Onkoķirurgs Armands Sīviņš: Par mieru es necīnos. Es uzskatu, ka dzīvē ir jācīnās par taisnību

Veselība
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
31. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksna
Novators ar revolucionāra garu. Cīnītājs. Sava darba fanātiķis. Tāds ir onkoķirurgs Armands Sīviņš, kas februāra sākumā kādai pacientei izoperēja 15 kilogramus smagu audzēju. Sīviņam patīk izaicinājumi un sarežģījumi, viņš apzinās, ka ir daudzu pēdējā cerība. Un zina arī to, ka savu spēju dēļ ir neaizstājams. Tādu kā viņš tik tiešām nav daudz.

Anamnēze

  • Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Latvijas Onkoloģijas centrs Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, Abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļas ārsts onkoķirurgs.
  • Dzimis Cēsīs 1973. gada 27. decembrī.
  • Mācījies Cēsu 2. vidusskolā, studējis Rīgas Stradiņa universitātē un Latvijas Universitātē, kur ieguvis ārsta grādu, sertifikātu ķirurģijas specialitātē un sociālo zinātņu maģistra grādu vadībzinātnē.
  • 2012. gadā aizstāvējis doktora disertāciju un ieguvis medicīnas doktora grādu.
  • Specializējies aknu, aizkuņģa dziedzera, barības vada, resnās zarnas, kuņģa operāciju veikšanā. Veic operācijas ar paplašinātu limfadenektomiju un arī laparoskopiskās operācijas.
  • 2018. gadā viņa kontā ir 780 operācijas.
  • 2019. gada žurnālā Klubs tika nominēts kā ķirurgs ar platīna rokām.
  • Kaislīgs basketbolists kopš jaunības.

– Skatos, jums aiz muguras pie sienas karājas divi mākslas darbi. Abi ļoti atšķirīgi – viens ir gleznots impresionisma manierē, bet otra ir reālistiska ainava. Jums patīk māksla?

– Redzējāt, kā izskatās gaitenis ceturtajā nodaļā? Tur aplūkojamas vairāk nekā četrdesmit gleznas. Mākslas darbus dāvina pacienti. Kad pacientu izoperēju un viņš var celties, lieku viņam iziet no palātas un saskaitīt gleznas.

– Jums ir daudz pacientu – gleznotāju?

– Bija viens, kurš pārstāvēja gleznotāju biedrību. Viņš ar saviem kolēģiem uzdāvināja vairāk nekā 35 darbus. Tā glezna impresionisma manierē, kas man aiz muguras, šeit jau bija pirms manis. Savukārt ainavu ar pīlēm kanālā uzdāvināja kāda paciente. Viņai šķita, ka glezna, kura stāv līdzās, ir pārāk drūma.

– Ja jau iesākām par vizuālajām lietām, sakiet – kāpēc operējot jums galvā ir melna cepure ar liesmām?

– To cepurīti es pats sev nopirku. Var nopirkt arī ar puķītēm vai mašīnītēm, izvēle ir liela. Es gribēju šo, jo dzīve ir tāda.

– Ellīga?

– Ellīga, ne ellīga, bet karstums un asums visu laiku ir. It īpaši pēdējā laikā. Es vairs nevaru vienkārši ārstēt un operēt pacientus. Man patīk smagās operācijas. Jo sarežģītāk, jo interesantāk. Un, kad pacients dodas mājās, gandarījums ir pavisam liels. No tā es uzlādējos. Bet tagad vēl jācīnās ar to, kas notiek mūsu valstī – es runāju gan par valdības finansējumu medicīnai, gan par to, kas notiek mūsu slimnīcā. Mūs grib reorganizēt, īpaši ar mums nerēķinoties.

– Par to esmu dzirdējis.

– Tagad daudzi grib operēt onkoloģiskos pacientus. Ja visi to darītu kvalitatīvi, man nebūtu nekādu pretenziju. Bet man ir pretenzijas. Vienmēr esmu gatavs pievērst uzmanību, ja kādā slimnīcā vai klīnikā pacientus ārstē neatbilstoši mūsdienu starptautiskajām vadlīnijām.

– Bet liesmas uz jūsu cepures – vai tās simbolizē karstgalvību?

– Nē, es neesmu karstgalvīgs. Darbam manā dzīvē ir ļoti liela loma. Mans darbs ir ļoti smags – gan operācijas, gan pacienti ir sarežģīti. Tas viss prasa laiku. Es nestrādāju astoņas stundas dienā. Parasti šeit esmu vienpadsmit, divpadsmit stundas. Arī brīvdienās braucu uz darbu.

– Izklausās, esat darbaholiķis.

– Arī tā mani var saukt. Es vienkārši zinu, ka pēc smagas operācijas pašam viss vēl jāpārbauda, jāaiziet vizītē savā un intensīvās terapijas nodaļā.

– Citiem neuzticat savus pacientus?

– Ziniet, manis vadītajā ķirurģijas klīnikā strādā vislabākais ārstu kolektīvs. Viņi ir vislabākie: ne vien profesionāli, bet arī cilvēciski. Mums ir ļoti labs kontakts, un mēs cits citu atbalstam un izpalīdzam. Tāpat kā es, arī daudzi citi ārsti sestdienās un svētdienās brauc uz darbu.

– Vai nejūtaties noguris?

– Reizēm. Dažkārt, pēc smagām operācijām, jūtos noguris fiziski. Bet paiet stunda, divas, un nogurums pāriet. Vairāk mani nogurdina cīņas, kuras minēju, un dažu kolēģu ambīcijas.

– Ja jau cīnāties, arī jums ir ambīcijas. 

– Protams! Es uzskatu, ka Latvijas Onkoloģijas centrā onkoķirurģija ir visaugstākajā līmenī un mēs strādājam visintensīvāk. To esam salīdzinājuši ar Latvijas ķirurgu asociācijas gada atskaites datiem. Neviens cits tik daudz neoperē. Arī mūsu operāciju spektrs ir visplašākais. Es nevienam neļaušu to, kas funkcionē vislabāk, izjaukt tikai tāpēc, ka kādam ir savas savtīgās ambīcijas.

– Ja pareizi saprotu, stacionāru Latvijas Onkoloģijas centrs un Gaiļezers apvienošanas gadījumā jums būtu jāsamierinās ar priekšnieku, kurš būtu virs jums.

– Droši vien. Ir daudzi cilvēki, kuri grib vadīt, būt pārāki par citiem. Es esmu klīnikas vadītājs, bet, godīgi sakot, neesmu tipisks vadītājs, jo pats veicu ļoti lielu praktiskā darba apjomu, pats operēju. Daudzi onkoķirurģiju grib vienkāršot, bet mums ir savi principi, darbam ir jābūt kvalitatīvam. Attieksmei pret jebkuru pacientu jābūt tādai, it kā operētu savu radinieku vai tuvu cilvēku.

– Ko saka cipari, kāpēc esat visaugstākajā līmenī?

– Onkoloģijas centrā tiek ārstēti aptuveni astoņdesmit procenti no visiem onkoloģijas pacientiem, respektīvi, ir ļoti liela pacientu plūsma. Mūsu darbs ir saorganizēts tā, ka intervāls starp operācijām ir vismazākais. Tikko beidzam operēt, pacients nonāk intensīvās terapijas nodaļā, bet, ja operācija bijusi mazāka apjoma, viņš nonāk nodaļā, un operācijai tiek gatavots nākamais pacients. Veicot salīdzinājumu ar citu stacionāru, redzējām, ka viņu anestēzijas laiks ir divreiz ilgāks par operācijas laiku.

Mans galvenais iemesls cīņai ir tāds – es neticu, ja mūs pārvedīs uz Gaiļezeru, kur ir 22 operāciju galdi, bet 16 no tiem jau noslogoti, ka mums ar 6 galdiem pietiks tam operāciju apjomam, ko veicam šobrīd uz mūsu 9 galdiem. Mēs izrēķinājām, ka ar Gaiļezera operāciju intervāliem mums vajadzētu 15 galdus.

– Dažus galdus nevar pielikt?

– Kur? Nav gluži tā, kā viesistabā, kur viesībām var sastumt vairākus galdus. Operāciju zāles ir tik, cik tās ir.

– Kas vēl jūs padara par vislabākajiem? Pastāstiet, jo gribu saprast, kāpēc turaties pie savām pozīcijām.

– Pie mums nav garu rindu uz operācijām. Viena, divas nedēļas, ne ilgāk. Citur, pat ejot pa zaļo koridoru, pacients tikai pēc diviem mēnešiem nonāk uz operāciju galda. Lielai daļai onkoloģisko pacientu ir ielaisti vai lokāli izplatīti audzējiem – viņiem vairs neiziet vēders vai arī viņi vairs nevar neko norīt. Tādos gadījumos mēs atveram papildu vietu un stacionējam neatliekami.

Pašlaik arī zaļais koridors nefunkcionē tā, kā tas bija paredzēts: viena mēneša laikā nav iespējams ambulatori veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu, endoskopiskos izmeklējumus un reizēm pat datortomogrāfiju, tāpēc mēs esam spiesti šos pacientus stacionēt nodaļā izmeklēšanai.

Kā jau minēju, mums tiek veikts visplašākais operāciju spektrs. Piemēram, barības vada vēzi nevienā citā slimnīcā vairs neoperē – Stradiņi, Gaiļezers un reģionālās slimnīcas šos pacientus nosūta pie mums. Liela daļa pacientu, kuri pie mums nonāk, nevar pat siekalas norīt, kur nu vēl kaut ko ieēst. Viņu barības vads ir aizaudzis, bet svara deficīts ir divdesmit, trīsdesmit kilogrami. Šādi pacienti operācijai vispirms ilgstoši jāgatavo, pēc tam seko barības vada operācija, kura ir ļoti komplicēta un iedalīta vairākos etapos. Tiek atvērts vēdera dobums, pēc tam krūškurvja dobums, reizēm tiek izdarīts grieziens arī uz kakla, lai piešūtu barības vadu aizvietojošu transplantātu pie rīkles. Šādi pacienti ikvienai slimnīcai nes zaudējumus, un retais grib viņus operēt.

Latvijas Onkoloģijas centrs ir vienīgā slimnīca Latvijā, kur tika veiktas un ir iespējamas ļoti smagas un plašas vēderplēves operācijas – peritonektomija ar vēdera dobuma hipertermisku ķīmijterapiju. Šādas operācijas parasti ilgst desmit līdz divpadsmit stundas. Šo metodi Lielbritānijā ir mācījies un pie mums ievieš dakteris Andrejs Pčolkins.

Mēs esam vienīgā slimnīca Latvijā, kur ķirurgi veic sistēmisku paraaortālu limfadenektomiju, kad limfmezgli tiek izņemti gar lielajiem vēdera dobuma asinsvadiem.

Kā arī komplicētas operācijas, kurās vienlaicīgi tiek operēts gan zarnas audzējs, gan aknu metastāzes, tā mūsu stacionārā ir ierasta lieta.

Latvijas Onkoloģijas centrā veic vislielāko laparoskopisko operāciju skaitu pie resnās zarnas, aizkuņģa dziedzera, kuņģa audzējiem. Šīs operācijas ļauj pacientam vieglāk un ātrāk atveseļoties, kā arī izvairīties no lielā grieziena vēdera priekšējā sienā.

Aknu operācijas mēs veicam divreiz vairāk nekā kolēģi Pārdaugavā, Stradiņos.

Ginekoloģiskos audzējus kvalitatīvi un atbilstoši starptautiskajām vadlīnijām Latvijā operē tikai Latvijas Onkoloģijas centra Onkoginekoloģijas nodaļā, bieži sadarbojoties ar ķirurgiem.

Mums ir ļoti laba sadarbība ar mikroķirurgiem Kalvi Pastaru un Jāni Zariņu, kuri spēj perfekti nosegt ar mikrovaskulāru lēveru jebkuru defektu pēc audzēja izoperēšanas uz sejas, kakla, rumpja un ekstremitātēm.

Te es varētu apstāties un pateikt, ka ārstējam vissarežģītākos pacientus, kuri nonāk pie mums arī no citām slimnīcām.

– Minējāt pacientus, kuri citiem nesa zaudējumus. Kāpēc jūs ar viņiem strādājat?

– Mēs nevienam neatsakām, cenšamies palīdzēt katram pacientam. Mums ir arī pietiekami augstas profesionālas ambīcijas un liela pieredze: daudzi jaunie ārsti nodaļā var izoperēt barības vadu, veikt sarežģītas laparoskopiskās operācijas. Bijušas arī tādas operācijas, kurās ņemam asinsvadu no kājas un ar to aizvietojam asinsvadu vēdera dobumā, ja tas apaudzis ar audzēju vai ar ehinokoka parazītu.

– Skaidrs, esat cīnītājs. Taču man tomēr šķiet, ka jūsu saucienus neviens nedzird. Kāpēc?

– Gan ministrija, gan Nacionālais veselības dienests nosaka mums nesamērīgi zemus apmaksas tarifus par operācijām. Tie saglabājušies no pagājušā gadsimta 90. gadiem. Latvijas Ķirurgu asociācijas valde veica aprēķinus un iesniedza operāciju pašizmaksas NVD, bet finansējuma nav un tarifus šobrīd nemaina. Brīdī, kad nav rasti līdzekļi algu pieaugumam, ir naivi cerēt, ka tiks paaugstināti tarifi visām Latvijā veiktajām operācijām.

– Piedodiet, bet es nesaprotu – kāda jēga cīnīties, ja nedzird?

– Principa pēc. Man ļoti patīk mans darbs. Un nav jau tā, ka nemaz nedzird.

– Ziniet, angliski ir tāds teiciens, ka cīnīties par mieru ir tas pats, kas pārgulēt, lai atgūtu nevainību.

– Par mieru es necīnos. Es uzskatu, ka dzīvē ir jācīnās par taisnību.

Ja tu aizej, noklusē, nepasaki neko, tad apkārtējiem šķitīs, ka tā, kā šobrīd ir, tas ir normāli un tā var turpināt.

– Šī nerimstošā revolucionārā stāvokļa dēļ jūsu emocionālā inteliģence necieš?

– Dažkārt man gribas kaut ko uzspridzināt. (Smejas.) Es labāk pasaku un nenožēloju, nekā nepasaku un nožēloju. Bet, atbraucot mājās no darba, spēju norobežoties no darba un veltīt uzmanību ģimenei. Varbūt jūtos fiziski noguris, bet nekas vairāk.

– Sakiet, jūs cīņu ar vēzi traktējat kā cīņu ar ļaunumu?

– Nē, es drīzāk cīnos par dzīves kvalitāti. Vēzi es neredzu kā ļaunumu. Cilvēks piedzimst, un cilvēks nomirst. Ļoti retos gadījumos cilvēks ienāk un aiziet no šīs pasaules pilnīgi vesels. Pirmajā vietā joprojām ir sirds un asinsvadu problēmas – insults un infarkts, bet tam seko onkoloģija.

– Kad zvanīju, lai sarunātu interviju, teicāt, ka 15 kilogramus smagais audzējs, kuru pirms dažām nedēļām izoperējāt pacientei, esot ikdiena. Tomēr, es painteresējos, tik milzīgs audzējs Latvijā izoperēts pirmo reizi!

– Operējošajam ķirurgam pirmā pēcoperācijas diena bija smagāka nekā pacientei, jo teju visu operācijas laiku, sešas stundas, jāstāv saspringtā stāvoklī, turot rokās 15 kilogramus. Es jums parādīšu dažas bildes no procesa… Lūk, sākumā āda tiek pārdalīta un to atslāņo. Var redzēt, ka te iet zarna. Visa anatomija totāli izmainīta. Reizēm lielie audzēji, kuri izauguši ātri, vēl nav paguvuši saaugt ar apkārtējiem audiem. Šajā gadījumā paciente ar audzēju sadzīvoja divus gadus – viss bija cieši saaudzis. Pamazām, audzēju izdalot, atklājās, ka neliela daļa no tā ieķīlējusies mazajā iegurnī, bet izrādījās, tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Lūk, te audzējs jau ir izvilkts laukā un visi orgāni bija nobīdīti labajā pusē. Kreiso nieri vajadzēja izņemt, jo audzējs bija tajā ieaudzis. Šo pacienti es pārņēmu no cita Austrumu slimnīcas stacionāra, kur viņa bija nonākusi ar ātro palīdzību un uzskatīta par neoperējamu. Tagad paciente ir mājās, viņas pašsajūta uzlabojas.

– Sakiet, jūs esat labs ķirurgs?

– To lai citi vērtē. Es varu daudz ko izoperēt. Ja ķirurgs strādā ar smagām patoloģijām, viņam jābūt zinošam visās jomās. Ieejot vēdera dobumā, mēs esam atbildīgi par cilvēka dzīvību un dzīves kvalitāti. Ķirurgam ir jābūt ne tikai profesionālam, bet arī cilvēcīgam.

– Vai jūsu ķirurga karjerā ir bijis kāds zīmīgs pagrieziena punkts?

– Iesākumā es nedomāju, ka kļūšu par ķirurgu, kurš operēs sarežģītus gadījumus. Viss notika pakāpeniski. Tad, kad vēl studēju, dakteris Viesturs Krūmiņš man uzticējās un ļāva patstāvīgi uzņemties sarežģītu pacientu ārstēšanu. Tas bija ļoti smagi – operēt un pa naktīm vēl mācīties. Tajā pašā laikā man bija iespēja braukt uz ārzemēm un redzēt, kādai kvalitātei ķirurģijā būtu jābūt.

Bez starptautiskās pieredzes apmaiņas – konferencēm un kursiem – mēs varētu turpināt strādāt kā iepriekš un pašapmierināti dzīvot. Vēl viens nozīmīgs mirklis bija tas, ka mēs ar dakteri Krūmiņu sākām operēt aknas. Tobrīd Latvijā pacientus ar aknu audzējiem un metastāzēm operēja ļoti reti. Lielākā daļa pacientu saņēma tikai paliatīvo vai simptomātisko ārstēšanu, tas ir – pretsāpju un dzīves kvalitāti uzlabojošo terapiju. Atceros savu pirmo pacienti, kurai bija resnās zarnas audzējs un milzīga metastāze aknās.

Pirms tam tikai kursos biju dzirdējis, ka ir iespējams metastāzi izoperēt, bet dzīvē ne reizi tādu operāciju nebiju redzējis. Taču mēs ar dakteri Krūmiņu nolēmām operēt šo sievieti. Aknu labās daivas rezekcija ilga 8–10 stundas. Paciente ieguva vēl divus gadus, pēc kuriem metastāzes parādījās citur. Tolaik arī ķīmijterapijas iespējas vēl nebija tik attīstītas kā šodien.

Redziet, tur plauktā stāv divi apbalvojumi par aknu ķirurģijas attīstību, ko esmu saņēmis no slimnīcas.

Man šie apbalvojumi neko daudz nenozīmē. Daudz vairāk man nozīmē īsziņas no pacientiem, kuri pēc pārbaudēm uzraksta – paldies par kārtējo nodzīvoto gadu.

– Gribu saprast, kāpēc jums padodas ļoti sarežģītas operācijas. Kāds ir jūsu trumpis?

– Ārsti tāpat kā cilvēki ir dažādi. Nav divu vienādu ārstu. Kā mums vecāki ir iemācījuši attieksmi pret darāmo darbu, tā tas atspoguļojas mūsu vēlākajās profesionālajās gaitās. Ķirurga darbs ir kā rokraksts, kas katram cilvēkam ir unikāls. Tieši tāpēc arī sasniegumi ķirurģijā atšķiras.

– Kas ir attieksmes pamatā?

– Atbildības sajūta un profesionālās ambīcijas.

– Esat domājis, cik tālu savu izaicinājumu meklēsiet?

– Es neapstājos. Arvien biežāk pie manis nonākt tādi pacienti, kuriem atsaka citur. Esmu viņu pēdējā iespēja. Taču, ja zinu, ka ar operāciju pacientam nepalīdzēšu, bet drīzāk kaitēšu – es nekad neoperēšu. Diemžēl šādi gadījumi notiek bieži, kad pie manis uz konsultāciju atsūta pacientu, kuram ārsts sliktās ziņas nav pateicis personīgi.

– Ja ejat atvaļinājumā, kā jūs to pavadāt?

– Visefektīvākais veids ir aizbraukšana, jo pretējā gadījumā ierodos darbā. Esmu arī operējis, būdams atvaļinājumā. Man patīk doties uz Spāniju, vismaz uz nedēļu. Tas izslēdz iespēju atbraukt uz nodaļu… (Smejas.)

– Vai kādreiz esat piedzīvojis izdegšanu?

– Nē, neesmu. Zinu, ja man būtu nosliece uz ko tādu, jau sen būtu izdedzis. Izdegt var dažādu iemeslu dēļ. Jebkuram ārstam, sevišķi, ķirurgam, gadās arī neveiksmes, ar to es domāju komplikācijas – pacientus, kuri mirst. Grūti ir piezvanīt piederīgajiem un pateikt, ka viņu tuvinieks miris. Grūti ir arī pašam pacientam pateikt, ka viņa dienas ir skaitītas. Katru reizi, kad ienāc palātā, redzi, ka šis pacients uz tevi skatās ar cerību, kas ar katru reizi arvien vairāk dziest un dziest.

– Kur jūs ikdienā šo visu izliekat? Ejat uz sporta zāli, sitat pa boksa maisu?

– Pa maisu nesitu. Es spēlēju basketbolu ar kolēģiem. Izskatās, ka šovakar uz treniņu netikšu. (Smejas.) Pirms četriem gadiem spēles laikā traumēju īkšķi. Nākamā dienā vajadzēja operēt aknas. Iedzēru pretsāpju medikamentus un gāju uz operāciju, pinceti turēju nevis ar īkšķi, bet rādītājpirkstu un vidējo pirkstu. Tobrīd zināju, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs. Bet tagad aug jaunā ārstu paaudze, zinu, ka viņi vajadzības gadījumā spēs mani aizvietot. Ar to vien nodarbojos, kā nododu savas zināšanas jaunajiem. Liela daļa rezidentu grib nākt pie mums mācīties. Un ne jau naudas un vieglas dzīves dēļ. Pie mums ir interesanti un nekad nav garlaicīgi, tas pievelk jaunos.

– Jūs pats profilaktiski ik gadu pārbaudāties, vai nav vēzis?

– Un kā jums šķiet?

– Man šķiet, ka nē.

– Pareizi domājat. Ja būs sūdzības, kādas pazīmes, pārbaudīšos. Man nav kancerofobijas. Ļoti svarīgi šajā profesijā ir neprojicēt ikdienā redzēto uz sevi. Es neesmu izlaidis nevienu darba dienu slimības dēļ, izņemot reizi 2003. gadā, kad, spēlējot basketbolu, guvu Ahilleja cīpslas plīsumu un kājai tika uzlikta ģipša longete.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+