Plaušu ārsts Ainārs Zariņš: Kovids mums ir atvēris acis uz vienkāršām lietām

Ārsta viedoklis
Zane Eniņa
5. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Skaļš un tiešs, reizēm var šķist skarbs, jo ar pacientiem daudz neauklējas, bet – ļoti pieredzējis un labs dakteris. Tā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas pneimonologu jeb plaušu ārstu Aināru Zariņu raksturo kolēģi. Aizrautīgs adrenalīna mednieks – to saprot ikviens, kurš ar dakteri kaut reizi sarunājies. Un tas attiecas gan uz darbu, gan uz otru viņa kaislību – kalniem.

Anamnēze

  • Pneimonologs un bronhoskopists Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Diagnosticē un ārstē visdažādākās elpceļu slimības, ieskaitot vēzi un kovidu.
  • Pneimonologs Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā.
  • Pats guvis nopietnas traumas, reiz avarējot ātrās palīdzības automašīnai.
  • Veic topošo pneimonologu, loru un citu interesentu pēcdiploma apmācību.
  • Kaislīgs alpīnists, slēpotājs, brauc ar kajaku, iet trakos pārgājienos arī Latvijā. Brauc ar motociklu Honda.
  • Liels grāmatu lasītājs. Svarīgākā grāmata bērnībā: Kaija vārdā Džonatans Livingstons.
  • Dzimis Rīgā 1961. gada 9. decembrī.
  • Līdz 8. klasei mācījies Cēsu sanatorijas internātpamatskolā, pēc tam – Rīgas 20. vidusskolā ar fizikas un matemātikas novirzienu.
  • Absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju.

– Ar ko pneimonologs atšķiras no pulmonologa?

– Ar dažiem burtiem. (Smejas.) Ja godīgi jāsaka, nemaz nezinu, kā ir pareizi. Nosaukumi mainās. Un šīs lingvistiskās lietas mani neinteresē. Galvenais, ka mēs esam.

– Kas ir jūsu galvenie darba instrumenti?

– Fonendoskops, lai veiktu auskultāciju, un videobronhoskops, ar ko izmeklējam elpceļus. Ar to arī paņemam audu paraugus vai ārstējam. Teiksim, ja redzu, ka tur kaut kas man nepatīk un ir lieks, varu to likvidēt.

– Gadās arī izņemt svešķermeņus?

– Vai… Tūlīt parādīšu! (Atnes no skapīša kasti ar mēģenēm, kurās salikti dažādi sīki priekšmeti.)

Visbiežāk elpceļos nonāk zobi. Vai metāla keramikas kronītis – kā šajā gadījumā. Te mums ir riekstiņš, te – vistiņa: cilvēks bija aizrijies ar prāvāku kumosu.

Ir arī diezgan daudz priekšmetu, ko elpceļos atstāj kolēģi. Skat, jodkociņš! Medmāsiņa tik cītīgi apkopa pacientam rīkli, ka tas nolūza un iekrita iekšā. Un te – trubiņas gabals, ko pametis kāds cits kolēģis.

– Kāpēc veidojat šādu kolekciju? To pieprasa protokols?

– Nē taču! Lai būtu ko parādīt tādiem ziņkārīgajiem kā jums vai medicīnas studentiem, kuri nāk mācīties veikt bronhoskopiju. 

– Bronhoskopija esot tik riebīga procedūra, ka vīrieši ģībstot.

– Parasti pacientiem saku, ka izmeklējuma laikā būs tāda sajūta, it kā būtu ievilcis elpceļos kukaini. Teiksim, mušu. Nekas patīkams tas nav, jo uzreiz sākas refleksīvs klepus.

Ja vajag, varam bronhoskopiju veikt vispārējā narkozē – tad nekādu nepatīkamu izjūtu vispār nav. Parasti gan pacients ir sedācijā, vieglā miegā, bet mēs mierīgi strādājam. Kopumā – jā, tā ir nopietna procedūra, kurai arī nopietni jāgatavojas. Labi, ja jau ir veikts rentgens vai datortomogrāfija.

Pēc bronhoskopijas divdesmit četras stundas nedrīkst braukt ar auto un pieskatīt mazus bērnus, jo ir novēlota reakcija.

– Tā kā ikdienā braucat ar moci, bet darbā esat ne vien pneimonologs un bronhoskopists, bet arī ārsts, kurš pastāvīgi sniedz neatliekamo palīdzību, vēlos jautāt – vai jūs nekaitina, ka motociklistus mēdz saukt par orgānu donoriem?

– Viņi nemaz tik ļoti nav orgānu donori. Mēs taču Politraumu vienībā to redzam, lielākā daļa traumēto nonāk pie mums. Nu nav tā, nav. Tas, manuprāt, vairāk ir mīts. Protams, ir dulli cilvēki, bet, kā mēdz teikt, muļķis arī baznīcā pērienu dabūs.

Agrāk bija vairāk traumētu motociklistu, bet pēdējās pāris sezonas… Man vispār ir tāds iespaids, ka cilvēki ir iemācījušies dzīvot prātīgāk. Agrāk, kad bija garās Jāņu brīvdienas vai valsts svētku brīvdienas, gaidījām, ka nu gan būs.

Kādus pēdējos piecus, sešus gadus svētki slimnīcai vairs nav krīze, kad tā pārpildīta ar sistajiem un traumētajiem, vai jēgu pārdzērušajiem. Gribas cerēt, ka cilvēki sāk pieaugt.

Bet nelaimes var gadīties, uz līdzenas vietas var paklupt un zupas šķīvī noslīkt. Reizēm sava loma ir arī muļķībai. Mēs visi cilvēki vien esam!

– Esat liels kalnos kāpējs, bet šogad gan nekur netikāt. Kādi braucieni aizgāja gar degunu?

– Bija paredzēts braukt uz Kaukāzu. Tā būtu kā sagatavošanās pirms janvārī plānotā brauciena uz Amerikas augstāko kalnu Akonkagvu. Kas no tā sanāks, tad jau manīs. Ja tepat Eiropā braucienu varam sagatavot burtiski pāris dienu laikā, Dienvidamerika tomēr ir tālāk un prasa nopietnāku loģistiku. Nevar zināt, kā būs.

– Kad sākās Covid-19 pandēmija un Latvijā izsludināja ārkārtējo stāvokli, nekur neiestrēgāt?

– Jau biju paspējis atgriezties no slēpošanas Alpos. Bet Somija, slēpošana Lapzemē gan man aizgāja gar degunu.

– Atgriezāties un uzreiz nonācāt jaunā realitātē – bija jāsāk ārstēt kovida pacienti!

– Tas nāca pamazām. Kā jūras vilnis – vispirms to redzi tālumā, un tad paiet kāds laiks, līdz tas nonāk pie tevis. Bet pa to laiku tu esi jau sagatavojies un apmēram zini, ko un kā darīt.

Atklāti sakot, mūsu valstī darbība un prevencija pandēmijas sākumā laikam bija ļoti pareiza, adekvāta. Dzirdēju, ka mēs esot Eiropas valsts ar vismazāko saslimušo skaitu.

Kā jebkura infekcijas slimība, arī kovids ap sevi rada veselu daudzkomponentu sistēmu. Prevencijas pasākumi ir tikai daļa no tās.

Citas – paradumi, tradīcijas, iedzīvotāju blīvums, veselības aprūpes kvalitāte. Iespējams, arī nācijas ģenētika. Daudz ko jau mēs vēl nezinām!

Infektologa vai epidemiologa darbs tādēļ bieži vien līdzinās detektīva darbam – no mazajām informācijas drumstalām salikt kopainu. Tas ir cienījams, bet arī ļoti aizraujošs un interesants.

– Tieši jums tas nozīmē to, ka velkat mugurā gandrīz vai kosmonauta skafandru un ejat pie pacienta.

– Ja zināms, ka pacientam ir kovids, vai ja par to ir aizdomas, mums jāģērbjas speciālajā tērpā, jā.

Pirmā sajūta bija klaustrofobiska, bet nav jau nekas tāds! Protams, brilles aizsvīst, nav diez ko komfortabli. Skafandrs arī nav nekāds goretekss, bet vienkārši neelpojoša čaula.

Nesen Infektoloģijas centrā kādam pacientam bija jāveic kakla operācija – pēc tās biju viscaur nosvīdis tajā spectērpā!  

– Jums nav bail, ka pats saslimsiet?

– Nē, nav.

Kovida pacienti ir vienīgie, pie kuriem ejat šādā spectērpā?

– Manā mūžā nekad ne pie viena cita pacienta nav bijis jāiet šādā uniformā.

Bet redz, kas ir ar to kovidu… Varu piedāvāt tādu domu eksperimentu: iedomājieties, ka kovids mums ir bijis jau no pagājušā gadsimta. Šī slimība mums ir zināma, mums ir vakcīna, mēs mākam ar to sadzīvot. Bet mums nav gripas. Par gripu nezinām neko! Un tad pēkšņi uzrodas gripa deviņpadsmit. Mūsu rīcība būtu tieši tāda pati. Tas ir nezināmais, un pret nezināmo mēs vienmēr izturamies ar piesardzību. Tas ir pareizi! Jo vairāk zinām, jo vairāk varam situācijas modelēt, jo vairāk saprotam, ko esam darījuši pareizi, ko – par daudz, ko – nepietiekami.

– Daudzi saka – nav ļaunuma bez labuma.

– Zināt, kāds ir pozitīvais pienesums no kovida? Mums ir samazinājies kopējais gaisa pilienu infekciju gadījumu skaits. Kāpēc? Elementāri! Vai nevajag mazgāt rokas? Vajag. Vai vajag grābstīties ar rokām gar acīm un urbināt degunu? Nevajag tā darīt! Kovids mums ir atvēris acis uz vienkāršām lietām.

Vai tev patīk murckāties lielveikalā pie kasēm, kur viens tev priekšā šņaukājas, bet otrs aiz muguras smird pēc sūdīgas tabakas? Nu nepatīk! Vai tad grūti ievērot distanci?!

Ja šķaudi, aizliec mutei priekšā roku, bet, ja šķaudi desmit reizes, neej uz darbu! Nevajag tēlot varoni un vilkties uz ofisu, ja jūties slims!

Daudz kas dzirdēts – ka kovids ir Dieva sods, sak, cilvēki, attopieties… Es teikšu, ka tas mums ir atgādinājis sen zināmas, bet aizmirstas lietas, kas attiecas arī uz citām infekcijas slimībām. Ja tev ir veca mamma, bet pats esi slims – nu, nevelcies pie viņas! Vai aizved pārtiku, padod pa durvju šķirbu, nevis bučojies!

– Nupat rakstījām, ka arī saaukstējušies skolēni un skolotāji mācību iestādēs nebūs laipni gaidīti. Līdz šim bija samērā parasta lieta, ka iesnas vai klepus iešanai uz skolu nav liels šķērslis.

– Vai, kā tad nu?! Nu, re, pati redzat, ka varbūt bija jānāk kaut kam tādam, lai mēs attaptos!

Neviens jau neprasa neko īpašu! Jāievēro elementāras, visiem zināmas lietas. Tad ne tikai kovids ies mazumā, bet arī pārējās slimības.

– Vai jums kā ārstam kovids daudz ko mainīja? Varbūt pasaules redzējumu? 

– Laikam mana pieredze ir tik liela, ka personīgi man tas neko daudz nav mainījis. Sākumā, protams, bija nedaudz jāpārkārtojas – arī mūsu dienesta menedžmenta līmenī, bet pie tā ļoti ātri pierod. Dari tik tālāk savu darbu.

– Jo cilvēks pierod pie visa?

– Tieši tā! Iedomājieties, kādreiz mēris iznīcināja pusi Eiropas. Tagad lasām – nupat tas konstatēts Mongolijā.

Ko rekomendē? Neēdiet suslikus!

– Ko jūs teiktu tiem, kuri saka: kovids ir tikai izdomājums?

– Jautājums ir par to, ar kādu informatīvo bāzi cilvēks strādā. Ja tie ir dzelteni interneta resursi vai sabiedriskā transporta gudrības, tad saņem šādas atbildes. Pavisam citas, ja seko CNN, BBC. Lasiet kaut vai mūsu pašu Delfus vai Ievas Veselību! Runa ir par medijpratību.

Otra lieta – cik daudzi domā līdzi, analizē? Neatceros, kurā laikrakstā tas bija, bet man joprojām acu priekšā ir karikatūrista Agra Liepiņa zīmējums: daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpa, večiņa pavērusi durvis ar ķēdi, bet aiz durvīm stāv baigais dinozaurveidīgais monstrs un saka: «Es esmu tā baumiņa, ko jūs vakar palaidāt!» Tā ka filtrējam, domājam līdzi!

– Ko sakāt par lietotni Apturi Covid?

– Es atbalstu pilnīgi visu, kas palīdz izvairīties no jebkādas saslimšanas. Izmantojiet lietotni! Jebkas, ko darāt prevencijā, nāk tikai par labu.

Tā ar laiku mēs ar kovidu iemācīsimies sadzīvot. Tas būs vēl viens iemītnieks mūsu kopīgajās mājās. Līdzīgi kā gripa.

Paskatieties, no kovida šogad Latvijā miruši 38, no gripas – 23 cilvēki. Turpat vien ir… Bet vienlaikus, strādājot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, redzam, ka vairāk nekā divas reizes samazinājies izsaukumu skaits uz citu vīrusu izraisītu infekciju smagām komplikācijām – pneimonijām.

Kāpēc? Nevaru izskaidrot. Ne viss uzreiz ir izskaidrojams. Piemēram, pagājušā gada novembrī, kad vēl nebija nekāda kovida, ap divpadsmitiem naktī mani aizsauca uz Balviem. Jauns vīrietis, četrdesmit pieci gadi, atbraucis no ārzemēm, kur viņš strādāja. No rīta pats savām kājām atnācis uz slimnīcu, jo slikti juties.

Tajā brīdī, kad es tur ierados – ap diviem naktī, viņš jau bija pieslēgts mākslīgās plaušu ventilācijas aparatūrai un viņa stāvoklis bija tāds, ka uz Rīgu nebija pārvedams.

Ne pa zemi, ne pa gaisu. Divas dienas mēģinājām saglābt, bet viss beidzās bēdīgi. Pierādījās A gripa. Jo – ir lielā statistika, pēc kuras var pateikt, ka deviņdesmit vai vairāk procentos gadījumu slimība noritēs tā un tā, bet paliek šie nulle, komats procenti, kur viss notiek pilnīgi citādi.

Kāda ir mikro- un makroorganismu mijiedarbība, iepriekš nevar simtprocentīgi paredzēt. Piemēram, kāpēc visi, kas Latvijā miruši no kovida, nerunājot par sirmiem vecīšiem, bija vīrieši, turklāt spēka gados? Kāpēc Amerikā saslimstības statistika tik ļoti atšķiras pa štatiem, kaut gan tā ir viena un tā pati valsts?

– Ko jūs ar to vēlaties teikt?

– Ka mēs vēl ļoti daudz ko nezinām! Jo īpaši par mikrobiem. Teiksim, odu mēs redzam, dzirdam un varam nosist. Bet kur ir mikrobs? Tā ir cīņa ar kaut ko, ko konstatējam, kad tas savu jau ir izdarījis. Kāpēc viņš vienreiz izdara tā, bet citreiz citādāk?

Un atceraties – mikrobi bija, pirms mēs šeit ieradāmies, un paliks vēl ilgi pēc tam, kad mūsu visu vairs nebūs. Cilvēks ir pa vidu – starp mikro un makro.

– Kādas ir Latvijas iedzīvotāju plaušas un elpceļi? Neesam ļoti nopīpējušies?

– Kopumā plaušas mums ir normālas un ne ar ko neatšķiras no citu eiropiešu plaušām. Bet pīpēt nevajag. Pirmkārt, tas smird. Otrkārt, visas veselības lietas.

– Pats neesat smēķējis?

– Esmu! Kādreiz varu kādu cigāru izpīpēt – tāpat kā kādreiz izdzeru kādu labu viskiju. Nevis tāpēc, ka man briesmīgi vajag, jo normālam cilvēkam parasti iestājas brīdis, kad saprot – man to nevajag tā, ka rokas trīc un brūni pirksti no cigaretes. Atslēgas vārds ir mērenība.

– Kāpēc kļuvāt par plaušu ārstu? Varbūt bērnībā bijāt vārgs zēns, kurš bieži klepo?

– Nē. (Smejas.) Pēc skolas iestājos vispirms Fizikas un matemātikas fakultātē, jo tajā laikā man bija ļoti aktīvi jākāpj kalnos un ar medicīnas studijām tas nebija savienojams: tur bija patiešām daudz jāmācās, bet sports man bija pirmajā vietā.

Tā kā esmu no dakteru dinastijas – mana mamma bija ārste (Jolanta Zariņa bija plaušu ārste Rīgas Tuberkulozes slimnīcā un Juglas Tuberkulozes stacionārā. – aut.), vienā brīdī tomēr nācās izšķirties, vai kļūt par profesionālu gidu un pavadoni kalnos, vai iet medicīnā. Medicīna tomēr guva virsroku. Bet, saprotiet, arī tas bija izaicinājums! Tāpat kā kalni. Piederu pie tiem, kas nevarētu veikt kaut kādu rutīnas darbu – es nevarētu būt, teiksim, ģimenes ārsts.

Tajā brīdī, kad notiek krīzes situācija, es jūtos labi! Tas ir priekš manis! Brīdī, kad krīze ir atrisināta, man zūd jebkāda interese.

Taču ne tikai medicīnā, bet arī kalnos mani ievilka māte – sāku kāpt no divpadsmit gadu vecuma. Tas, kas veidoja manu personību tajā vecumā, bija kalni un grāmatas. Kad Latvija atguva neatkarību un uz bijušās Padomju Savienības kalniem vairs nevarēja tikt, kādā brīdī pārmetos uz burāšanu, turklāt ar labiem panākumiem. Viss jau gāja labi, bija forša komanda, jahta, bet kalni vilka – kā pirmā mīlestība. Tāpēc vienā brīdī pateicu burāšanai – viss! Un atgriezos kalnos. Ja esi ar to saslimis, tas ir uz mūžu.

Bet galvenais jau ir piedzīvojums! Piemēram, mums ir jauna un skaista tradīcija – ar vienu manu draugu dakteri 1. janvārī braucam ar kajakiem. Kamēr citi sēž pie rasola bļodām, mēs laižam pa Gauju. Klasisks maršruts ir no Siguldas līdz Rāmkalniem. Šogad bija tik skaists laiks – saulīte, bet pagājušajā gadā – vēl foršāk. Finišējām Siguldā pie pilsētas trases, un sākās baigais gāziens. No kalna nāca daži slapji slēpotāji, bet mēs – ar kajaku! Tas viss tik komiski izskatījās!

– Ko tādu jūs šajos piedzīvojumos noķerat?

– Ja nemaldos, tas bija Mesners*, kurš teica apmēram tā: ja tu nedzīvo uz šķautnes, tu šai pasaulē aizņem pārāk daudz vietas. Saprotiet, visu laiku vajag adrenalīnu, to action.

Nupat arī – trīs dienās šķērsojām Lubānas mitrāju. Ar divdesmitkilogramīgām uzkabēm. Viens kļūmīgs solis, un tu aizej dibenā. Jā, tur arī nakšņojām!

Latvijā var atrast ļoti daudz vietu, kur adrenalīnu noķert ne pa jokam.

Kolosālas ir visas mazās Gaujas pietekas! Raunis, Līgatne, Amata… Pie Veselavas tu nokāp pa kāpnītēm pie Rauņa un jūties kā Konana Doila romānā Zudusī pasaule! Viss! Zonas nav. Jā, augšā ir lauki, civilizācija, bet tajā gravā ir pilnīgi cita pasaule. Esi viens pret vienu ar dabu.

Vai noej pa Rauni ziemā, pa ledu. Protams, dažreiz ielūsti! Vai rāpies uz vēdera pāri Amatas ledum, kurš ir tāds šūpīgs. Var visādi! Nav jābrauc ļoti tālu!

– Un tā jūs gūstat to pašu, ko augstu kalnos?

– Kalni ir citādāki. Piemēram, pagājušajā gadā biju Pakistānā Baltoro ekspedīcijā. Kad pats savām acīm redzi K2, otru pasaules augstāko astoņtūkstošnieku, kad redzi Broda smaili… Iedomājos, ka tas varētu būt kas līdzīgs tam, kā senos laikos jutās ticīgs cilvēks, stāvot grandiozas gotiskas katedrāles priekšā. Tā sajūta, pietāte, bijība…

Tad saprotam, kas īsti mēs šajā pasaulē esam. Niecības pret dabas varenību. Iedomāties, ka mēs kaut ko spējam pievarēt, ir muļķīgi. Varam tikai sadzīvot. Citās situācijās – tikai izdzīvot.

Protams, otra lieta – partneris, sasaiste, atbalsts. Tas, ka esat komanda un ka tava drošība un dzīvība ir atkarīga no otra cilvēka. Arī to iemāca kalni.

– Tātad, ja neesat kalnos, esat darbā?

– Jā, pa vidu ir tikai tranzīts. Un grāmatas. Piemēram, tagad lasu jaunāko Stīvena Hokinga grāmatu.

Bet gan darbā, gan kalnos man ir garantēts adrenalīns. Absolūti. Ar to es esmu pilnīgi apmierināts un neko tajā nevēlos mainīt.

*Leģendārais alpīnists Reinholds Mesners (1944), pirmais, kurš sasniedzis visas 14 pasaules augstākās virsotnes.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+