Anna Kokare: Deviņdesmit gadi dziesmā

Stiprais stāsts
Vija Vāvere
12. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis un no personiskā arhīva
Stiprums izpaužas ne jau tikai cīņā ar ļaunu slimību. Spēku vajag arī tam, lai, nečinkstot un nezaudējot dzīvesprieku, nodzīvotu garu mūžu. Kā ANNAI KOKAREI – septiņdesmit septiņus gadus viņa dzied korī, vienpadsmit reižu dziedājusi uz Lielās estrādes Mežaparkā, un arī pērn, jau deviņdesmit gadu vecumā, viņa piedalījās lielajos Dziesmusvētkos kā vecākā kordziedātāja.

Kāds ir jūsu dzimtas stāsts?

– Dēls Igors uz manu 90 gadu jubileju bija noīrējis viesu māju, sapulcinājis visus tuvākos radus. Jautri gāja. Gan dziedāt, gan dejot pamanījos, par gardu izēšanos nemaz nerunājot! Diemžēl visi nevarēja atbraukt. Mazmeitiņa Dace aizprecējusies uz Brazīliju, Paula – uz Šveici, no mazdēliņa Laura jau daudzus gadus nesaņemu nekādas ziņas.

Taču, cik dzirdu, daudzām ģimenēm mūsdienās ir vēl trakāk – visa dzimta izklīdusi pa pasauli, bet Latvijā kā veci, neizkustināmi celmi palikuši tikai vectētiņš ar vecmāmiņu. Tad jau var teikt, ka manējie gandrīz visi ir tepat. Pat vecās tēva mājas Varakļānos vēl stāv, kur stāvējušas, un tajās, tāpat kā pirms simts gadiem, joprojām saimnieko Kokaru pēcteči – mana māsa Zinaīda ar savu dēlu Egīlu.

Kādreiz Kokari bija bagāta saime – ne  ar mantu, bet ar bērniem apdāvināta.

Daudzi jautā, vai diriģenti Kokari ir no mūsu Kokaru klana. Nē. Cik zinu, viņu dzimtas saknes meklējamas Beļavas pagasta Ozolkalnā, bet mēs esam barkavieši, no Madonas puses.

Ar diriģentiem mūsējos saista vienīgi tas, ka visi ģimenē bijām dziedoši. Tā teikt, Dieviņš mūs nebija apdalījis ar muzikālo dzirdi un labām balsīm. Mammīte dziedāja man, mazai esot, es dziedāju saviem bērniem un, kā esmu dzirdējusi, mani mazbērni ar dziesmu midzināja savējos. Skolas koros dziedājuši visi, bet tā nu sagadījies, ka līdz Lielajai Dziesmusvētku estrādei esmu aizdziedājusies es viena pati. Diemžēl zinu, ka nule pagājušie bija mani beidzamie Dziesmusvētki.

– Kā nolēmāt paturēt savu uzvārdu – Kokare?

– Draudzenes savulaik brīnījās: «Kāpēc tu esi Kokare, tāpat kā tavs tēvs un māte? Nebūs tak tavi bērni dzimuši no Svētā Gara!» Nē, nē, viss ir pa godam un likumīgi. Vīrs man bija, viņš – arī abu bērnu tēvs. Bet vecāku uzvārdu saglabāju apzināti.

Vladimiram, manam vīram, uzvārds bija tāds svešāds, ar burtu o galā, kā jau ukraiņiem mēdz būt. Tiesa, viņš runāja gan latviski, gan latgaliski, citādi mums ar preci nekas nebūtu sanācis, tomēr manām ausīm Kokars šķita mīļāks. Arī tēvs priecājās, ka būs Kokaru vārda tālāknesēji, jo, kad izgāju pie vīra, mans vecākais brālītis Narciss jau bija pazudis bez vēsts: četrdesmitajā gadā Latvijā ienāca krievi un paņēma Narcisu sev līdzi. Kopš tā laika vairs neko par viņu neesam dzirdējuši. Otrs brālis vēlāk gāja bojā autoavārijā, un palikām tikai mēs – trejmāsiņas. Tagad esam vairs vienīgi mēs abas ar Zinaīdu.

– Kāda bija jūsu bērnība, attiecības ar vecākiem?

– Mūsu tēvs bija kurpnieks. Varakļānos viņam pietika darba, lai ģimeni pabarotu. Tas sakāmvārds noteikti nebija par viņu – ne mans tēvs, ne mammīte, ne mēs, pieci bērni, bez kurpēm vis nestaigājām! Atceros vienus skaistus zābaciņus, ko tēvs man, jau pusaudzei, uzmarģoja. Tā vien gribējās skolā izbāzt kāju no lindraciņu apakšas, lai palepotos. Mums bija divi hektāri zemes, māja, saimniecības ēkas – tā arī visa bagātība.

 Kokaru dzimta bez vecākā dēla Narcisa. «Mammai klēpī mans pirmdzimtais kņazs Igors.»

Uz visiem viena gotiņa un cūka, bariņš vistu, lai ēdmaņa nav no veikala jāgādā. Varbūt tāpēc man vēl aizvien tik ļoti garšo gaļa, ka varu to uzskatīt par savas bērnības ēdienu?

Lai nopelnītu naudu skolas drēbēm, vasarās gājām lielsaimniekiem ganīt govis un ravēt viņu laukus. Mūsu mammīte bija dikti dievticīga, nu krietni par daudz. Mums visiem regulāri lika iet pie mācītājkunga sūdzēt grēkus.

Kādi gan bērnam tie grēki? Taču neiet nedrīkstēja. Kaut ko nobubinājām zem deguna, braši pārmetām krustu, lai mammīte redz un lai viņai sirdī valda miers.

Mātes fanātisms aizbaidīja bērnus prom no baznīcas, tāpēc mēs neesam čakli baznīcā gājēji. Savus bērnus gan nokristījām, bet mazbērni, kā skatos, pat to nedara. Vienu brīdi centos pierunāt, bet šiem acis lielas: ko tas viņiem dos?!

Labi atceros to dienu, kad četrdesmitajā Latvijā ienāca krievu armija. Lielceļš nebija tālu no mūsmājām, visu varējām labi redzēt – gan tankus, gan lielo kara tehniku un karavīrus, kas plūda garām Rīgas virzienā. Pat radio nevajadzēja klausīties, tāpat redzams, ka krievi tiešām ir klāt. Tēvs izlēma aizvest ģimeni tālāk no lielceļa, drošākā vietā, vientuļās meža mājās pie paziņām. Kad atgriezāmies, māja bija izpostīta, istabas kakti piekakāti.

Acu priekšā redzu, kā tēvs stāvēja un brīnījās: «Kāpēc viņi tā? Vai tad Krievijā ķemertiņu nav, vai viņi nezina, kur to lietu kārtot?!»

Bišu dravā no stropiem bija izrauti rāmīši – laikam gribējuši saēsties medu. Nabaga bitītes, padzītas no savām mājām, zumēja visapkārt. Mūsu māte stāvēja tās postažas vidū un aizgūtnēm lūdza Dievu. Kas cits atlika – savedām visu kārtībā, izmēzām kaktus un dzīvojām tālāk.»

– Kā pagājusi darba dzīve, strādājot par medmāsu?

– Jau vidusskolā mācoties, izlēmu, ka būšu medmāsa. Tolaik medmāsas vēl nesauca par ārstu palīgiem, kaut darbs bija tieši tāds – palīdzēt ārstiem. Aizbraucu uz Rīgu, beidzu māsu skolu. Atceros precīzu tā laika skolas nosaukumu – Rīgas 2. slimnīcas žēlsirdīgo māsu un pirmās šķiras mācītu sanitāru skola. Paula Stradiņa vārdu šai slimnīcai piešķīra daudz vēlāk.

Pēc beigšanas bija divas darba iespējas – palikt Rīgā vai doties uz Gulbeni. Mēs ar draudzeni Ainu izlēmām par labu Gulbenei, un turienes slimnīcā es nostrādāju četrdesmit četrus gadus, līdz pat pensijai. Vispirms biju dežūrmāsa, tad operāciju māsa, bet pensijā aizgāju jau kā masāžas māsa – biju pabeigusi attiecīgus kursus. Nekad neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos medmāsas amatu, un arī par ārsti neesmu vēlējusies būt.

Darbs man patika, tikai ar vienu izņēmumu – tik grūti bija aizgājējiem aizvērt acis kad viss jau beidzies. Īpaši žēl bija jaunu cilvēku vai to, kuru nāvi tuvinieki ļoti pārdzīvoja.

Biju saskaitījusi, cik cilvēki miruši manā dežūras laikā. Toreiz šķita: šo skaitli nekad nespēšu aizmirst! Taču dzīve rit uz priekšu, tik daudz jauna visapkārt, arī atmiņa vairs nav kā jaunībā… Ne jau es vai mūsu ārsti bija vainīgi pie tā, ka cilvēka vairs nav. Tāda ir tā dzīve. Arī man drīz pienāks laiks. Vairākkārt esmu mēģinājusi ar dēlu par to runāt, bet Igors šo tematu vienmēr apiet ar līkumu. Saprotu, saprotu.

Kad mana māte posās tālajam ceļam, arī es tāpat izvairījos: «Ko nu par to mirienu, mammīt, tu vēl ilgi dzīvosi …» Bet, kad viņas stunda bija pienākusi, manis nebija blakus. Vēl aizvien to pārdzīvoju. Labi, ka abas māšeles bija klāt, roku paturēja, pēdējos mammītes vārdus dzirdēja. Kaut nu mani bērni nepiemirstu manu pēdējo vēlēšanos: gribu dusēt blakus mammītei, man tur vietiņa jau noskatīta.»

– Kā tagad skatāties uz medicīnas nozari?

– Ārsti palīdz ar savām zināšanām, bet medmāsiņas – emocionāli. Iedrošina, ja vajag. Nomierina, ja satraucas. Aizstāj tuviniekus, ja tie aizmirsuši atnākt vai ja cilvēks ir vientuļš. Ārsts un māsiņa – abi ir mediķi, bet profesija katram cita. Zinu, ko runāju, jo arī mana meitiņa Ingrīda izmācījās par ārsti. Tagad viņa strādā Tuberkulozes un plaušu slimību centrā Sauriešos par reanimācijas nodaļas vadītāju.

Jā, valdība medmāsu darbu nenovērtē, domāju, ka mēs būtu pelnījušas dāsnāku atalgojumu. Tomēr ar savu 350 eiro pensiju iztikt varu. Ziemā, kad dārgā apkure, dēls mani atbalsta. Arī televizoru, mobilo telefonu viņš man nopirka. Vladimira jau sen vairs nav: avārija ar auto, un – viss, paliku viena.

Tādi tie mūsu vīrieši ir: skrien, riskē, par savu veselību nerūpējas. Ja ne paši par sevi, būtu vismaz par savām sievām, topošajām atraitnēm, padomājuši. Egoisti!

Kad gāju uz ballēm, nevienu deju nenostāvēju pie sienas. Skolas laikā mani lenca skolasbiedrs Rūdolfs. Smuks, gudrs puisis bija, tikai par varītēm gribēja no manis dabūt to lietu. Nu nē, nebiju tā audzināta. Tā arī pašķīrāmies, kā saka, līdzīgi kuģiem okeānā. Bet Vladimirs bija neatlaidīgāks, enerģiskāks, uzstājīgāks. Ukraiņu asinis ir karstas, ne tā kā mierīgajiem latviešu puišiem. Skaidrs, ka arī viņš gribēja to lietu, tikai neteica uzreiz acīs.

Vladimirs strādāja par šoferi, pēc darba sauca pavizināties. Tolaik mašīnu bija maz, katrai gribējās pabraukāties ar vēju matos. Mums sanāca kā Romeo un Džuljetai – visi radi bija pret. Mana mammīte sākumā pārdzīvoja, teica, ka gribējusi latviešu vai latgaliešu puisi meitai pie sāna. Bet Vladimirs bija mīlīgs, izpalīdzīgs, un tā ar laiku mātes pretestība salūza.

Viņa radi gan nepielaidās, jauno vedeklu pat redzēt negribēja. Negribat, nevajag! Tā nu sanāca, ka es viņu dēlu nolaupīju.

Pret meitas vai dēla otru pusīti nevajag nostāties pozā kā sienai, jo parasti zaudētāji ir paši pozētāji. Gulbenē manī ieskatījās kāds ārsts. Stāstiņš parasts kā ikdiena: ārsts salaiž ar jaunāku medmāsiņu… Bet, es jau teicu, – nebiju tā audzināta. Lai kā ietu ģimenes dzīvē, vispirms atrisini paša problēmas un tikai tad velc otru savā gultā! Varbūt pateicu ko aplamu? Starp citu, tas ārsts man joprojām zvana. Sieva esot mirusi, arī es viena – varbūt metīšot kauliņus kopā? Taču nu jau par vēlu. Pēc deviņdesmit gadiem visu dzīvi apvērst otrādi kā ar arkla lemesi? Cita varbūt tā var, bet man prāts nenesas uz tādiem varoņdarbiem. Piedod man, dakter! Paamzierēties pa telefonu, tā ir cita lieta!

Mūsdienās ir citi tikumi, bet es savu mūžu nodzīvošu ar tiem, ko mammīte iemācīja.

– Kādas vērtības, jūsuprāt, dzīvē ir svarīgākās?

– Tikums ir laba lieta, bet es tomēr pirmo vietu vienmēr esmu devusi izglītībai, skološanai. Kad gaidījām puiku, izdomājām likt viņam kņaza Igora vārdu. Skan lepni, vai ne? Kad dēls gāja skolā, apņēmos: kā mēdz teikt, pārdošu beidzamo kreklu, bet sūtīšu viņu uz Rīgu studēt. Vīram bija pieticīgāki plāni: lai iet tepat par šoferi, kāda darbam vaina?! Parādīju vīram pigu un darīju pa savam prātam.

Igors izmācījās par elektroinženieri, ilgi un labi strādāja savā profesijā. Tagad nodibinājis savu firmu. Lietaskoks – puika! Un, padomā tik, jau pensijā! Ātri tas laiks skrien…  «Mēs ar vīru un meitas draugi Ingrīdas vidusskolas izlaidumā.»

Arī Ingrīda ļoti gribēja mācīties. Cik varēju, meitu pabalstīju. Manuprāt, arī sievietei vajag pašai savu profesiju, nevis būt no vīra atkarīgai. Ja nu kaut kas, katram cilvēkam jāprot nostāvēt uz savām kājām.

Esmu daudz satikusi tādas bērnu māmiņas: «Ja vīrs atļaus… Ja vīrs iedos naudu…» Gaida pavērtu mutīti, jo pati nav lemtspējīga…

Kāds izskatās Kokaru dzimtas koka turpinājums?

– Par dzimtas nākotni no savas puses esmu labi parūpējusies, pašai prieks. Man ir divi bērni, septiņi mazbērni un astoņi mazmazbērni. Mana Ingrīdiņa dzīvo, kā pienākas, – vīrs, trīs bērni, pašiem sava māja. Arī bērniem jau bērni, tas ir, mani mazbērniņi – Dace, Elīna un Māris.

Mazdēls ir militārists, karavīrs, ja nāksies, aizstāvēs Latvijas brīvību. Dace, jau stāstīju, aizprecējās uz Brazīliju. Tikko visa ģimene bija atbraukusi ciemos. Abus viņas mazos brazīliešus līdz šim biju redzējusi tikai bildītēs. Elīna gan tepat Latvijā: vispirms audzināja savas dvīņu meitiņas Alisi un Annu, tagad pulkā nācis klāt arī dēliņš Toms. Ar Elīnu iznāk parunāties visbiežāk. Viņai, trīs bērnu māmiņai, pat atliek laika piezvanīt vecajai Bebītei.

Dēls gan attiecību jomā dzīvo kā pa spirāli: te augšā, te atkal lejā. Trijās attiecībās četri bērni – Lauris, Paula, Krists un Aiga. Pret bērniem man nav iebildumu, arī dēla attiecībās neesmu jaukusies. Ar pirmo vedekliņu mēs joprojām labi saprotamies. Bet dēlam bieži lieku pie sirds: atceries, ka viena pagale nedeg! Kaut nu viņam šis, trešais mēģinājums, būtu veiksmīgs!»

Man būs vēl mazbērni – to es skaidri zinu!

Pastāstiet par saviem mazbērniem!

– Kaut kur lasīju, ka sievietei mīļāks par bērniem esot pirmais mazbērns. Nezinu, kā citām, bet man tiešām tā bija. Kad dēla pirmā sieva gaidīja puiku, lidoju kā pa mākoņiem – tikpat liels saviļņojums, kā dziedot uz Lielās Dziesmusvētku estrādes, ja ne vēl lielāks. Piedzima Lauris – neparasti talantīgs puisēns. Balss arī bija laba, skolas korī dziedāja, bet KĀ viņš zīmēja!

Tieši Lauris bija tas, kurš mani pirmais nosauca par Bebi. Kopš tā laika visiem mazbērniem un mazmazbērniem esmu nevis ome vai vecāmamma, bet Bebe. Diemžēl Lauri neesmu redzējusi jau desmitiem gadu. Sarēķināju, ka tagad viņam jau ir četrdesmit – pieaudzis vīrs, nevis puisēns.

Būdams padsmitnieks, Lauris devās uz Ameriku mācīties un pazuda. Iespējams, ka mans dēls vai Laura mamma zina ko vairāk, bet man nestāsta. Lai neuztrauktu.

Kas tā par modi ieviesusies, ka vecie ļaudis jāsargā kā tādas kristāla vāzes! Labāk zināt rūgto patiesību, nevis bezmiega naktīs šaustīt sevi ar visādiem minējumiem!

Nenocietos un pat aizgāju pie zīlnieces Laura likteni noskaidrot. Viņa teica: «Neuztraucieties, jūs viņu noteikti sagaidīsiet!» Miriens jau nāk virsū – vai maz pagūšu?»

– Kādas ir īpašākās atmiņas par piedalīšanos Dziesmusvētkos?

– Daudz skaistu svētku bijis pa šiem gadiem, kuros esmu piedalījusies. Kopā ar visiem esmu pārcietusi visas grūtības: ir dziedāts lietū un karstā saulē, veselai un slimai. Tā tas ir, un tā arī jābūt, jo par visu skaisto dzīvē jāmaksā. Tomēr ir vieni Dziesmusvētki, ko nekad neaizmirsīšu.

 «Mēs ar draudzeni un citiem gulbeniešiem tūdaļ dosimies uz Dziesmusvētkiem Rīgā.»

Bija 1940. gada vasara, 15. un 16. jūnijs. Tolaik mācījos Varakļānu skolā, dziedāju skolas korī, un mēs bijām izcīnījuši iespēju piedalīties Latgales Dziesmusvētkos. Tie notika Daugavpilī, Stropu estrādē. Vispirms jau – mani pirmie Dziesmusvētki! Uz estrādes astoņi tūkstoši klausītāju – piecdesmit tūkstoši. Tā dīvaini kņudinošā sajūta, ka tu piedalies kaut kādā lielā, neatkārtojamā, vienreizējā pasākumā.

Pa mikrofonu visai estrādei paziņoja: gaidiet, ieradīsies Latvijas Valsts prezidents un teiks runu! Mēs dziedam un gaidām. Un tad – otrs paziņojums: prezidents neieradīsies, jo kļuvis zināms, ka pāri Latvijas austrumu robežai ienācis padomju karaspēks!

Visa lielā estrāde dziedāja Dievs, svētī Latviju! Vienreiz, otrreiz, trešo reizi… Sievas raudāja – gan uz estrādes, gan skatītājos.

Tā bija nevis dziedāšana, bet izmisīga gaudošana. Viņas, sievietes ar pieredzi, jau zināja, kas gaidāms – ko nozīmē karš, kāda ir padomju armija un kas mūs visus gaida.

Vīrieši, cik redzēju, gāja prom – daudzi taču bija zemessargos. Raudāju un dziedāju kopā ar visiem, kaut mani vairāk par kara draudiem uztrauca kas cits – kā tikt atpakaļ uz mājām, pie mammītes?

Paldies mīļajam Dieviņam, mums, varakļāniešiem, dzelzceļš piešķīra vienu vagonu, un mēs visi laimīgi un neskarti atgriezāmies mājās. Tie uz ilgiem gadiem palika beidzamie Latvijas brīvvalsts Dziesmusvētki, un man bija tas gods tajos piedalīties. Starp citu, Ulmaņa runu mēs tomēr dzirdējām – to visai klusumā sastingušajai Stropu svētku vietai atskaņoja pa radiofonu.

Lai cik skaisti bija vēlāk, lai kādā milzu pacēlumā dziedājām pirmajos Latvijas Dziesmusvētkos atmodas laikā, savus pirmos svētkus nekad neesmu aizmirsusi.

– Vai jūs gribētu piedalīties nākamajos Dziesmusvētkos?

– Diemžēl zinu, ka 2018. gadā bija mani beidzamie Dziesmusvētki. Vismaz uz Lielās estrādes vairs nekad nestāvēšu. Patiesībā arī šoreiz noslēguma koncertu skatījos tikai televīzijā. Galva bieži reibst, arī tās garās stundas nostāvēt kājās ir ļoti grūti. Dziedāju senioru dziesmu vakarā Esplanādē, bet no galvenā pasākuma – noslēguma koncerta Mežaparkā – atteicos.

Negribētu atbildīgākajā koncertā novelties gar zemi un būt citiem par nastu.

Vai pēc tam vēl dziedāšu korī? Uz mēģinājumiem labprāt ietu, bet vai mūsu diriģente Dace Neimane tā ļaus – nākt dziedāt, bet koncertos nepiedalīties? Tad jau redzēs…

– Lielāko daļu dzīves pavadījāt Latgalē. Kā kļuvāt par rīdzinieci?

– Kad man tagad prasa, vai esmu rīdziniece, pat nezinu, ko atbildēt. Rīga visus iesūc, te ir darbs, nauda, lielākas iespējas. Latgalē trūkst daudz no tā. Abi mani bērni pēc studijām vairs neatgriezās Gulbenē, bet es tur biju vienmēr – strādāju slimnīcā, dziedāju korī Atbalss, tur dzīvoja visi mani draugi, tur vīrs kapsētā apbedīts.

Tad kādu dienu piezvanīja Ilmārs – bijušais klasesbiedrs. Varakļānos bijām tuvi kaimiņi. Vairāk gan nekas mūs nesaistīja, nekāds šuri muri vai tamlīdzīgi. Ilmārs uzreiz klāja vaļā: sieva esot mirusi, bērnu nav, viņam pašam smaga slimība, daudz laika vairs nav palicis. Vai es būtu ar mieru pārcelties uz Rīgu un kopt viņu līdz aiziešanai? Par to Ilmārs savu dzīvokli novēlēšot man.

Ilgi domāt nebija laika, cilvēks taču slims. Aprunājos ar bērniem, ātri sapakoju mantas, un te nu es esmu! Prasīju draudzenei: «Kā tu domā, kāpēc viņš sauc tieši mani?» Viņa atsmēja: «Laikam esi labs cilvēks.» Gribētos, protams, tā domāt, bet, iespējams, svarīgākais sirdzējam šķita tas, ka esmu medmāsiņa. Tiesa gan, pensionēta, bet prasmes taču nekur nepagaist.

Tā nu kopš 1999. gada dzīvoju Juglā, divistabu dzīvoklī. Aiz loga koki, zaļumi, mašīnas te ne redz, ne dzird. Kā laukos! Tiesa gan, piektais stāvs un bez lifta.

Varētu žēloties bērniem un censties samainīties uz zemāku stāvu, taču izlēmu, lai viss paliek savās vietās. Tā būs mana fizkultūra, mans trenažieris!

Tūdaļ pat aizsteidzos un pieteicos dziedāt jauktajā korī Vefieši – tepat netālu, nav pat uz centru jābrauc. Vismaz reizi dienā jānorāpjas lejā pa kāpnēm un tad atkal atpakaļ – vai nu iepirkties, vai uz kora mēģinājumu divreiz nedēļā. Ir arī citas iešanas. Tik un tā meita saka – man vajagot vairāk staigāt, lai locītavas neierūsē. Igors gribēja uzdāvināt sunīti, bet tik stipra gan nejūtos. Suns, dziedi vai raudi, vismaz divas trīs reizes dienā jāved lejā pačurināt, bet ja nu man tobrīd uznācis vājums? Un kas notiks ar dzīvnieciņu, kad pārcelšos uz Varakļānu kapiem? Ar dzīvām radībām rotaļāties nedrīkst.

Viss būtu labi, kaut tikai tie gadi nenāktu virsū kā melna nakts!

Apsolīju meitai, ka vingrošu dzīvoklī uz paklāja, un to arī daru. Guļu zemē un staipos. Kādreiz gribas, citreiz – ne. Štrunts par to fizkultūru: ja ļoti negribas, ceļos augšā! Esmu viena, neviens mani nekontrolē.

– ​​​​​​​Kāda ir jūsu ikdienas dzīve, stipri izjūtat to gadu melnumu?

– Man patīk dzīvot vienai. Daru, ko sirds kāro. Kad televīzijā rādīja Ilgo ceļu kāpās, skatījos un šņukstēju. Ja līdzās būtu vīrs vai bērni, droši vien pukstētu, ka tā ir veca filma, simtreiz redzēta, ka futbols, redz, būtu interesantāks… Bet nu es skatos, ko pati vēlos.

Un tāpat arī dzīvoju: gribu – dziedu, gribu – raudu. Ēdu, ko gribu un kad vēlos. Svinēt savas jubilejas man patīk – sevišķi, ja dēls visu sarīko –, bet katra dzimenīte ir vēl viens pagājis gads… Tā ir briesmīgi nejauka padarīšana, ka cilvēks sāk visu aizmirst, informācija izkūp no galvas kā nebijusi. Vakar pat! Pie tuvējā Maksīša (tā Anna dēvē veikalu Maxima – V. V.) ieraudzīju pārdevējai smuku puķuzirņu pušķīti, tieši kā manai vāzītei viesistabā uz galda! Nolēmu, ka iepirkšos un promejot to nopirkšu. Pārnāku mājās – kur ir mani puķuzirņi? Aizmirsu nopirkt… Zvanu Ievai, savai draudzenītei no VEF kora, un žēlojos, bet ko viņa var līdzēt, ja man galvā tukšums?

Ar lasīšanu tas pats: grāmatu, žurnālu pilna māja, lasu, bet pēc mēneša vairs neatminos, vai to grāmatu esmu lasījusi vai ne.

Vēl trakāk, – atgadījums ar kabačiem! Sākšu ar to, ka biju piemirsusi, kā tos dārzeņus sauc. Divreiz noskaitīju visu alfabētu un atcerējos. Bet kā tos gatavot? Vai mizu pirms cepšanas nomizot vai cept ar visu? Labi, ka draudzene spēja man palīdzēt pa tālruni. Mierinu sevi, ka kabači tādi mazāk zināmi dārzeņi, manā bērnībā mūsu dārzā auga ķirbji, bet kabaču, vismaz mūsu dārzā, – neviena. Vismaz par kartupeļiem man viss ir skaidrs – gatavojot vakariņas, rokas dara ierasto darbu, prāts var mierīgi atpūsties.

Lai meita nepārmestu, ka neko nedaru savas veselības labā, pieņēmu dažus stingrus lēmumus. Pirmais – iegādājos citronmelisas tēju. Esot traki laba – attīrot asinsvadus, palīdzot pret galvas reiboņiem, uzlabojot omu un nomierinot, kad nervi iet pa gaisu. Īsts brīnumlīdzeklis, vai ne? Otrais nosacījums: zupām – jā, našķiem – nē. To jau kopš bērnības zinu, ka dienā vismaz vienreiz jāēd kas silts, vislabāk zupa. Bet par tiem našķiem… Dacīte, redz, atveda brazīliešu šokolādīti, būs jāpagaršo…

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs