Aktieris Sandis Pēcis: Es piedzimu neredzīgiem vecākiem

Kultūra
Ginta Auzniece-Jaunzeme
Ievas Veselība
Ievas Veselība
10. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Valters Pelns
Puika, kurš redzēja tumsā – šie vārdi nav tikai par grāmatu, ko, iespējams, esi manījusi grāmatveikalu plauktos, un par vienu no pēdējā laikā visvairāk skatītajām Latvijas Nacionālā teātra izrādēm. Aiz tā visa stāv īsts un līdz kaulam atklāts stāsts par zēnu, kurš piedzima neredzīgiem vecākiem un kuram vajadzēja pieaugt mazliet citādāk nekā mums, pārējiem. Atbildīgāk. Puika, kurš redzēja tumsā, ir Liepājas teātra aktieris SANDIS PĒCIS.

Publiskie noslēpumi

«…vairāk par visu man gribējās, lai mans mocis pārvērstos lidmašīnā un uzlidotu debesīs kā raķete…! Bet tā vietā es metu pēdas pret asfaltu un apstājos. Mani vecāki tomēr ir neredzīgi. Tas nav nekas īpašs. Tā vienkārši ir. Tā bijis vienmēr. Kas zina – varbūt pie lielajiem šīs pasaules ieejas vārtiem man kāds to norādīja kā līguma punktu Nr. X nesalasāmā drukā, bet patiesībā tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka, pateicoties viņiem, es biju īpašs. Es! Īpašs! Īpašs, jo redzēju tumsā,» tāda ir Jēkaba (vārds, kas Sandim dots grāmatā) dzīvesstāsta prelūdija. Šo grāmatu sarakstījusi Sanda sieva dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce.

«Pats to vēl līdz galam neesmu izlasījis, un arī Nacionālā teātra izrādi, kas veidota pēc grāmatas motīviem, neesmu redzējis. Bail. Bet tas, ka tavi noslēpumi, kurus nekad dzīvē neesi afišējis, pieejami visiem publiski, patiesībā ir diezgan terapeitiski.

Dzīvojot ar cilvēku, tu dalies savās pārdomās, iesmej par kādām lietām, un mana sieva Rasa to ir ļoti prasmīgi piefiksējusi. Daudz esmu stāstījis par savu bērnību, par to, kā veidojās manas attiecības ar mammu, un viņai šīs domas laikam kaut kur prātā aizķērās. Un man ir gudra sieva – viņa ņem un raksta! Vispār man ir ļoti paveicies ar savu ģimeni. Visādos aspektos. Gan tāpēc, ka tā man daudz ko iemācījusi, gan tāpēc, ka man vienmēr bijis ļoti daudz laika sev, gan tāpēc – ka viņi, mani vecāki, vispār ir tik sakarīgi,» saka Sandis.

 Un man gribas jautāt – piedod, cik sakarīgi?

Baltie zvirbuļi

«Mana mamma Ilga ir neredzīga kopš dzimšanas, bet viņa piedzima redzīgiem vecākiem. Arī viņas māsas redz. Mans tēvs, viņa vārds ir Indulis, kā pats smejas – nekad nav redzējis vairāk par trim rindām. Proti, viņš piedzima ļoti vājredzīgs, bet audzis kopā ar redzīgajiem un tāpēc labi orientējas laikā un telpā. Taču ar laiku pat šī minimālā redzēšana pakāpeniski izbaloja…

Gan mamma, gan tētis var noteikt, vai telpā ir tumšs vai gaišs, bet tas arī viss.

Abi mani vecāki savās ģimenēs ir baltie zvirbuļi, jo visiem pārējiem tuviniekiem gan pa tēva, gan pa mātes līniju nav bijis redzes problēmu.

Mamma ir no Latgales, bet bērnībā mācījās internātskolā Rīgā, Strazdumuižā, jo citviet tajos laikos, visticamāk, nezināja, kā mācīt neredzīgu bērnu un kā organizēt viņu sadzīvi… Uz mājām pie vecākiem mana mamma tika vienīgi nedēļas nogalēs un brīvlaikos.

Savukārt mans tētis oriģinālā nāk no Salacgrīvas, bet bērnībā mācījās Cēsīs, beidza mūzikas vidusskolu. Vēlāk viņš atgriezās Salacgrīvā, strādāja par mūzikas skolotāju, bet ar laiku redzi zaudēja pavisam un devās dzīvot uz Cēsīm, kur tolaik bija attīstīta neredzīgo kopiena. Tur mani vecāki iepazinās, apprecējās. Piedzimu es, bet pēc sešiem gadiem mana māsa.

Tagad, kad man pašam ir bērni – dvīņi puika un meitene –, saprotu, ka zēni un meitenes ir pilnīgi atšķirīgi…

Puikas ir azartiski, viņiem ir idejas, meitenes ir viltīgākas un emocionālākas, un laikam arī maniem vecākiem ar māsu tāpēc veidojās citādas attiecības. Kaut kad nesen ar māsu par to runājām un secinājām, ka viņa bērnību atceras pavisam citādi. Bet tas nenozīmē, ka viens vai otrs ir objektīvāks vai neobjektīvāks. Vienkārši – katrs cilvēks jūt un uztver citādi.»

Džeks ar superspējām

«Prātā pārtinot atmiņas par savu bērnību, laikam nekad nav bijis tāds klikšķis, kad es sapratu – jā, mani vecāki neredz. Nekad neesmu sev to tā nodefinējis: mani vecāki neredz, bet pārējie redz. Bērnībā kopā ar vecākiem dzīvojām vājredzīgo un neredzīgo kopmītnēs.

Manas draudzenes bija neredzīgas tantes ar stikla acīm, un tā bija ierasta situācija dzirdēt: «Sandi, atnāc, lūdzu, man atkal acs izkrita…»

Parāpoju pa grīdu, atradu, noslaucīju putekļus un pasniedzu to.

Tāpat palīdzēju mammas draudzenēm aizbraukt uz pilsētas centru, uz veikaliem. Biju džeks ar superspējām, jo redzēju! Savu būšanu neredzīgo sabiedrībā, jau mazs būdams, neuztvēru ar īpašu misijas apziņu. Sapratu, ka lietas tā vienkārši notiek – jāvelk kājās zābaki un jāved vecāki uz pilsētu iepirkties. Tas nebija nekas īpašs. Biju kārtīgs un labs bērns, jo ar mani visu varēja sarunāt, un tas arī deva augstu pašvērtējumu. Kuram bērnam gan nepatīk, ka viņš ir labs?! Un ka tantes viņu slavē!

Vēlāk mums radās iespēja tikt pie atsevišķa dzīvoklīša neredzīgo ciematā turpat Cēsīs. Sāku iet skolā. Tad to, ka vecāki neredz, sāku izmantot savā labā… Mammīte man ir diezgan prasīga, stingra, bet ar laiku attapu: ja skolā neesmu dabūjis visus piecniekus, varu ar viņu par to nerunāt un vest dubulto grāmatvedību.

Varēju pašmaukties, jo redzamā aina pieder tikai man.

Taču tik un tā man bija jāved mamma uz vecāku sapulci, jābūt tur klāt, un tajā mirklī mana šmaukšanās varēja atklāties.

Reiz šī iemesla dēļ nejauši sajaucu dienas, kad notiek vecāku sapulce, un pateicu mammai, ka tā ir dienu vēlāk nekā patiesībā, lai viņai nevajadzētu turp doties. Man, piemēram, bija piezīmes par to, ka nerakstu dienasgrāmatā stundas, taču es to nedarīju gluži vienkārša apstākļa dēļ – kāpēc man atkal un atkal jāraksta viens un tas pats?! Šķita, ka loģiskāk ir vienreiz uzrakstīt un pārējām nedēļām stundu saraksta ailīti vienkārši nogriezt. Skolotājai tas, protams, nepatika. Bet, kad mamma prasīja: «Kas ar dienasgrāmatu?», vienmēr atbildēju: «Viss bumbās!»

Atceros, ka vislabāk man patika dienas, kad, vecākiem esot darbā, varēju nošmaukties un neaiziet uz bērnudārzu, bet palikt mājās, ēst cepumus ar kafiju un klausīties audiopasakas. Piemēram, Pelīti pīkstīti. Tā bija laime, jutos baigi patstāvīgais džeks!

Patiesībā biju maziņš biznesmenis un bīdīju lietas, lai nedabūtu pa krāgu.

Ar laiku, protams, aptvēru, ka visi apkārtējie manu šmaukšanos redz – neredz tikai manējie. Šīs situācijas mani ļoti audzināja. Bet es tagad nevainoju sevi pie blēdībām, jo biju tikai bērns.»

Pamest vecāku ligzdiņu

«Neskatoties uz to, ka caurmērā biju labais puika, pienāca brīdis, kad pat maniem vecākiem kļuva bail: kas no tā bērna sanāks?… Briesmīgs pusaudzis kļuvu, kad sāku piepelnīties, strādājot Žagarkalnā. Tad parādījās pirmā paša nopelnītā naudiņa un meitene, mācības sāka buksēt, atzīmes iet uz leju…

Bet dzīvē sanāca tā, ka skolas laikā vienmēr piedalījos daiļrunāšanas konkursos. Visiem klasē tas bija jādara, bet es skaitīju dzejoļus daudzmaz normāli. Ne jau tāpēc, ka man tas ļoti patiktu, bet ar domu – tad mani liks mierā. Par labu uzstāšanos mani aizsūtīja uz rajona konkursu, un es joprojām biju labs – klausīju, ko man liek darīt, vienkārši, lai atkratītos.

Beigās vairs nemācēju pateikt nē, jo bija radusies pienākuma sajūta. Arī vecāki lepojās ar maniem panākumiem.

Vēlākos gados apzināti nolēmu nemācīties konkursa gabalus un atstāstīju Imanta Ziedoņa epifānijas saviem vārdiem, bet – mani tik un tā sūtīja tālāk uz nākamajām konkursa kārtām. Laikam izklausījos gana pārliecinošs.

Neliegšos, bija arī patīkams bonuss – tie, kas bija aktīvi ārpusklases sasniegumos, varēja kavēt stundas, jo vienmēr bija attaisnojošs iemesls, kāds konkurss… Ironiskā kārtā ar laiku sāku darboties pat pilsētas tautas teātrī, tur satiku Rolandu Beķeri, kurš tagad ir mans kolēģis Liepājas teātrī. Sākām kopā dzert aliņu, viņš mani iemācīja pīpēt… Un, kā bij’, kā ne, aizballējāmies līdz Liepājai un iestājāmies aktieros Klaipēdas Universitātē, ar kuru Liepājas teātrim bija noslēgts līgums. Pienāca brīdis pamest vecāku ligzdiņu.

Jāteic, uzzinot, ka dodos stāties aktieros, vecāki nebija sajūsmā, bet vēlāk viņi saprata manu izvēli. Vispār pirms tam gribēju būt psihologs, filozofs vai studēt teoloģiju. Man patika tās tēmas un patīk joprojām. Bet – gudri filozofēt tu vari, arī būdams aktieris. (Smejas.) Šķiet, ka tagad vecāki ar mani lepojas un domā – dēls aktieris, apprecējies, divi bērni, tātad dzīve izdevusies!»

Sakārtot vecāku dzīvi

«Jebkurā ģimenē tas ir pašsaprotami, ka bērni izaug, pamet vecāku mājas, aiziet paši savā dzīvē… Taču man bija bažas: ak, Kungs, tagad aizeju es, bet kā būs, kad arī māsa aizies prom? Pieķēru sevi pie domas, ka man jānokārto savu vecāku dzīve. Bet tas bija līdz brīdim, kad attapos, ka viņi taču patiesībā ir pieauguši cilvēki, nevis tikai mana mamma un tētis.

Par laimi, mani vecāki ir ļoti pašpietiekami un to saprata. Tāpēc tāda veida pārdomas vairāk risinājās manā galvā, nevis bija viņu iniciētas. Patoloģiju ar nepārraujamo nabassaiti mums nebija.

Mana mamma vispār ir ļoti loģiska, riktīgs principu cilvēks, un arī tas droši vien ir palīdzējis mums visiem lietas uztvert saprātīgi.

Vispār esmu novērojis, ka sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kam patīk parazitēt un izmantot savu veselības situāciju dažādu labumu gūšanai. Daudzi neredzīgie neiziet ārā no mājas, ja kāds viņus neved pie rokas, bet – tas nav stāsts par maniem vecākiem.

Kopš sevi atceros, vecāki strādāja – metāla vāciņos, ko agrāk lika uz konserviem, montēja gumijas. Diemžēl, kad parādījās skrūvējamie vāciņi, šis darbiņš pačabēja.

Arī Cēsu neredzīgo biedrības valde vēlākos gados vairs nebija ieinteresēta strādāšanas iespējas saglabāt, un nu jau visa Cēsu neredzīgo kopiena ir aizlaista pa burbuli.

Agrāk bija vesels ciemats, darba vietas, mācību ražošanas uzņēmums – joprojām ir labas, plašas telpas, kurās varētu darīt lielas lietas, taču cilvēkiem, kam piešķirti vadības groži, nav tajā intereses. Kādreiz neredzīgo rajons bija plaukstošs, tagad mājas ir nolaistas un skats pabēdīgs. Mani vecāki joprojām dzīvo Cēsīs, un, kad uz turieni aizbraucu ciemos, man ir žēl skatīties uz to pagrimumu. Jo ir sajūta, ka var labāk. Varēja labāk.»

Cēsis–Rīga–Liepāja

«Ar saviem vecākiem gan es lepojos, viņi ir baigie malači! Tagad abi pensijā, bet tik un tā rosās, nesēž, rokas klēpī salikuši. Tēvs vienmēr bijis muzikants, kopā ar redzīgu kolēģi braukājis pa ballītēm spēlēt – viņiem bija grupa Ceļabiedri. Lai nopelnītu, arī gatavojis skaņu tumbas, skaņojis klavieres un aranžējis uz sintezatora melodijas…

Mans tēvs nevar bez mūzikas, tāpēc tagad vairākas reizes nedēļā sēžas sabiedriskās satiksmes autobusā un brauc uz Rīgu Strazdumuižas orķestrī spēlēt trompeti.

Autobusa šoferīši tēti jau zina kā raibu suni, viņam patīk ar visiem aprunāties. Tēvs netic Dievam, toties mūzika ir viņa Dievs.

Ko dara mamma? Māca. Tēvu. (Smejas.) Šobrīd viņa ir aizsportojusies – iet uz jogas nodarbībām, sadraudzējusies ar manu bijušo sporta skolotāju, nodarbojas ar TRX vingrošanu. Mamma pašlaik ir labākajā fiziskajā formā visas savas dzīves laikā! Viņa ir arī izcila ēst gatavotāja un mājas pavarda uzturētāja – ja jūt zem kājām kādu gruzīti, tā dēļ var pārtīrīt visu māju. Iespējams, manis paša pedantisma muskulis šī iemesla dēļ ir drusku notrulinājies, jo vienmēr bijis, kas to pedantismu uztur un visu savāc.

Vēl, neredzot pilnīgi neko, mamma brīvi pārvietojas pa pilsētu, var braukt ar autobusu uz citām pilsētām, pārsēsties citos maršrutos. Tā iemesla dēļ ļoti bieži izmantoju viņu bērnu auklēšanai. Nolieku mammu fakta priekšā: «Parīt vajag abus pieskatīt, nav pilnīgi nekādu citu variantu!» Tad mamma Cēsīs pati nopērk biļeti, iesēžas autobusā, Rīgas autoostā pārsēžas Liepājas autobusā un brauc šurp.

Mamma ir pat tik patstāvīga, ka saka: «Nebrauc man pakaļ uz autoostu, es iekāpšu tramvajā un pati atbraukšu līdz centram.» Baigais malacis!

Liepājā tādā ziņā ir laba, piemērota vide neredzīgajiem – šeit neredzīgo biedrības vadītājs panācis, ka luksoforos iestrādāta tikšķoša skaņa, kas neredzīgajiem palīdz atpazīt zaļo signālu, arī bruģis uz ietvēm ir ar izteiktāku reljefu.

Ikdienā mums blakus dzīvo manas sievas Rasas ome, kura ir vienkārši zelts un bez kuras mūsu lielais ģimenes un teātra rats negrieztos uz priekšu, bet, tā kā viņa ir jau gados, vienai ir grūti palikt ar trīsgadīgiem dvīņiem. Pa abām kopā ar manu mammu viņas lieliski tiek galā.»

Bažas par iedzimtību

«Mums dzimtā ieturēta trīsdesmit gadu vecuma starpība. Tas nozīmē, ka vectēvs – lai viņam vieglas smiltis – bija trīsdesmit gadus vecāks par tēvu, tēvs ir trīsdesmit gadus vecāks par mani un – kā bij’, kā ne – arī mans dēls pāris mēnešus gadā ir trīsdesmit gadus jaunāks par mani. Gribējās šajā trīsdesmit gadu dinamikā kaut ko mainīt, bet neizdevās. (Smejas.)

Kā jau teicu, vecvecāki gan no mammas, gan no tēta puses bijuši redzīgi, arī senāk dzimtas kokā tādas problēmas neparādās, tāpēc, bez šaubām, gan maniem vecākiem, gaidot mūs ar māsu, gan man, gaidot savus bērnus, bija bailes par iedzimtību… Esmu dzirdējis sakām, ka sliktās lietas pārmantojas, vienu paaudzi izlaižot, tātad – ja es piedzimu vesels, vai pastāv risks, ka maniem bērniem varētu būt neredzīgums?

Kad Rasa palika stāvoklī, saprotams, valdīja bažīgs noskaņojums – kā nu būs…

Bet, kad mūsu mazie piedzima, jutu atslābumu – fū, paldies Dievam, redz… Prieks par bērniem tajā brīdī kļuva vēl lielāks. Bet bažas tik un tā ir – kā būs, ja kādreiz pieteiksies trešais bērniņš? Pat cilvēki, kuriem ģimenē nav tādu risku, nekad nevar līdz galam zināt, kā tās gēnu kārtis saliksies.

Jāteic, ka tikai tagad, kad esmu pieaudzis, saprotu arī, ka mani vecāki par mani tāpat uztraucās. Piemēram, kad tagad kopā ar bērniem un mammu ejam pastaigāties uz parku un mazie skraida kaut kur tālāk no mums, jūtu, ka mammai sākas iekšēja panika. Drošāk viņa jūtas, ja bērns ir kaut kur tepat blakus, aizsniedzamā attālumā. Es redzu, kur mazais aizskrien un spēju viņu kontrolēt arī no attāluma, spēju apzināt tuvākos draudus – tramvaju, mašīnas, ielu – un nosargāt bērnu. Mamma to nevar. Turklāt, steidzoties palīgā, pa vidu var būt tik daudz šķēršļu.

Tāpēc esmu ievērojis, ka mana mamma, pieskatot mazbērnus, nemitīgi domā, ar kādām aktivitātēm noturēt viņu uzmanību, jo tikai tā viņa spēj viņus kontrolēt. Tā droši vien bija arī tad, kad mēs ar māsu augām, bet tolaik es to nesapratu.»

Neredzīgais var visu!

«Domāju, ka cilvēkiem, kas kaut kādu iemeslu, piemēram, traumu, dēļ kļūst neredzīgi dzīves laikā, pielāgošanās jaunajiem apstākļiem ir grūtāka un pilnīgi citāda. Tas ir lielāks šoks, kurš vispirms emocionāli jāpārdzīvo. Un tad jāmācās lietas darīt no nulles. Tie, kas šādā situācijā bijuši kopš bērnības, nezina, kā būtu redzēt, tāpēc katru darbību iemācījušies darīt tumsā… Mana mamma, piemēram, lieliski cep kūkas.

Tagad ir arī daudz modernu tehnoloģiju, kas palīdz neredzīgiem cilvēkiem. Piemēram, krāsu noteicējs. Lai gan manai mammai arī ar krāsām nekad nav bijušas problēmas – viņa ir samācījusies, kura krāsa ar kuru iet kopā, un ir lieliska stiliste un frišākā dāma uz zemeslodes. Viņa no galvas zināja, kādā krāsā bija mūsu drēbes un ko ar ko kombinēt, lai rezultāts būtu glīts.

Patiesībā nav nekas tāds, ko neredzīgs cilvēks nevarētu darīt, izņemot braukšanu ar mašīnu.

Lai trāpītu glāzē ieliet ūdeni, var pielikt pirkstu vai arī iemācīties noteikt to pēc skaņas. Ja sāk piedegt pīrāgs, to var saost… Rokas pulkstenis manai mammai ir tāds, kam atveras vāciņš un ciparnīcu var sataustīt. Tagad ir arī elektroniskie, kas pasaka priekšā laiku, bet mammai nepatīk modernās lietas – viņa grib izskatīties pēc neatkarīgas dāmas, kas pati var nolasīt laiku.

Taču tēvs labprāt aizraujas ar tehniku un jauninājumiem. Mājās pie vecākiem ir arī dators, kas saka visu priekšā. Mobilie telefoni vecākiem ir parastie, ar podziņām. Neredzīgajiem pieejama plaša audiobibliotēka – pats esmu bērnībā tādā veidā izlasījis visas pasakas un krimiķus. Labs paraugs, starp citu, ir arī Dainas tante, mammas labākā draudzene vēl no internātskolas laikiem, par kuru rakstīts arī grāmatā – viņas vārds vienīgais palicis nemainīts. Arī Dainas tante ir neredzīga, viena pati dzīvo Raiskumā, un viņa peldas ezerā katru dienu līdz pat ledum.»

Motivācijas komplektiņš

«Esmu ļoti skeptisks par vārdu – stiprs. Nevēlos nevienu aizskart, bet manas domas ir – ja cilvēks dzīves laikā iegūst kādu nopietnu kaiti un cīnās, lai to uzveiktu, vai tas ir stiprums? Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ķermenim bija rezerves, slimība iedeva izdzīvošanas instinktu, un diez vai tas, ka cilvēks izķepurojas, ir viņa nopelns.

Manuprāt, lepoties ar savu stiprumu vari tad, ja pats esi sevi konkrētajā situācijā ielicis.

To var teikt par jebko, ko kāds pats izdomā sasniegt un tad ļoti centīgi iet uz mērķi. Bet, ja cilvēks kādos sarežģītākos apstākļos ir piedzimis, viņš jau nezina, ka var būt citādi – viņš vienkārši dzīvo tā, kā ir. Tas, manuprāt, attiecas gan uz nedzirdīgiem, gan neredzīgiem cilvēkiem, gan uz viņu tuviniekiem…

Tāpēc mana bērnība man nešķita ne grūta, ne debesīs ceļama, kas būtu jāapbrīno – o, kā tu to izturēji. Es savu stāstu neizvēlējos, vienkārši dzīve piemeta man situāciju. Tas ir līdzīgi kā ar motivāciju kaut ko dzīvē mainīt – cilvēks gadiem nevar atmest smēķēšanu, bet, kad dabū plaušu vēzi, uzreiz rodas gribēšana to izdarīt. Un tajā brīdī tu vairs nedrīksti sacīt: jā, es atmetu smēķēšanu, esmu baigais stiprinieks. Nē, apstākļi tevi piespieda to izdarīt! Tā nebija tava brīva griba vai izvēle.

Starp citu, par smēķēšanu runājot, es arī daudzus gadus papīpēju, bet tad saslimu ar plaušu karsoni un pleirītu vienlaikus. Divas trīs nedēļas bija tik slikti, ka nepīpēju, un beigās šķita – ai, labi, nav vairs vērts sākt… Iepriekš biju mēģinājis smēķēšanu atmest dažādos veidos – pirku tās draņķa nikotīna košļenes, citus nikotīna aizvietotājus, bet nekas nelīdzēja, jo trūka īstās motivācijas.

Stiprāka par cilvēku, manuprāt, ir tikai nebūšana, kas viņu skārusi.

Jo tā palīdz aizdzīt slinkumu. Nebūšanas, pie kuram var pieskaitīt arī slimības, ir gatavi motivācijas komplektiņi – tikai mums tie ir jāizsaiņo un jāizmanto savā labā.»

Sandis iesaka

  • Grāmatas austiņās.
    «Nelasu drukātas grāmatas, jo šķiet, ka tas ir lieks laika patēriņš. Klausos audiogrāmatas un tad paralēli varu darīt citas lietas, kaut vai iet pa ielu. Laba audiogrāmatu bezmaksas bibliotēka ir mobilajā lietotnē Librivox. Tiesa, grāmatas ir angļu valodā. Pēdējais, kas mani aizrāvis, ir amerikāņu rakstnieka Wallace Delois Wattles darbi – tajos ir ļoti mūsdienīga filozofija.»
  • Bibliotēka.
    «Manuprāt, pirkt grāmatas ir izšķērdība. Turklāt, būsim godīgi, cik no grāmatu kalniem, kas sakrauti mājās sekcijās, mēs tiešām esam izlasījuši vai grasāmies pārlasīt? Tāpēc – ejam uz bibliotēku pēc literatūras! Jo bibliotēkas tiek uzturētas par mūsu, nodokļu maksātāju, naudu, un mēs esam pelnījuši šo servisu izmantot.»
  • Jākustas!
    «Daudz fiziskas slodzes ir arī teātrī, bet ik pa laikam man patīk aiziet uz sporta zāli, kur veicu to, ko nevar izdarīt mājās – trenažieri, spēka un intervāla treniņi. Liepājā man patīk sporta klubs Royal Fitness. Uzlieku austiņās audiogrāmatu, klausos lekcijas un forši pasportoju.»
  • Veselības kokteilis.
    «Ņemu ogas, banānu, samaltas linsēklas, kaņepju sēklas, salātu lapas, pilīti eļļas un Indijas riekstus – visu sablendēju un sanāk superbrokastis. Reizēm pievienoju arī kanēli.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+