīnuss septiņpadsmit. Visam virsū ir migla, turklāt es lietas redzu it kā trīskāršojumā. Taču man ir savs piegājiens, kā bildēju. Izmantoju visas priekšrocības, ko gudra kamera spēj paveikt pati, piemēram, kad kamera nofokusējas, tā dod skaņas pīkstienu, tas man ļoti palīdz. Fotografēju manuālajā M režīmā, pati iestādu visus parametrus. Tik daudz spēju saredzēt. Joprojām viss lielā mērā notiek pēc skaņas – es runāju, cilvēki runā, zinu, kur viņi atrodas, kā reaģē. Es dzirdu, ka pēdējā rindā viens nesmaida, tad saku: «Smaidi!» Cilvēki uz to reaģē dzīvi, un arī fotogrāfijas sanāk dzīvīgas. Es nevis ieraugu cilvēkos skaistumu, bet skaistumu no viņiem saucu ārā. Tāpēc daudzi ir teikuši, ka ar mani ir viegli. Un bildes sanāk īpašas. Tiesa, šobrīd fotografēju mazāk, bet joprojām parādu sievietēm viņu apslēpto sievišķību.

Vēl 2015. gada vasarā mums bija pārslodze ar kāzu bildēšanu. Daudzi vispār nezināja un nesaprata, cik patiesībā slikta ir mana redze, viņi tikai redzēja, ka grims līgavai ir uzlikts ideāli. Tagad es vairs nekrāsoju līnijas un nelieku skropstu tušu, bet acu un vaigu ēnas man sanāk ideāli. Izlaidumam krāsoju meitenes ar visām pieliekamajām skropstām. Deviņpadsmit gadu strādāju ar grimu – tas taču ir kā braukt ar auto, kad viss jau iegājies un skaidrs. Vēlāk bildes apstrādāju datorā uz lielā ekrāna – strādāju ekrānā ar trīssimt procentu palielinājumu.»

Sievietes buduārā

«Mums nekad nav bijis savas fotostudijas, jo tie būtu pārāk lieli izdevumi. Buduāra sesijas parasti notiek īrētā viesnīcas numurā, kur meitenes cita pēc citas nāk uz triju stundu fotosesiju. Kailfoto nav bijis daudz, biežāk izvēlas dažādas stila bildes. Man ir daudz rekvizītu, arī uz aklo māku atrast visādas labas lietas tajos pašos second hand veikalos. Sesijas misija – lai sieviete atbrīvojas no kompleksiem. Jo viņas bieži atnāk nogurušas, nepārliecinātas, dažreiz vispār nav pat pārliecinātas, vai viņām to visu vajag. Vēlāk bildes rāda, kā sieviete pamazām met nost čaulu un kā mēs izgaiņājam tarakānus galvā. Un tad salīdzinām pirmo bildi ar pēdējo un sieviete saka: «Ā, tā esmu es!»

Caur šiem mirkļiem redzu dziedināšanas procesu. Ir pērles, skaista apakšveļiņa, vakarkleitas, dažādas vilniņas – viss, kas izskatās forši. Sieviete var drusku paslēpties, ietīties – ne jau kailumā ir skaistums, bet dvēselē, kas pamazām atveras. Ja viņa atvērsies līdz kailumam – super, ja ne – arī super! Viņas jūtas brīvāk, jo es redzu tikai kontūras. Sievietes smejas: «Ai, cik labi, ka tu neredzi manu celulītu!» Tās man ir gaismēnu spēles, spēlītes ar prožektoriem. Tagad fotografēju mazāk, jo pirms nepilniem diviem gadiem nāca nākamais trieciens – ielaists vēzis. Tas iesita pa manu tā jau visvājāko vietu – redzi.»

Nevis – kāpēc, bet – paldies!

«Apzinos, ka mana dzīve galīgi nav standarta dzīve. Bet man ir versija, kāpēc tas viss. Tā radās pēc tam, kad man paziņoja nākamo lielo diagnozi: vēzis ceturtā stadija – krūtīs un limfmezglos… Izredžu nav, jo tas visur progresē… No astoņām ķīmijterapijām izturēju tikai vienu. Konsilijā ārsti pieņēma lēmumu, ka ķīmiju es nepanesu un man uzreiz ir jāveic operācija. Kā teica imunologs – galvenais iemesls bija tas, ka akna nespēj turēt ķīmiju un nākamā aizsargbarjera, kas paņem to visu uz sevi, ir smadzenes. Pirmās ķīmijas laikā man širmis aizgāja ciet no sāpēm, un tāpēc gandrīz izlēcu pa logu. Operācijas laikā noņēma nost krūti līdz pat ribām – lielu gabalu, izoperēja sešus limfmezglus. Uz staru terapiju tā arī neaizgāju, jo sākās problēmas ar plaušām, kurās krājās šķidrums. Tad sevi atkal skaļi pieteica aknu ciroze, jo aknas jau bija sabeigtas kopš žurku mēra laikiem…

Brīdī, kad tava pēdējā diagnoze ir vēzis un aklums, es to varu panest! Jo man ir pieredze!

Biju pie viena daktera, kurš teica interesantus vārdus: «Ja tu raksti dienasgrāmatu dvēselei, raksti arī dienasgrāmatu miesai. Visu laiku pieraksti, kas miesai der un kas neder.» Tā es sevi apzināti vēroju, ļoti sekoju tam, ko ēdu, dzeru, lai viss būtu iespējami tīrs un dabisks. Tā atkal atdabūju aknas uz strīpas. Tagad man ir labāk, kaut gan otrā krūtī joprojām ir vēzis otrajā stadijā, bet tas ir iekapsulējies, jo dzeru zāles. Balto amoliņu izraksta tikai tiem, kas jau izgājuši visu ķīmiju. Tā kā man nebija iespēja iziet visu, es atradu iespēju tikt pie zālēm ārpus Latvijas. Bet tas maksā dārgi. Tieši šajā dzīves posmā man radās doma par salīdzinājumu ar sporta zāli. Tu aizej uz sporta zāli – nu nepacelsi uzreiz simts kilogramu svaru bumbu, arī piecdesmit kilogramus ne. Tāpēc mana dzīve bijusi kā tajā pasakā, kur sērdienīte iet, bet ceļā viņai ir ābele jānopurina, večukiņš jānomazgā… Viņai ir šie izdarāmie darbi – tā rodas spēks un tā saucamais dzīves muskulis. Mums visu laiku tiek dotas izvēles.

Pirms diviem gadiem varēju pateikt un savās mājās nepieņemt tēti, kas reiz aizgāja no ģimenes, bet tagad viņš ir mans lielais palīgs. Man bija izvēle divreiz dzīvē taisīt abortu, bet es to neizdarīju. Man bija izvēle ielikt kopjamo vecmāmiņu pansionātā, bet mēs ar mammu viņu trīs gadus pašas kopām. Tad vēl visas manas kaites… Brīdī, kad tava pēdējā diagnoze ir vēzis un aklums, es to varu panest! Jo man ir pieredze! Kad dakteris man saka: «Tas būs brīnums, ja izdzīvosiet…» Es saku: «Super, tātad izdzīvošu, jo manā dzīvē šāds brīnums notiek visu laiku!» Jau esmu ieciklējusies uz to, ka būs brīnums. Uzskatu, ka dzīvē vairāk ir jāsaka paldies, nevis jālauza galva par to – kāpēc.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs