Krītot no 5. stāva, lūza Sintijas Bērziņas mugura, bet ne gribasspēks!

Stiprie stāsti
Sindija Meluškāne
Sindija Meluškāne
19. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone, stils - Alise Kraukle
«Ja es varu, tad tu arī vari!» — tas ir mākslas terapeites un nu jau arī Iespējamās misijas skolotājas SINTIJAS BĒRZIŅAS dzīves moto, ar kuru viņa nemitīgi izaicina arī pati sevi. Kritiens no balkona četrpadsmit gadu vecumā spēja pārlauzt mugurkaulu, taču ne Sintijas garu un uzņēmību. Patiesībā viss notika gluži pretēji.

Nebūtu īsti godīgi Sintijas dzīvi dalīt divās daļās – pirms un pēc smagās traumas, kuras dēļ nācies pārsēsties ratiņkrēslā –, tomēr, lai cik arī dīvaini tas skanētu, tieši šis nelaimes gadījums kļuva par pavērsiena punktu, pēc kura Sintijas dzīve sāka mainīties augšup. «Daudz negribu par to runāt, jo runāts par to ir gana, taču mana bērnība bija grūta – augu nelabvēlīgā ģimenē, kur klātesošs bija alkohols, un pieaugušajiem nebija pietiekami daudz laika vai vēlēšanās pievērst uzmanību man un māsai. Tāpēc abas augām savā vaļā. Toreiz to pat neapzinājos, bet ar šīs dienas prātu saprotu, ka, visticamāk, man bija depresija,» saka Sintija. Tas dzīves posms palika aiz muguras pēc tam, kad četrpadsmit gadu vecumā Sintija ļoti neveiksmīgi zaudēja līdzsvaru uz piektā stāva balkona un izkrita. «Kad atmodos, pirmais, ko ieraudzīju, bija baltās flīzes, un pirmā doma, kas iešāvās prātā, ka esmu nolaupīta un ievietota kādā izmēģinājumu laboratorijā. Kad māsiņas sāka taujāt un stāstīt par notikušo, man bija grūti tam noticēt, jo neko neatcerējos. Aptaustīju seju, zobus un tikai pēc kāda laika sapratu, ka nejūtu savas kājas,» atceras Sintija. 

Pārdomas un radošā domāšana

Oficiālā diagnoze pēc traumas – mugurkaula lūzums jostas vietā. «Paradoksāli, bet,

tā kā mana bērnība bija tāda, kāda tā bija, man nešķita, ka kritiens ir pats briesmīgākais, kas ar mani noticis.

Sākumā pat nezināju, ka varēšu sēdēt un pārvietoties ratiņkrēslā. Domāju, ka visu turpmāko dzīvi tikai gulēšu gultā, tamborēšu, un biju gatava ar to samierināties. Toreiz ļoti daudz laika pavadīju slimnīcā viena, tāpēc man bija daudz laika domāt, kā esmu dzīvojusi līdz šim un kā vēlos dzīvot turpmāk. Iepriekš biju pilnīga pelēkā pele, baidījos izteikt savas domas. Visticamāk, ģimenes fons bija tāds, ka šķita – mans viedoklis jau nav citiem svarīgs. Tajā pašā laikā iekšā visu laiku gruzdēja arī milzīgs diskomforts, ka tā dzīvot nav forši. Gribējās darīt un dzīvot citādi, taču pati savā ģimenē nebiju redzējusi tādu piemēru,» stāsta Sintija, atminoties, ka visai smags bijis arī ilgstošais rehabilitācijas posms, kad nemitīgi nācies kāpt pāri sajūtai vairs nevaru.

«Sākumā nevarēju pasēdēt, cik ļoti reiba galva, viss bija jāmācās no jauna. Lai atgrieztu sajūtas, bija jākustina kājas, kas nenormāli sāpēja, un atceros, ka jau tad, kad spēju pārvietoties ratiņkrēslā, man bija bail izbraukt uz ielas. Toreiz man pat sapņos nerādījās, ka kādreiz darīšu visu to, ko spēju tagad. Bet man ļoti paveicās, ka pēc traumas sāku darboties invalīdu un viņu draugu apvienībā Apeirons – tas palīdzēja mainīt domāšanu un iedrošināja, jo tur satiku cilvēkus, kas darīja ļoti daudz, un arī man bija iespēja iesaistīties dažādos projektos, aktivitātēs, un beidzot justies sadzirdētai un novērtētai.

Tieši Apeironā iepazinos ar savu pašreizējo vīru, jo tolaik organizācijā jauniešu bez invaliditātes bija pat vairāk nekā jauniešu ar invaliditāti, un es varu saprast, kāpēc. Pati uz savas ādas esmu izbaudījusi to, ka reizēm stundām ilgi nākas gaidīt autobusa pieturā, jo mikroautobusa šoferis vienkārši pagriež galvu uz otru pusi, lai viņam nebūtu jāķēpājas ar ratiņu iecelšanu. Par laimi, situācija ir mainījusies, taču vēl pirms dažiem gadiem aizceļot uz citu pasaules valsti cilvēkam ratiņkrēslā bija vienkāršāk nekā aizbraukt ar sabiedrisko transportu uz citu Rīgas pusi. Ir bijuši arī gadījumi, kad autobusa šoferis nolamā, kāpēc es vēl neesmu mājās zem segas un pārvietojos tik vēlu,» ar rūgtumu atminas Sintija, tāpēc pie pirmās iespējas nokārtot autovadītāja tiesības viņa to izdarīja. «Abus eksāmenus noliku ar pirmo reizi, tas laikam arī liecina par manu motivāciju,» smaidot saka viņa.

Arī stāstot par iepazīšanos ar savu vīru Tāli, Sintija teic, ka sākumā viņš viņai šķitis visai skarbs, jo ne tuvu neesot bijis tas izpalīdzīgākais biedrs. «Es pat uz viņu dusmojos, ka viņš man liek visu darīt pašai, par maz palīdz, un tikai pēc tam es sapratu, ka tieši tāpēc es ļoti daudz ko varu izdarīt. Un man ļoti patīk, kā saka Apeirona prezidents Ivars – daudz kas ir atkarīgs no vides, un, ja vide ir pielāgota, tad cilvēks var visu. Protams, ka invaliditātes ir dažādas, bet ļoti daudzi ierobežojumi eksistē tikai mūsu galvā. Agrāk, kad man kaut kas nokrita, pirmā reakcija bija palūgt, lai kāds paceļ, bet tad es iemācījos trīs reizes pamēģināt. Trīsreiz! Ar pirmo reizi šķiet – ai, es jau nevaru, ar otro arī vēl nesanāk, bet ar trešo – bieži vien sanāk! Piemēram, reiz, braucot ar automašīnu, man saplīsa rokas vadības kloķis. Tas nebija bīstami, jo bremze darbojās, tikai gāze nestrādāja, bet pirmajā brīdī, protams, bija panika – kam tagad zvanīt?! Kad mierīgi padomāju, atradu mašīnā skrūvgriezi, ieliku kloķīti atpakaļ un braucu tālāk. Un tā ļoti bieži – tikai mazliet padomājot, visu var atrisināt. Jo, nenoliedzami, bez radošās domāšanas mana ikdiena nebūtu iespējama.»

24/7 mammas lomā

Radošai pieejai bija liela nozīme arī pēc tam, kad pasaulē nāca Sintijas un Tāļa meitiņa Ance. «Man bija zināmas bažas, vai spēšu palikt stāvoklī un iznēsāt bērniņu, taču man ir fantastiska ģimenes ārste Anda Nulle, kas ir arī rehabilitoloģe, un viņa mani ļoti iedrošināja, brīnoties, kāpēc gan lai es nevarētu palikt stāvoklī. Grūtniecība noritēja labi, vienīgā atšķirība, ka pēdējos mēnešos pašai bija grūtāk pārcelt sevi vannā. Kad piedzima mazā, tad gan bija jāpārvar jauni izaicinājumi, piemēram, jāiemācās visu darīt tikai ar vienu roku, jo otrā bija jātur mazulis. Taču man ir draudzene Elīna, kura arī ir ratiņos, turklāt viņai ir arī vājas rokas, un mani vienmēr ir iedvesmojis tas, kā viņa spēj tikt galā gluži kā lauvene, kas ar zobiem var autiņbiksītes samainīt. Un zinu vēl arī citus cilvēkus ratos, kuriem ir pat vairāki bērni, kas arī man bija liels iedrošinājums.

Vieglāk kļuva, kad meita jau prata sēdēt, un tad viņa varēja man sēdēt klēpī un mēs abas tā varējām pārvietoties, kur vien gribējām.

Tiesa – sēdēt viņa sāka ļoti vēlu, jo vispirms meitiņa sāka celties kājās un tikai tad – sēdēt. Lai gan arī līdz tam biju jau iemanījusies ar vienu roku stumt viņas ratus, kurus speciāli pirkām tādus, lai priekšējais ratu ritenis būtu viegli manevrējams, ar otru roku stūmu pati sevi, un tā mēs devāmies pastaigās vai uz jauno māmiņu un ratiņnieku paradīzi – lielveikalu. Visaugstākā pilotāža bija tas, ka biju izdomājusi arī, kā abas varam braukt ar automašīnu. Tas nozīmēja, ka vajadzēja iecelt un iesprādzēt autokrēsliņā meitu, iecelt viņas ratus, pēc tam iecelt sevi un savus ratus,» atminas Sintija.

Kad meitiņa jau sākusi staigāt, ļoti noderējusi pastaigu jostiņa bērniem, un, lai gan kā bērns Ance vienmēr bijusi ļoti prātīga un nav centusies aizbēgt vai izskriet uz ielas, tomēr bijuši arī satraukuma pilni brīži, piemēram, rotaļu laukumiņā. «Kad Ance sāka visur kāpelēt, man bieži bija bail, jo es nevarētu aizskriet un noķert viņu, bet, par laimi, nekad arī nebija tāda situācija, kad to vajadzētu. Kad mazā sāka iet dārziņā, iemācījās kāpelēt droši. Nu jau meita ir liela un rotaļu laukumiņā pieskata citus. Es jau kopš mazām dienām esmu uztvērusi Anci kā līdzvērtīgu un tā izturējusies pret viņu, varbūt arī tāpēc viņa vienmēr bijusi tik prātīga,» par savu meitu, kas šogad uzsākusi mācības jau otrajā klasē, ar lepnumu saka Sintija.

Kopumā Sintijai lielākie izaicinājumi mammas lomā saistās nevis ar fiziskajiem šķēršļiem, bet gan ar to, ka tas ir ļoti nopietns darbs 24/7 režīmā.

«Bērnu audzināšanu parasti ataino kā ļoti rožainu, taču es nezināju, ka tas būs tik grūti – bardaks, troksnis, stress. Esmu ļoti priecīga par mūsu meitu, taču, pretēji radu un draugu jautājumiem, kad plānojam otru bērniņu, esmu sapratusi, ka man pietiek ar vienu. Katra grūtniecība no ķermeņa daudz paņem, un zinu, ka citām sievietēm ratiņkrēslā bijuši arī sarežģījumi, tāpēc man ir sajūta, ka vairāk nē. Un es dzīvē ļoti bieži paļaujos uz iekšējo sajūtu.» 

No augstuma nav bail

Par spīti traģiskajam negadījumam, lielu baiļu no augstuma Sintijai nav. «Tuvāk zemei jūtos labāk, taču ceļojumu laikā man patīk uzbraukt augstākajā tornī un palūkoties apkārt no augšas. Dīvaina sajūta gan bija Tokijā, kur ir daudz augsto debesskrāpju, kas šūpojas, un tas, izrādās, tā ir speciāli, lai zemestrīces gadījumā ēkas būtu elastīgākas – tad ir mazāka iespēja, ka tās var sabrukt,» stāsta Sintija un atzīst, ka ieraudzīt visu Tokiju sev zem kājām, ir fantastiski!

Ceļošana viņiem ar vīru un meitu ir viens no lielākajiem vaļaspriekiem.

Turklāt, piemēram, lidojot ar lidmašīnu, ratiņkrēslā neesot vispār nekādu ierobežojumu – gan lidostās, gan aviokompānijās viss esot atstrādāts līdz pēdējam sīkumam, tāpēc joprojām aizlidot uz Londonu ir vienkāršāk nekā noorganizēt vietu starppilsētas autobusā tepat Latvijā. Taču itin bieži Sintijas ģimene ceļojumā dodas arī ar auto, jo tas piešķir lielāku brīvības sajūtu, turklāt, tā kā viņa joprojām aktīvi piedalās un arī pati organizē dažādas starpvalstu apmaiņas programmas un seminārus, tad ļoti daudzās valstīs viņai ir draugi un paziņas, kas var izrādīt pilsētu un ieteikt labākās apskates vietas. Vienīgā aizķeršanās dažkārt mēdz būt ar naktsmītnēm, kuras arī ne visur pielāgotas cilvēkiem ratiņkrēslā. «Polijā nesen bija gadījums, kad iebraucu viesnīcā, kur pēc bildēm izskatījās viegla iekļūšana, bet, iebraucot iekšā ēkā, priekšā ir trepes. Recepcijā saka, ka mani var uznest, bet man taču mašīnā ir vēl mantas un, ja nu es vēlos iet uz veikalu, un, galu galā, ja nu pēkšņi izceļas ugunsgrēks?!»

Fotogrāfijas no Sintijas privātā arhīva runā pašas par sevi – viņa dzīvo iedvesmojoši aktīvu un piepildītu dzīvi!

Viens no trakākajiem piedzīvojumiem, kurā Sintija piedalījusies, ir brauciens pa amerikāņu kalniņiem. «Abi ar vīru piedalījāmies kādā projektā Spānijā, kur mūsu viesnīca atradās atrakciju parka teritorijā, un mums pat bija iedotas brīvbiļetes. Atrakciju parkā bija tobrīd augstākie amerikāņu kalniņi Eiropā, un, lai gan vīram ir bail no augstuma, viņam radās pēkšņa ideja, ka jādodas izmēģinājuma braucienā. Šobrīd vairs nesaprotu, kā un kāpēc, bet man šķita, ka noteikti jādodas ar viņu. Turpmākais notika ļoti ātri, un es atceros tikai to, kā sēdēju karuselī, un labi vismaz, ka iedomājos kurpes novilkt, jo, tā kā nevaru sasprindzināt kājas, tās noteikti būtu aizlidojušas pa gaisu. Visbriesmīgākais, ka stiprinājuma stienis tika pārlikts tikai viduklim, bet ne pleciem, kam es galīgi nebiju gatava. Parasti, kad man ir bail, es no satraukuma smejos, bet tur biju tik pārbijusies, ka vienkārši sakodu zobus. Arī vīrs bija nobijies tāpēc, ka es visu braucienu klusēju. Pēc tam bija sajūta, ka esmu bijusi centrifūgā, un nejutu zemi zem kājām,» Sintija atstāsta dzīves trakāko piedzīvojumu un atzīst, ka pēc tam sapratusi arī to, ka ar izpletni viņa droši vien nelēkšot, jo arī tur nav, pie kā pieturēties! Ar gumiju? To gan varētu.

Nesen Sintija skaitījusi, ka kopā līdz šim ir pabūts aptuveni trīsdesmit valstīs.

Eksotiskākās no tām – Japāna un Maroka, taču viņas mērķis esot aizceļot uz katru pasaules kontinentu. Vēl nav būts Austrālijā, Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā un Antarktīdā… «Bet vispār man šķiet, ka Latvija ir viena no labākajām vietām, kur dzīvot. Sākumā, braucot uz attīstītajām valstīm, šķita, ka tur gan ir paradīze, bet tad es nonācu arī tādās valstīs, kuras pēc lieluma un statusa ir līdzīgas Latvijai, piemēram, Moldovā un Rumānijā, bet kas ir daudz mazāk attīstītas. Un ir taču vēl arī valstis, kur tevi var apmētāt ar akmeņiem, ja pēkšņi esi piedzimis kā albīns tumšādaino sabiedrībā. Tā ka pie mums vēl ir ļoti labi!»

Noķert sajūtu, ka izdodas

Sintijas ceļš uz skolotājas darbu Iespējamā misijā sākās viņas iepriekšējā darbavietā Kim? Laikmetīgās mākslas centrā. «Tur manā pārziņā bija izglītības programma, kas visā pasaulē ir jau labi zināma prakse. Piemēram, Amerikā izglītības programmas muzejos darbojas vairāk nekā astoņdesmit gadus, taču Latvijā tā vēl ir salīdzinoši jauna sfēra. Piemēram, Kim? izglītības programmai ir aptuveni četri gadi. Izglītības programma darbojas kā starpnieks starp mākslinieku, mākslas darbu un apmeklētāju. Pie mums nāca gan grupas no bērnudārziem, gan skolām, arī senioru grupas, kuras mēs vedām izglītojošās tūrēs pa mūsu mākslas centru. Un jāteic, ka arī es pati šajā darbā ļoti daudz ko iemācījos par pasauli un par mākslu. Tā kā es pati rakstīju arī dažādus projektus, biju pieteikusies apmaiņas programmai uz Japānu, kur kopā ar mani bija arī viena meitene no Iespējamās misijas, un mēs sadraudzējāmies.

Sen zināju, ka ir tāda organizācija, bet, tā kā dzirdēts, ka viņu lielākā vērtība ir izcilība, biju izdomājusi, ka šī programma paredzēta tikai teicamniekiem, kāda es galīgi nebiju. Un, iespējams, stājoties agrāk, nemaz nebūtu tikusi, bet tieši šis brīdis bija īstais, lai viss notiktu tik raiti un veiksmīgi. Kad stāstīju par to, ko daru Kim? un kāds ir mans skatījums uz mākslu un izglītību, šī meitene teica, ka Iespējamā misija ir tieši par to, ko stāstu. Tas man ļoti aizķērās prātā, ka šīs programmas filozofija jau ir manī. Tālāk viss tiešām notika kā pa diedziņu, un es jau no paša sākuma zināju, ka spēšu izturēt visas četras atlases kārtas.»

Kad notiek šī intervija, Sintija Cēsu 2. pamatskolā kā vizuālās mākslas skolotāja jau aizvadījusi savas pirmās mācību stundas. Kāpēc Cēsīs? «Tas ir vesels stāsts par to, kā tika meklēta skola ar vides pieejamību cilvēkam ratiņkrēslā,» saka Sintija, un tas, protams, labi raksturo arī to, cik patiesībā iekļaujoša ir Latvijas izglītība. «Esmu pārliecināta, ka viss sākas ar attieksmi, jo, ja grib, tad var atrast naudu un iespējas vidi pielāgot. Zinu vienu kafejnīcu Pārdaugavā, kas uztaisījuši pacēlāju paši. Bet ir gadījies arī redzēt, ka blakus ēkai, kurā ir invalīdu organizācija, atvērta kafejnīca ar vienu vai diviem pakāpieniem. Sanāk, ka mūsdienās mēs varam brīvi lidot kosmosā, bet nespējam atrisināt vienu vai dažus pakāpienus?!

Var jau būt, ka es vēl daudz ko nezinu, bet, meklējot skolu ar pieejamu vidi, man tā arī neizdevās iegūt informāciju, kur vispār var lūkoties pēc šādu skolu saraksta. Sūtīju jautājumus uz izglītības pārvaldēm, bet atbildes nesaņēmu. Tad pati zvanīju uz skolām, un pēc tā, kā man atbildēja, sapratu, ka lielākajā daļā no šīm skolām nemaz negribētu strādāt attieksmes dēļ. Varu tikai minēt, cik milzīga un grūta cīņa ir jāizcīna, ja tavs bērns ir ratiņkrēslā… Bet man ir svarīgi strādāt vidē, kur mani gaida un uztver nopietni.

Un Cēsis vispār ir baigi foršās! Ikvienā lielā organismā, piemēram, Rīgā, viss kaut kā pazūd. Bet Cēsīs pietika ar vienu e-pasta vēstuli, vienu zvanu, un viss jau notiek. Un tas nekas, ka dzīvoju Rīgā un uz Cēsīm ir jābrauc. Man ļoti patīk braukt ar mašīnu, jo tad man ir laiks padomāt. Jau gadiem ilgi braucu mašīnā, neklausoties mūziku – man tā ir iespēja pabūt klusumā ar sevi, tā ir mana meditācija.»

Māksla un terapija

Runājot par savu skolotājas misiju, Sintija saka, ka viņas mērķis ir veicināt to, lai skolēnos izveidojas nopietna attieksme pret mākslu un viņi saprot, ka caur to var mācīties daudzas un dažādas lietas par pasauli, piemēram, ģeogrāfiju, politiku, ģeometriju un citas. Turklāt pati pēc savas pieredzes viņa zina teikt, ka māksla dod iespēju izzināt sevi un domāt ārpus rāmja, kļūt daudzpusīgam un pat risināt problēmsituācijas. Strādājot laikmetīgās mākslas centrā, kā arī vadot radošās nodarbības senioriem, Sintijai bijis sāpīgi dzirdēt, ka kāds cilvēks, kuram jau pāri septiņdesmit gadiem, baidās paņemt rokā papīru un zīmuli, jo kāds pirmajā klasē viņam pateicis, ka viņš neprot zīmēt. Arī pati no sava skolas laika Sintija atceras, ka viņai nav paticis iet uz skolu, jo ļoti daudzi mācību priekšmeti tika pasniegti neinteresanti un pat garlaicīgi, tāpēc saviem skolēniem viņa gribētu parādīt pilnīgi pretēju pieeju un atvērt apvāršņus par to, ka māksla nav garlaicīga.

«Mums Iespējamā misijā ir mācīts – ja skolotājam nav plāns stundai, tad bērniem tāds būs. Ir jāsaplāno, lai viņiem visu laiku ir ko darīt,» saka Sintija. Pēc pirmajām skolas dienām viņa no skolas izgājusi ar smaidu, un par to viņai esot milzu gandarījums un prieks, jo bijis ļoti svarīgi noķert sajūtu, ka šis darbs izdodas par spīti arī izaicinājumiem, kas neizbēgami bijuši un būs.

«Man šķiet fantastiski, ka pēc jaunā mācību standarta tagad jau vidusskolā būs jāizvēlas kāds novirziens, jo tā var ietaupīt laiku. Es, piemēram, jau no bērnības zināju, ka mans virziens būs māksla. Vienmēr esmu daudz zīmējusi, un laikā pēc traumas tas bija arī viens no veidiem, kā sevi dziedināt, tāpēc droši vien ir tikai likumsakarīgi, ka vēlējos studēt mākslas terapiju, lai apgūtu, kā ar mākslu var sevi izzināt. Lai arī mākslas terapeita profesijā pagaidām sanācis strādāt maz, vēl joprojām arī pati sev daudz izmantoju zīmēšanu un automātisko rakstīšanu. Arvien vairāk arī saprotu, cik liela loma mākslai ir manā dzīvē un noteikti gribēšu vēl studēt mākslu. Esmu noformulējusi, ka savā dzīvē gribu būt ar mākslu un cilvēkiem, un tad jau redzēs, kur tas mani aiznesīs. Tagad tas mani ir aiznesis līdz skolai.»

Jaunākie raksti

Depresijas atspulgs

Par spīti tam, ka Sintijas dzīve nudien daudziem var šķist apskaužama un viņa izskatās tik varoša, radoša un smaidoša, jaunā sieviete neslēpj, ka pusaudžu gados pārdzīvotās depresijas atspulgi nemaz ne tik reti bijuši manāmi arī turpmākajā dzīvē. Ar to tikt galā ļoti palīdz mākslas terapijas studiju un individuālās psihoterapijas laikā gūtās zināšanas un atziņas. «Jā, ir bijuši arī ļoti depresīvi brīži, kas dzīvē piezogas pirms pārmaiņām, un tad man ļoti palīdz apzinātība. Brīžos, kad jūtos slikti, cenšos šīs emocijas nenoliegt, bet pieņemt, apstāties un ļaut emocijām būt, lai saprastu, par ko tās man signalizē. Jo slikta emocionālā pašsajūta bieži ir signāls, ka vajag kaut ko mainīt vai darīt citādi. To visu, protams, ir viegli pateikt, bet ļoti grūti realizēt, kad tas tiešām notiek ar tevi. Es ļoti daudz iekšēji ar sevi cīnos. Citi saka – tu esi tik pozitīva un iedvesmojoša, bet tas nemaz nenāk viegli. Visi redz ārējo smaidu, bet ne iekšējās šaubas un bailes,» vaļsirdīgi saka Sintija. Citkārt drūmajos brīžos viņai nākas tieši pretēji – pateikt sev stop, lai pārstātu grimt dziļāk negatīvajās domās, un palūkoties apkārt, ka nekas slikts taču nav noticis. Reizēm vajag padomāt, ko tagad var izdarīt, lai justos mazliet labāk, citādi negatīvās domas mēdz ieraut arī tādā kā neapturamā ritenī.

«Gadu laikā esmu sapratusi, ka mans moto ir: «Ja es varu, tad tu arī vari.»

Ja es varēju tikt pāri traumai un vēl joprojām spēju izdomāt dažādus radošus risinājumus, tad arī citi var,» par kopējo dzīves izjūtu saka Sintija, atklājot, ka viņa arī ļoti bieži cenšas pievērst uzmanību nevis negācijām, bet dzīves gaišajām pusēm. Piemēram, viena no lietām, ko viņai bijis grūtāk pieņemt uzreiz pēc traumas – ka viņa vairs nestaigās, ka nevarēs arī braukt ar skrituļslidām un riteni. «Tagad es pati smejos, ka bērnībā, lai kā arī gribējās, man nekad nebija normāla riteņa, tāpēc tagad es visu laiku esmu uz riteņiem.» Sintija atminas, ka īpaši senāk cilvēki uz ielas bieži nākuši klāt un gribējuši palīdzēt, kas viņai savukārt šķitis gandrīz vai kā traucēklis un apgrūtinājums. «Es pati ikdienā nedomāju, ka kaut ko nevaru, un šie palīdzības piedāvājumi man to atgādina. Bet kā tad jums šķiet, kā es te nonācu, ja ne pašas spēkiem? Nokritu no gaisa?! No vienas puses, labi, ka cilvēki grib palīdzēt, bet, no otras puses, ļaudis bieži arī pārcenšas. Agrāk man arī naudu uz ielas bieži deva, un reiz pat viens bezpajumtnieks iebēra man saujā savus pēdējos centus,» atminas Sintija, uzsverot, ka pirms palīdzības sniegšanas līdzcilvēkiem būtu tikai normāli pavaicāt, vai šāda palīdzība ir nepieciešama.

«Esmu vērojusi, kā tas notiek dažādās valstīs. Ar vīru un meitu īsu laiku padzīvojām Spānijā, un tur, braucot ratiņos pa veikalu, biju tik priecīga, ka neviens man nepalīdz un neko nepiedāvā, jo tas ir patīkami just, ka sabiedrība pieņem – es varu. Un vēl man gribētos, lai vairāk skatītos nevis uz invaliditāti, bet uz pašu cilvēku, jo personība iet pa priekšu invaliditātei. Angliski saka person with disabilitycilvēks ar mazspēju, bet man nupat pastāstīja, ka Nīderlandē kāda organizācija, kas strādā ar jauniešiem, ir izdomājusi jaunu apzīmējumu person with difability, kas nozīmē – cilvēks ar dažādām spējām. Jo tā jau arī ir – kad mēs nevaram kaut ko vienu, attīstās kādas citas spējas. Un ikviens no mums kaut ko nespēj. Bet ļoti daudz ko spēj.»

Sintija iesaka:

*Skumji? Radi mākslu! «Prieks? Radi mākslu! Tam nav jābūt nekam grandiozam. Galvenais ir process.»

*Atrodi savu veidu, kā izkustēties! «Arī es nedēļā cenšos pieveikt vismaz 10 kilometrus.»

*Relaksējies. «Iemāci ķermenim un prātam atpūsties. Iesākumā var noderēt Youtube vadītās relaksācijas.»

*Ceļo. «Tam nav jābūt tālam galamērķim, bet regulāri dodies uz vietām, kur nav būts, lai smadzenēs veidotos jauni neironu savienojumi. Izkāp no komforta zonas ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Izdari kaut ko pirmoreiz, kaut ko citādi nekā parasti.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+